Tā dēvēto Ukrainas miera sarunu gaita joprojām miglā tīta. Tikmēr kara draudu līmenis Eiropā arvien pieaug. Kā saprast to, kas šobrīd notiek pasaules smagsvaru sarunās – saruna ar vēsturnieku un politologu Kārli Daukštu.
Daudzus mulsina jautājums: vai kara noziedznieks Putins vēlas mieru?
Manī gan nav mulsuma sajūtas. Mieru viņš vēlas tikai ar saviem noteikumiem. Viņam, manuprāt, nav citas izejas kā vien turpināt savu plānu: denacifikāciju, demilitarizāciju un teritoriju iegūšanu. Citādi viņš nevar izskaidrot savu atrašanos pie varas un savas - kopš 2022. gada - ilgstošās sakāves pamatojumu.
Turklāt viņš negrib būt lūzeris Trampa acīs. Tāpēc viņam ir svarīgs ne tikai pelēkās pūļa masas atbalsts, bet arī starptautiskā dimensija. Viņam ir svarīgi, lai visas viņa “uzvaras” ir starptautiski atzītas. Tas viņam svarīgi arī privātu personisku apstākļu dēļ - viņš vēlas, lai no viņa noņem draudus sūtīt uz Hāgas tiesu.
“The Wall Street Journal” publikācijā izlasīju nevis par situāciju ar Ukrainu, bet par trešā pasaules kara cēloņiem: ieguvumi no zemes dzīlēm - nafta, gāze un tamlīdzīgi - ir saistāmi ne tikai ar šiem pleķīšiem, bet gan ar lielo interešu sadursmi ap Ziemeļu Ledus okeānu. Izdevums raksta, ka sakarā ar šiem aspektiem uz skatuves uznāk arī Ķīna. Vakar pazibēja ziņa, ka Maskavā viesojies Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji. Grūti spriest, cik lielā mērā viņš tur iesaistīts, taču skaidrs ir tas, ka Ķīna attiecībās ar ES ir kļuvusi daudz mīkstāka, pielaidīgāka, tajā pašā laikā ne tik atbalstoša Putinam.
Putinu ir pārsteidzis duncis mugurā: Ķīna ir piekritusi piedalīties sanāksmē, kuras mērķis: neitrālo spēku ievešana Ukrainā. Protams, klejo dažādi feiki, tāpēc nevaru 100% apstiprināt šo faktu.
Vēl arī tas, ka neviena no pusēm nekomentē “miera sarunu” gaitu.
Jā. Mēs varam tikai nojaust to, kas notiek. Mani pārsteidz abu sarunu vedēju - Vitkofa un Kušnera - politiskā un diplomātiskā kvalifikācija. Vitkofs ir nekustamo īpašumu spekulants, krievu kriminālajā pasaulē viņu sauc par “bariga” (žargonisms, zagtu mantu uzpircējs, krievu val. - E. V.). Daudz nesaprotamāka ir Kušnera loma - varbūt viņš ir pielikts Vitkofam kā uzraugs? Varbūt viņš prot labi sarunāties ar tiem meļu karaļiem, kuri sēž kremlī?
Bet tie leģendārie 28 punkti, kurus mēģināja piespiest parakstīt Zelenski?
Vitkofs bija tas cilvēks, kurš to 28 punktu plānu uzrakstīja kopā ar Putina uzticamības personu Dmitrijevu. Šo tekstu Vitkofs piegādāja Trampam ar motivāciju: bija amerikāņu pārstāvis, bija krievu pārstāvis, bija arī ukraiņu pārstāvis, mēs viņam to tekstu parādījām, un viņš to akceptēja, tā ka to dokumentu var droši parakstīt. Trampu tas ne sevišķi interesēja.
Bet vai nav tā, ka Eiropa ir kļuvusi tā kā vienaldzīgāka?
Tieši otrādi. Tā ieguvusi otro elpu. Putina sarunas ar Trampu faktiski degradēja Ķīnas savienību ar Krieviju. Ķīnas atriebšanās variants: mums tagad jārunā ar Eiropu. Tāpēc domāju, ka Eiropas Savienībai Ķīna varētu kļūt par sabiedroto. Esam jau dzirdējuši par Merca sarunām ar Ķīnu. Un kas galu galā Krievija ir Ķīnai? Izejvielu avots. Bet šo izejvielu avotu nevar iedarbināt bez ASV. Eiropa ir zināms pagrieziens uz sarunu procesa intensifikāciju ar Ķīnu, un tas ir pozitīvi vērtējams - nevis no ģeopolitiski stratēģiskā, bet no šī momenta izmantošanas viedokļa.
Vai nav iespējams, ka sarunas notikušas arī starp Trampu un Orbānu? Pilnīgi iespējams. Varbūt Tramps tā arī pateica: Ukraina tiks uzņemta ES. Bet tas nozīmē, ka Ukraina ir atteikusies no savas kategoriskās prasības pievienoties NATO. Kādi vēl ir punkti aizsardzības jautājumos? Ne velti Zalužnijs (vēstnieks Apvienotajā Karalistē - E. V.) ir izteicies par to, ka Ukrainai jāatgriežas pie kodolieročiem.
Kas vēl uztrauc? Putina bravūrīgā izturēšanās par to, ka viņš ir gatavs karam ar Eiropu. Augstprātīgais tonis un impēriskie sapņi par PSRS atjaunošanu Putina galvā sapinušies neizprotamā haosā. Bet ASV prezidents neko daudz neatpaliek no sava Maskavas drauga.
Kā jūs domājat - kas notiks, ja Krievija sabruks? Viņu ekonomika uzlikta uz kara sliedēm, pārtikas pietrūkst, rūpniecība stagnē.
Neliksim vēlamo par īstenību. Krievija nesabruks. Daudzi cer uz Krievijas sabrukumu. Bet realitāte ir tāda, ka patlaban nav spēku, kas nostātos pret Krievijas impēriskajiem tīkojumiem, kas ir Putina galvā.
Bet Tramps? Vai viņam nav pagaisusi interese “trīs dienās” apturēt karu?
Viņam nav vienalga. Viņu sagrāva viena lieta - Augstākās tiesas lēmums, ka viņa norīkotie cilvēki pēkšņi nostājās pret viņu. Trampa ideja ir par tiesu varas atzara pakļaušanu savai personiskajai gribai. Bet Kongresa uzdevums ir nepieļaut uzurpāciju. Ne velti klīst baumas, ka Trampam tiek gatavots impīčmenta pieprasījums. Vieni saka, ka tas Trampam kā pīlei ūdens un tādi pieprasījumi viņam negroza ne galvu, ne citas vietas. Taču pārējie apgalvo, ka tas tomēr ir nozīmīgi, jo Tramps baidās, ka viņam tiek atņemti līdzekļi un iespējas izmantot bruņotos spēkus.
Protams, viņu uztrauc vēl viens apstāklis. Tā ir Venecuēla. Maduro režīma pakļaušana ASV interesēm būtu milzīgs panākums pasaules acīs. Daudzi pasaules diktatori noraustītos, ja Trampam izdotos novākt malā Maduro. Tas būtu signāls, ka Amerika atgriežas demokrātijā.
Tramps apgalvo, ka puse Eiropas pērk Krievijas naftu. Tā gan laikam ir taisnība.
Datorā ieraudzīju ziņu, ka Putins esot gatavs atteikties pat no Doneckas, ja ASV atcels ierobežojumus viņa naftas un gāzes piegāžu apjomiem. Tad īsā laikā viņš atgūtu milzīgus finanšu ienākumus. Ekonomika kļūtu ne tik daudz militarizēta, toties ar laiku tas tiktu uzbarots pamatīgi.
Kāda būs virzība, mēs nezinām. Taču viena ziņa man izskatās bīstama: Krievija ir izvēlējusies nākamo pārbaudes objektu, lai pārbaudītu NATO stiprību. Un tā ir Latvija. Otrs nepatīkamais moments ir tas, vai Eiropa nesekos 1939. gada lozungam, kas bija britu avīzēs: “Vai tu esi gatavs mirt par Dancigu?” Mūsu gadījumā: “Vai tu esi gatavs mirt par Ludzu un Rēzekni?”
Bet kur tad paliek NATO 5. pants?
Ziemeļu virziens - Zviedrija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija - veido kaut ko alternatīvu centrālajai Eiropai. Mercs ir mainījis savu nostāju, arī daudzi vācu ģenerāļi apgalvo, ka piesliesies minētajai grupai. Tas jau ir kaut kas nopietns. Bet atcerēsimies: Kubas krīzi 1962./63 gadā: Kubas krīzes protokolos bija šāda frāze: ASV, Anglijas un visas Rietumu pasaules galvenā ideja ir cilvēka drošība. ASV ģenerāļi tolaik apgalvoja, ka dažu minūšu laikā Padomju Savienība var tikt iznīcināta. Bet ko zaudēsim mēs? - vaicāja prezidents. Tad mēs zaudēsim Ņujorku un Losandželosu. Nekad! - teica prezidents. Ejam uz mieru, vienojamies ar Hruščovu. Un Putins šodien ir sapratis, ka viņš šīs zaudējuma bailes var uzturēt “dzīvas” starp divām lielvalstīm.
Vai visas starptautiskās brigādes, kas atrodas pie mums, būs gatavas mūs aizstāvēt? Un es baidos, vai arī pie mums - līdzīgi kā Ukrainā - neatklāsies militārā budžeta izsaimniekošana? Jau tagad ir dzirdams, ka caur Latviju gājušas kaut kādas atmazgātās summas. Un daudzi domā tikai par savu personisko labumu. Savukārt Zelenski uzskatu par varonīgu cilvēku. Cik daudz viņš vēl var uzņemties atbildību? Tajā pašā laikā viņš negrib atstāt savu amatu. Viņam to neļauj arī konstitūcija. Vēlēšanas pēc pamiera dokumenta parakstīšanas? Pēc 100 dienām? Kādas vēlēšanas, ja aptuveni četri miljoni ukraiņu devušies prom no valsts?
