Ar mīlestību un patriotismu piesātināts – līdz pēdējai līnijai, līdz pēdējam izliekumam – tāds ir Brīvības piemineklis, kas šogad svin 90 gadus. Pieminekļa autors Kārlis Zāle savulaik vēlējās, lai šis monuments ir pārlaicīgs: “Es gribu veidot pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos.” Kopā ar Unu Jansoni, Pieminekļu aģentūras Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu nodaļas vadītāju, mēs ieejam aiz metāla durvīm slēgtajā pieminekļa pamatnē. Izjūtas ir neparastas. Šķiet, ka mēs atrodamies ārpus laika un telpas.
Pirmdien, 10. novembrī, Brīvības pieminekļa laukumā atklāj izstādi “Brīvības piemineklim 90. Simboli”, un to organizē Rīgas pieminekļu aģentūra. Brīvības piemineklis ir tautas brīvības un spēka simbols. Tauta saziedoja naudu - aptuveni trīs miljonus latu, un tā bija milzīga nauda. Tā vēl palika pāri, un naudas atlikums tika ieguldīts Brāļu kapos.
Pamatakmens tika ielikts 1931. gada 18. novembrī, un 1935. gada 18. novembrī piemineklis tika svinīgi atklāts. Piemineklī ir četri valsts pamati - strādnieks, zemnieks, karavīrs un zinātnieks, bet mītisko pasauli attēlo Lāčplēsis un Vaidelotis.
Interesanti, ka skulptūrās ir 56 portretiski tēli, tostarp arī pats Zāle, kas redzams grupā “Darbs”. Četras centrālās skulptūru grupas - “Latvija”, “Važu rāvēji”, “Vaidelotis” un “Lāčplēsis” - veidotas no pelēkā granīta, bet stūru grupas - “Tēvzemes sargi”, “Darbs”, “Gara darbinieki” un “Ģimene” - no sarkanā granīta. Vēsturiski notikumi attēloti travertīna ciļņos: 1905. gada revolūcija un cīņas pret bermontiešiem, redzami arī dziesmu svētku un karavīru gājieni. Centrālajā daļā iekalti vārdi “Tēvzemei un Brīvībai” - tas ir dzejnieka Kārļa Skalbes veltījums tautai.
Ieejot slēgtajā pieminekļa pakājē, redzam, ka dažviet sakrājusies valgme: Una teic, ka nedrīkst siltināt šo iekštelpu, jo tad sakrājas kondensāts un bojā apmetumu. “Visu laiku ir jābūt vienai temperatūrai,” saka Una. Un, raugi, mums priekšā arī lielā Godagrāmata, jau otrais sējums, smags kā laukakmens, kur parakstījušies visdažādākie cilvēki. Un to, par laimi, nav skāris kondensāts.
Una, cik ilgi bija atvērta šī telpa, šī pieminekļa pakāje?
Ekskursanti šeit varēja iekļūt kopš 2011. gada. Tas bija laiks pirms pēdējās restaurācijas, kad tika vākti līdzekļi gan piemineklim, gan Godagrāmatai. Kad tuvojās novembris vai maijs, telefons plīsa pušu, jo visi - visi! - gribēja iekļūt šajā iekštelpā. Tagad šādas ekskursijas vairs nenotiek.
Bet, ja runājam godīgi, mēs atrodamies tehniskajā telpā. Tā ir paredzēta pieminekļa uzkopējam, tam, kurš uzkāpj augšā pa kāpnēm, pārbauda, kā tur viss izskatās, pārbauda, vai nav sakrājies kondensāts, vai kāds putns nav atstājis savu “rotājumu”. Piemineklim ir dobs vidus, un pa iekšējām kāpnēm var uzkāpt līdz pašām Mildas kājām.
Šī iekštelpa ir problemātiska. Tā ir jāatjauno. Valsts kanceleja, Ārlietu ministrija un Prezidenta kanceleja apliecināja, ka šo telpu iekļaus protokolā un vizīšu laikā augstas amatpersonas šeit nāks Godagrāmatā parakstīties. Tā būs Brīvības telpa. Daudz kas būs jāpārveido, piemēram, jānoņem vairogs, kas sedz ventilācijas ceļu. Kārlis Zāle bija izdomājis visu ļoti efektīvi. Nolēmām, ka altārgalds šeit paliek, uz kura uzlikta Godagrāmata.
Kas ir izmantots Brīvības pieminekļa būvniecībā?
Somijas granīts, Itālijas travertīns, zviedru kapars. Ja vajadzīgs travertīns - braucam uz Tivoli. Un to visu vēl vajadzēja atvest uz Latviju. Kārlis Zāle bija izstrādājis atvešanas grafiku, viņam tikai datora nebija. Domāju, ka Zāles ambīcijas tika apmierinātas pilnībā. Nauda nebija principiāli svarīgākais jautājums. Mums šodien grūti iedomāties, kurš būtu labāks projekts. Tomēr jāsaprot, ka Kārlis Zāle bija novatorisks, un viņa iekodētā estētika ir dzīva un darbojas. Nevar noliegt - Kārlis Zāle bija ģeniāls cilvēks. Un ļoti ambiciozs. Viss simbolu kopums, kas ir redzams piemineklī, - to ir grūti iedomāties viena cilvēka galvā. Bet tas darbojas. Un tas neapnīk. Kaut kādā veidā Kārlis Zāle ir to kodu uzminējis. Jo tēlu kopums ir ļoti piesātināts. Tur ir visi tikumi, morālie principi, dzimtenes aizstāvība, patriotisms.
Kā jūs vērtējat šīs vasaras pasākumu, kad ”strīmeris” kopā ar eksprezidentu Raimondu Vējoni lēkāja pa Brīvības pieminekli un laistīja uz tā kokakolu?
Tajā dienā mani telefoniski informēja, ka eksprezidents Vējonis atnākšot ar dažiem saviem ārzemju paziņām, lai kopīgi nofotografētos. Nu, labi, es teicu, lai nāk un darās. Pulksten 14.30 man zvana Valsts policija. Man vaicā: vai es esmu saskaņojusi pasākumu, kas notiek pie Brīvības pieminekļa. Protams, ne. Vējoņa kungs vienkārši gribēja nofotografēties ar saviem paziņām. Policija man saka: viņi kopā ar Vējoņa kungu ir aplējuši pieminekli ar kokakolu un staigā pa pieminekļa apmalēm. Es saku: nevar būt! Palūdzu atsūtīt video. Pajautāju: kāpēc jūs viņus visus neaizturējāt? Zvanīju Valdim Zatleram, kurš ir Brīvības pieminekļa un Rīgas brāļu kapu padomes vadītājs. Es saku: es jums teikšu, ka viens no Latvijas eksprezidentiem dejoja pa Brīvības pieminekļa terasi, jūs taču man neticēsit, vai ne?
Man kā Latvijas pilsonei tas bija pazemojums. Ja, šajā darbā strādājot, nav misijas apziņas, tad dvēselē sašūpojas vērtību sistēma. Pārdzīvojām to, pārdzīvosim arī ko citu, bet tas bija pretīgi. Un tikpat pretīgi bija arī tas, ka jaunieceltais Rīgas mērs Kleinbergs skrēja uz Latvijas Radio, lai jūtūberim pasniegtu medus burciņu. Domāju, kāpēc policija nevarēja uzlikt naudassodu eksprezidentam par izgājieniem uz Brīvības pieminekļa? Bet policija nolēma neiesaistīties.
Ja kāds piesaka pasākumu pie Brīvības pieminekļa, mēs vienmēr nosakām, kur stāvēt un kur nestāvēt. Ja man būtu iesniegts Vējoņa pieteikums, es izpētītu, kurš ar viņu kopā tur vēlas fotografēties, un mēs visu izlemtu. Es nesaprotu, kad vienam otram pielēks, ka laukums pie Brīvības pieminekļa nav sporta vai izklaides zāle.
Pieņemu, ka Brīvības piemineklis ir īpaši aizsargājams objekts.
Nešaubīgi. Pēc Pārdaugavas okupekļa nojaukšanas Rīgā ir vairāki īpaši apsargājami objekti, un viens no tiem ir arī Brīvības piemineklis, ņemot vērā mūsdienu jaunatnes bezbremžu domāšanu. Drošības pasākumu jautājums ir jākontrolē.
Tiekšanās uz zvaigznēm.
Mirdzi kā zvaigzne, mana Latvija. Ideālu kopums, kas robežojas ar pārsātinājumu. Bet patiesībā viss ir tā, kā vajag. Tēlu virknējums ir ļoti blīvs. Ir grūti saprast, kā Zāle to visu dabūja gatavu, sak, paskicēšu, gan jau sanāks. Tas viss ir piedzīvots, apzināts un radīts. Tas ir ģēnija darbs.
