Par mūsu palīdzību Ukrainai un par to, vai Krievijas ekonomika tūlīt sabruks, par sabiedrības sašķeltību un NATO 5. panta iedrošinājumu, par Latvijas teritoriju iztukšošanos un melnādainajiem “studentiem”, par Stambulas konvenciju un “kremliniem” – intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Vai mūsu valsts dara pietiekami daudz, lai palīdzētu Ukrainai?
Domāju, ka jā. Gan politiski, gan ekonomiski, gan militāri. Ekonomiskā sadarbība izpaužas dažāda veida ES ietvaros, lai nodrošinātu Ukrainu ar finanšu līdzekļiem. Ja runājam par militāro sadarbību: mūsu valsts nodod 42 bruņutransportierus “Patria” ukraiņiem. Zinu, ka šī tehnika ir laba. Protams, saņemam arī informāciju, kas tajā vēl ir uzlabojams, jo tas ir testēts kaujas laukā.
Politiskajā līmenī ir pieklusušas augusta un septembra sarunas par potenciālo miera procesu Ukrainā, bet šobrīd galvenā cīņa ir par Ukrainas ceļu uz Eiropas Savienību (ES). Šī diskusija ES uzņem apgriezienus. Viena lieta ir karš, bet jāskatās, kas būs tālāk. Šīs sarunas ir dzīvotspējīgas. Tās nav vienkāršas, jo ES nav vienprātības, kā šo procesu attīstīt. Neaizmirsīsim, kas tas ir stāsts gan par Ukrainu un Moldovu no vienas puses, gan par Rietumbalkāniem no otras puses. Latvija kopā ar līdzīgi domājošam valstīm iestājas par to, ka sarunām ir jānotiek. Nav noslēpums, ka Ungārija pret to iebilst. Bet nav arī noslēpums, ka šāds process paredz teju vienprātību. Tā ir diplomātiska cīņa.
Parunāsim par Krievijas resursu. Tas cilvēku skaita ziņā ir milzīgs. Visi runā: krievi grimst nabadzībā, jo 30% no IKP tiek izmantoti militārajām vajadzībām. Kā viņi spēj to panest?
Viņu domāšana ir pilnīgi citāda. Krievijas sabiedrības atbalsts iebrukumam Ukrainā ir liels. Protams, ne visi domā vienādi. Tikko noskatījos latviešu filmu “Tīklā”. Tur bija dažas epizodes, kas labi raksturoja pagājušā gadsimta 50.-60. gadus padomju režīmā. Nekas nav mainījies Krievijā 2025. gadā. Vienalga, cik slikti klājas, galvenais, ka viņiem ir mērķis, šajā gadījumā - Ukrainas okupācija. Un mēs visi pēdējos gados esam dzirdējuši, ka Krievijas ekonomika teju, teju sabruks. Jā, tur ir problēmas. Bet Krievijas militārā industrija darbojas. Taču labā ziņa ir tā, ka Eiropas militārā industrija sāk uzņemt apgriezienus.
Tomēr nevajag noticēt tam, ka Krievijā tūlīt sabruks ekonomika. Tāpēc jāturpina sankcijas. Es ļoti augstu vērtēju prezidenta Trampa sankcijas pret divām lielām Krievijas naftas kompānijām, to Maskava negaidīja.
Bet otrā lielā cīņa ir Krievijas iesaldētie finanšu līdzekļi, kurus var un vajag izmantot Ukrainas apbruņošanas mērķiem. Vienprātības ES valstu vidū nav, tomēr ir vērojamas nelielas progresa druskas.
Dzirdēts viedoklis, ka šos līdzekļus Ukraina iegūs tikai tad, ja Krievija zaudēs karu.
Ne gluži tā. Tas ir drīzāk ir juridisks jautājums. Un nav arī noslēpums, ka vairākas valstis bažījas par atbildes soļiem no Krievijas puses. Un es arī liktu klāt arī Baltkrieviju. Uz Krieviju un Baltkrieviju mēs skatāmies kā uz vienu veselu.
2022. gadā Rietumi negribēja dot Ukrainai savus ražotos ieročus, jo rietumnieki apgalvoja, ka ukraiņi neiemācīsies tos izmantot, tas prasīs ilgu laiku utt. Bija “Leopard” tanku sāga, bija pretgaisa aizsardzības ierīču sāga, tad bija “Taurus” raķešu sāga, bet pēc kāda laika daudzās lietās tika atrasts risinājums. Tas bija pacietības pilns, nogurdinošs ikdienas darbs. Un tad valstis sāka iedziļināties šajās pozīcijās. Lielākā daļa šo iesaldēto aktīvu bija izvietoti Beļģijā, un tas nozīmē, ka viena valsts šajā gadījumā būtu eksponēta vairāk nekā citas. Tas nav tikai stāsts par to, ka vajadzētu, atbalstot Ukrainu, izdarīt lielāku spiedienu uz Krieviju, bet izveidot tādu mehānismu, ka dalībvalstis no tā visa pārāk necieš.
ES dalībvalstis nav perfekti vienotas. Ungārija izkrīt ārā no visiem rāmjiem, Skandināvijai ir savas intereses. Cik ilgi var eksistēt tāda savienība, kas būtībā nav vienota?
Un cik vienota ir Latvijas sabiedrība?
Īpaši pēc farsa ar Stambulas konvenciju - visai sašķelta.
Mūsu sabiedrībā ir dažādi viedokļi un dažādas intereses. Esmu izteicies, ka nereti ir frustrācija, lai panāktu vienotu viedokli, kas bieži vien ir kompromiss kompromisa galā. ES tiešām ir ar dažādiem viedokļiem, tomēr ir pārsteidzoši labi un vienoti noturējusies Krievijas un Ukrainas kara jautājumā. Jā, ir bijušas viena vai divas dalībvalstis, kam ir cits viedoklis, tomēr mēs atrodam risinājumu. Ir viedokļu atšķirības, ir vēlēšanu procesi, ļoti dažādi politiskie spēki nāk pie varas. Tas viss atstāj iespaidu.
Gaisā virmo satraukums, un cilvēki vaicā: vai mums nav laiks pāriet uz kara ekonomiku?
Tie, kuri runā par kara ekonomiku, katrs ar to saprot kaut ko savu. Tā būtu ļoti nopietna resursu mobilizācija, ja paraugāmies pirmā un otrā pasaules kara piemēru. Iespējams, mums nevajag pāriet uz kaut kādām drastiskām kara ekonomikas metodēm, bet mums vajag novirzīt vairāk līdzekļu aizsardzības industrijai. Patlaban Latvijai ir noslēgts sadarbības memorands ar Vācijas “Rheinmetall”, esam runājuši arī ar uzņēmumiem, ar ko mums ir kontrakti par pretgaisa aizsardzības iekārtām. Viena lieta ir šo finansējumu rezervēt, otrā - dot skaidru garantiju militārajai industrijai, ka tuvākie desmit vai piecpadsmit gadi ir garantēti nopietnās investīcijās un tehnoloģijās. Mēs taču redzam, ka Ukrainas kara gaitā tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka tas, kas bija moderns pirms gada, šodien jau ir novecojis. Tāpēc domāju, ka mūsu militārajai industrijai jāsāk ražot gan pašiem sev, gan apgādāt Ukrainu.
Tauta runā, ka Krievijas militāristi var pāriet pāri Baltijas valstīm dažu stundu laikā, tāpēc cilvēki vēlas dzirdēt iedrošinājumu, ka NATO 5. pants mūs pasargās.
Pasargās.
Tiešām?
Jā. Esam daudz par to runājuši, bet vienmēr vajag kādu apliecinājumu. Šā gada pavasarī bija neliels satraukums pirms NATO Hāgas samita, jo ASV pateica, ka aizsargās tikai tās dalībvalstis, kuras atvēlēs pietiekami līdzekļu savai aizsardzībai. Ja Saeima apstiprinās 2026. budžetu, mēs aizsardzībai atvēlēsim 4,9% no IKP. Visi kontakti ar mūsu sabiedrotajiem, visi plāni un sadarbība ar ASV - tā ir labā ziņa mums. Bet ne tik laba ziņa Ukrainai, jo dažu alianses valstu nostājas dēļ Ukrainas iestāšanās NATO patlaban nav iespējama.
Bet Latvijā redzam, ka nostiprinās daudznacionālā brigāde, uz rotācijas pamata ir ASV karavīri. Vienubrīd izskanēja, ka ASV samazinās finanšu palīdzību Baltijas valstīm, bet pēc tam bija balsojums Kongresā.
Taču es vienmēr saku: pirmā aizsardzības līnija esam mēs paši, mūsu pašu darbi, mūsu bruņoto spēku attīstība. Varbūt mums pašiem vajadzētu mainīt domāšanu? Mēs vienmēr jautājam: kas mums nāks palīgā? Varbūt tomēr sāksim ar to, kā mēs paši cīnīsimies? Bet mēs gaidām, kad Brisele iedos naudu, paši iekšēji kausimies par ārkārtīgi smalkām kultūrkaru lietām un domāsim, ka esam savu pienākumu izpildījuši.
Patlaban - patīk vai ne - galvenais ir mūsu drošība un valsts aizsardzība. Viss pārējais ir otršķirīgi, izņemot ekonomiku un demogrāfiju. Viss ir saistīts ar valsts drošību. Un visi tie tikko panesušies kultūrkari nav saprātīgi.
Ar kultūrkariem jūs domājat Stambulas konvenciju?
Ne tikai. Paskatieties, kas notiek sociālajos tīklos. Tur cits citu apkaro.
Par citu tēmu. Finanšu ministrs Ašeradens ļoti slavēja nākamā gada budžetu. Savukārt daudzi citi to kritizē.
Vai jūs atceraties kaut vienu budžetu, kas būtu visu slavēts?
Neatceros gan.
Mainās valdības, premjeri un finanšu ministri, bet valsts budžets vienmēr tiek kritizēts. Protams, ka viņiem Saeimā jāiesniedz budžets, kas būtu kompromiss. Manā izpratnē šis ir labs budžets, ka aizsardzībai atvēlēti 4,9%no IKP. Es būtu vēlējies vairāk līdzekļu, tomēr redzu progresu demogrāfijā, jo pabalsti tiek pārskatīti biežāk nekā reizi gadā. Tiek mēģināts risināt arī izglītības problēmas. Saņemam diezgan daudz vēstuļu par problēmām veselības aprūpē. Tur līdzekļu trūkst. Bet mani šajā budžetā satrauc tas, ka valsts parāds aug. Domāju, ka redzēsim plašas diskusijas par budžeta tēmu. Redzam, ka budžetā ir mēģināts rast kompromisu kompromisa galā. Un nevajag aizmirst, ka tas ir vēlēšanu gada budžets. Partijām ir svarīgi nobalansēt starp fiskāli atbildīgu politiku un solījumiem.
Vai jūs esat pamanījis plaši reklamēto cīņu ar birokrātiju?
Uz šo jautājumu vislabāk varētu atbildēt uzņēmēji. Protams, tas tika skaļi pieteikts, tagad mums ir birokrātijas apkarošanas grupa ar Endziņa kungu priekšgalā. Redzam, ka atsevišķas institūcijas ir pieteikušas ierēdņu skaita samazināšanu, piemēram, VID. Vasarā tikos ar LIZDA vadību, kas teica, ka viņi redz reālu birokrātijas pieaugumu: esot jāraksta ļoti daudz dažādu dokumentu - lai reaģētu uz vecāku sūdzībām, ir jādokumentē katrs solis. Es bieži viesojos Latvijas skolās, un skolotāji saka: jā, daudz šādu “rakstudarbu”, bet viņi gribētu labāku sadarbību ar vecākiem. Tikko biju vizītē Elejas vidusskolā, tur par to daudz runājām. Bet liela progresa nav.
Viena no Latvijas problēmām: iztukšojas teritorijas, īpaši pierobežā. Bet arī tur ir jābūt cilvēkiem, kuri tur strādā, dzīvo… Toties Rīga ir pilna ar iebraucējiem no saulainajām dienvidu republikām: viņiem dod uzturēšanās atļaujas, dāsnus pabalstus.
Tā ir mūsu ekonomikas problēma: ir bezdarbs un vienlaikus - darba roku trūkums. Bet ir skaidrs, ka imigrācijas politika mums jāpārskata. Par to runāts ar ministru prezidenti, ar iekšlietu ministru, viņi sākuši rīkoties. Mēs nevēlamies nonākt situācijā, kādā tagad ir daudzas Eiropas valstis.
No vienas puses - reģioni iztukšojas, bet Pierīga un Rīga aug. Kopā ar Dānijas karaļpāri biju Ādažu novadā, un vidusskolas direktore teica, ka ir atvērtas deviņas (!) pirmās klases. Diemžēl ir skolas citviet, ko veram ciet. Tā ir nevienmērīgās attīstības aina.
Protams, gaidām investorus, bet mūsu lielā problēma ir darbaspēks, īpaši austrumu pierobežā. Ko darīt? Maksimāli visu, lai cilvēki saprastu, ka mēs investējam savā drošībā, aicināt investorus, aicināt atpakaļ tos, kuri aizbraukuši uz Rīgu vai pat ārpus Latvijas. Bet ekonomika neieklausās lozungos, tai nepieciešams reāls stimuls. Tendence nav liela, bet pozitīva.
Bet par tiem tumšādainajiem “studentiem”… Rīga kļūst arvien melnāka.
Vispirms: jāpārbauda, vai visi šeit atrodas ar derīgiem dokumentiem. Ir nepieciešama stingrāka un asāka iekšlietu sistēmas darbība. Savulaik, kad biju ārlietu ministrs, cauri Saeimai izgāja priekšlikums: atļaut ārvalstu studentiem strādāt 40 stundas nedēļā. Toreiz iebildām. Un spiediens bija no mūsu pašu uzņēmējiem. Mēs uzskatījām, ka tas nav labs priekšlikums, jo cilvēki taču uz šejieni brauc studēt. Mums ir labas augstskolas, kurās studē jaunieši no ES valstīm, bet es zinu gadījumus, kad vīza netiek iedota: piemēram, kāds jaunietis apgalvo, ka vēlas studēt pasaulslavenajā Siguldas universitātē… Bet mēs zinām, ka Siguldā universitātes pagaidām nav.
Tas ir atsevišķs temats par mūsu izglītības politiku: par izglītību kā eksportu, par demogrāfijas situāciju, kas tūlīt atsauksies uz izglītības sistēmu. Un vēl jāņem vērā tas, ka uzņēmēji sūdzas: mums pietrūkst gan mazkvalificēta, gan augsti kvalificēta darbaspēka. Ceru, ka partijas, gaidot vēlēšanas, domās par šiem aspektiem, ne tikai par to, ko darīt ar to vai citu konvenciju.
Jūs mūsu sarunas sākumā pieminējāt Baltkrieviju. Šī valsts katru dienu mēģina iesūtīt Latvijā salašņu barus, bet vai nav iespējams ar diplomātisku kontaktu palīdzību kaut kā panākt, lai šī “prakse” tiek izbeigta?
Varētu arī mēģināt sarunāt, ka Baltkrievija neatbalsta Krieviju karā pret Ukrainu… Krievija un Baltkrievija ir “sojuznoje gosudarstvo”
- savienota valsts. Tas nozīmē, ka viņu ekonomika ir vienota. Un tad nākamais jautājums ir par sankcijām. Un ko tad mēs beigās iegūsim? Baltkrievija savu izvēli attiecībā uz Krieviju ir izdarījusi. Jā, tur ir kādas diplomātiskas nianses, redzam, ka ir atbrīvoti politieslodzītie, ir atbrīvoti arī daži Latvijas pilsoņi. Domāju, ka mēs šobrīd neesam tajā situācijā, ka jelkāda sarunāšana ar Baltkrieviju būtu iespējama.
Ko jūs domājat par režisora Alvja Hermaņa politisko kustību “Bez partijām”?
Es pieturos pie saviem principiem: nekomentēt nedz pašvaldību, nedz Saeimas vēlēšanu cīņas. Valsts prezidentam saskaņā ar Satversmi jābūt neitrālam. Vienīgais, ko varu pateikt: šajā politiskajā ciklā vēlēšanu kampaņas ritms ir sācies neparasti agri. Daži varbūt domā, ka esmu pazaudējis balsi. Nē. Viss, kas attiecas uz valsts drošību, viss, kas nav saistīts ar priekšvēlēšanu cīņām - tas viss ir svarīgi, un par to es izteikšos.
Par Stambulas konvenciju (SK). Varbūt to konvencijas denonsēšanas likumu vajadzēja atdot Saeimai, lai tā izķīvējas un beigās nobalso - par vai pret. Taču tagad šī Saeima ir laimīga, ka uzgrūž šo likumu uz nākamās Saeimas pleciem.
Tam visam rūpīgi sekoju jau no diskusijas sākuma. Man bija trīs izvēles. Izsludināt šo likumu, nodot otrreizējai caurlūkošanai vai izmantot nešiem apturēt likuma publikāciju un nodot to parakstu vākšanai potenciālā referenduma ierosināšanai. Diskusija gan no SK aizstāvjiem, gan no pretiniekiem vienubrīd nebija racionāla, toties ļoti emocionāla.
Mums ir viena un tā pati Saeima un valdība, kuras laikā tiek ratificēts un denonsēts starptautisks līgums. Un šāds Latvijas signāls starptautiskajai sabiedrībai ir ļoti nepārliecinošs. Vienas un tās pašas Saeimas izveidota valdība saka Saeimai, ka tā iebilst pret denonsēšanu. Tas ir varas atzaru konflikts. Latvijā viens otrs teica: mēs esam pirmie, mums daudzi sekos. Visas ES valstis ir parakstījušas, bet ne visas ir ratificējušas šo konvenciju.
Jā, kāpēc ne 72. pants? Vairums juristu uzskata, ka šis likums var tikt nodots tautas nobalsošanai. Daudzi tomēr domā, ka tas nebūtu jādara. Tad mēs dabūtu strīdu par strīdu. Kaislībām norimstot, tikšos ar juristiem un mēs mēģināsim veidot vienotu pozīciju. Šo jautājumu izrunāju arī ar Levita kungu.
Otrā lieta: mēs neizsludinām uzreiz referendumu, bet parakstu vākšanu par referenduma sasaukšanu. Un tie ir 155 000 parakstu. Divus mēnešus sabiedrībā būtu svarīgs tikai viens jautājums: parakstīšanās. Pēc diviem mēnešiem uzreiz referendums nenotiek, tātad paiet vēl divi mēneši. Domāju, ka abu pušu mobilizācija būtu liela. Un uzreiz pēc tam sākas vēlēšanu kampaņa. Tātad viss gads.
Es tomēr gribētu sagaidīt atdzisušākas galvas, lai varētu diskutēt ne tikai par Stambulas konvenciju, bet arī par citiem jautājumiem. Jo valstī ir daudz problēmu, kas jārisina. Ja Saeima noraidītu otrreizējo caurlūkošanu, nekas jau nebeigtos. Ja nenoraidītu, tad daļa cilvēku būtu vīlušies: vienreiz jūs balsojat tā, nākamreiz tieši otrādi. Tas jau ir jautājums par varas reputāciju un autoritāti.
Konsultējoties ar partijām, tika pārrunāti dažādi risinājumi, bet tad es sapratu: var un vajag diskutēt, bet tas jādara civilizētākā veidā, neapsaukājot par kremliniem un marksistiem. Ja visu laiku tiek lietota šāda terminoloģija, ieguvējs ir tikai viens: ne jau Latvijas sabiedrība, bet tie, kuri ir aiz Zilupes. Jo viņiem patīk, ka mēs plēšamies. Protams, jautājums par SK no publiskās dienaskārtības nepazudīs. Mans priekšlikums radījis situāciju, ka neviens nav zaudējis, neviens nav uzvarējis, esam ieguvuši laiku. Esmu pateicīgs deputātiem, ka viņi manī ieklausījās.
