Pierobežas novadu problēmas daudzviet ir līdzīgas, tomēr ir arī atšķirības zīmes. Pretmobilitātes likums ir ieviesis korekcijas gan finanšu sadalē, gan attieksmē pret vietējiem iedzīvotājiem. Šoreiz – saruna ar Balvu novada domes priekšsēdētāju Jāni Trupovnieku (sarunas pirmā daļa) un Smiltenes novada domes priekšsēdētāju Ervinu Labanovski.
Neziņa ir sliktākais, kas var būt
Vai Balvu novada iedzīvotāju dzīves ritmā ir jūtamas kādas izmaiņas, jo Pretmobilitātes likums - kaut arī vēl nepieņemts - ievieš pārmaiņas?
Pagaidām nav nekādu īpašu pārmaiņu. Pie mums bija aizsardzības ministrs atbraucis, no iedzīvotāju puses gan nekāda dižā atsaucība nebija jaušama. Bet zināms, ka Aizsardzības ministrija ar lielzemniekiem bija strādājusi individuāli. Tā ka ar viņiem “pūķa zobu”, grāvju un dambju rakšana ir izrunāta.
Pats kopā ar armijas pārstāvjiem esmu izbraucis pierobežu, biju pārsteigts, jo domāju, ka norobežotas tiks ļoti plašas teritorijas, tiks rakti grāvji un tamlīdzīgi, bet nē - pietiekami šauras zonas tiks ierobežotas. Norunāja, ka sabojātos privātos ceļu armijnieki sakārtos, tas pats attiecas uz pašvaldības ceļiem. Uz šādiem jautājumiem saņemot atbildes, nekādu lielo iebilžu nebija.
Ierosinājumi, kas nāca no Latgales plānošanas reģiona - atsevišķi no pašvaldībām -, skāra nevis pretmobilitātes likumu, bet tas bija aicinājums Saeimai un valdībai reāli domāt par Latvijas austrumu pierobežas stāvokli. Kā izdarīt lietas, lai cilvēki nestresotu, lai turpinātu saimniecisko darbību, lai ģimenes nekravātu čemodānus tāliem ceļiem.
Tāpēc ir jābūt instrumentu klāstam uzņēmējiem, jābūt skolām. Kaut ko jau tie lēmēji ņem vērā. Bet likumā vajadzētu atrunāt arī veselības aizstāvēšanas, slimnīcu eksistences un dažādu veselības pakalpojumu esamību. Ja paskatāmies uz Balviem un Alūksni, mēs atrodamies kaut kur ellē ratā: aizsardzības spēku pie mums nav, arī veselības aprūpes iestāžu mums nav. Sirgstošu cilvēku stundas vai pusotras stundas laikā - lai viņš nokļūtu pie daktera, lai viņš paliktu dzīvs un nepaliktu par invalīdu - mēs viņu nevaram nogādāt.
Dzirdēju, ka tikko pie jums bija EK un Pasaules Bankas pārstāvji.
Viņi pie mums strādā jau kādu gadu un meklē risinājumus. Ir veikti pētījumi par uzņēmējdarbības vidi, par attālumu no centriem, par to, kā uzlabot darbinieku kvalitāti, par to, kas būtu jāmāca skolās, par to, kāda ir proporcija starp tiem, kuri iet ģimnāzijas posmu, un tiem, kuri aiziet uz profesionālajām skolām.
To visu izanalizējot, viņi secina: šo mēs esam gatavi atbalstīt, jo tas ir ne tikai lokālā kontekstā, bet arī reģionāli tā ir svarīga lieta. Tad varam saņemt banku kredītus vai ER struktūrfondu līdzekļus.
Labi, Ukraina saņems munīciju un ieročus, bet pēc kāda laika tie beigsies. Tāpēc mums ir svarīgi ātrāk uzsākt pilotprojektus, lai nenotiktu depopulācija. Lauksaimnieki jau trešo gadu ir uz bankrota robežas. Tieši par lauksaimniecību kā lielāko nozari mums ir uzdevums saprast, kā diversificēt - ko tas lauksaimnieks ražo? Un ko viņš ar to saražoto produkciju dara tālāk? Sūta uz ārzemēm vai atdod vietējām gotiņām?
“Preiļu siers”, Rēzeknes gaļas kombināts un citi pārtikas ražošanas uzņēmumi - tie vispār nevar tikt iekļauti Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) likumā un saņemt atvieglojumus un visas tās lietas, ko SEZ nodrošina.
Kāpēc?
Tāds ir uztaisīts likums, ka lauksaimniecība tur netiek klāt. Tādas absurdas lietas. Eiropieši par to uztaisa lielas acis un parausta plecus: tā taču ir lokāla lieta, ko valdībai jau sen vajadzēja atrisināt.
Atgriežoties pie pretmobilitātes likuma: Balvos nav nekādu militāro formējumu, vienīgi pierobežā ir robežsargi un muitnieki, bet mums nav ne zemessardzes, ne armijas vienību. Cilvēki feisbukā un domes mājaslapā saka: tā ir cilvēku tracināšana, nav ko te naidot cilvēkus. Kaut gan Balvi ir ļoti nacionāls novads. Taču jaunā armijas vadība redz: šeit ir tukšs plankums.
Vai Balvu novadā nav migrantu?
Pagaidām no krievijas puses viņi nenāk. Daži ienāk caur baltkrieviju. Pagaidām trauksmes zvanu te nav. Ukraiņi bija pirmajā vilnī, daži vēl ir palikuši, bet mēs viņus nejūtam.
Vai cilvēku resursu nepietrūkst? Daļa droši vien brauc prom, pārdodot savus īpašumus par lētu naudu.
Viens rādītājs no Pasaules Bankas analītikas: 77% mūsu jauniešu pēc vidusskolas beigšanas izvēlas braukt prom. Vispirms - no Balviem, pēc tam mēs vairs nezinām, cik izvēlas mācīties Rīgas augstskolās, cik - pamet Latviju. Viņi meklē labi atalgotu darbu gan Latvijā, gan ārpus Latvijas.
Vai kopīgais investīciju daudzums sarūk, “pateicoties” ģeopolitiskajai situācijai?
Sarūk. Bankas vispār uz mums neskatās, jo te ir pierobeža. Tāda pati negatīva attieksme ir no valsts bankas, arī no “Altum” finansētājiem. Tā ka situācija nevieš īpašas cerības. Situācija ir stagnējoša, un vai tas ir pretmobilitātes likums vai kas cits, valdībai ir jārunā ar Latgali. Daudz kas izklausās pēc musināšanas, kas rada smagu neziņu. Un neziņa ir sliktākais, kas var būt.
Darbaspēka problēmas cenšamies risināt ar mājokļu palīdzību
Uz “Neatkarīgās” jautājumiem Smiltenes novada mērs Ervins Labanovskis izvēlējās atbildēt rakstiski.
Vai pilsētas un novada ekonomika necieš no tā, ka tiek realizēts Pretmobilitātes likums?
Nav nekādu indikāciju, ka tieši likums kavētu ekonomisko darbību vai attīstību tiešā veidā.
Vai nesāk pietrūkt cilvēku resursu, jo, pieņemu, ir daļa iedzīvotāju, kuri dodas prom uz drošākām vietām?
Konceptuāli novadā trūkst darbaspēka, un to mēs cenšamies risināt arī ar mājokļa jautājuma risināšanu. Robežas tuvums atstāj savas negatīvās sekas it sevišķi Apes un Gaujienas pagastos, kuriem ir grūtāk piesaistīt investīcijas, kā arī popularizēt šos pagastus kā dzīves vietu.
Vai novadā atrodas migranti no dažādām valstīm, tostarp no krievijas un baltkrievijas? Ko ar viņiem darīt?
Nav informācijas par migrantiem novadā no Krievijas un Baltkrievijas. Novadā uzturas Ukrainas bēgļi, kurus atbalstām un integrējam sabiedrības dzīvē.
Kas notiek ar investīcijām? Tās sarūk?
Pierobežā investīciju ir maz, tomēr novadā kopumā ir izdevies arī piesaistīt investīcijas, it sevišķi kokapstrādes sektoram. Konceptuāli robežas tuvums un kara situācija nerada labu investīciju klimatu, taču ir vietējie uzņēmēji, kas par spīti tam ir spējuši piesaistīt investīcijas.
