“Pienāk 11. novembris, un tad parādās degošo lāpu upe, kas plūst cauri pilsētai. Tai nav ne sākuma, ne gala. Tātad šie cilvēki kaut kur dzīvo Liepājā! Viņi sanāk kopā nebeidzamā straumē – tātad ir šis spēks!” – par Lāčplēša dienas nozīmi un sajūtām sarunā ar “Neatkarīgo” dalās mūsu pirmais dziedošais Lāčplēsis Igo.
11. novembris ir Lāčplēša diena, un tu mums esi pirmais dziedošais Lāčplēsis - Zigmara Liepiņa rokoperā “Lāčplēsis”. Vai tu atceries savas sajūtas pirmizrādē 1988. gada 23. augustā?
Tas bija ārkārtīgi liels pacēlums. Man pašam to būtu grūti atkārtot ar to dzīves pieredzi, kas nākusi pēc tam, arī pēc tam, kas piedzīvots Latvijā kopumā un savā dzīvē. Toreiz tas bija milzīgs patriotisms, nepārspīlējot - izraudzītības sajūta, ka tieši tev ir lemts teikt svarīgos vārdus par brīvību, pulcējot cilvēkus. Lai arī tā bija māksla, mēs taču sapratām, kur mēs atrodamies un kas mūs klausās, par ko mēs runājām un par ko cīnījāmies.
Daudzus gadus vēlāk bija rokoperas variants, kur galvenajā lomā bija Dons.
Es arī dziedāju kopā ar Donu vēl vienu reizi Atgriešanās āriju vienā no šīm izrādēm. Negribu neko analizēt, bet manī ir tas, kas manī palicis. Pirms dažām dienām man bija uzstāšanās uzņēmēju vidē, un man klāt pienāca dažas dāmas, kuras savulaik bija dejotājas rokoperā “Lāčplēsis”. Viņas manī atraisīja atmiņu stāstu par rokoperu, un ļoti īpatnēji bija visu dzirdēt no dejotājām. Pasmaidīju, kad viņas teica: nez, uz kuru no mums viņš paskatīsies. Tas ir, es, Lāčplēsis. Tas bija negaidīti un mīļi. Bet priekšplānā bija atbildības sajūta, jo loma nebija viegla.
Toreiz Latvijā līdzvērtīga notikuma nebija.
Domāju, ka ne. Skatuves tehniskā uzbūve, cilvēku skaits, divas rokgrupas, dzīvs izpildījums - visi darīja, cik vien labi varēja. Skatītāji cēlās kājās izrādes noslēgumā, mēs - ar ziediem, piekusuši, laimīgi. Dziedājām “Pūt, vējiņi!” un Latvijas himnu.
Vai šodien mums ir vajadzīgs Lāčplēsis?
Protams, ka ir vajadzīgs. Šis jautājums skanēja arī astoņdesmitajos gados. Šis tēls ir Latvijas simboliskā ass, figūra, kas piesaistījusi gan komponistus, gan rakstniekus. Ja mēs pazaudējam šo tēlu, tad mēs pazaudējam daudz ko citu - savu valodu, savu latvisko esību. Tad mēs paliekam tikai ar savu mobilo telefonu. Bet mums ir jāredz, jādzird, jāsarunājas latviski. Es saprotu, ka cilvēki ir ļoti pārņemti ar to, kas notiek apkārt, tāpēc nespēj izprast to, kas notiek viņiem tieši blakus.
Kas tad mums ir Lāčplēsis? Gara spēks, fiziskais spēks?
Ja tev nebūs gara spēka, tad tev nebūs arī fiziskā spēka. Mēs katrs esam pieredzējuši: ak, es nevaru, man nav spēka. Bet mēs pieceļamies un izdarām to, ko vajag izdarīt. Jo ir kaut kas tāds, kas mums palīdz piecelties. Tas jau ir tas gara spēks.
Vai tu seko politikai?
Strādājot ar saviem traukiem, man ausī ir “austiņa”, caur kuru dzirdu Latvijas Radio pirmo programmu, un gadās pat tā, ka es kādu raidījumu iemācos no galvas, jo man nav laika pārslēgt, un es automātiski to noklausos otrreiz. Dzirdu analīzi, notikumu secību. Cenšos saprast, bet ne vienmēr man viss ir saprotams.
Kas tev šobrīd šķiet būtiskākais politikā?
Domāju, ka ikviens, kurš prot vērot, ir pamanījis, ka Rīga ir izputējusi. Braucot ārpus Rīgas, mēs redzam sakoptību. Es diezgan daudz uzstājos visā Latvijā, es redzu, ka Latvijas mazās pilsētas ir kā konfektītes. Prieks uz tām skatīties. Un tad, kad es atgriežos Rīgā, manī ne vienmēr būs svētku sajūta… Zinu, ka ieraudzīšu kaut ko tādu, kas man nepatiks. Tukšie skatlogi, netīrība… Man nepatīk vienaldzība, neizdarība, bieži vien bezgaumīgie puķupodi Rīgas centrā. Tas viss neliecina par atbildīgu cilvēku redzējumu, kuri zinātu, kas vispār notiek pilsētā, kas notiek valstī. Tad ir jautājums par to, vai viņi vispār zina, kur viņi dzīvo? Pa kādām ielām šie cilvēki aizbrauc mājās? Viņi tiešām acis nepaceļ un neredz, kā izskatās ielas un cilvēki? Bez Rīgas, kas patlaban ir piedrazota iebraucamā vieta, atgriešanas galvaspilsētas statusā nekas nevar mainīties. Tas gan ir tikai viens punkts, kas man nepatīk, bet es varētu nosaukt vēl daudzus citus.
Ir vēl daudz kas cits, kas mūs uztrauc. Piemēram, karš. Tuvais karš Ukrainā.
Tas mani ļoti uztrauc. Ir lietas, ko mēs nevaram pieņemt. Man ar daudz ko nācās samierināties pēc manas dramatiskās avārijas 2000. gadā, bet es daru lietas un dzīvoju ar prieku. Mēs sevī mēģinām atgrūst traģiskus notikumus, bet tie notiek - ar mums, ar valsti. Esmu daudz laika pavadījis Krievijā, esmu tur dziedājis, man ir bijušas atvērtas skatuves un stadioni… Bet tagad es sekoju līdzi notikumiem, lasu starp rindām. Tagad sabiedrība tiek mobilizēta, sakot: esiet gatavi, mēs taču jums teicām!
Cik katrs no mums ir spējīgs izdarīt, kaut vai atbalstot mūsu pašu valsti? Par tādu valsti, ar kuru mēs lepojamies, par kuru ceļamies un krītam. Vai arī - kādas vēja pūsmas dēļ mēs bēgam no tās. Jo var izrādīties, ka mēs šo vietu nemaz nemīlam, jo nejauši te esam piedzimuši un vazājušies te apkārt.
Domāju, ka bez gudras valsts vadības viena pati tauta netiks galā. Ir vajadzīgi līderi, virzītājspēki, cilvēki, kuri ir personības, kam tauta spēj noticēt.
Ir 11. novembris, un ir sagadījies tā, ka šajā datumā esmu bijis Liepājā. Un bieži vien pilsētās pārsteidz tukšums. Esmu pieredzējis tos laikus, kad pa ielām steidz cilvēki, viņu ir daudz. Un es ieraugu to pilsētu tagad - un tos cilvēkus īsti neredzi. Bet tad pienāk 11. novembris, un tad parādās degošo lāpu upe, kas plūst cauri pilsētai. Tai nav ne sākuma, ne gala. Tātad šie cilvēki kaut kur dzīvo Liepājā! Viņi sanāk kopā nebeidzamā straumē - tātad ir šis spēks!
Tev ir ko pateikt latviešu tautai Patriotisma mēnesī?
Gribu novēlēt miera sajūtu. Bet jāpatur prātā tas, ka jāseko notikumiem, kas ir aktuāli pasaulē un Latvijā. Un jāiemācās salīdzināt cilvēku dažādos viedokļus. Pasaule nav tikai balta vai melna. Ir daudz krāsu, kuras katra ir tiesīga būt. Jāanalizē un jādomā, kurā pusē es esmu. Jādomā, kā ikviens var palīdzēt Latvijai un pasaulei tikt uz priekšu.
***
Mūsu saruna notiek Igo mākslas telpā “Sandcake”, kas ir omulīgs, silts un reizē krāšņs nostūris Vecrīgā. Plauktos izlikti brīnišķīgi trauki, ko dekorējis Igo, pie sienām viņa darinātas grafikas, telpas vidū - sens galds, pie kura, to izvelkot, var apsēsties vismaz 20 cilvēku, iedzert vīnu vai kafiju un klausīties mūziku, ko rada Igo un viņa muzikālie draugi. Maza, brīnišķīga koncertzāle, kurā veldzēt dvēseli.
Igo stāsta par sarežģīto tehnoloģiju, ko izmanto, lai rotātu šķīvjus. “Es šādā veidā uz traukiem “uzlieku” gan lapiņas, putnus, ziedus, gan zivis ar spurām… Šis darbs paņem ļoti daudzas stundas. Šie trauki maksā dārgi. Bet ir cilvēki, kuri to saprot un novērtē. Un šo kvalitāti nevar sasniegt dažās dienās, dažos mēnešos vai pat gados,” saka Igo. Un ir arī viņa pašportrets, ko viņš ir veidojis vismaz pusgadu. “Tur ir mans ģīmis, un es kā tirgotājs kaut kādā tirgus būdiņā pārdodu visu, sākot no kāpostiem, beidzot ar šņabīti,” smejas Igo. “Sapratām, ka šis nosaukums - Smilšu kūka - varētu derēt. Vecrīgā ir ieinteresētie tūristi, tad jau viņiem būtu iemesls te ienākt. Pavasarī pabeidzām remontu, rūpējāmies, lai te ir mājīgi. Mūzika te ir katru ceturtdienu, un varētu teikt, ka tas ir tāds caurviju motīvs visu gadu. Uz šejieni parasti uzaicinu vienu vai divus savus kolēģus, kāds spēlē taustiņus, kāds ģitāru, kāds mazo bungu komplektu. Reizēm kādi grabuļi nokļūst pie publikas, un tad tā ir lieliska sadarbība. “Biļešu paradīzē” var nopirkt biļetes, bet tur ir neliels skaits. Bēdīgā vasara lika domāt par katru lietu, par katru pozīciju, ko mēs darām, jo laika apstākļi bija tādi, kas nevienam tūrisma jomas uzņēmējam nenāca par labu. Man par to laiku ir tāda dziesma: “No sakņu dobēm pretim zivis glūn, uz veļas striķa pakārtas drēbes negribīgi žūst.””
