Latvijas Jauno ārstu asociācija (LJĀA) nav apsvērusi iespēju pieprasīt veselības ministra Hosama Abu Meri demisiju un neplāno arī streikot. Asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Vētra sarunā ar “nra.lv” atgādina, ka veselības aprūpe ir neatņemama valsts drošības daļa un tās atstāšana ārpus prioritātēm ir kļūda. Viņaprāt, veselībai jābūt iekļautai kopējā drošības plānā, jo tās atstāšana novārtā apdraud gan pacientu, gan sistēmas drošību kopumā.
Jaunie ārsti aicina uzlabot mediķu labbūtību un darba vidi
J. Vētra uzsver, ka daudzi būtiski jautājumi veselības nozarē neprasa lielus finanšu līdzekļus, jo tie drīzāk saistīti ar darba organizācijas un attieksmes problēmām. Viens no galvenajiem LJĀA izvirzītājiem problēmjautājumiem ir darba vide un mediķu psihoemocionālā veselība. J. Vētra atsaucas uz Pasaules veselības organizācijas (PVO) pētījumu, kurš parāda, ka Latvijas dati ir vissliktākie Eiropā - pusei ārstu un medmāsu ir depresijas vai trauksmes simptomi, bet 16% ir apsvēruši pašnāvību. Šie rādītāji ir satraucoši un norāda uz nepieciešamību steidzami pārskatīt labbūtības politiku un nodrošināt emocionālo atbalstu mediķiem, jo situācija ietekmē arī pacientu aprūpes kvalitāti.
Turpinājumā “nra.lv” saruna ar J. Vētru.
Sekojot līdzi mediķu arodbiedrības (Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA)) diskusijai ar Veselības ministriju - tur šobrīd situācija ir tāda, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kāds ir asociācijas (LJĀA) un jūsu personīgais viedoklis - vai vajadzētu pieprasīt veselības ministra demisiju? Vai vajadzētu streikot?
Situācija veselības aprūpē patiesībā ir sarežģīta. Finansējuma trūkst ļoti daudzām lietām. Lielākais izaicinājums ir tieši veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība - visi nevar laikus tikt pie ārsta. Nevar sagaidīt rindu un atļauties medikamentus. No mūsu asociācijas tas ir galvenais fokuss.
Veselības ministrija ir uzsākusi dažādas reformas, bet skaidrs, ka tās nevirzās tik ātri, kā mēs to vēlētos redzēt no Jauno ārstu asociācijas puses. Līdzšinējo sadarbību ar Veselības ministriju varētu saukt par veiksmīgu. Daļa no lietām, ko LJĀA rosinājusi, ir kaut kādā mērā virzījušās uz priekšu. Bet visi tie jautājumi, kur nepieciešams papildu finansējums - atalgojums vai pakalpojumu pieejamības paaugstināšana - tur virzība nav bijusi.
Runājot par streiku - to Latvijā var ierosināt arodbiedrības. Ja arodbiedrības uz to ietu, tad droši vien mēs vēl atkārtoti lemtu. Bet pagaidām tās prasības par 13,5% palielinājumu... lai arī tas ir apjoms, kas kādreiz ticis solīts, - mēs saprotam, ka prioritāte ir drošība un lielākā daļa finansējuma nepieciešama šīm vajadzībām. Mēs tam neiebilstam. Bet tam, ka veselības aprūpe šobrīd tiek atstāta ārpus drošības - tam mēs nevaram piekrist. Veselības jomai ir jābūt daļai no kopējā plāna, kā stiprināt drošību valstī.
Kopš neatkarības atjaunošanas veselības nozare ne reizes nav teikusi, ka naudas pietiek. Vienmēr nepietiek. Vai nav tā, ka, lai nozarē pilnveidotu jomas, būtisks ir attieksmes jautājums un vēlme izdarīt darbus, kuru paveikšanai nauda nav tik būtiska? Piemēram, veikt reorganizācijas, pieņemt regulējumus vai normatīvos aktus, kas jūsu asociācijai ir svarīgi. Kāda ir ministrijas pretimnākšana? Kāds ir ministra darbs uz iepriekšējo fona?
Starts bija labs. Iespējams, tāpēc, ka ministrs pats ir ārsts un daļa no problēmām nozarē jau bija zināmas. Ja skatāmies uz jautājumiem, kas neprasa lielus finanšu ieguldījumus, tad no LJĀA puses tie ir divi. Viens ir darba vide, kas ir lielā mērā arī darba kultūras jautājums. Otrs jautājums ir par psihoemocionālo veselību.
Darba vides aspekts - to aktualizējām pagājušajā gadā. Jautājums par svešvalodu, galvenokārt krievu valodas, lietojumu ārstniecības procesā. Tur mēs redzējām, ka Veselības ministrija saprot problēmu un virzās uz priekšu. Būtisku izmaņu vēl ikdienā nav, bet kultūra jau pamazām mainās.
Runājot par psihoemocionālo veselību, ir iznācis Pasaules veselības organizācijas pētījums ar 120 tūkstošiem respondentu par mediķu psihoemocionālo veselību, un Latvijas dati tur ir Eiropā vissliktākie. Puse ārstu un māsu ir ar depresijas un trauksmes simptomiem, un 16% apsvēruši pašnāvību vai paškaitējumu. Tie ir ārkārtīgi satraucoši dati, kas norāda uz pārslodzi un neatbalstošu darba vidi. Nav skaidri risinājumi mediķu izdegšanai. Tas ir organizācijas, ne tikai un vienīgi finansējuma jautājums. Ir sperti kaut kādi mazi soļi, bet, mūsuprāt, nepietiekami, lai varētu teikt, ka Veselības ministrija ir darījusi visu iespējamo, lai parūpētos par savas nozares cilvēku resursiem.
Jums ir arī kādi konkrēti priekšlikumi, lai vidi mainītu uz labo pusi un nebūtu izdegšanas un depresijas?
Tas ir komplekss jautājums. Mēs no savas puses esam rosinājuši pārskatīt veselības darbaspēka attīstības stratēģiju - tāda pirms kāda laika tika pieņemta. Mēs sagaidītu konkrētus soļus, ar konkrētiem termiņiem un atbildīgajiem, lai šo situāciju risinātu. Vajag iesaistīt lielos darba devējus un ārstniecības iestādes.
Viens jautājums ir, kādas ir dežūras un dežūrplānojums. Piemēram, pāriet no 24 stundu dežūrām uz 12 stundu, kas jau būtu labvēlīgāk veselībai. Tāpat arī atbildības sadalījums - cik liela atbildība un noslodze ir katram veselības aprūpē iesaistītajam.
Esam nosūtījuši Veselības ministrijai vēstuli ar aicinājumu pārskatīt labbūtības politiku un nodrošināt, lai būtu atbalsta mehānismi un ir pieejams emocionālais atbalsts.
Būtu arī nepieciešams sekot līdzi rādītājiem, lai saprastu, kas mainās. Šobrīd tam īsti neseko līdzi. Tas būtu veselības monitorings, ko būtu vēlams ieviest.
Dati ir tiešām satraucoši - salīdzinot ar vispārējo populāciju - trauksmes, depresijas un piedzīvotās vardarbības gadījumi ir krietni virs vidējā populācijā un virs vidējā Eiropā. Tā ir nopietna krīze, ne tikai daži indivīdi.
Tas ietekmē arī pacientus. Tas ir valstiskas nozīmes jautājums.
Padomju laikos ārsti no pārslodzēm glābās, malkojot pacientu sarūpēto konjaciņu. Kā ir tagad?
Alkohols diemžēl ir viena no problēmām. Jāpaskatās Pasaules veselības organizācijas datos bet, ja nemaldos, 7% mediķu ieslīguši nopietnās attiecībās ar alkoholu. Tas ir virs sabiedrības vidējā rādītāja. Tas atstāj ietekmi gan uz pašu, gan uz ģimeni, uz darba attiecībām. Tas ir sarežģīts jautājums, tāpēc mēs arī vēršamies pie ministrijas kā atbildīgās un koordinējošās iestādes, lai ķertos tam klāt nopietnāk.
Ministrs jau pats arī zina, ko nozīmē šīs pārslodzes, jo viņš pats ir praktizējošs ārsts.
Jā. Tādā ziņā saruna ar ministru bieži vien ir balstīta izpratnē par situāciju un problēmām. Iespējams, tā ir Veselības ministrijas kapacitātes problēma, bet daudzas idejas, kas jau tiek noformulētas, netiek līdz rezultātam.
