Viesturs Silenieks ir biedrības “Drone Force – Europe” valdes priekšsēdētājs, viņš apmāca zemessargus dronu gudrībās, bet ikdienas darbs norit valsts kapitālsabiedrībā “Possessor” – Viesturs veido valsts rezervju sistēmu.
“Šobrīd vairāk pievēršos pirmās nepieciešamības precēm valsts apdraudējuma gadījumā,” saka Viesturs. “Possessor” ir atbildīgs arī par valsts naftas rezervēm, drīz tam būs jāatbild arī par pārtikas un medicīnas rezervēm. Saruna ar Viesturu Silenieku - par droniem Latvijā, Ukrainā un pasaulē.
Kādā veidā droni ir mainījuši kara gaitu Ukrainā?
Vienkārši sakot, radās iespēja par zemu cenu sataisīt lielas nepatikšanas. Jā, mēs videokadros redzam, ka drons ietriecas tankā, to iznīcinot. Bet patiesībā 90% no kaujas veiksmes “pieder” izlūkošanai. Tankus, kas atrodas, teiksim, desmit kilometru attālumā, tu ar aci neredzi, bet tos pamana izlūkošanas droni. Tad, kad tiek pamanīts mērķis - tanks, iekārta, blindāža -, tad uz to jau tiek sūtīts iznīcināšanas drons, artilērija, raķete utt. “Uz dullo” neviens nešauj.
Tātad ir aeroizlūkošana, ko izmanto jau ļoti sen, tās ir lidmašīnas, kurās saliktas dažādas iekārtas, ar ko tiek veikta šī izlūkošana. Iekārtas “savāc” sevī dažādus radioviļņu izstarotājus - no automašīnu pultīm, mobilajiem tālruņiem utt. - un sazīmē kartē kā punktiņus. Tad tu vari šaut pa mežu, kur ir desmit mobilie telefoni, tātad cilvēki tur visticamāk arī ir. Par šo izlūkošanu medijos runā maz, taču šis virziens ir ļoti attīstījies, proti, ne tikai drons kā lidaparāts, bet visi sensori, kas ar to saistīti.
Otrā sadaļa ir iznīcinātājdroni, kam kādreiz nebija plaša pielietojuma. Sen, pirms kādiem 15 gadiem, parastiem droniem tika liktas klāt sprāgstvielas. Ukrainas kara sākumā visi sāka iepirkt “Bayraktar” dronus, kas bija vidējā augstumā lidojošs bezpilota kaujas lidaparāts, kas spēj veikt attālināti vadītas vai autonomas lidojumu darbības, taču tagad Ukrainā šādi droni vairs nelido.
Tehnoloģijas attīstās un mainās ļoti ātri.
Jā. Šos dronus varēja ātri pamanīt un viegli notriekt. Patlaban ir mainījies ne tikai karadarbības veids: pretinieks ir ne tikai no augšas - lidojošie droni, bet ir arī, piemēram, tādi, kas palido, nosēžas, tad reaģē uz kustību un eksplodē tad, kad kāds brauc garām. Ir arī braucošie, peldošie droni. Veicamie attālumi arī pieaug. Tagad visur sāk izmantot mākslīgo intelektu, un drons sāk kļūt “pašizlēmīgāks”: cilvēkam tas pat nav jāvada.
Ir tāds jēdziens - elektroniskā karadarbība. Bet tā neattiecas tikai uz droniem vien. Ja mūsu sarunu tagad noklausās, tas arī pieder pie elektroniskās karadarbības - ja mūsu saruna ir jēgpilna, tajā dzirdēto informāciju liek lietā. Attiecībā uz droniem: elektroniskās karadarbības jautājums ir - kā šos dronus dabūt zemē? Droni lido savā frekvencē, bet pretinieka uzdevums ir “sabojāt” šo frekvenci, lai drona vadītājs uz sava ekrāna vairs neko neredzētu.
Bet kara sākumā, 2014. gadā, kad tika okupēta Krima, dronu vēl nebija?
Bija. EDSO misija Ukrainā izmantoja dronus - gan lidmašīnu tipa, gan rotortipa - un veica aeroizlūkošanu. Ir tāds zemessardzes kapteinis Māris Bruža, kurš Ukrainā EDSO misijā nostrādāja kādus piecus gadus, saprata visu par droniem, zināšanas atveda uz Latviju un sāka to visu attīstīt Latvijas bruņotajos spēkos. Viņš man bija pirmais pasniedzējs, tagad visu attīstām kopā.
Kā iespējams notriekt dronu?
Ir divi varianti. Ja drons ir ieprogrammēts, tas lido savā maršrutā. Tad tu īsti nevari to ietekmēt. Tev jābūt zināšanām, kas tam lācītim vēderā: un tā ir elektroniskā karadarbība. Ir vajadzīga izlūkinformācija, un tā ir tava problēma, kā tu spēj to nozagt pretiniekam, lai izjauktu drona “plānus”.
Otrs variants ir: šaut. Jāsaprot, cik ātri drons pārvietojas, kā tas pārvietojas. Ja ir kāds mazs drons, var šaut arī ar bisi - 50 metru attālumā. Ja attālums ir jau kādi 100 metri - aizmirsti. Var izmantot arī dronu pret dronu. Tad ir vēl arī raķetes. Ir vēl džipi, uz kuriem uzmontēti ložmetēji. Bet tad ir jautājumi: cik daudz vajag džipus un ložmetējus, un kurās vietās to visu likt? Cik vajadzētu cilvēku, kuri sēž šajos džipos un gaida, ka varbūt kaut kas kaut kad lidos?
Tad ejam uz automātiku: to nedara cilvēks, bet ir iekārtas, radari, lokatori, akustiskie sensori.
Vai Latvijā top dronu siena, par ko tiek nemitīgi runāts?
Tas ir vairāk tāds politisks sauklis. Neviens taču netaisīs desmit metrus augstu sienu. Bet es minēju sensorus, kuri atpazīst skaņas: tie “sapratīs”, ka ne jau gulbju bars lido pāri, ne civilā lidmašīna, ne “kukuruzņiks”, bet pretinieka drons, un to izanalizēs datorprogramma. Un tad, lai iznīcinātu dronu, izlidos vai nu raķete, vai nu kas cits. Bet līdz tam vēl tāls ceļš ejams, un tehnoloģijas visu laiku attīstās.
Stāsta, ka Latvija esot dronu ražošanas lielvalsts.
Kaut kādā mērā - jā. Ja salīdzinām Lietuvu, Latviju un Igauniju. Mums ir visvairāk dronu ražošanas iekārtu. Bet kur mēs patiešām esam labākie - uzreiz pēc krieviem un ukraiņiem - esam labākie militārajā apmācībā par droniem. Militārās mācību programmas, ko izmanto zemessardzē, ir manis izstrādātas kopā ar Māri Bružu. Es Ukrainā apmeklēju vairākas militārās skolas, lai saprastu nianses. Vairāki Ukrainas instruktori zināšanas atdeva šeit, Latvijā. Augustā mēs bijām vienīgā no NATO valstīm, kam ir savas apmācību programmas, kas apstiprinātas bruņotajos spēkos un reģistrētas mācību programmu sarakstā. Augustā notika mācības, uz kurām sabrauca dalībnieki no daudzām valstīm. Tēma bija: “Droni un elektroniskā karadarbība”. Tas bija labs treniņš.
Bet ir problēmas ar iepirkumiem. Ja tu esi sagatavojis kādu produktu un noprezentējis bruņotajiem spēkiem, turklāt viņi to gribētu pirkt, tad sākas administratīvais process. Un tad beigās tavu dronu nopirks pēc trim gadiem. Bet pēc diviem trim gadiem tas jau būs sen novecojis! Būs jāgatavo nākamā paaudze! Esošais juridiskais ietvars kavē straujāku attīstību.
Kopumā var teikt, ka šis ir dronu karš?
Es teiktu, ka tas ir elektronikas karš. Gan ukraiņi, gan krievi vienā planšetē redz visu, kas notiek kaujas laukā. Visi zina, kur atrodas pretinieks. Jautājums ir tikai par to, vai otrajai pusei ir pietiekami garas rokas, lai aizsniegtu savu pretinieku. Tā ka tie ir ne tikai droni, bet viss elektronikas kopums.
Man bija doma veidot Latvijas dronu ekselences centru, jo mums ir zināšanas, ražotāji, mēs ražošanu varam attīstīt vislabāk - gluži objektīvu apstākļu dēļ. Aizsardzības ministrs to pagrieza citādi, bet es viņam nepārmetu: ministrs Sprūds nāca ar ideju, ka vajag taisīt dronu koalīciju. Dronu ekselences centru atvēra pirms kāda mēneša.
Virziens ir pareizs, un Latvija pasaulē var ar to izskanēt. Vienīgais, kas mums klibo, ir realizācija. Mēs sākumā esam skaļi izbļaustījušies, daudzi grib nākt pie mums klubiņā, bet interesentiem neviens neatbild! No vienas puses, mēs sakām, ka aizsardzība ir prioritāte, bet štati valsts pārvaldē ir jāsamazina, un tos arī samazina. Arī aizsardzībā! Kurš kaut ko varēs izdarīt šajā dronu lielvalstī, ja nebūs kas strādā? Mēs neatveram durvis ārvalstu investoriem, jo nav kas atver!
Ekonomikas ministrs Valainis nesen parakstīja līgumu ar vāciešiem par ražotni, ko viņi te plāno būvēt. Cik zinu, no Latvijas puses tikai viens cilvēks šajā projektā iesaistīts. Skaidrs, ka viņš viens neko nevar izdarīt. Vajadzēja lēmumu vismaz par desmit cilvēkiem štatā un - aiziet! Beigās vāciešiem apniks un viņi izvēlēsies citu valsti. Bet mēs paliksim ar tādas valsts “slavu”, kas neko nespēj izdarīt. Izlielāmies, ka esam dronu lielvalsts, bet darbības neseko. Uzņēmēji stāv rindā - gan mūsējie, gan ārzemnieki -, taču viņiem neviens neko neatbild!
Ja mūsu aizsardzības resors neko nespēj noorganizēt, lai iniciatīvu uzņemas tie, kuri to var paveikt.
Jā, varbūt Latvijas Investīciju attīstības aģentūra to var pārņemt vai “Altum”? Varbūt publisko aktīvu pārvaldītājs “Possessor”? Tas taču ir svarīgi - izveidot Latvijā ražotni, lai nauda paliek Latvijā. Kaut kas jau notiek, bet tas nav ar jaudu, viss notiek kusli. Šo nozari ir pametuši vairāki labi speciālisti, jo viņi jūt, ka nekas neiet uz priekšu. Šī situācija jāmaina.
