“Mēs esam nākamais mērķis,” preses konferencē Berlīnē paziņoja NATO ģenerālsekretārs Marks Rite, aicinādams gatavoties liela mēroga karam ar Krieviju. Rite uzskata, ka pārāk daudzi NATO sabiedrotie nejūt Krievijas draudu bīstamību Eiropā un nesaprot, ka, lai novērstu šādu karu, ir nepieciešams ātri palielināt aizsardzības izdevumus un ražošanu. Bet tas diemžēl nenotiek ne ātri, ne uzreiz. Lai attīstītu militāro ražošanu, ir vajadzīgi gadi, ar mēnešiem ir par maz. Pašreizējo situāciju drošības jomā “Neatkarīgās” lasītājiem skaidro NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.
“Mēs esam Krievijas nākamais mērķis. Es baidos, ka pārāk daudzi ir pašapmierināti. Pārāk daudzi neizjūt situācijas steidzamību, un pārāk daudzi uzskata, ka laiks ir mūsu pusē. Tas tā nav. Ir pienācis laiks rīkoties,” teica Rite. Kā jūs komentētu šos vārdus?
Ja mēs nedarīsim visas lietas pareizi, karš tiešām varētu atnākt līdz mūsu durvīm. Ir plašāks konteksts, ne tikai tas, kas patlaban tiek apspriests. Es runāju par dinamiku, kas notiek Ķīnas un ASV attiecībās, un ir iespējams, ka šīs divas lielvaras arī var sākt konfliktu pārskatāmā nākotnē. Šo situāciju mēs Eiropā neesam līdz galam pārrunājuši un atspoguļojuši, un tas ir viens no racionāliem iemesliem, kāpēc ASV samazina savu klātbūtni Eiropā un koncentrē savus spēkus Āzijas reģionā. Neesam arī nopietni pārsprieduši situāciju, kāda ir Dienvidķīnas jūrā, Taivānā, Filipīnās un tā tālāk. Protams, nav obligāti, ka šis konflikts notiks, bet tā risks pieaug.
Otrs - karš Ukrainā. Ķīna ir tā dēvētais klusais atbalstītājs Krievijas spējai turpināt karu.
Nav brīnums. 2025. gadā Krievija kļuvusi - kā Rite izteicās - “nekaunīgāka, neprātīgāka un nežēlīgāka”. Viņaprāt, Krievija izšāvusi uz Ukrainu vairāk nekā 46 000 dronu un raķešu, kā arī upurējusi vairāk nekā vienu miljonu savu karavīru.
Mums jārēķinās ar to, ka Krievija un Ķīna turpmāk vairāk vai mazāk varētu darboties sazobē. Ja kaut kas notiek Tālajos Austrumos, Krievija vienlaikus mēģina kaut ko eskalēt Eiropā - ar nosacījumu, ka karš Ukrainā ir beidzies par labu Krievijai un Krievija turpina bruņoties, kā arī ar nosacījumu, ka Eiropa nav spējusi pietiekami strauji uzbūvēt savas aizsardzības spējas tā, ka uzbrukums no Krievijas puses būtu ļoti slikta ideja.
Daudz kas ir mūsu rokās, Eiropa ir pirmā vai otrā pasaules ekonomika ar 500 miljoniem iedzīvotāju, un ja mūs var iebiedēt 140 miljonu iedzīvotāju valsts, kuras ekonomika ir Itālijas līmenī, tad runa ir vairāk par to, ko mēs neesam izdarījuši.
Bet realitāte ir tāda, kāda tā ir: Krievija paaugstina ieroču ražošanas tempus un iet uz priekšu.
Ja ņemam vērā, ka ASV un Eiropas resursi ir pieejami cīņai pret Krieviju, tas nav tas, par ko runā NATO ģenerālsekretārs. Viņš runā par kaut ko plašāku, par konfliktu starp divām lielvarām un vienlaikus citos darbības “teātros”. Ģenerālsekretārs par to runā spilgtā valodā, jo šis ir mazliet cits scenārijs, nevis tikai Krievija pret NATO. Tāds scenārijs beigtos diezgan ātri un viennozīmīgi. Bet ja izpētām vairākus punktus, tas izskatās mazliet citādi.
Vācu ģenerāļi apgalvo: ja Krievija iedrošinās kaut ko darīt, tas ir, uzbrukt NATO, tad viņi dodas uz Kēnigsbergu, lai to “noslaucītu”.
Ja runājam par Suvalku koridoru, vajag kārtīgi paskatīties uz karti. Es piekrītu, ka šis koridors Krievijai diez vai būs problēma, Kēnigsberga būs lielāka problēma, jo tā atrodas ļoti ievainojamā ģeogrāfiskā vietā. Un Suvalku koridors atrodas starp Kēnigsbergu un Baltkrieviju.
Jāatceras, ka mums kā NATO un ES dalībvalstij ir pietiekami daudz militārā spēka, un ir laba ziņa, ka mēs krietni kāpinām militāro izdevumu tempus, bet tas laiks, kamēr šie izdevumi pārtaps reālās militārās spējās, ir gadi. Tie nav mēneši.
Marka Rites vārdi bija nopietns pamudinājums, lai mēs nopietni sāktu gatavoties sliktiem scenārijiem. Tagad mums vajag pārskatīt savu mierlaiku pozīciju.
Citēšu Marku Riti: “Eiropas burvīgais miera periods ir beidzies, realitāte ir atgriezusies, un atmoda izrādās brutāla. Mums ir diktators Putins, kurš ir nolēmis darīt visu, lai mums kaitētu un iznīcinātu mūsu demokrātijas. (..) Tā ir lielākā krīze kopš 1945. gada. Es patiesi uzskatu, ka šodien mums, Eiropas pilsoņiem, vajadzētu izbaudīt pēdējos miera brīžus. (..) Situācija drīz pasliktināsies. Drīz mēs ar nožēlu atcerēsimies šos pēdējos miera brīžus. Eiropai jāceļas un jārīkojas, kapitulācija nav risinājums.” Vai jūs domājat, ka pozīcija tiešām tiks pārskatīta?
Katrā politiskā situācijā cilvēki domā par to, kas būs tie aspekti, kuru dēļ viņus pārvēlēs nākamajās vēlēšanās. Ja, piemēram, Spānijai Krievija šķiet ļoti attāla problēma, tad pozīcijas maiņa ir grūti paveicama. Bet sabiedrībā, kas ir Skandināvijā, Baltijā vai Polijā, pat Vācijā - ir pavisam citādi. Jo tālāk tu esi no pulvermucas, jo lielāks atslābums.
Taču - ja notiek lielāks karš Eiropā, tad arī Spānijai būs sliktas ziņas. Eiropa ir vienota teritorija, arī labklājības modelis balstās zināmos parametros.
Kāpēc Tramps visu laiku lien, piedodiet, padusē Putinam?
Vienubrīd Tramps saka kaut ko sliktu par Krieviju, nākamajā nedēļā - kaut ko sliktu par Ukrainu. Tas iezīmē dažādos strāvojumus ASV administrācijā, kurā vairāk cilvēku ir Ukrainas pozīcijās, bet ir arī tādi, kuri redz nepieciešamību uzlabot attiecības ar Krieviju, lai dabūtu ekonomiskus ieguvumus.
Ir tā dēvētais Niksona gājiens, kad aukstā kara laikā 70. gados Ķīna tika atrauta no Padomju savienības. Tagad daļa politiķu grib atraut Ķīnu no Krievijas, bet tas, manuprāt, nenotiks nekādā gadījumā: nedz Ķīna to pieļaus, nedz Kremļa interesēs tas būtu.
Kāds Ķīnai no tā labums?
Valsts, kas visvairāk iegūst no Krievijas kara Ukrainā, ir Ķīna. Tas ir ne tikai bizness. Tā ir globālās kārtības satricināšana, ASV dominances samazināšana, ietekme pār Krieviju un tās resursiem.
Izskatās, ka pasaule iet uz galu.
Cerams, ka tik tālu mēs nenonāksim, bet pasaules procesi un dinamika liek satraukties, tas ir fakts. Ķīna šobrīd ļoti nopietni izaicina ASV kā dominējošo pasaules valsti, un Ķīna ir pārliecināta par sevi, ka tā būs nākamā dominējošā valsts. Vai šī sacensība varēs notikt bez reāla, atklāta kara? Jācer, ka bez kara. Bet jāatceras, ka vēsturē gandrīz nav tādu gadījumu, kad šāda sacensība notiek bez lielāka vai mazāka konflikta.
Diemžēl vairumam cilvēku trūkst saprāta: karš kā vienīgais konfliktu risinājums.
Cilvēki savā būtībā nav mainījušies. Mums ir tās pašas akmens laikmeta smadzenes. Karš ir bijis konstants faktors cilvēces attīstībā. Jā, racionāli tas šķiet bezjēdzīgi, jo loģiski šķistu celt dzīves līmeni un labklājību, bet cilvēce nespēj iet šo sakarīgo ceļu.
Jāsecina, ka liela daļa cilvēces sastāv no stulbeņiem. Vai tad, piemēram, kara noziedznieks Putins un viņa svīta izrāda kādas gudrības pazīmes?
Būšu pielaidīgāks: daudzi mūsdienu cilvēki vienkārši iedomājas, ka ir gudrāki un labāki par tiem akmens laikmeta alu cilvēkiem.
