Intervija ar Latvijas Ārpolitikas institūta vecāko pētnieku, kurš bijis Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretārs, ar doktoru Sandri Šrāderu. Kas gaida Latviju? Patstāvīga valsts vai nenoteikta teritorija, vasaļvalsts?
Daudzos cilvēkos radies iespaids, ka NATO reakcija uz aptuveni 20 krievu dronu ielidošanu Polijā bija neadekvāta.
Pirmām kārtām ir jāsaprot tas, ka NATO ir organizācija, kas ir vērsta uz aizsardzību. Katras dalībvalsts tiesības ir ievērot principus, kas saista šīs dalībvalstis kolektīvā aizsardzības organizācijā. Polija izmantoja šīs tiesības un pieprasīja NATO iedarbināt 4. pantu, kas nozīmē konsultācijas par to, kāda veida reakcijai būtu jāseko pēc Krievijas apzinātas gandrīz divdesmit kaujas dronu ievirzīšanas Polijas gaisa telpā.
Redzam pirmos rezultātus: NATO alianse ir vienojusies par to, ka ES austrumu ārējā robeža gaisa aizsardzības jomā kļūst par cietoksni. Polija jau ir pārvirzījusi savas smagās mehanizētās vienības tuvāk Baltkrievijas pierobežai, tādā veidā skaidri un gaiši parādot, ka militārie testi NATO un šajā gadījumā - Polijas drošībai - ir ar konkrētu atbildi.
Otrā un tikpat svarīgā lieta ir daudz aktīvāka un plašāka palīdzība Ukrainai. Labākais veids, kā ASV un ES var sodīt Krieviju par dažādu veidu militārajiem iebrukumiem un provokācijām pret Rietumu valstīm, ir izlēmīgi un izšķiroši atbalstīt Ukrainu tās aizsardzībā pret Krievijas iesākto pilna mēroga karu.
Varam, jā. Bet cik lielas ir Latvijas iespējas?
Latvija viena pati nevar ietekmēt nedz ārpolitiku, nedz politisko vidi, kāda ir Krievijā. Ko savā čemodānā nesa Latvijas diplomāti un amatpersonas, kad devās uz Maskavu, lai panāktu kādas izmaiņas Krievijas ārpolitikā un drošības politikā pirms kariem, ko uzsāka Krievija pret Gruziju un Ukrainu? Tas man ir liels un neatbildēts jautājums. Mazām valstīm mainīt lielvalstu politiku ir sarežģīti. To mēs, mazās valstis, varam izdarīt tikai ar starptautisko organizāciju palīdzību, apvienojot savus resursus ar tiem, kuriem ir kopējas vērtības un intereses.
Un tomēr - būdamas Baltijas valstis, Ziemeļvalstis - maza vai vidēja lieluma spēlētāji Eiropā, mēs esam vieni no lielākajiem palīdzētājiem Ukrainai. Mēs redzam, ka šī palīdzība ir bijusi fundamentāls pamats tam, lai Ukrainas aizsardzība varētu noturēties vairākus gadus pret okupantu pārspēku. Kopā ar Ukrainas sabiedrības un armijas vēlmi aizsargāt savu valsti, ģimenes un neatkarību arī relatīvi mazas valstis Baltijas un Ziemeļu reģionā var panākt daudz pret Krievijas skaitlisku pārspēku.
Tramps sola ieviest sankcijas pret krieviem jau nezin cik ilgi un nezin cik bieži. Un visbargākās - ja ES valstis turpinās izmantot Krievijas naftu. Ungārija un Slovākija to izmanto un izmantos. Arī NATO valstis! Tā taču ir NATO šķelšana.
Tramps sākumā spieda Indiju un Ķīnu atteikties no Krievijas naftas. Taču Eiropas valstis vairāk importē no Krievijas nekā sniedz palīdzību Ukrainai. Tas nozīmē, ka Eiropai pašai jātiek galā ar jautājumu: kurā pusē Eiropa īsti atrodas? Ja Krievijas plāns ir atjaunot Krievijas impēriju vai Padomju savienību, tad rodas jautājums: kāpēc Eiropas valstis ir vairāk atvērtas tirdzniecībai ar Krieviju nekā militārai palīdzībai Ukrainai? Domāju, ka Trampa izteikumi virza uz to, ka vispirms jāsakopj savs ekonomiskais dārziņš ar Krieviju, jo tas nav normāli, ka Eiropa aktīvi tirgojas ar Krieviju, atbalstot tās militāro mašinēriju, bet atrod aizbildinājumus militārās palīdzības sniegšanai Ukrainai vai gaida, kad eiropiešu vietā to izdarīs ASV. Visām NATO dalībvalstīm, ieskaitot Eiropas partnerus, ir jāatsakās no Krievijas fosilo kurināmo importa, lai mazinātu Maskavas iespējas turpināt militāru agresiju - nākotnē, iespējams, ne tikai pret Ukrainu.
Vai šī situācija neliecina par mērķiem šķelt un nīcināt NATO?
Naftas tirgus ir atšķirīgs no gāzes tirgus. Gāzes eksports ir veidojis aptuveni vienu desmitdaļu no Krievijas budžeta ieņēmumiem, bet ir bijis svarīgs ierocis Eiropas politiskai ietekmēšanai. Bet nafta tiek pirkta par pasaules biržās noteiktu tirgus cenu. Tas nozīmē, ka Eiropas valstis var pirkt naftu, piemēram, no Saūda Arābijas, bet nepirkt krievu naftu. Tas nozīmē, ka naftas izcelsmei jābūt pilnīgi skaidrai. Atteikšanās no Krievijas naftas pirkšanas var ilgtermiņā ietekmēt naftas cenu, ja OPEC valstis nevienojas par to, ka naftas tirgū tiks pārdots vairāk naftas, lai aizvietotu Krievijas naftu un stabilizētu pasaules naftas tirgus cenas.
Atteikšanās no Krievijas naftas ir politisks lēmums ar minimālām ekonomiskām sekām ilgtermiņā, un tas nenozīmē, ka Ungārijai un Slovākijai ir jāatsakās no naftas iepirkšanas, bet tas nozīmē, ka Eiropai jāatsakās no Krievijas fosilo materiālu pirkšanās un militārās agresijas pret Ukrainu atbalstīšanas. Šim nevajadzētu būt sarežģītam lēmumam, jo naftas produkti pasaulē ir pieejami, bet Krievijas agresijas apturēšanas ir visas Eiropas un pasaules interesēs.
Trampa garīgais padomnieks Marks Bērnss apgalvo, ka atrodamies trešā pasaules kara priekšvakarā.
Pirmais pasaules karš sākās ar vienas personas slepkavību. Otrais pasaules karš sākās ar divu revizionistu vienošanos par Eiropas sadalīšanu ietekmes sfērās. Esošā situācija pasaulē un dažādas tikšanās, kurās pulcējās Eirāzijas autoritāro valstu līderi, ir skaidrs signāls tam, ka veidojas divi globāli bloki, kas ir atšķirīgi ideoloģijas un interešu jomā. Šo polarizāciju ir izgaismojusi Trampa vēršanās pret Indiju un Ķīnu ar tarifiem, jo šīs valstis atbalsta Krieviju ar aktīvu ekonomisku sadarbību, importējot fosilo kurināmo, kas veido lielāko daļu Krievijas budžeta un ļauj Maskavai finansēt militāro agresiju pret Eiropu.
Bērnss apgalvo, ka ir izveidojusies ļaunuma ass: Indija, Ķīna, Ziemeļkoreja…
Par to jau izsenis asi runā arī Maikls Mandelbaums, kurš sākotnēji kritizēja ASV, ka tās mazu valstu - Baltijas valstu un, piemēram, Taivānas - dēļ ir sabojājušas attiecības ar pasaules lielvarām, proti, ar Krieviju un Ķīnu. Viņaprāt, ASV ārpolitika bija nesusi tikai sliktus rezultātus līdz 2014. gadam, kad Krievija anektēja Krimu un sāka militāras operācijas pret Ukrainu. Pat Mandelbaums ir radikāli mainījis savus uzskatus, publicējot rakstu, kurā teikts, ka ASV attiecības ar Ķīnu un Krieviju nevar nest pozitīvus rezultātus, jo šīs valstis ir lemtas politiskai, ekonomiskai un beigu beigās arī militārai sāncensībai.
Katrs ASV prezidents ir centies uzlabot attiecības ar Maskavu. Bils Klintons savulaik ir mēģinājis uzlabot attiecības ar Krieviju, bet tas gandrīz beidzās ar militāru konfliktu bijušajā Dienvidslāvijā.
Lai arī pēc 11. septembra teroraktiem Putins bija pirmais, kurš zvanīja Džordžam Bušam ar palīdzības piedāvājumu, Buša prezidentūras laikā sākās Krievijas agresija pret Gruziju, kas beidzās ar 20% teritorijas okupāciju, bet turpmāka un aktīva Krievijas politiskā ietekmēšana ir novedusi Gruziju tur, kur tā tagad atrodas: Tbilisi ir Krievijas politiskā marionete.
Jebkura cenšanās uzlabot attiecības ar Krieviju vēsturiski ir beigusies ar fiasko. Tramps ir bijis pārsteidzoši pozitīvs pret Putinu sava otrā termiņa sākumā, bet Putina nevēlēšanās ieklausīties Trampā, sankciju draudi, sankciju draudu atcelšana, norunu pārkāpšana - tas viss ir novedis līdz tam, ka Tramps ir viens no nepopulārākajiem ASV prezidentiem.
Tas tāpēc, ka ļoti daudziem amerikāņiem ukraiņu centieni saglabāt suverenitāti un brīvību saskaņojas ar amerikāniskām vērtībām. Tas ir neamerikāniski, ka ASV prezidents nostājas pret šādu ideoloģiju un atbalsta teroristu - Putinu.
Vai var piekrist teicienam: Krievija nesaprot diplomātiju, tā saprot tikai to, ka tai sadod pa purnu?
Krievija saprot tikai spēku un ieklausās diplomātiskos aicinājumos tikai tad, ja tai pretim stāv līdzvērtīgs sarunu partneris. Diplomātija ir efektīva, ja puses pieturas pie tā, kas ir norunāts. Ja Tramps lūdz Krievijai pārtraukt karadarbību pret Ukrainu, tiek noteikti termiņi, bet Putins tos pārkāpj, tad diplomātija zaudē savu efektivitāti. ASV būtu jāatbild ar sankcijām, lai tās diplomātija nezaudētu savu ietekmi arī citos jautājumos un ar citiem spēlētājiem. Patlaban Krievijas agresīvo darbību nosodījums ir absolūti neefektīvs, ASV partneri, starptautiskā sabiedrība un ASV sabiedrotie ir noguruši no Krievijas agresijas mutiska nopēluma.
Eiropai arī nevajadzētu gaidīt sankciju piemērošanu Krievijas partneriem no ASV. ES pati ir liels un ietekmīgs ekonomiskais spēlētājs. Ir jāpanāk politiskā solidaritāte Eiropā, pārliecinot, piemēram, Ungāriju un Slovākiju, ekonomiski vērsties pret Krieviju tā, kā ASV Tramps solīja, bet sankcijas vēl nepiemēroja.
Kam gatavoties sabiedrībai tuvākajā laikā? Es domāju - miera laiki, kara laiki… Valdība mums neko nestāsta.
Baltijas valstis varētu kopā gatavoties karam, lai no tā izvairītos. Mums jābūt gataviem aizstāvēt savu sabiedrību, ģimenes, valsti. Ja nopietni attīstīsim savas militārās spējas, tad iespēja, ka Krievija varētu uzdrīkstēties ienākt Baltijas valstīs, varētu būt minimāla. Mēs esam mazas valstis, un mūsu vieta Krievijas ambiciozajā un imperiālistiskajā kartē arī varētu būt maza. Ja esam bruņoti, gatavi sevi aizstāvēt un skaidri parādām, ka Krievijai šeit netiks izklāts sarkanais paklājs, cena, kas būtu Maskavai jāmaksā par uzdrīkstēšanos mūs vēlreiz pakļaut, būtu nesamērīgi augsta.
Labs piemērs ir Somija: tā pilnībā slēgusi savu robežu ar Krieviju. Somijā katrs piektais soms ir gatavs karot, jo ir armijas sastāvdaļa, atrodas valsts aizsardzības dienestā vai ir armijas rezervē. Viņi spēj karot un aizsargāt ģimeni un valsti. Mums lieliem soļiem ir jāvirzās uz šo modeli. Mūsu valsts vadībai aktīvāk vajadzētu aicināt cilvēkus stāties zemessardzē, veidot reģionālās vienības un tuvināt Latviju vispārējai aizsardzībai, par kuru runāts ir daudz, bet rezultātu īsti nav.
Mums saka: pēc pieciem gadiem krievi var mums uzbrukt. Bet diktatori nav racionāli lēmumu pieņēmēji, viņi to var izdarīt agrāk. Latvijā ir jābūt labākai komunikācijai starp valsts eliti un sabiedrību.
Vai Rīga ir gatava droniem?
Ir jau senais teiciens, ka Rīga nekad nebūs gatava. Rīgai nopietni jādomā par civilo aizsardzību. Ja tiek uzspridzināta kāda HES, Rīga pat tam nav gatava. Viļņai ir izstrādāts evakuācijas plāns, Zviedrijā izbūvē un atjauno patvertnes septiņiem miljoniem cilvēku. Zviedri pirmo reizi vēsturē atklāti runā par kara iespēju, ne tikai par krīzi. Kara iespējamība ir saistīta ar Krievijas agresiju. Vai mums ir šādi plāni, kā Lietuvā, Zviedrijā, Somijā, un vai tie ir zināmi sabiedrībai? Pasaule atrodas drošības krīzes un starptautiskās anarhijas priekšvakarā, kad starptautiskās institūcijas vien negarantē likumu ievērošanu un valstu drošību. Somijā un Polijā jau ilgstoši runā par to, ka šīs valstis nekad nekļūs par citu valstu vasaļiem. Arī mums ir jābūt pārliecinātiem, ka latvieši nekad nekļūs par vasaļiem. Tad arī mūsu sabiedrotie būs pārliecināti par mūsu spēju un vēlmi kolektīvi aizsargāties un nodrošināties pret Maskavas pašreizējā režīma agresiju.
