Saeimas opozīcija atkal “norāva kvorumu” grozījumiem likumā “Par piesārņojumu”. Kas tad ir šis piesārņojums? Un kas ir cīņa pret klimata pārmaiņām? Biologs un politiķis, habilitētais bioloģijas zinātņu doktors, bijušais Latvijas ministru prezidents, ministrs, Saeimas deputāts un 9. Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis uzskata, ka šāda cīņa ir liela muļķība. Par šo un citām tēmām – “Neatkarīgās” saruna ar Induli Emsi.
Kas, jūsuprāt, Latvijā notiek ar cīņu pret klimata pārmaiņām?
Tā vēsturiski ir tik traka cīņa kā donam Kihotam ar vējdzirnavām. Tāda bezjēdzīga cīņa ar neesošu vai grūti tveramu ienaidnieku. Mēs šajā cīņā varētu racionāli skatīties uz klimata pārmaiņām un piedalīties tiktāl, lai dotu reālu labumu mūsu valstij un nācijai, proti, gudri izmantot ažiotāžu, kas sacelta ap šo jautājumu. Noliegt klimata izmaiņas būtu dumji, bet cīņas entuziasmu varētu izmantot, ja no tā būtu paliekošs labums Latvijai.
Bet tāda labuma nav?
Tad, kad es, savulaik būdams ministrs, parakstīju Kioto protokolu, mans skatījums bija ļoti skaidrs: tiek radīta jauna programma, no kuras tiek gūts labums Latvijai. Mēs toreiz pētījām savas klimata izmaiņas, mēs bijām atguvuši neatkarību un atradāmies labā pozīcijā: postpadomiskā industrija izlaida garu - tā nespēja izturēt konkurenci ar Rietumiem. Dzelzs priekškaram krītot, visas lielās rūpnīcas - VEF, vagonu rūpnīca un citas - objektīvu iemeslu dēļ beidza eksistēt. Tāpat kā lielie kolhozi, lielās fermas. Objektīvu iemeslu dēļ vides piesārņojuma līmenis kritās. Videi nedraudzīgā padomju impērija sabruka.
Kioto konferencē es pierādīju ar skaitļiem, ka esam pirmrindnieki, tāpēc mums jāsaņem balva. Un mēs to dabūjām - mēs dabūjām reālu naudu. ja klimata pārmaiņu dēļ tu tiec pie reālas naudas Latvijas tautsaimniecības attīstībai, tas ir labs darbs. Un tādā veidā vajadzētu skatīties uz priekšu. Labi, mums tagad nav tāda krituma, un par CO2 izmešiem mums pieprasa pirkt kvotas. Šāda politika mums vairs neder.
Mēs rūpniecības ziņā stipri atpaliekam no Rietumiem, mums jārod labs politiskais kompromiss: mēs ar klimatu vairs tā nedarbojamies, mums ir cita prioritāte - drošība. Un mūsu valdība to arī saka. Un drošības dēļ mēs šo kvotu pirkšanu arī atliekam. Ja Latvija zaudēs savu neatkarību, nekāda kvotu pirkšana mūsu situāciju neuzlabos. Mūsu “draudzīgais” kaimiņš ne par kādām kvotām neuztraucas, tas tik met bumbas uz Ukrainu. Mums ļoti skaidri jāpasaka Eiropai: tagad klimatu liekam mierā.
Turklāt mūsu galvenais stratēģiskais partneris uzstāj, ka tiešām tas jāliek mierā.
ASV prezidents saka: tā ir viena uzspēlēta psihoze. Kāpēc tad Latvija tā sprēgā? Mēs taču vienmēr esam ieklausījušies tajā, ko saka tēvocis Sems. Jā, mums uzspiež kvotu pirkšanu, bet vajag saskanīgi darboties tam pretim. Pēcpadomju laikā mēs to naudu nopelnījām, tagad mums tā jāizdod. Nē, nav jāizdod. Mums jāatrod kaimiņi, kuri domā tāpat. Latvijai jānostājas principiālā pozīcijā, jo mēs esam loģiski, un mums jāpasaka: cīņai pret klimata pārmaiņām mums naudas nav. Kāda var būt cīņa pret klimata pārmaiņām, ja Krievijas nafta lielā daudzumā tiek pārdota Indijai un Ķīnai? Prioritāte ir apturēt naftas plūšanu uz turieni.
Neviens tos krānus ciet netaisīs.
Bet tur jau ir tas CO2! Ar to visu varam startēt starptautiskajā arēnā. Aizverot šos krānus, mēs ne tikai bremzētu Krievijas kara mašīnu, mēs glābtu arī klimatu. Pienāks brīdis, kad - tāpat kā kovids - beigsies arī citi trakumi. Karš arī beigsies. Arī klimata trakums pāries. Latvijai kā mazai valstij nav jācīnās ar visiem trakumiem, tie jāizmanto savā labā. Neizskatās, ka ministrija, kas ir izveidota klimata trakumam, kaut ko darītu Latvijas labā. Neesmu dzirdējis publiskajā telpā nevienu no ministrijas amatpersonām, kas prastu izmantot šo trakumu Latvijas labā.
Tikko Saeima nepieņēma grozījumus likumā par piesārņojumu un klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis teica, ka Latvijai būšot jāmaksā desmitiem miljonu eiro sods par šā likuma grozījumu nepieņemšanu.
Tā atkal ir politiska nemākulība un formāla pieeja situācijai. Līdz sodiem mēs nonākam tad, kad kaut ko esam apsolījuši, bet nepildām. Nevajag solīt to, ko nevaram izdarīt. Likums par piesārņojumu ir pareizs, pret piesārņojumu ir jācīnās, bet ja runājam par CO2 izmešiem, tas nav tāda veida piesārņojuma, kas bojātu vidi. CO2 ir barības viela augiem, ko tie izmanto savai vielmaiņai. Ar CO2 mēs palielinām savu mežu un augu produktivitāti.
Tāpēc nevajag jaukt piesārņojumu, kas cilvēkiem nāk par sliktu, ar to, kas rodas dabā dabiskos procesos. Ko tad vēl darīt? Korķēt ciet lauksaimniecības dzīvniekiem dibenu, lai viņi nelaiž gaisā CO2? Un milzīgais bērnu daudzums, kas dzimst dienvidu puslodē, nerada CO2?
Tad jau sanāk, ka cilvēks ir lielākais piesārņotājs ar CO2.
Jā, mūsu Zeme nespēj mūs pabarot. Mūsu ir pārāk daudz. Tāpēc jāatver acis un jābeidz runāt muļķības. Latvija, kuras nācija iet mazumā, rada draudus klimatam? Nu izbeidziet! Kāda Latvijai var būt darīšana gar šo globālo problēmu? Visiem starptautiskajiem klimata ekspertiem jāapskatās, kas īstenībā notiek. Klimata pārmaiņas ir mazākā bēda: mums tuvojas nākamais ledus laikmets. Pēc desmit vai 20 tūkstošiem gadu šeit paliks ievērojami aukstāks un Latviju klās ledājs divu vai trīs kilometru biezumā. Un cīņa ar klimata pārmaiņām tiem, kuri uz Zemes vēl, iespējams, dzīvos, šķitīs diezgan smieklīga. Nenormālais cilvēku skaits ir Zemes traģēdija.
Un kā jūs skatāties uz vēja ģeneratoriem?
Vēja parki ir īpašā tracinošā politika. Vai nu nedara neko, vai nu dara par daudz. Vēja parki ir laba ideja, bet tikai ar mēru un pareizās vietās. Pirmais parks top pārstrādātā kūdras purvā, tas ir labs darbs. Bet ja sāks celt visur, domājot, ka tā ir panaceja, nonāksim pie atziņas, ka ar vēju Latvijā balansu radīt nevar. Hidroenerģija mums nodrošināta labi, bet ar vēja enerģiju nevajag pārspīlēt: vajadzēs domāt, kur to enerģiju izlietot. Nav plāna - kur cels, kur necels, satracina tikai cilvēkus, kuri aizstāv savus reģionus pret tiem propelleriem.
Kādam šis process ir jāvada. Bet kur ir šis diriģents? Neesmu dzirdējis, ka ministrs stāstītu: te mums būs vējš, tur mums būs saule. Bet tur mums būs koģenerācija, savukārt te mēs sildīsim Rīgu ar mūsu lielajām TEC, un šo tirgu mēs privātajiem neļausim svārstīt. Šajā brīdī neviens nezina, kādus mūzikas gabalus pasūtīt lielajam orķestrim. Tagad katrs dara, ko grib. Bet, lai diriģētu, ir jāzina partitūra. No malas skatoties, es nesaprotu šo elektroenerģijas partitūru. Lai kaut ko saprastu, iešu uz Operu.
