Vai Latgale ir pietiekami nosargāta pret Krievijas iebrukumu, vai Latgale būs pirmā, kam uzmāksies agresorvalsts – par šīm tēmām “Neatkarīgā” sarunājas ar Tālavu Jundzi, juristu un politologu, agrāk – arī politiķi. Bijis Augstākās Padomes deputāts un pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Tagad (tikai tagad!) aktualitāti ir ieguvis Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums. “Par to vajadzēja domāt daudz agrāk,” uzskata Tālavs Jundzis.
Jūs esat vidzemnieks, tomēr Vidzeme atrodas blakus Latgalei, gan jau jums tā nav sveša.
Ar vienu kāju tomēr esmu Latgalē. Esmu Daugavpils universitātes padomes loceklis, aizstāvu universitāti autonomijas saglabāšanā. Man ir vislabākās domas par Latgali. Sāpīgi, ka Latgalei tiek darīts pāri ekonomiskā ziņā.
Tagad aktuāls ir Pretmobilitātes likums, kas nosaka iepretim robežai ar Krieviju 30 kilometru īpašas aizsardzības joslu. Ir paredzēts tur daudz ko uzbūvēt, taču es neredzu attieksmi pret latgaliešiem, pret cilvēkiem, kuri tur reāli dzīvo.
Jā… Sargāti jau latgalieši tiek tāpat kā visi pārējie Latvijas iedzīvotāji, bet, protams, latgalieši triecienu no agresorvalsts saņemtu pirmie. Bet jūs jau noteikti domājat arī par to, ka viņiem tiktu atņemtas saimniecības, tīrumi, mājas… Neko jaunu nepateikšu: mūsu birokrātija strādā tik lēni, ka paspēj tikai “pacelt” kādu jautājumu un satracināt cilvēkus, sak, te tavs dārzs un tava māja, varbūt arī kaut ko darīsim. Tas pats notiks ar visiem citiem - ar kurzemniekiem, vidzemniekiem. Ja ikvienam saimniekam pateiktu, kāda būs tā kompensācija, iespējams, viņi arī samierinātos. Nu tad pasakiet, kādā veidā tas notiks. Iespējams, ka atsavināšana skars tikai kādus 10% no Latgales iedzīvotājiem, bet satracināti ir visi 100%.
Ļoti labi, ka tiek domāts par valsti, bet valsti veido arī tie cilvēki, kuri tur dzīvo. Viņiem jābūt skaidrībā, kas un kā notiks, bet pagaidām cilvēki dzīvo stresā.
Dzirdams, ka daļa Latgales iedzīvotāju brauc prom.
Tā diemžēl ir. Cilvēki mēģina samazināt risku, vai nu braucot vienkārši prom, vai nu par lētu naudu pārdodot savu īpašumu. Protams, es negribētu sūdzēties par visu, kas Latvijā tiek darīts aizsardzības jomā, bet tas, ka cilvēks ir palicis otrajā plānā, tas, ka ikvienu uzskata par kaut kādas abstraktas kopas locekli, nav labi.
Jauniem cilvēkiem vieglāk: viņi tikai pasmaida, sak, kā būs, tā būs, ja vajadzēs, aizbrauksim. Bet vecāka gadagājumam cilvēkiem ir daudz grūtāk: kā tu pametīsi to vietu, kur visu mūžu esi dzīvojis?
Ja pareizi saprotu, Latgalē nesen bija tikšanās ar aizsardzības ministru, taču arī tajā reizē latgalieši nesaņēma apmierinošas atbildes uz saviem jautājumiem.
Varbūt izdalīt latgaliešiem ieročus, lai, kā mēdz teikt, paši sevi aizstāv?
Seniem vīriem un senām sievām dalīt ieročus? Tas ir tieši tas, kas nebūtu jādara. Tā jau būtu provokācija. Viņiem dalīt ieročus - tā būtu pašiznīcība. Tiklīdz kāds nāks pāri robežai, viņi ar saviem izdalītajiem ieročiem būs pirmie upuri.
Pretmobilitātes joslā var notikt terora akti. Ko tieši cilvēkiem darīt tādos gadījumos?
Cilvēki ir pakļauti valsts mehānismam, kam viņi nevar pretoties. Šajā ziņā cilvēki ir bezpalīdzīgā stāvoklī. Tie, kuri nevēlas riskēt, paceļas spārnos un lido uz drošāku vietu.
Bet ja nu ienāk “zaļie cilvēciņi”? Hibrīdkara noslēdzošajā fāzē, Krimā 2014. gadā, galvenā loma bija karavīriem bez piederības zīmēm, tā dēvētajiem zaļajiem cilvēciņiem, kas bija nozīmīgs spēks Ukrainai piederošās Krimas sagrābšanā.
Nezinu, vai Maskava izmantos tieši tādu pašu scenāriju. Kaut gan… Krievu armija atkārto savus “panākumus” katrā militārajā operācijā, varbūt tikai mainot kaut kādus dažus “locījumus”.
Krievi, iebrūkot Ukrainā, ir daudz nežēlīgāki nekā, piemēram, vācieši, kuri savulaik, 1940. gadā, iebruka Padomju savienībā. Tātad krievi pat neatkārto savus “panākumus”, bet tos “uzlabo”.
Jā, tas ir objektīvi pierādīts fakts. Daudzas padomju armijas zvērību lappuses netiek pat līdzi tam, ko Krievijas armija dara Ukrainā. Bet Eiropa tā noskatās un nodomā: dot vai nedot tās raķetes ukraiņiem, jo šaut uz Maskavu jūs nedrīkstat. Tas viss par Rietumiem un NATO… iespaids ir ļoti bēdīgs.
Ja runājam par mūsu valdību un parlamentu: ko viņiem vajadzētu vēl darīt? Vai tad prettanku grāvji un “pūķa zobi” ir vienīgais aizsardzības variants?
Šajā jomā es valdību īpaši nekritizētu, vien brīdinātu, ka nevajag tikai uz emocijām strādāt, vajadzīga tālredzība un saprāts. Bet neesmu pārliecināts, ka “pūķa zobi” būtu tas galvenais, kas tur jāliek uz robežām. Tagad karš notiek gaisā, tagad strādā raķetes un droni. Bet skaidrs arī, ka patlaban kaut ko nopirkt ir grūti, jo visiem vajag, bet ražotāju nav tik daudz.
Bet tas viens drons, kas ielidoja Latvijas teritorijā… Jāteic, ka nevienā valstī tos dronus nav tik viegli saskatīt, jo tie lido augstu. Bet tagad ir vērts atcerēties vācieti Matiasu Rustu, kurs 1987. gadā ielidoja Maskavā un nosēdās Sarkanā laukumā. Viņš lidoja tik zemu, ka radari viņu neredzēja. Salikt radarus ik pa 150 kilometriem - tas Padomju savienībai toreiz nebija pa spēkam, mums ir tas pats. Ja mēs ik pa 20 kilometriem saliktu radarus, tad mēs tos dronus redzētu. Tad varbūt tur tā nauda jāiegulda, nevis “pūķa zobos”. Un varbūt jāiegulda nauda dronos, kas notriec ienaidnieka lidaparātus.
Domāju, ka dronu jautājums Baltijas valstīm jārisina kopā un ātrāk, jo nebija jāgaida, kad Polijā ielidos 20 droni. Mazām valstīm nav spēka cīnīties atsevišķi. Pirmām kārtām tāpēc, ka mums nav tik daudz iedzīvotāju kā, piemēram, Ķīnā. Bet mums toties ir lielas mutes, kas varētu skaļi runāt par starptautiskajām tiesībām. Pagaidām redzu, ka Lietuva un Igaunija ir aktīvākas par Latviju. Šīs valstis izsauc Krievijas vēstniekus un pieprasa paskaidrojumus par tām neģēlībām, ko Krievija dara Ukrainā. Jo tas jau skar arī mūs!
Un civilā aizsardzība mums tāda vāja…
Jā, cilvēkiem nav pateikts, ko darīt - skriet pagrabā vai rāpties uz jumta. Es dzīvoju Rīgā, Tērbatas ielā, un katru reizi, kad tiek paziņots, ka tikos un tikos sāks izmēģināt sirēnas, gaidu, kad tās sadzirdēsim. Bet nedzirdu nevienu. Nu, labi, daļa cilvēku sakrāmē 72 stundu somas, tas sirdsmieram, bet paskaidrot cilvēkam, ko lai viņš dara, kur lai skrien ar to somu - tādas opcijas nav. Un nav arī patvertņu. Kaut kas jau kaut ko dara ar pagrabiem, bet…
Un tagad, kad Tramps stājies pie varas, ir daudz pārdomu. Kad viņš pirmajā termiņā stājās pie varas, viņš uzvedās kā civilizēts cilvēks. Tagad viņš taisās atņemt NATO valstīm lielu daļu no militārā spēka, tad cik droši mēs varam justies? Tā ir būtiska situācijas maiņa, salīdzinot kaut vai ar pērno gadu.
