“Esmu klasiskā filoloģe, latviete, sieva, māte, meita, Latvijas patriote,” saka Agnese Irbe, un mēs varam papildināt šo viņas korekto uzskaitījumu: viņa ir filoloģijas zinātņu doktore, kā arī intelektuālas ievirzes tīmekļa žurnāla “TELOS” galvenā redaktore. Šis žurnāls apvieno Latvijas konservatīvos domātājus. Saeimai atbildīgu balsojumu brīdī piedāvājam sarunu ar Agnesi Irbi par šodienas aktualitātēm.
Kas, jūsuprāt, sabiedrībai patlaban šķiet svarīgākais? Par ko tā dusmojas, no kā baiļojas?
Manuprāt, tās joprojām ir divas lietas. Pirmkārt, tas ir apdraudējums no Krievijas puses saistībā ar karu Ukrainā, mūs māc šaubas, vai esam gatavi karam, ņemot vērā to, ka Putins ir draudējis Baltijas valstīm. Tas rada spriedzi, un tas ir saprotams.
Otra lieta. Tā ir tektoniskā pārvietošanās visā Rietumu kultūras areālā starp kreisi liberālajiem spēkiem un nacionāli, sociāli konservatīvajiem spēkiem. To šobrīd labi var vērot, piemēram, Francijā, kur gada laikā prezidents Makrons ir mēģinājis izveidot nu jau ceturto valdību, cenšoties noturēt liberālo centru, kas skaitliski ir pārāk mazs. Sabiedrība gan Eiropā, gan arī ASV kļūst arvien sašķeltāka, un jaunajā situācijā ir grūti navigēt.
Tas atspoguļojas arī pie mums, Latvijā. Izzūd centriski mērenais, samiernieciskais kodols. To redzam jaunajos likumprojektos, redzam ārkārtīgi asajā diskusijā ap Stambulas konvenciju, kas faktiski turpinās vairāk nekā divus gadus. Tas redzams arī, piemēram, to sociāli konservatīvo politiķu sacītajā, kuri šobrīd grib atvērt un papildināt abortu likumu.
Tas viss nerodas tukšā vietā.
Protams. Kreisi liberālā puse, kas ir dzīvojusi savos priekšstatos, kas bija aktuāli 90. gadu beigās, nevar neievērot, uz kurieni kopumā tas viss mūs ir atvedis. Un konkrēti: 2025. gadā Latvijā piedzims tikai nedaudz vairāk par 10 000 bērnu, tas ir par vienu tūkstoti mazāk nekā pērn. Pērn legālajos abortos gāja bojā ap 2400 bērnu. Nav grūti saskatīt, ka vissvarīgākā problēma ir dzimušo bērnu skaits.
To ir ļoti grūti risināt. Ne tikai Latvijā vien, bet arī citās valstīs. Tad, kad kāds mēģina pacelt dzimstības veicināšanas jautājumu, sākas iracionālas reakcijas, proti, uzbrūk tam cilvēkam, kurš par to runā, neredzot milzīgo problēmu. Šobrīd zemajai dzimstībai mēs jau redzam sekas: tie, pirmkārt, ir nepatīkamie notikumi ar lauku skolu slēgšanu. Pret to bija arī protesti. Mērsragā un Engurē bērni sakāra mugursomas uz sētām, protestējot pret skolu likvidēšanu.
Daļa cilvēku domā, ka tā ir līdzekļu taupīšana. Nē, problēma ir tāda, ka dzimst pārāk maz bērnu. Nav iespējams noturēt skolu, ja katrā klasē būs pa četriem vai pieciem bērniem. Bet katram mazajam pagastam skolas slēgšana ir traģēdija. Tās ģimenes, kurām tomēr ir bērni, viņi būs jāved kaut kur citur. Ir gandrīz neiespējami piesaistīt jaunus iedzīvotājus vietai, kur nav skolas. Kreisi liberālajiem spēkiem tomēr vajadzētu sākt saprast, no kurienes aug sociālais konservatīvisms un par ko tas ir satraukts.
Padomājam arī par drošības aspektu. Ja Latgale - pēc ANO datiem - līdz gadsimta vidum būs zaudējusi 40% no iedzīvotājiem, tad kā mēs vispār varam aizsargāt šo zemi? Dažos pagastos nav neviena jauna cilvēka. Nav atrasts risinājums un kopīga platforma, lai risinātu šo jautājumu.
Minējāt Stambulas konvenciju. Ko ļaunu tā nodara Latvijai?
Es un mani kolēģi no biedrības “Peripatos”, no portāla “Telos” esam argumentējuši pret Stambulas konvenciju - jau vairāk nekā pirms diviem gadiem. Esam pret to arī šobrīd un atbalstām konvencijas denonsēšanu. Tas ir pareizs solis.
Nosauciet, lūdzu, galvenos argumentus.
Konvencijas 4. pants un arī citi panti un komentāri nošķir cilvēka dzimumu no dzimtes identitātes, kā arī no sociālā dzimuma. Pēdējo vēl varētu saprast kā dzimuma lomas, kas “piesietas” bioloģiskajam dzimumam, bet, ja dzimtes identitāte tiek aizstāvēta tādā pašā mērā kā dzimums, tas nozīmē, ka veidojas jauna legālā kategorija, attiecībā pret kuru valsts nav tiesīga cilvēku diskriminēt.
Tad mēs dzirdam, ka tās ir sazvērestības teorijas, ka nekas tāds nav ieviests, ka tam nav nozīmes. Nē, tam ir nozīme. Es aicinu ieiet Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mājaslapā, atrast sadaļu, kur ir runa par seksuālo un reproduktīvo veselību, un tur ir liela sadaļa par dzimuma identitāti. Viņi izšķir četras kategorijas: hromosomālais dzimums, bioloģiskais dzimums, sociālais dzimums un psiholoģiskais dzimums. Lapā tiek piedāvātas konsultācijas tiem bērniem, kuri jūtas apjukuši, un tur ir minēts, ka tas, kā mēs jums palīdzēsim, cita starpā būs atkarīgs no jūsu vēlmēm.
Sadaļai pievienoti izglītojošie video materiāli: viens ir par kvīru teoriju, otrs par LGBT, par transseksuālismu un dzimumu kā “spektru”. Un vienīgās nevalstiskās organizācijas, pie kurām pusaudžiem tiek rekomendēts vērsties, ir “Mozaīka”, “skapis.eu” un vēl viena LGBT organizācija. Es uzsveru: šādu pieeju dzimuma disforijai, kas ir psihiski traucējumi, virza mediķi - nevis kaut kādi ziņu portāli vai indivīdi.
Protams, Stambulas konvencija ir daļa no lielāka procesa. Pozitīvais šobrīd ir nosacīti centriskie politiķi, kuri vēl pirms diviem gadiem nepievērsa tam visam uzmanību. Šobrīd viņi to saskata kā reālu problēmu. Pusaudžu psihologs Nils Sakss Konstantinovs arī ir liecinājis par to, ka dažās vidusskolās klasēs ir pat trīs vai četras meitenes, kuras vēlas mainīt dzimumu. Pret visu šo kustību ir stingri jācīnās. Es uzskatu, ka dzimtes ideoloģija ir ne tikai kaitīga, bet tai piemīt arī krimināli elementi. Šī ideoloģija pieņem, kas tas ir normāli: ķīmiski kastrēt vai sterilizēt pusaudžus, virzīt viņus uz tā sauktajām dzimuma maiņas operācijām. Tas beigsies ar to, ka tuvākajos gados būs daudzmiljonu tiesas prāvas, droši vien sākot ar ASV, apvienojoties tiem pusaudžiem, kuriem būs nodarīts neatgriezenisks kaitējums, kas padarījis viņus neārstējami neauglīgus. Atbildība tiks prasīta ne tikai no ārstiem, bet arī no dažādām NVO.
Šādu ārprātu atbalsta Stambulas konvencija.
Tas viss ir “iecepts” tur iekšā, konkrētos pantos. Tas ir mans pirmais iebildums, saistīts ar dženderisma ideoloģiju. Otrkārt. Ja lasām konvencijas preambulu, redzam dažādus pieņēmumus, kurus Stambulas konvencija (SK) pieņem par patiesiem. Viens no galvenajiem - SK radītāju uzskatā - ir pieņēmums, ka vēsturiski, tas ir, gadu simtos, pat tūkstošos, vīrieši ir bijuši apspiedēji, kuri ir pakļāvuši un izmantojuši sievietes. Manuprāt, tā nav patiesība. Ja nu vienīgi Afganistānā un citās līdzīgās valstīs.
Bet ne Rietumu kultūras areālā. Šajā gadījumā tiek izmantots marksistiskais skaidrojuma modelis: buržuāzija, kas apspiež proletariātu, un šeit tas tiek pārnests uz dzimumiem. Mēs Latvijā šādu apspiešanu un pakļaušanu neredzam ne dainās, ne citur folklorā. Arī nesenākos laikos mēs redzam tieši pretējo: pat padomju laikos tika veicināta sieviešu konkurēšana ar vīriešiem dažādās jomās. Ka sievietes ir apspiestas - tas ir aplami ne tikai vēsturiski, to nevar pamatot ne ar ko, tas nav aktuāli Eiropas sabiedrībā.
Vardarbība nav saistīta ar piederību dzimumam. Latvijā vairāk nekā 60% gadījumu, kad uz mājām konflikta gadījumā tiek izsaukta policija, vardarbīgā persona ir bijusi alkohola reibumā. Un 30% gadījumu arī upuris ir bijis alkohola reibumā. Tātad - kopā dzer un nonāk līdz vardarbībai. Bet, manuprāt, arī alkoholisms ir tikai sekas. Cilvēki, kuri kļūst vardarbīgi, nemāk tikt galā ar savām negatīvajām emocijām - ar bailēm, vilšanos, ar kaunu, ar neziņu. Nezina, ko darīt ar šīm emocijām, nemāk uzņemties atbildību par savām jūtām. Taču pāru attiecībās katrs ir atbildīgs par sevi - par savu laimi vai nelaimīgumu esmu atbildīga es pati, nevis mans vīrs vai partneris, vai mani vecāki, vai mani bērni.
Stambulas konvencijā nekur nav redzams, ka tās veidotāji saprastu šīs pamata patiesības. Tāpēc es iebilstu arī pret Stambulas konvencijas ideoloģisko ievirzi, kuru varētu saukt par neomarksistisku.
Un trešais iebildums ir saistīts ar GREVIO darbību, kas paģēr konvenciju parakstījušajām valstīm atļaut šķērsot robežu no vardarbības cietušajiem, kas hibrīdkara apstākļos ir bīstami. Ar apgalvojumiem par vardarbību var manipulēt, ja, piemēram, vardarbība notikusi pret mani kā “kvīru” (persona, kas nav heteroseksuāla vai kuras dzimtes identitāte nesakrīt ar piedzimstot piešķirto - E.V.) vai kā personu, kas pieder kādai seksuālajai minoritātei. Šī iemesla dēļ Izraēla izstājās no Stambulas konvencijas. Un nevar redzēt, ka izstāšanās no konvencijas tai būtu kaitējusi.
Kas ir tas, kas piesaista šīs tā dēvētās konvencijas atbalstam pavisam jaunus cilvēkus, pat pusaudžus? To redzējām “protestos” pie Saeimas.
Cilvēki uzskata, ka SK ir ļoti spēcīgs simbols. Atbalstītāju skatījumā pie varas bija kreisi centriska koalīcija, kas pieņēma ne tikai SK, bet arī partnerattiecību likumu, tātad turpinājumā gaidāmi likumi par transseksuāļu tiesībām un tā tālāk. Viņi to skata gluži ideoloģiski. Ja Latvija denonsēs konvenciju, tas būtiski iedragās viņu pozīcijas, visu šo progresīvo kursu.
Tad, kad redzam cilvēkus šajos protestos, saprotam, ka konvencija nav par vardarbību pret sievietēm. Protestā bija redzams Latvijas karogs, pārgriezts uz pusēm, ar piešūtu “nebināristu” karogu, kam vispār nav nekādas saistības ar sievietēm. Tātad arī šo protestētāju acīs SK ir līdzeklis un mehānisms, kādā veidā Latvijas likumdošanā un publiskajā telpā ieviest kvīru teoriju.
Varbūt šo vājprātu kaut kādā veidā var mazināt jauni politiskie spēki? Lūk, Alvis Hermanis veido jaunu “Bezpartiju”. Varbūt tā var kaut ko līdzēt?
Līdz galam pagaidām nesaprotu, ko viņš un viņa līdzgaitnieki vēlas panākt.
Izveidot jaunu partiju līdz nākamajām vēlēšanām vairs nevar paspēt. Lai mainītu likumu par partijām, nepieciešams divu trešdaļu Saeimas balsojums. Arī to diez vai var paspēt.
Varbūt tā ir iekšējā izmisuma sajūta, raugoties visās nekārtībās, kas vedina domāt, ka tieši tāpēc Saeimas darbs ir tāds, kāds tas ir… Izstrādāt jaunu partijas programmu nav viegli. Nodibināt partiju arī nav viegli. Un nepietiek ar to, ka cilvēks ir pierādījis sevi kādā jomā, un Alvis Hermanis viennozīmīgi ir šāds cilvēks. Bet ar to nepietiek, lai vadītu valsti. Aristotelis reiz teica, oponējot Platonam, ka būt par labu valstsvīru nav gluži tas pats, kas būt par labu cilvēku, vai labu vīru un labu tēvu vai saimnieku. Tas ir cita veida darbs.
Gaisā virmo doma, ka Alvja Hermaņa konservatīvais spēks varētu apvienoties ar citiem konservatīvajiem spēkiem, piemēram, ar ”Austošo sauli” un Aleksandra Kiršteina politisko kopu.
Mēs šobrīd piedzīvojam “Apvienotā saraksta” un NA tuvināšanos, piedzīvojam arī “Latvija pirmajā vietā” tuvināšanos minētajiem diviem spēkiem, tā ka var gaidīt pārmaiņas. Pati esmu sociāli konservatīva, tāpēc priecājos, ka konservatīvo kustību skaits vairojas. Ir labi, ja vēlēšanās ir vairāki saraksti, par kuriem var balsot.
Parunāsim par Ukrainu un mums. Ukraina aizstāvas un nepadodas. Bet kas notiktu, ja, nedod dievs, Latvijai uzbruktu Krievija? Vatenieki, protams, uzreiz pārietu krievu okupantu pusē, bet ko darītu latvieši?
Gribu cerēt un ticēt, ka lielākā daļa latviešu būs patrioti. Bet domāju, ka plašs krievu armijas iebrukums tuvākajā laikā nav iespējams. Tas, no kā mums jābaidās, ir dažādi hibrīdkara elementi. Latgale ir visvairāk apdraudētais reģions, un krievu īpatsvars lielākajās pilsētās ir liels. Mēs nesen ar draugiem ironizējām, ka vajadzētu “kolonizēt” Latgali: latviešu ģimenēm ar daudziem bērniem pārcelties uz turieni. Lai kā mums gribētos izbēgt no etniskā faktora, tas joprojām ir aktuāls.
Mums nereti ir tendence šodienas situāciju salīdzināt ar 1940. gada situāciju. Tas nav gluži pareizi. Jo mums šodien klājas daudz labāk nekā 1940. gadā. Mums blakus ir nobruņojusies Polija, mums ir Somijas atbalsts. Mēs esam vienoti ar Baltijas valstīm, ir NATO. Sociālajos tīklos visbiežāk lasāma tikai kritika, tikai nosodījums procesiem Latvijā. Tas var radīt nospiedošu sajūtu, bet šāds noskaņojums ir daudzkārt labāks par to, kāds bija Ulmaņa laikā, kad pēdējā gadā pirms okupācijas tika uzturēts sentimentāls latviskums un nepamatota pašpārliecība, nestāstot ne vārda par reālo situāciju, par Padomju Savienības mērķiem un draudiem. Bet situācija patiesībā bija bezcerīga. Katrā ziņā, ja Ulmanis būtu godīgāk runājis, cilvēki vismaz būtu bijuši labāk sagatavoti. Varbūt pat sāktu pretoties.
Bet tas ūdens ir izliets, un padomju okupācija bija šausmīga. Ja gribam šodienas un rītdienas situāciju uzlabot, mums jāpaceļ dzimstības rādītāji. Latvijas tautai etniski un skaitliski ir jābūt lielākai. Tad mēs būsim spēcīgāki.
Starp latviešiem būtu kolaboranti, ja kaut kas notiktu ar Latviju?
Visticamāk, ka būtu. Tie bija gan tad, kad pirmo reizi ienāca krievi, gan tad, kad ienāca vācieši. Un īsto latviešu brīvības cīnītāju un padomju disidentu skaits ir mazs. Jā, mēs viņus ļoti augstu godājam, un to vajadzētu darīt vēl daudz vairāk.
Rūpīgi izlasīju Marģera Vestermaņa tikko iznākušo grāmatu par ebreju glābējiem Latvijā. Glābējiem tas bija milzīgs personisks risks un arī praktiskas grūtības: pārtika bija uz kartītēm. Ja tu mājās pagrabā slēp vēl vienu ģimeni, kurai arī jādod ēst, tev jāmeklē, kur papildus atrast pārtiku… Un vistrakākais - bezcerības sajūta: labi, mēs šonedēļ izdzīvojām, bet kāda ir perspektīva? Tikai cilvēki ar spēcīgu morālo pārliecību spēj to visu izturēt, orientējoties uz kādu augstāku pasauli, kurā eksistē transcendentālais taisnīgums. Tam viņi arī kalpo.
Esmu priecīga par šo grāmatu, jo tā ir daļa no Latvijas vēstures. Tajā ir uzskaitīti tie drosmīgie cilvēki, kuri glāba ebrejus un nesadarbojās ar okupācijas varu. Grāmatā ierakstīti viņu visu vārdi, un viņu ir tuvu pie septiņiem simtiem. Visās traģēdijās ir svarīgi runāt par tiem, kas mēģināja palīdzēt. Šodien ir svarīgi runāt arī par tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri pirms diviem gadiem briesmīgā “Hamas” iebrukuma laikā mēģināja palīdzēt upuriem, izraēliešiem.
Nemitīgā cīņa starp labo un ļauno. Kā jūs domājat: vai konservatīvā doma uzvarēs? Vai tā uzvarēs neomarksistu kreisos gājienus?
Termins “konservatīvā doma” ir noderīgs konkrētos gadījumos, bet ne vienmēr, dažkārt ir vajadzīga lielāka konkrētība. Valstij un tās institūcijām ir jāorientējas uz kopīgo labumu, nevis uz atsevišķu indivīdu vēlmēm, uz ekspresīvo individuālismu. Jāorientējas uz to, ka nācijas valstiskais labums, valsts prioritāte ir atbalstīt to cilvēku dzīves modeļus, kuru rīcības maksima ir morāli pareiza un var tikt vispārināta. “Ja visi darītu tā, kā viņš, kā mums visiem klātos?”
Destruktīvu un nihilistisku kustību spiediens ir jāaptur. Kā to izdarīt? Es uzskatu, ka cieņa, īstā cieņa, ko var izrādīt citam cilvēkam, ir nevis pieņemt par pareizu to, kā viņš domā un kā dzīvo, bet vienmēr vērsties pie viņa saprāta. Nevis pie emocijām un instinktiem. Ir jārunā ar cilvēka prātu, jāvēršas pie cilvēka kā pie racionālas būtnes. Pie tādas racionālas būtnes, kuras prāts ir spēcīgs, tāds, kas var valdīt pār viņa gribu, pār jūtām un emocijām. Saprātam jāuzvar. Kopīgajam labumam ir jāuzvar. Latvijai ir jāuzvar.
