Ministru prezidente Evika Siliņa (“Jaunā vienotība”) “nra.lv” sagaidīja savā kabinetā. Pēc tam sarunas laikā kopā ar žurnālisti izstaigāja arī citas telpas Ministru kabineta ēkā, apstājoties pie fotoekspozīcijas, kurā redzami mūsdienu un pirmskara premjeri, izrādot arī valdības sēžu zāli. Par to, kā ir būt sievietei augstā amatā šajā ļoti sarežģītajā laikā, par paveikto divos gados, kopš viņa vada valsti, un citām aktualitātēm “nra.lv” saruna ar premjeri Eviku Siliņu.
Jūs uzņēmāties amatu apstākļos, kas nebija vienkārši gan Latvijas iekšpolitikā, gan reģionā. Vai jums nebija bail?
Nav tā, ka es politikā biju pirmo dienu. Kad 2022. gadā sākās karš Ukrainā, es tajā brīdī stāvēju blakus iepriekšējam premjeram un sapratu, cik daudziem cilvēkiem būs vajadzīga palīdzība. Man pašai ir bērni. Man jāizdara tas, ko varu un kas ir manos spēkos.
Bailes man nav raksturīgas, bailes ir slikts padomdevējs jebkuram cilvēkam. Ikvienam dažkārt ir bail, arī man, bet es apzinos, ka bailes nav pareizais ceļš.
Vadīt valsti ir liels misijas un kalpošanas darbs. Tas bija jautājums, ko pārrunāju ar savu ģimeni, pirms piekritu kļūt par premjeri. Ģimene nebija ļoti iepriecināta, jo saprata, ko tas nozīmē - ka tas prasīs no manis visu manu laiku, arī brīvdienas. Bet mēs ģimenē strādājam kā komanda, mēs viens otru motivējam, iedrošinām, aizstājam. Es tāpat cenšos vadīt valdību - kā komandu. Kad kādam no ministriem ir grūtāki brīži, tad pārējā komanda viņu atbalsta. Vienmēr dzīvē ir brīži, kad kādam ir smagāk, kādam vieglāk, un tikai komandā var izdarīt lielas lietas - viens pats to nevar. Es kaut kādā mērā noticēju tai valdības komandai, kura man tika piedāvāta un kuru es pati arī varēju izveidot. Kopīgi esam varējuši izrunāt daudzas lietas. Domstarpības ir bijušas, un tās nav izslēdzamas, bet man vienmēr ir šķitis, ka ir svarīgi runāt.
Cilvēki mēdz savā galvā izdomāt visu ko. Bet tāpēc ir jārunā, jāvaicā, jānoskaidro, un beigās izrādās, ka realitāte ir pavisam citāda. Tā es vadu šo valdību.
Redzu, ka Latvijai ir milzīgs potenciāls. Patiešām ticu tam.
Man šķiet, ka mēs kā latvieši neapzināmies to potenciālu, kas mūsos ir. Mums ir sava valoda, kultūra un zeme. Blakus Krievijai un Baltkrievijai mēs esam spējuši noturēt savu brīvību. Mēs esam ne tikai to spējuši, bet esam dzirdami Eiropā un NATO. Mēs esam lielākie Ukrainas atbalstītāji. Vai mums nav pamata lepoties ar sevi? Ar savu spēku, ar savu spītu, ar saviem Dziesmusvētkiem, ar mūsu radošo garu. Vēlos, lai latvieši ierauga arī savu potenciālu būt veiksmīgiem un labklājīgākiem.
Uzsākot valdības darbu, es nopietni pieteicu jautājumu par birokrātijas mazināšanu. Tāpēc, lai ir lielāka konkurence, lai attīstās nekustamā īpašuma joma, lai ekonomika Latvijā notiek. Ir pagājuši divi pirmie gadi, un pašlaik Rīga apsteidz Tallinu - nekustamo īpašumu jomā. Tas bija pirmais mūsu, mans fokuss, iesaistot bankas, liekot bankām vairāk kreditēt, un rezultāts ir. Bet, lai sasniegtu rezultātus valsts mērogā, vajag laiku.
Kā ir sekmējies starptautiskajā arēnā?
Es nebiju gaidījusi tik daudz starptautiska formāta, kur premjeram ir jāpiedalās. Ir, piemēram, darbs Eiropadomē, ko ikdienā Latvijā nepamana, bet tā ir faktiski vēl viena valdība un parlaments, kurā tiek pieņemti lēmumi, un Latvijai tie ir saistoši un ļoti svarīgi, un liela investīciju daļa ir Eiropas palīdzība - tās ir izremontētas skolas, bērnudārzi, ceļi, tilti, sociālās un zinātnes programmas.
Vai Eiropadomes priekšsēdētājs Antoniu Košta sadzird Latviju?
Man sākumā bija bažas par to, kā viņš vadīs Ukrainas un Baltijas drošības jautājumus, bet viņš ir atvērtāks nekā iepriekšējais Eiropadomes vadītājs. Baltijas valstis pašlaik ir sadzirdētākas, nekā jebkad. NATO ģenerālsekretāram, bijušajam Nīderlandes premjeram Markam Ritem ir dziļa izpratne par karu Ukrainā, par Baltijas valstu drošības problēmām. Viņš amatā ir tikai gadu, un arī viņam šīs ir grūts laiks.
Daudziem bija bažas, vai kāds varēs aizstāt Jensu Stoltenbergu NATO ģenerālsekretāra amatā, vai kāds varēs būt tik labs, taču Rite sarežģītos apstākļos ir spējis panākt diplomātiskus kompromisus, nav atslābis un ir enerģisks. Viņš ir arī tas, kurš ir panācis, ka Baltijas jūrā ir īpašā NATO novērošanas misija, nupat pēc Krievijas dronu ielidojumiem Polijā ir paziņots arī par NATO gaisa spēku misiju.
Vienā no fotoattēliem jūs esat kopā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Viņš ar jums runā, uzlicis roku sev uz sirds. Izskatās, ka viņš saka kaut ko ļoti patiesu. Ko viņš saka jums, ko jūs viņam?
Viņš kādu laiku tā ar mani sveicinājās.
Pirmajā reizē, kas viņš ienāca mūsu Ministru kabineta ēkā, tajā laikā bija ļoti liela rezonanse pasaulē par to, kas notiek Ukrainā, par uzbrukumiem Kijivai. Es viņam teicu, ka viņš šeit ir starp draugiem, ka viņš Rīgā var justies brīvi, ka šeit ir ļoti daudz viņa atbalstītāju. Manuprāt, šajā ļoti sarežģītajā situācijā, kādā ir viņš un viņa valsts, viņam vajag sajust draugu plecu.
Ukraiņi zina, kas ir Latvija un ka Latvija viņus atbalsta, un ka Latvijā viņam nav jāpieprasa vai jālūdzas palīdzība.
Ukrainas Augstākās Radas spīkers Ruslans Stefančuks sacīja par Latviju tādus vārdus: “Varbūt jūs esat maza valsts, bet jūs esat diža nācija.” Manuprāt, tas raksturo, kā ukraiņi uz mums skatās. Būtu arī labi, lai mēs biežāk tā uz sevi skatītos arī paši...
Tas droši vien būtu vērtīgi - biežāk tā darīt.
Tā ir katra mūsu pašu izvēle, cik mēs lielus sevi redzam. Es nebraucu uz Eiropas institūcijām ar domu, ka esam maziņi un neko nevaram. Man nav tāda sajūta, ka esam maziņi, man ir sajūta, ka esam līdzvērtīgi, un varu pastrīdēties ar kādu no lielajām valstīm, jo Latvija ir viena no Eiropas Savienības valstīm.
Mēs varam pat daudz vairāk, nekā mums šķiet. Latvija ir pašlaik redzama un dzirdama - mēs stiprinām savu drošību, atbalstām Ukrainu, mēs protam izstāstīt, ko mēs atbalstām, mēs protam izstāstīt, ko mums vajag. Man reizēm izdodas izveidot domubiedru grupas jeb koalīcijas kopā ar citu valstu līderiem, jo skaidrs, ka viena pati Latvija varbūt nav tik jaudīga. Kopā ar Dānijas premjeru paudām neapmierinātību ar Eiropas Savienības migrācijas politiku un uzrakstījām skarbu vēstuli. Kad ir vairāk tādu sabiedroto, tad kopā esam stiprāki.
Ir fotoattēls, kurā Ungārijas premjers Viktors Orbāns ar jums sveicinās, un izskatās, ka viņš to dara tā cēli, paužot, ka izsaka cieņu jums...
Šī bija viena no manām pirmajām reizēm Eiropadomē. Tobrīd bija jautājums, vai Eiropadome pieņems lēmumu aicināt Ukrainu un Moldovu uz integrāciju Eiropas Savienībā. Bija arī skaidrs, ka Orbāns nebalsos “par”. Šis bija mulss mirklis, kuru noķēris fotogrāfs Gatis Rozentāls. Orbāns, cik zinu, mēdz sievietēm skūpstīt roku, bet es roku nedevu. Šis attēls tika publicēts daudzos pasaules medijos.
Bet jūs uz Orbānu attēlā neskatāties ļoti draudzīgi...
Tā es tobrīd to jutu, un tā es domāju joprojām, jo uzskatu, ka Orbāns spēlē dubultu spēli - grib pieņemt labumus no Eiropas Savienības, bet negrib pieņemt drosmīgus lēmumus. Es domāju, ka tie nav ungāri, ka nav vaina viņu nācijā, bet šobrīd Orbāna politika ir tik divkosīga, un man nepatīk meli.
Vai ar Orbānu jums ir bijušas diskusijas?
Viņš no Eiropas Savienības tribīnes tikpat kā nerunā, bet tikai beigās pasaka savu pozīciju.
Nevar noliegt, ka viņš grib gūt labumu no Krievijas gāzes un naftas. Arī Latvijai bija iespēja, bet mēs izdarījām izvēli - esam atteikušies no Krievijas gāzes un elektrības, un mūsu iedzīvotāji nav gatavi nodot savas vērtības - brīvību, demokrātiju.
Vēl vienā fotogrāfijā redzams un atpazīstams Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Kādas attiecības jums ir ar viņu?
Viņš ir liels Eiropas Savienības draugs, viņš arī neslēpj, ka uzskata breksitu par lielu kļūdu, bet tolaik, kad tas notika, viņa partija bija opozīcijā.
Varbūt viņš ir laipni lūgts atpakaļ Eiropas Savienībā?
Viņš ir atpakaļ caur “Labās gribas koalīciju”, un viņš ir atslēgas figūra sarunās ar ASV, lai palīdzētu Ukrainai un arī lai palīdzētu Eiropai.
Vēl ir fotoattēls, kas demonstrē “dāmu spēku” Eiropas Savienībā - trīs valstu premjeres un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tagad ir piepulcējusies arī Lietuvas premjere Inga Ruģiniene. Kāda ir sieviešu loma Eiropas politikā? Vai sievietes spēj kaut ko darīt citādi nekā vīrieši, varbūt izdarīt vairāk miera, drošības labā?
Ir Oksfordas zinātnieku pētījums, ka tajās valstīs, kuras kovida laikā vadīja sievietes, bija mazāk mirušo. Vīrieši tajā laikā bija vairāk tendēti uz ekonomiku, bet līdz ar to arī bija mazāk lēmumu, kas pasargāja cilvēku veselību.
Es domāju, ka sieviešu loma Eiropas politikā ir acīmredzama - mēs varam būt spilgtas. Žēl, ka Lietuvas premjere nebūs mums blakus, jo uz Eiropadomēm brauc Lietuvas prezidents.
Mēdz būt tā, ka, kad lēmumu pieņemšanā ir kāda šaubīšanās, mēs nākam ar kopīgu un skaidru savu ziņu. Mēs nevaram atļauties šaubīties. Mēs ar Dānijas premjeri Meti Fredriksenu esam par to spriedušas - kāpēc, kad ir kaut kāda taustīšanās, mēs spējam pateikt “nē”. Mēs abas spriedām, ka tas laikam tāpēc, ka, lai sieviete nonāktu līdz augstam postenim, viņai ir bijis jāizcīna daudz cīņu, daudzi testi jāiziet. Jo sievieti pārbauda dubultā un varbūt pat trīskārši. Tāpēc, ja mēs esam šajos posteņos un šajās pozīcijās, tad arī diezgan skaļi sevi piesakām.
Sievietēm politikā ir arī otra medaļas puse - viņas savā starpā niknāk konkurē. Vai esat sajutusi šādu konkurenci - kura būs pirmā, kura svarīgākā?
Nē, mēs katra pārstāvam savu valsti, vienmēr aprunājamies, kā labāk sadarboties, mēs cita citu atbalstām. Gan Mete Fredriksena zina, kādi grūti budžeta lēmumi jāpieņem man, gan es zinu, ka Dānijā ir ļoti līdzīgi.
Fotoattēls ar Ukrainas bērniem...
Tā nav vienīgā reize, kas esmu tikusies ar Ukrainas bērniem. Es tiekos ne tikai ar Ukrainas bērniem, bet arī ar Latvijas bērniem un jauniešiem. Fotogrāfijās ir ne tikai Ukrainas bērni, bet arī mammas. Man šķiet, ka ir bijis labi radīt viņiem svētku sajūtu, likt kaut uz mirkli aizmirsties no ikdienas dzīves Ukrainā, kur valda karš. Pārsvarā šīs ģimenes ir no teritorijām, kurās karo.
Attēlos bērni ir skaisti saģērbušies - tautastērpos. Daži bērniņi bija man uztaisījuši rokassprādzi, kuru ilgi nēsāju.
Arī mana loma ir parādīt, ka Latvija ir šeit, Latvija jūs dzird un jūt līdzi. Mēs ne tikai atbalstām Ukrainu militāri, bet esam atvērti arī bērniem, emocijām, sajūtām.
Vai Latvijas sabiedrība ir gatava ukraiņus pieņemt, atbalstīt?
Manuprāt, sākotnējais brīdis, kad sākās karš un pie mums atbrauca daudz ukraiņu, parādīja, ka latvieši ir ļoti viesmīlīgi. Un tādā brīdī, kad viņiem uzbruka Krievija, arī bija kas īpašs. Jo mēs zinām, kādu postu mūsu tautai ir izdarījusi Krievija, kā ir nozagti mūsu talanti, cik cilvēku tika aizvesti uz Sibīriju. Mēs šo savu emocionālo sajūtu līdzību ļoti labi spējām ieraudzīt tajos izmisušajos cilvēkos, kas ieradās no Ukrainas.
Mēs prasām viņiem mācīties latviešu valodu, kas ir tikai normāli. Es ļoti lepojos ar latviešiem - ļoti daudzi atvēra savas mājas, bet tieši ukraiņiem.
Vai mēs esam atvērti visiem? Nē. Un tas ir labi, jo mēs sargājam sevi.
Bet mums noteikti ir vajadzīgi Latvijā talanti. Es redzu, ka talantu līmenī mēs spējam sadarboties ar citām valstīm.
Jūs esat ielaidusi “nra.lv” savās “darba mājās”, kur varbūt pavadāt vairāk laika nekā savās mājās. Kas ir šīs telpas? Pastāstiet mums un lasītājiem!
Šeit ir portretu zāle. Es pirms kāda laika šeit biju ievedusi arī folkloras grupu “Tautumeitas”. Pirmais, ko viņas teica: “Vīrieši vien!” Tiešām, izņemot Laimdotu Straujumu, sākot ar Kārli Ulmani, visi premjeri ir bijuši vīrieši.
Valdis Dombrovskis ir vairākkārt bijis pie manis šeit, un esam sprieduši, ka tas, kas viņam bija jādara savulaik, kad viņš bija premjers, lielā mērā sakrīt ar to, kas jādara man. Viņš bija premjers lielas krīzes apstākļos pirms vairāk nekā desmit gadiem. Arī man pašlaik jādomā, kā modernizēt valsts pārvaldi, kā efektivizēt resursus. Cilvēki pēc 2008.-2009. gada krīzes ļoti izjuta, cik tolaik bija smaga finanšu situācija, faktiski banku krahs, un pēc tam bija ļoti liela vēlme tikt no tā ārā. Krīze bija visās jomās - gan valstī, gan privātajā sektorā, gan ģimenēs, kur cilvēkiem bija jāmaksā nesamērīgi augsti procenti par kredītiem. Cilvēkiem negribas tajā atgriezties.
Pašlaik ir nepieciešams gudrā veidā modernizēt valsts pārvaldi. Mēs to darām. Mēs esam atraduši 170 miljonus eiro, kā varam ekonomēt. Tūlīt būs vēl budžeta sarunas. Mēs apvienojam iestādes, samazinām štatus, mēs efektivizējam funkcijas, mēs digitalizējamies, atsakāmies no liekām lietvedības sistēmām.
Valdis Dombrovskis asociējas ar frāzi “Savilksim jostas!”. Vai jūs to turpināt?
Es saku: “Savilksim jostas, bet nepārlauzīsim mugurkaulu!”
Lielai daļai cilvēku ir izveidojusies sajūta, ka ierēdnis ir viens, bet cilvēks ir cits - ka ir bezdibenis starp viņiem, ka valsts aparāts, birokrātija ir pārāk liela, attālināta no cilvēku reālās dzīves, un tas ierobežo cilvēku spēju dzīvot labi Latvijā...
Es to labi saprotu - iepriekš esmu strādājusi privātajā sektorā, esmu advokāte un zinu, kā tas ir, kad pašam ir jānopelna burtiski papīrs, jāsamaksā telefona rēķins, krēsls pašam jānopērk. Mani uztrauc, ka ir viena uzņēmumu daļa, pārsvarā tas ir valsts kapitālsabiedrībās, kurā pelnīja salīdzinoši daudz lielākas algas, jo pastāvēja iespēja savienot vairākus amatus kapitālsabiedrību valdēs un padomēs.
Es to esmu izbeigusi - no šā gada beidzās arī pārejas periods, valsts sekretāri vairs nevarēs būt kapitālsabiedrību valdēs un padomēs. Pēdējās vēl ir palikušas ostas - tam ir atvērts likums, bet arī tur izbeigsies, ka valsts sekretāri varēja savienot darbu ostu valdēs un padomēs. Tas rada arī maldinošu sajūtu sabiedrībā, ka visa valsts pārvalde saņem tik lielas algas. Taču tā nav - vidējā ierēdniecība nesaņem ļoti lielas algas.
Bet nu ir daži eksemplāri... Visi atceras nacionālās aviokompānijas “airBaltic” vadītāju Martinu Gausu un viņa milzīgo algu.
Tas tiešām rada neizpratni - kāpēc tik ļoti milzīga?
Tas līgums bija noslēgts... Man arī bija šis jautājums. Viņš man ziņoja, ka bija pats sev samazinājis algu. Bet tagad jaunā uzņēmuma padome ir samazinājusi vadības atalgojumu, saprotot, ka uzņēmumā nav tik laba situācija.
Vai nebūs tā, ka algas gan tiks samazinātas, bet prēmijas pieaugs?
Mēs plānojam šajā budžetā uzlikt griestus arī prēmijām. Atteikties vispār no cilvēku motivācijas mēs nedrīkstam, bet mums ir jāatrod līdzsvarota sistēma.
Bet reizēm tiešām var tikai pabrīnīties, kā dažas valsts kapitālsabiedrības un arī pašvaldības izmanto prēmiju iespēju...
Manas rokas ne līdz galam stiepjas iedot pa tiešo tām uzdevumu, es varu aizsniegties līdz ministrijām. Bet mēs vēlamies no kapitālsabiedrību padomēm redzēt, ka tās ievēros to, ko mēs prasām.
Mēs pagājušajā gadā uzlikām algu pieauguma griestus 2,6% apmērā arī algām, bet visi aizmirsa, ka to izdarījām augustā. Mēs jau nevaram to izdarīt ar atpakaļejošu spēku. Tas bija jāskaidro, to daudzi bija aizmirsuši.
Kā jums sekmējas savienot premjeres posteni ar ģimenes dzīvi, parūpēties par bērniem, nopirkt burtnīcas skolai?
Man šajā ziņā palīdz interneta veikali. Ja nebūtu interneta veikalu, tad man tiešām būtu grūti. Mani bērni nu jau ir paaugušies. Mani bērni un mana ģimene esam stipra komanda. Mans vīrs ir advokāts, un viņam nav normēts darba laiks, līdz ar to viņš var vieglāk pielāgoties, un viņš ļoti palīdz, lai es varu darīt savu darbu.
Mēs ļoti labi zinām, ka šis darbs ir uz laiku - tā ir tāda sezona, kurā es kalpoju Latvijas sabiedrībai, es arī kalpoju zināmā mērā savai ģimenei.
Ne visas lietas, ko daru, ir skaļas un pamanāmas, kā, piemēram, birokrātijas apkarošana.
Bet ir ieviestas, piemēram, elektroniskās aproces varmākām. Es iepriekš savā advokātes praksē daudz saskāros, cik daudz bija traumu tā dēļ, ka durvis tiek aiztaisītas, un ne sabiedrība grib saprast, ne tiesa, ne policija, ne prokuratūra, kas notiek ģimenēs, kur ir vardarbība. Es burtiski neatlaidos, es prasīju gan no prokuroriem, gan tiesnešiem, mēs tikāmies Noziedzības novēršanas padomē, es prasīju rezultātus, un tagad tie ir. Pašlaik prokuratūra pārskata tās lietas, un es redzu, ka sabiedrība vairāk uzticas, un tas ir labs rezultāts.
Un arī mana ģimene var teikt, ka saprot, ko mamma dara, lai gan dažkārt viņi mani biežāk redz televizorā.
Vai svētdienu rītos viņi neprasa mammai izcept pankūkas?
Tieši pankūkas ir tas, ko mēs svētdienu rītos cepam. Bērni jau ir tik lieli, ka dažkārt palutina mani un cep pankūkas man. Bet agrāk vienmēr esmu cepusi pankūkas svētdienās.
Vēl mēs vienmēr cenšamies būt mājās kopā Ziemassvētkos. Viens no maniem bērniem pašlaik mācās ārzemēs, tas saistīts ar viņa sportista karjeru. Tomēr Ziemassvētkos vienmēr satiekamies. Un svētdienu rīti arī ir tāda svēta lieta, kad cenšamies būt mājās.
Kā jums izdodas saglabāt enerģiju? Sevišķi tagad, kad aktuāls budžets, sēdes var ievilkties līdz vēlai naktij.
Visi vēlas, lai premjere izskatās enerģiska. Es cenšos.
Man viens no pacilājošākajiem momentiem bija bērnu un jauniešu dziesmu svētki. Jā, bija daudz kas jādara, bija intensīvi, bet tas bija iedvesmojoši - tas iedeva man jaunu enerģiju.
Vai arī satikt Lidiju Doroņinu-Lasmani. Viņa ir Latvijas dvēsele. Viņai ir iekšējais spīts, nekas viņu nav salauzis, un viņa ir saglabājusi iekšējo gaismu un ticību. Es uz viņu skatos un saku sev, ka tāda es gribu būt - arī gribu sev šādu gaismu.
Nupat biju pie jaunajiem zinātniekiem. Tur bija puiši ar izgudrojumu par melno ledu. Žūrija teica, ka Latvijas projekti bijuši ļoti augstā līmenī. Tas iedod atkal iedvesmu strādāt. Zinātne ir vajadzīga - tas ir tas, kas var pacelt Latvijas ekonomiku labākā līmenī. Kā mēs redzam, arī mūsu dronu startapi iegūst starptautisku uzmanību, piedalās projektos, kur tie tiek ļoti augstu novērtēti.
Tāpat mūsu kiberdrošības speciālisti ir ļoti augstā līmenī.
Es vadu arī Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padomi. Man ir svarīgi, lai tādi investīciju projekti, kas var Latvijai atnest būtisku pienesumu, šeit attīstītos un nenogrimtu birokrātijas dēļ. Daudzas labas lietas ir radītas, un investori ir piesaistīti - mums ir “Fibenol”, “Norse Atlantic Airways” birojs, un es varētu saukt vēl un vēl. Mēs esam pamainījuši sistēmu, lai uzņēmumi Latvijā varētu ienākt. Jo pirms tam nebijām īsti gatavi lielām investīcijām. Es nezinu, kāpēc - man pat nav atbildes, kāpēc, bet bija sistēmiski daudz kas jāmaina, lai lielās investīcijas varētu ienākt.
Kā ir iespējams pagūt vadīt valdību, Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padomi, Noziedzības novēršanas padomi un vēl vairākas padomes, pieņemt ārvalstu viesus un pašai braukt vizītēs uz ārvalstīm?
Mana darba diena iesākas agri un bieži beidzas ļoti vēlu, un arī no mājām vēl turpinās sazvanīšanās pa tālruni. Sestdienās un svētdienās mēs cenšamies cits citu mazāk traucēt, taču, ja notiek kādi intensīvi procesi vai negadījumi, tad arī brīvdienas ir aizņemtas. Daudzas stundas iznāk sēdēt krēslā - laikam vajadzēs ieviest kādu vingrošanu starpbrīžos.
Valdības ēkā nekad neizmantoju liftu - vienmēr kāpju kājām.
Problēma, par kuru bieži nākas dzirdēt no uzņēmējiem, ir atbalsts vietējiem ražotājiem - kā valdība var atbalstīt, kā atbalsta vietējos?
Mums ir daudzi, dažādi projekti, piemēram, industriālo parku iespējas, lai pašvaldībām varētu iedot atbalstu, lai tās varētu sagatavot infrastruktūru vietējiem uzņēmumiem.
Vēl mums ir finanšu institūcija “Altum”. Mēs maksimāli cenšamies “Altum” programmas veidot tā, lai atvieglotu vietējiem uzņēmumiem iespējas saņemt finanšu līdzekļus.
Līdztekus birokrātijas samazināšanai un būvniecības procesa vienkāršošanai tas bija jautājums par bankām. Jo, lai jebko ražotu, ir vajadzīga vieta, nekustamais īpašums, un finanšu resursi. Un vēl būtiska ir judikatūra. Šiem jautājumiem es pieķēros. Lai sakārtotu šo vidi. Mēs ar banku sektoru ļoti daudz strādājām kopā, lai vienkāršotu prasības. Ar “melnajiem” un “pelēkajiem” sarakstiem banku uzraudzībā bija pārāk cieši savilkta josta, un bija pienācis laiks to palaist vaļīgāku.
Mums ir ļoti svarīgi, lai reģionos uzņēmumi var dabūt kredītus.
Skaidrs, ka nepieciešama kreditēšana ar labākiem nosacījumiem, kā arī pastāv dažādas programmas, kurās tiek piedāvāti Eiropas Savienības fondu līdzekļi, gan arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) programmas. Man ir svarīgi strādāt kopā ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini, lai LIAA attīstās un kļūst par tādu organizāciju, kas tiešām strādā ar investīcijām, un nav tikai fondu apkalpotāja.
LIAA vadītāja Ieva Jagere ir labi uzņēmusi šo kursu, un paldies jāsaka arī ekonomikas ministram. Jo iepriekš tas bija tā kā “iesalis”, bija neapmierinātība ar LIAA. Pašlaik ministrs ir samazinājis darbinieku skaitu, bet LIAA strādā labāk.
Kā jums sekmējas kopīgs darbs ar ministriem? Četras jūsu valdības ministrijas vada dāmas. Kurš gūst virsroku - kungi vai dāmas?
Es laikam nedalītu valdību kungos un dāmās. Es neizjūtu to kā atšķirību, kurš pieder pie kura dzimuma. Mēs tiešām cenšamies strādāt kopā, salāgojot intereses. Mums ir tradīcija, mēs cenšamies otrdienās kopīgi paēst pusdienas, lai neformālā gaisotnē varētu aprunāties. Reizēm ir svarīgi izrunāt saspīlējumus, mierīgi izdomāt kādus risinājumus. Pat ja šodien nav risinājuma, tad vienojamies, ka turpināsim to jautājumu. Mēs esam trīs dažādas partijas - izaicinājums ir.
