Latvijas Māsu asociācijas prezidente Ilva Aršauska, vērtējot situāciju veselības nozarē un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) gatavību spert radikālus soļus, pauž pārliecību, ka šobrīd nav īstais brīdis asām darbībām, demisijas pieprasījumiem. Viņasprāt, svarīgāk par politiskām cīņām ir saglabāt stabilitāti un turpināt uzsāktos darbus māsu profesijas stiprināšanā.
I. Aršauska uzskata, ka šobrīd nav īstais brīdis pieprasīt veselības ministra Hosama Abu Meri demisiju vai rīkot streiku, jo šāds solis nepalīdzētu nozares attīstībai. Gadu pirms vēlēšanām šāda rīcība radītu vairāk neskaidrību nekā reālu risinājumu, jo nav zināms, kurš nāktu esošā ministra vietā. Viņa atzīst, ka streiks demokrātiskā valstī ir likumīgs un reizēm arī nepieciešams instruments, lai pievērstu sabiedrības uzmanību problēmām - piemēram, tieši “lielajām” algām veselības nozarē, tomēr pašreizējā situācijā rodas jautājums, kāpēc šie jautājumi tiek aktualizēti tieši tagad, radot aizdomas par iespējamu politisku motivāciju.
Vērtējot veselības ministra Hosama Abu Meri darbu, I. Aršauska uzsver, ka tik spēcīgs un reāls atbalsts māsu profesijai līdz šim vēl neesot pieredzēts. Viņasprāt, tieši pateicoties ministram un ministrijas komandai, māsu profesijas attīstībā sperti būtiski soļi. Piemēram, notiek normatīvo aktu pārskatīšana, kas ļaus paplašinātās kompetences māsām pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū, tiek ieviesta iespēja māsām pašām izrakstīt receptes, kā arī top profesionālā maģistra studiju programma, kas stiprinās profesijas prestižu un kvalitāti. I. Aršauska norāda, ka iepriekš ministrijas bieži aprobežojušās ar formālu ieinteresētību un pasīvu uzklausīšanu, savukārt Abu Meri darbs jau sākotnēji balstoties pārliecībā, ka daudzus uzlabojumus iespējams ieviest arī bez papildu finanšu līdzekļiem. Turpinājumā “nra.lv” saruna ar I. Aršausku.
Runājot par Veselības ministrijas un ministra darbību, attieksmi, padarītiem un nepadarītiem darbiem - vai ir pamats radikālām darbībām, piemēram, streikam?
Viennozīmīgi varu pateikt to, ko pārrunājām Latvijas Māsu asociācijas valdes sēdē - mēs uzskatām, ka šis nav īsti pareizs brīdis prasīt (veselības ministra) demisiju. Prasīt, protams, var, bet ko mēs iegūsim, ņemot vērā, ka pēc gada ir vēlēšanas. Un ko mēs dabūsim vietā? Ja runājam par streiku - mēs esam demokrātiska valsts, un streikot mēs varam. Vajadzības gadījumos tas ir arī jādara, lai pievērstu uzmanību.
Tas, kas šobrīd notiek, ir satraucoši - tiek vilkti ārā saraksti ar lielajām algām atsevišķiem medicīnas darbiniekiem. Par to ir noteikti jārunā. Noteikti un viennozīmīgi. Uz tādām lietām nevar pievērt acis. Bet lielais jautājums ir - kāpēc tieši šobrīd tas tiek aktualizēts? Nesmukumi, kuri nāk ārā no dažādām pusēm, liek domāt par to, kas notiek mūsu komunikācijā un valstī. Šie algu saraksti zināmā mērā pretnostata nozari sabiedrībai. Mums ir cilvēku grupa, kas saņem lielās algas, un nevaru komentēt, kāpēc tas tā ir. Tajā pašā laikā mums ir virkne veselības aprūpē strādājošo, kuri saņem minimālo atalgojumu - kāpēc par viņiem neviens nerunā?
Vai nav tā, ka notiekošais netiek vērsts pret veselības ministru? Varbūt tie ir politisko oponentu centieni iesaistīt plašāku mediķu loku, lai izrēķinātos ar nevēlamiem politiķiem? Kā jūs vērtējat mūsu pašreizējo veselības ministru uz iepriekšējo fona?
Attiecībā uz medmāsu profesiju un saistībā ar manu pieredzi, strādājot Māsu asociācijā, viennozīmīgi varu pateikt: tādu atbalstu māsu profesijai kā šobrīd es neesmu redzējusi. Tas ir tas, ko mēs šobrīd sajūtam. Pateicoties veselības ministram un ministrijas darbiniekiem, ir sperts liels solis māsu profesijas novērtēšanā.
Kā tas izpaužas? Uzklausa jūsu viedokļus, pieņem jums vajadzīgos normatīvos aktus?
Tie ir priekšlikumi, ar ko esam vērsušies pie veselības ministra -kaut vai par recepšu izrakstīšanu. Tas viss gadu gaitā bija nolikts malā, un nevienam nebija drosmes to pacelt un realizēt līdz galam. Protams, daudz mājasdarbu vēl ir darāmi, bet vismaz esam spēruši soli uz priekšu. Notiek darbs pie normatīvo aktu regulējuma, lai paplašinātās kompetences māsas varētu ienākt darba tirgū. Lai būtu iespēja māsām pašām izrakstīt receptes. Būs arī profesionālā maģistra studiju programma māsu profesijā. Darbi notiek.
Tad jau atliek novēlēt nozarei un ministram veiksmi iesāktajos darbos?
Protams! Veselības ministrijas attieksme iepriekš bijusi apmēram tāda - mēs jūs uzklausām, bet neko nevaram izdarīt. Šim ministram (Hosams Abu Meri) jau sākotnējā pozīcija bija tāda, ka ir lietas, kam nevajag naudu, bet ko varam tāpat sakārtot. Un tas ir pareizi. Protams, ka pretestība ir visur. Ir vieglāk pateikt argumentus - kāpēc mēs kaut ko nevaram ieviest, nevis padomāt, kā mēs to varam ieviest un mainīt - tā jau ir cilvēka daba.
Protams, arodbiedrībai (LVSADA) ir ļoti spēcīgi un pamatoti argumenti. Jautājums ir, par ko viņi iestājas. Es vairāk domāju par tiem veselības aprūpes darbiniekiem, tai skaitā māsām un māsu palīgiem, kuri saņem minimālo darba samaksu. Tādu ir ļoti daudz, un tas ir bēdīgi.
Uz lielo algu fona atalgojums māsām un māsu palīgiem izskatās ciniski.
Ļoti sāpīgi. Šie cilvēki strādā ne sevišķi labos apstākļos - būsim godīgi. Darbs veselības aprūpē ir smags ne tikai no profesijas viedokļa, bet arī sabiedrības spiediena dēļ.
Kā izpaužas šis sabiedrības spiediens? Caur medijiem?
Jā. Ir tāds paradokss, ka mums laikam patīk dzirdēt tikai sliktās ziņas. Mēs mazāk runājam par sasniegumiem un labu attieksmi. Mums iestādēs ir sūdzību un ierosinājumu grāmatas - ko mēs tur lasām? Lielākā daļa ir sūdzības, pateicības ļoti maz parādās.
Man nav vajadzīgs, lai uz katra soļa man pasaka paldies. Gandarījums ir pavisam cits - par to, ka ir izglābta dzīvība un ir sākusies veselības uzlabošanās.
Bet tie skaļie nesmukumi nāk tik ļoti ārā. Gribas kaut ko labu dzirdēt, lai to nelabumu atšķaidītu. Un tad tu sāc domāt - vai tiešām viss tik slikti; vai tiešām pie mums nekas labs nenotiek?
Notiek! Pasakiet ko labu, un mēs publicēsim!
Man ir brīnišķīga kolēģe, viņa glābj dzīvības. Viņa uz ielas iet klāt cilvēkam, kurš ir nokritis... Mums bija viens gadījums, kad no piederīgajiem saņēmām milzīgu pateicības vēstuli par māsu, kura bija izglābusi dzīvību cilvēkam uz ielas. Viņi lūdza, lai piešķir viņai kādu apbalvojumu, ko mēs arī izdarījām.
Tie ir tie labie stāsti, par kuriem ir jāstāsta. Tas bija brīnišķīgi! Mēs ar lielu prieku lasījām šo vēstuli un izdarījām visu, ko varējām.
Paldies jums par viedokļa paušanu!
Kaut arī mūsu veselības sistēma nedaudz klibo, tomēr mēs pamazām soli pa soli ejam uz priekšu. Ja mums arī turpmāk būs šāds veselības ministrs, mēs daudz ko sasniegsim!
