Kā nogurdinošie, nesekmīgie mēģinājumi uzsākt miera sarunas ar agresorvalsti ietekmē mūsu palīdzības plūsmu Ukrainai, kādas vēsmas jūtamas Eiropas Parlamentā un citās Eiropas lēmējinstitūcijās, vai mūsu aizsargāties spēja no iespējamā agresora iebrukuma kļūst jaudīgāka – saruna ar Eiroparlamenta deputātu, “Tviterkonvoja” izveidotāju un realizētāju Reini Pozņaku.
“Man nav ne mazāko šaubu par to, kas man būtu jādara, ja Latvijā iebruktu Krievija. Jākaro. Es daudz par to domāju. Skaidrs, ka nekādā okupācijā es dzīvot nevarētu - mani ātri vien pieliktu pie sienas. Domāju, ka jau tagad esmu visos sarakstos - kā viens no pirmajiem vai vismaz pirmajā simtā. Esmu bijis Ukrainā, esmu redzējis, kā viss tur notiek, un Krievijas iebrukums vairs nav nezināma nelaime,” savulaik intervijā “Neatkarīgajai” teica R. Pozņaks. Viņa izveidotais “Tviterkonvojs” kā palīdzību ukraiņu karavīriem nogādājis Ukrainai vairāk nekā 2000 automašīnu.
Kaut kādā ziņā Reinis Pozņaks Eiropas Parlamentā tupina sava “Tviterkonvoja” darbu, palīdzot ukraiņiem. Kā viņš izjūt šā pasākuma garu? “Tas ir patriotisms. Visi cilvēki izjūt tā nozīmīgumu. Visi saprot, ka brīvība maksā dārgi. Lai nosargātu brīvību, par to ir jācīnās. Mums, paldies dievam, vēl nav jācīnās, bet ukraiņi šobrīd cīnās - par mums visiem. Es apzinātā vecumā piedzīvoju Atmodu - man bija 13 gadu, vecāki mani iesaistīja visos notikumos. Kopā skatījāmies ziņas, gājām uz barikādēm, nesām pusdienas barikāžu sargiem, sēdējām pie Latvijas Radio un sekojām līdzi balsojumam par Neatkarības deklarāciju. Konvoja sākuma laiks precīzi atgādināja Atmodas sajūtas. Cilvēki - izpalīdzīgi cits pret citu, uzreiz saprot, kas ir vajadzīgs. Ierakstu tīmeklī - vajag busiņu, to tūdaļ arī dabū. Kā ar burvja nūjiņu - trīs minūtēs viss tiek atrisināts,” atceras Reinis.
Jūs tagad vairāk darbojaties Eiropas Parlamentā (EP) kā deputāts. Bet kas tagad notiek ar “Tviterkonvoju” Latvijā?
Joprojām viss notiek. Tāpat kā agrāk - gandrīz katru piektdienu uz Ukrainu dodas automašīnas. Ir paredzēts, ka nākamnedēļ (mūsu saruna notika piektdien, 24. oktobrī - E.V.) uz Ukrainu dosies arī Eiroparlamenta deputāti. Piektdien, 24. oktobrī, līdz Ļvivai būs nogādātas mašīnas, pats ceļā došos sestdien, un mēs ar šiem auto brauksim uz Harkivu. Viens būs Lietuvas, otrs - Nīderlandes, trešais - deputāts no Zviedrijas. Tas būs neformāls, neoficiāls brauciens, jo oficiālās vizītes ir lieka resursu tērēšana - gan EP, gan Ukrainai. Mēs izdomājām, ka būtu lietderīgi tā, kā mēs darīsim. Kravā būs vēl arī droni.
Cik automašīnu tagad brauc no Latvijas?
Tagad konvoji ir mazliet mazāki. Tā - pa septiņām, astoņām mašīnām. Naudas objektīvi ir mazāk, mēs mēģinām pielāgoties situācijai.
Kāds Eiropas Parlamentā ir noskaņojums? Vai nav jaušami Ukrainas atbalsta atplūdi?
Nē. Ja EP būtu pilna teikšana, Ukrainai jau būtu savas atombumbas. Kopumā EP ir ļoti proukrainisks. Protams, tur ir arī skaļi un aktīvi dažādi “miera baloži”, bet tie ir pārliecinošā mazākumā.
No kurām valstīm ir šie “miera baloži”?
Piemēram, ungāri. Bet kas viņiem visiem kopīgs: tas, kas vieno galēji labējos ar galēji kreisajiem, proti, mīlestība uz Krieviju un pretošanās Eiropas centieniem bruņoties.
Ungārijas jājamzirdziņš ir uzlikt dažādus veto EP lēmumiem. Vai nav iespējams izdarīt tā, ka šie Ungārijas veto netiek ņemti vērā?
Par to jau ir diskutēts. Ja godīgi, es nedomāju, ka tas būtu labākais variants: veto tiesības ir arī mūsu valstij, tas ir labs ietekmes instruments, cita lieta, ka mēs nekad to neesam izmantojuši. Varbūt mums pietrūkst drosmes to darīt? Bet to veto “ieroci” atdot… viena slikta politiķa dēļ nebūtu prātīgi. Pēdējo sankciju paketes apstiprināšanu viņš vienkārši nokavēja. Ar Orbānu pagaidām vēl galā tiek, bet ir pilnīgi skaidrs, ka ilgtermiņā ir jāmeklē risinājumi: ja kaut kādos jautājumos tiek skarts citu valstu liktenis, tad veto tiesības neattiecas uz šīm citām valstīm.
Vai ASV prezidents Tramps, kurš no rīta izsaka vienu tēzi, vakarā - pretēju, stipri ietekmē ES dienaskārtību?
Gribētos jau, lai ES nonāk tādā situācijā, ka var neuztraukties par Trampa garastāvokli. ES jābūt pietiekami spēcīgai, lai spētu pati kaut ko darīt. Vairāk jāattīsta aizsardzības industrija. Šobrīd tas notiek lieliem soļiem. Iemesls, kāpēc es nebalsoju par Eiropas Komisijas gāšanu, kaut arī man Urzula nepatīk, ir tas, ka komisāri dara lielu darbu, un tas ir svarīgi. Ja viss tiktu apturēts uz pusgadu, tas būtu liels trieciens ES stiprināšanai.
Kāda ir NATO loma šajā situācijā? Viņi tādi klusiņi…
Protams, arī NATO jāpiemērojas jaunajai realitātei. NATO nekad neko skaļi nebļaus.
Vai ir gaidāmi kādi pozitīvi rezultāti - ilgstošs miers Ukrainas gadījumā un tamlīdzīgi? Uzbrukuma atvairīšana Baltijas valstīm, Polijai?
Ir jādara viss, ko mēs varam izdarīt. Domāju, ka viss būs labi. Šobrīd galvenais jautājums: Eiropai īstermiņā jāsagādā nauda, jo ukraiņi paši var saražot ļoti daudz ko. Atšķirībā no ES ukraiņiem nav tik liela birokrātija. Reizēm mati ceļas stāvus: ES diskutē, vai militārā industrija jāiekļauj klimata prasībās vai ne. Pilnīgs absurds. Cerams, ka veselais saprāts uzvarēs. Bet viss prasa laiku. Un tomēr daudz kas strauji iet uz priekšu.
Un tomēr ir gandarījums, ka “zaļais kurss” nu jau uzlikts uz rokas bremzes. Protams, ka neviens uzreiz publiski neteiks un neatzīs, ka tas viss, uz kā desmit gadus esam balstījušies “zaļā kursa” dēļ, ir metams miskastē, ņemot vērā to, ka ir spēki, kuri joprojām šo kursu uzskata par prioritāti. Bet rokas bremzi nu jau var just daudzos “zaļo kursu” skarošos lēmumos.
Vai iekļūšana Eiroparlamentā jums ir devusi gandarījumu?
Sākumā domāju, ka man klāsies krietni lēnāk, grūtāk. Bet tas nekādā veidā nav negatīvi ietekmējis to, ko darīju līdz šim Ukrainas atbalstam. Drīzāk otrādi. Problēma tā, ka rezultāts nav redzams uzreiz. Man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kuri parlamentā ir mani kolēģi. Ejam strauji uz priekšu. Patlaban rakstām ziņojumu par droniem - par to, ka Eiropai jāpielāgojas dronu draudiem. Mums ir laba sadarbība ar aizsardzības komisāru, ar ukraiņiem, ar latviešiem.
