Skolotāja Ieva Taranda ir neparasta: stilīga, ar tetovējumiem, asprātīga un pārliecināta par savu taisnību. Tagad viņa ir izaugusi līdz Jūrmalas valsts ģimnāzijas direktores amatam. Viņa ir paraugs saviem skolēniem. Viņa ir paraugs saviem pieciem bērniem – četriem jaunekļiem un meitiņai. Vecākajam bērnam ir 25 gadi, jaunākajam – 16. Ieva izskatās tikpat jauna. Sveicam aizvadītajā Skolotāju dienā Ievu Tarandu un visus Latvijas skolotājus.
Cik gadu jau aizvadīti skolotāja darbā?
24 gadi. Šobrīd es nepasniedzu neko, jo vadu skolu: esmu direktore. Bet savulaik es mācīju gleznošanu un kompozīciju, arī audzināju klasi. Laika gaitā pat vairākas klases. Man ļoti patika audzināšanas darbs. Pirms gadiem astoņiem es sāku strādāt par direktora vietnieci audzināšanas jomā Rozentāla mākslas vidusskolā, un 4. novembrī apritēs jau sestais gads, kopš esmu Jūrmalas valsts ģimnāzijas direktore.
Vai toreiz, pirms desmit gadiem, skolēni atšķīrās no šodienas skolēniem?
Protams, ka atšķīrās! Mēs ar tevi varētu runāt par hipijiem, ja būtu skolnieces, tie bērni bija naivāki, bet šodienas bērniem uztvere ir asāka, viņi ir zinošāki tādās lietās, kurās mēs ar tevi varētu mazāk orientēties. Tā ir pozitīvā puse.
Bet ir arī negatīvā puse, par kuru ir daudz runāts, un tas satrauc mani kā skolotāju un skolas vadītāju: tā ir virspusējība. Daudzi skolēni atsakās iet dziļumos, pētīt. Labi, ka pie stūres esam mēs, vecie buki, jo pēc daudziem gadiem mūsu skolēni pateiks mums paldies. Tie, kuri absolvē skolu tagad, jau saka paldies par to, ka mēs viņiem likām iet dziļumā. Šodienas skolēni lielākoties nemāk lasīt starp rindiņām, nemāk paskatīties uz smuku bildīti no otras puses, kur redzams grūtums.
Bet tas nenozīmē, ka mēs neko nedarītu šīs lietas labā. Mums ir nopietns uzstādījums: vēlamies panākt to, lai bērni iemīl cīņu ar grūtībām. Manuprāt, tas ir būtiski. Mēs šajos laikos iemācām bērniem pieņemt grūtumu. Tajā klikšķu ēterā ar “ok” un “delete” daudzi atrofējas ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Pusaudžiem nereti šķiet, ka ar klikšķināšanu viņiem izdosies atrisināt problēmu gūzmu. Bet tā taču nav! No tās kļūdainās realitātes mēs esam spiesti viņus “atsist” atpakaļ. Domāju, ka mūsu paaudzes spēja iepazīt grūtības mūs arī izglāba.
Viendien braucu garām kādai autobusa pieturai, un tur uz soliņa sēdēja kādi seši pusaudži, stāvēja vēl kādi trīs, un visi skatījās savos telefonos. Atceros, ka mēs, būdami pusaudži, sarunājāmies.
Protams, ka sarunājāmies! Mēs arī starpbrīžos sarunājāmies. Bet tas likums, ka skolās aizliegts lietot mobilos tālruņus, strādā izcili. Līdz sestajai klasei vispār nedrīkst lietot, no 7. līdz 12. klasei starpbrīžos lietot drīkst. Pie mums mazajās klasēs vispār nav problēmu: audzinātāji skatās līdzi, bērni spēlē spēles. Ir tāda spēle “Dženga”, kastītē ir kādi 40 klucīši, ar kuriem tu vari celt dažādu izmēru un konfigurāciju torņus. “Dženga” mums jau ir četrus gadus, tie klucīši ir apsisti, apgramstīti, bet tie ir kā tāds dzīvais organisms. Puikas un meitenes ceļ būves. Viena “Dženga” ir pie mana kabineta, un reiz pie manis atnāk 6. klases meitenītes un saka: “Skolotāj, vai jūs varētu nobildēt mūsu džengu?
Tā ir vislielākā. Mēs to nogāzīsim, lai visa skola skan.” Es nobildēju un bildes ieliku skolas feisbuka lapā, un šai publikācijai bija visvairāk “laiku”.
Sanāk tā, ka mēs mācām ministri, ko darīt. Lai cik absurdi tas neizklausītos. Ir jāiet uz saviem mērķiem, jādara viss, lai tos sasniegtu. Līdz ar to man ir cerība uz šo bērnu nākotni. Man ir cerība, ka viņi atradīs dziļumus. Ja nebūtu ieviesta tā nesakarīgā “Skola 2030”, ja mēs pārtrauktu šī debilisma kultivēšanu, tad ar mums viss būs kārtībā.
Pie Saeimas nupat bija pusaudžu pikets, aizstāvot Stambulas konvenciju. Lai gan viņi nav lasījuši neko par to, ko šī konvencija “dara”, viņi uzskata, ka saprot.
Viņi gan domā, ka mēs ar tevi neko nesaprotam.
Viņi ir pakļauti šai konvencijas propagandai.
Bet tu zini, kā ir… Atceries savus pusaudža gadus, vai tad tu biji gatava atzīt, ka kāds kaut ko zina vairāk par tevi? Domāju, ka ne. Šis pikets ir tāda pusaudzība. Viena lieta, ka mēs neaizliedzam viņiem izteikties, bet nevajadzētu nonākt līdz brīdim, ka mēs ļaujamies: labi, mēs darīsim tā, kā jūs vēlaties. Tas ir kā kašķīgā tīņu pasākumā: ja mamma tam piekāpjas, tad viņa pēc tam vairs nevar savākties. Domāju, ka vajadzētu noturēt stingru vecāku roku, sak, vari paārdīties, bet būs tā, kādas ir sabiedrībā pieņemtās normas.
Bet kāds taču tos pusaudžus pagrūž uz tādām konvencijas aizstāvībām.
Pusaudži redz, ka tas ir ātri, skaļi, krāsaini, spilgti. Viņi saka: o, jā, mani čomi arī tur būs! Ne jau mammas un tēta domas viņiem tajā brīdī svarīgas, bet gan tas, ka tur būs Jānis, Pēteris un Anniņa! Viņi dara tā, protams, ka es arī tā darīšu. Pusaudži tādos brīžos nedomā.
Bet kā ir ar krievu valodu? Tagad atkal skandāls, ka krievu skolās bērni nezina valsts valodu. Kāda tad tur pāreja uz mācībām latviešu valodā?
Krievu skolām tika dots paprāvs finansējums, ko “ielika” mācību materiālos un mācībspēkos, lai varētu papildus mācīt šiem bērniem latviešu valodu. Bet kā tu vari piespiest tai krievu skolai mācīties latviski, ja šai skolai, tās skolēniem un skolotājiem nav tādas pārliecības?
Bet kā tu vari dzīvot tādā valstī, kurai tu “uzliec mīksto”, proti, valsts valodai? Mēs, latvieši, esam piekāpīgi, un mēs neesam izdarījuši savu mājasdarbu. Ja, piemēram, mēs ar tevi aizbrauktu uz Londonu un atvērtu latviešu skolu, pasakot, ka mēs mācīsimies tikai latviski, mūs ļoti ātri padzītu no turienes. Kad mēs, latvieši, beidzot sapratīsim, ka krievs, kurš man ir blakus un nerunā latviski, neciena manu valsti? Visi mani draugi, kuri ir krievi, runā ar mani tikai latviski. Mūsu skolā ir 30% krievu bērnu. Ja viņi starpbrīžos sarunājas krieviski, es pieeju viņiem klāt un bez kliegšanas saku: “Zināt ko, mani mīļie. Sarunājieties latviski, jo jums ir jāzina valsts valoda, jums pašiem būs vieglāk.” Sākam ar normālu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem ir viņu valoda.
Vai izglītības ministre kaut ko ir bildusi par šo problēmu, ka ir krievu skolas, kurām trīs gadu laikā bija jāpāriet uz latviešu valodu?
Ne pušplēsta vārda! Šajos trīs gados bija jāsāk iet maziem solīšiem, vajadzēja sagatavot metodiskos materiālus, bet to nav. Mums pašiem visu vajag izdomāt? Kaut kāda melu laboratorija. Šādi tiek vadīta valsts.
Kā tu domā - kā pietrūkst šodienas skolēnam? Kaut kādas darba mācības, ētikas un morāles mācības? Kā tieši?
Šodienas skolēnam ir pilnīgi viss, viņš vienkārši nemāk paņemt. Pilnīgi viss, lai viņš kļūtu labs cilvēks. Mēs neviļus esam izaudzinājuši patērētāju sabiedrību. Vismaz daļu no sabiedrības. Tie ir pēdējo 30 gadu “augļi”. Mēs izcīnījām brīvību ar sviedriem, asinīm, asarām. Bet šie “augļi”, kuriem viss ir, peldas taukos. Tā ir tāda garīga autoimūnsaslimšana, kad cilvēks pats sevi sāk ēst nost. Tas, ko es liktu darīt tādiem “saslimušajiem” - katru nedēļu izberzt savu klases telpu un tualeti. To, ko mēs darījām savos pusaudža gados. Tagad mēs viņiem nedrīkstam spiest to darīt.
Par spīti tam visam tu esi optimiste.
Es esmu reāliste. Man ir pieci bērni, un es redzu to atgriezenisko saiti, jo viņos liels darbs ir ielikts. Savos skolēnos redzu to pašu. Bet tev pašam jābūt darbīgam, uzticamam, gudram. Kad vajag uzšaut pa pakausi, kad vajag samīļot, tu zini atšķirt šis reizes. Līdz ar to cilvēks izaug par cilvēku.
