Dienā, kad Latvijā notiks pašvaldību vēlēšanas, 7. jūnijā, būs vēl kādas vēlēšanas, kuras arī būs ļoti nozīmīgas ne tikai lielai daļai sabiedrības, bet arī visai valstij kopumā – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinode balsos par jauno arhibīskapu.
“Nra.lv” saruna ar vienu no kandidātiem, kurš nonācis līdz izšķirošā balsojuma “finiša taisnei” - Ikšķiles iecirkņa prāvestu, mācītāju Dzintaru Laugali.
Gandrīz pirms 35 gadiem, atdzimstot Latvijas valstij, lielas pārmaiņas piedzīvoja arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) - tika pieņemta jauna Satversme, ievēlēts jauns arhibīskaps. Kā jūs kopumā raksturotu šos gadus LELB?
Jā, Baznīcā pa šiem gadiem ir noticis daudz - jau sākot ar mācītāju organizācijas “Atdzimšana un atjaunošanās” darbību, ko savulaik padziļināti pētīju savā diplomdarbā Kristīgajā akadēmijā, un vēlāku finansiālu krīžu pārvarēšanu, dažādu teoloģisku jautājumu aktualizēšanu, līdz pat šodienai, kad Baznīcas Sinodei atkal jāizraugās arhibīskaps.
Līdz deviņdesmitajiem gadiem mūsu Baznīcā situācija bija smaga - pēc padomju iestāžu tā laika aprēķiniem, kuri gan jāvērtē visai kritiski, luteriskās baznīcas draudzēs bija vien nedaudz virs 25 tūkstošiem cilvēku. Tika pat izplatīts viedoklis, ka, ja tā var teikt, šai Baznīcai ir krīze. Tomēr notika citādi - tieši Atmoda atkal atveda cilvēkus uz Baznīcu, turklāt šajos gados ļaužu pieplūdums bija tik liels, ka Baznīca tam pat īsti nebija gatava.
Ne visos gadījumus šis pieaugums, no šodienas pozīcijām raugoties, būtu jāvērtē tikai ar plusa zīmi. Piemēram, tolaik tieši caur Baznīcu Latvijā nonāca ievērojams tā sauktās humānās palīdzības apjoms, un diemžēl bija sabiedrības daļa, kam šis aspekts bija kā dominējošais, proti, iespēja caur Baznīcu gūt noteiktu materiālu labumu.
Jāsaka, ka Baznīcā tolaik notika arī process, kas, manuprāt, valstī nav noticis līdz pat šai dienai, proti, iekšējā attīrīšanās. Tolaik spējām būt pietiekami radikāli šā vārda labākajā nozīmē, lai ievēlētu jaunu gan gados, gan savā domāšanā Baznīcas vadību, gan pieņemt jaunu Satversmi, gan veikt citas darbības, kas palīdzēja gan atbrīvoties no padomju gadu stagnatīvā mantojuma, gan ienest jaunu skatījumu un enerģiju visas Baznīcas dzīvē.
Visus šos gadus LELB ir vadījis Jānis Vanags. Kā jūs raksturotu tieši viņa ieguldījumu baznīcas attīstībā?
Pie neapšaubāmiem nu jau aizejošā arhibīskapa panākumiem jāmin Lutera akadēmijas izveidošana un nostiprināšana, kas ļāvusi Baznīcā ienākt jaunai un labi sagatavotai mācītāju un teologu paaudzei. Savulaik Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izveidošana, kas būtībā bija visnotaļ apsveicams un vērtīgs solis, tomēr bija vērsts nedaudz citā virzienā - fakultāte sniedza ne tik daudz baznīcisku, cik vispārēji teoloģisku izglītību, kas nereti ir radījis zināmu nesaprašanos. Savukārt Lutera akadēmija gatavo teologus baznīcas ietvaros, nodrošinot labi sagatavotu un izglītotu cilvēku tālāko kalpošanu tieši LELB draudzēm.
Vēl noteikti jāmin 2007. gada Satversmes pieņemšana, būtiskas izmaņas ieviestas arī Baznīcas praktiskajā pārvaldīšanā, lai gan par ieviesto modeli Baznīcas iekšienē pastāv arī diametrāli pretēji viedokļi - galvenokārt par negarīdznieku jeb laju lomas palielināšanu baznīcai būtisku jautājumu lemšanā.
Kāds ir jūsu personisks viedoklis par šo negarīdznieku lomas pieaugumu?
Ja runājam tieši par Baznīcas praktiskās darbības vadīšanu, tad, manuprāt, viss ir kārtībā - no draudžu puses tiek deleģēti daudzi saimnieciskos jautājumos patiešām kompetenti cilvēki, savu jomu profesionāļi - finansisti, administratori, juristi.
Tomēr līdz ar to Baznīca kļūst, ja tā var teikt, mazāk baznīciska, kas, ilgtermiņā domājot, var atsaukties ne gluži vēlamos vai drīzāk ne līdz galam izprastos un izsvērtos lēmumos tieši par garīgiem, teoloģiskiem un ar kalpošanu saistītiem jautājumiem.
Jau no deviņdesmito gadu sākuma līdz pat šai dienai līdz galam nav izdevies sakārtot attiecības starp LELB un padomju okupācijas laikā trimdā izveidoto un samērā aktīvo ārpus Latvijas esošo Evaņģēliski luterisko baznīcu. Kālab tā?
Jā, tā tas ir. Jāsaka, ka sākumā vilkme uz abu baznīcu kopību bija visai spēcīga. Īpaši tādēļ, ka jau pieminētā “Atdzimšana un atjaunošanās” apvienoja gan šejienes, gan trimdas mācītājus. Tomēr tieši no trimdas baznīcas puses jutām arī citas vēsmas - ne visi vēlējās apvienoties ar mums. Tas zināmā mērā radīja arī pretreakciju - daudzi Latvijā arvien noteiktāk uzstājās pret to, ka Baznīcas augstāko vadību uzticētu tieši trimdas pārstāvim. Ar šādiem dažādiem viedokļiem tika sagaidīta arī Sinode, kurā ar balsu pārsvaru (kaut ar nelielu, bet tomēr) par arhibīskapu tika ievēlēts Jānis Vanags, respektīvi, priekšroka tomēr tika dota nosacīti “savējam”.
Pieļauju, tolaik trimdas un Latvijas baznīcas attiecības ietekmēja vēl kādi “zemūdens akmeņi”, bet par tiem neizteikšos, jo pats šajos notikumos nepiedalījos.
Bija arī kopīgi projekti, kā kopīga Dziesmu grāmata, luterāņu gadagrāmata un kopīgs darbs pie liturģiskās atjaunotnes jeb kopīgas dievkalpojumu kārtības. Darbojās abu baznīcu sadarbības padome.
Mūsu baznīcas ir atšķirīgas tieši garīgajā nozīmē, un šīs atšķirības ar gadiem tikai ir vairojušās. Mēs esam palikuši pie senajām Kristus Baznīcas un luteriskajām vērtībām un mācības, turpretī trimdas Baznīca ir gājusi līdzi liberalizācijas procesiem.
Arī vēlāk jautājums par iespējamu abu baznīcu apvienošanu ik pa laikam ir aktualizējies, ir veidoti pat dažādi plāni, tomēr līdz šim viss ir atdūries, manuprāt, abu pušu pieaugošajās atšķirībās un negatavībā.
Vai viens no domstarpību iemesliem nebija arī sieviešu ordinācijas jautājums? Kā zināms, ārpus Latvijas esošā baznīca ordinē sievietes par mācītājām, kamēr LELB nostāja bija un ir kategoriski pret to?
Jā. Sieviešu ordinācija izriet no Baznīcas attieksmes pret Sētajiem Rakstiem. Mūsu starpā notika diskusijas par garīgā amata uztveri un kalpošanu. Tur varējām konstatēt, cik vēl atrodamies atšķirīgās teoloģiskās pozīcijās. Taču nedomāju, ka šis aspekts bija galvenais traucēklis mūsu apvienošanās ceļā.
Vai no LELB puses izmaiņas šajā jautājumā nebūs arī pēc gaidāmajām arhibīskapa vēlēšanām?
Domāju, ka nē. 2016. gadā mūsu Baznīca veica pozīcijas izvēli ar triju ceturtdaļu balsojumu. Tas bija un ir pārliecības jautājums. Kā Rakstos teikts: “Es un mans nams - mēs kalposim tam Kungam…” Es līdzšinējo LELB pozīciju uzskatu par pareizu, un, cik zinu, arī otrs amata kandidāts ir līdzīgās domās.
Un tomēr - kāpēc? Daļā sabiedrības šāda luteriskās baznīcas vadības nostāja nav saprotama, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzās valstīs tepat netālu sievietes tiek ieceltas mācītāja amatā jau ilgus gadus.
Mūsu baznīcas - LELB - nostāja sieviešu ordinācijas jautājumā neslēpjas kaut kādā kaprīzē. Tā balstīta uz stingru kristīgu izpratni par to, kas ir garīgais amats - ordinācija. Kristus divpadsmit apustuļi, kurus viņš iecēla par saviem turpinātājiem, bija vīrieši. Savukārt apustuļi šo amatu nodeva tālāk jau saviem pēctečiem, arī vīriešiem. Ja mēs uzskatām sevi par kristiešiem, tas nozīmē, ka mēs sekojam Kristum, sekojam viņam visā, nevis subjektīvi sākam kaut ko interpretēt. Mēs, mūsu Baznīca, allaž esam apzinājušies sevi kā Kristus Baznīcas turpinājumu Livonijā un tagad Latvijā. Tādējādi garīgais amats ir kaut kas cits nekā, teiksim, skolotāja amats. Nav būtiski, vai skolotājs ir vīrietis vai sieviete - galvenais, lai viņš labi prastu savu darbu. Savukārt mācītāja amats nav tikai spēja veikt šos pienākumus - mācītāja amats ir tieši saistīts ar šo sakramentālo dimensiju, sakramentālo skatījumu. Kāpēc tas ir svarīgi? Tādēļ, ka caur garīdznieka kalpošanu darbojas dzīvais Dievs - piedod grēkus, svētī, šķīsta un nāk pie mums altāra Sakramentā.
Baznīcas galvenais uzdevums šajā pasaulē ir turpināt šo uzstādījumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd sabiedrībā ir vērojamas spēcīgas sekularizācijas tendences, kas baznīcas misiju padara vēl nozīmīgāku. Ja Baznīca atkāptos no šiem principiem, tad nebūtu tālu brīdis, kad Baznīcai sabiedrībai nebūtu ko vēstīt. Baznīca nav foršs klubiņš, kur pavadīt brīvo laiku, bet tā ir iespēja piedzīvot Kristu un glābties no grēka nestās pazušanas. Baznīca drīzāk ir slimnīca, kur slimie ar grēku piedzīvo ārstēšanu, bet īstais ārsts ir Kristus.
Tātad LELB paliks tikpat konservatīva kā līdz šīm un arī seksuālo minoritāšu laulības LELB mūs negaida?
Noteikti nē. Kaut gan šis jautājums ir vairākos līmeņos, jo visi cilvēki Dievam un Kristum ir mīļi. Dievs visus aicina pie sevis, lai arī kādi mēs nebūtu. Kristus Baznīcas pozīcija kopš seniem laikiem ir, ka Dievs mīl grēcinieku, kurš meklē Dievu, bet Dievs ir pret grēku. Turoties pie Kristus, patiesi iespējams negrēkot, jo mēs saņemam piedošanu un garīgo vadību.
Mūsu Baznīca nesvētīs homoseksuālus pārus un neuzskatīs šādas attiecības par ģimeniskām, jo Svētie Raksti to nosoda. Protams, ir arī baznīcas, kas to dara, piemēram Zviedrijas Baznīca, ar kuru mums pagātnē bijuši pat cieši kontakti. Bet šodien mēs redzam, ka šīs baznīcas tieši garīgajā jomā arvien piekāpjas pieaugušā sekulārisma un liberālo procesu priekšā. Tas baznīcai ir postoši, jo tā pakāpeniski zaudē savu identitāti, savu pastāvēšanas jēgu.
Kā Jēzus Kristus saka par kristiešiem, kā par zemes sāli, lai tā paliek sālīga, citādi tai vairs nav jēgas.
Turklāt bieži tas tiek pamatots it kā ar baznīcas vēlmi “kļūt tuvākai tautai”, “padarīt baznīcu saprotamāku” utt. Tā, manuprāt, ir ačgārna domāšana. Baznīcas vajadzība izpaužas tajā, ka tur ikviens, kurš ir izsalcis un izslāpis pēc Dieva un patiesa miera, var atrast piedošanu, žēlastību un Kristus Mieru. Tādēļ mans - un arī LELB - uzstādījums paliek nemainīgs - Baznīcai pirmām kārtam jābūt ar Kristu, Baznīcai ir jāved tauta pie Kristus.
Bet vai LELB ar šādu striktu nostāju neatgrūž no sevis kādu sabiedrības daļu?
Baznīcai jābūt striktai garīgā pamata jautājumos. Jo arī ēkas pamatiem jābūt stingriem, lai tā varētu stāvēt ilgi, lai tajā būtu droši un sienas neplaisātu.
Mūsdienu situācijā Baznīcai arī jābūt cilvēcīgai un tajā vajag redzēt Kristus mīlestību. Jo Kristus ir upurējies par visiem cilvēkiem, jo katram ir kādi grēki, kas traucē dzīvot un traucē attiecībām ar Dievu.
Baznīcas pievilcība ir tās dāvātajās iespējās - šeit ir Kristus, garīga telpa, kur iegūt Dieva žēlastību, palīdzību, mieru un pestīšanu dvēselei. Un tieši atklāta skaidrība par garīgām lietām un patiesums par to, kas ir grēks un kā no tā tikt laukā, palīdz vairāk par saldiem solījumiem, ka viss būs labi, nevajag neko mainīt …
Tas, ka cilvēkiem pie ticības lietām kaut kas būs nepatīkami - tas būs vienmēr, visos laikos. Bet baznīcas būtība nav būt patīkamai - baznīcas būtība ir būt šajā dziļajā saiknē ar Dievu. To baznīca nedrīkst nodot - jo tad nav jēgas, ka baznīca vispār ir.
Tajā pašā laikā baznīcai, protams, ir jāpaliek atvērtai un atklātai visiem cilvēkiem. Precīzāk sakot: baznīca ir atvērta visiem, bet ne visam. Tā ir rakstīts LELB stratēģijā un vīzijā, ko Baznīca pieņēma 2016. gadā.
Ar to jūs domājat arī jaunus strāvojumus pašā baznīcā? Virkne bijušo un arī esošo mācītāju savos garīgajos meklējumos ir aizgājuši visai tālu no daudzām līdz šim it kā pašsaprotamām kristietības vērtībām. . .
Apustulis Pāvils vienā no savām vēstulēm raksta, ka baznīcā “novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie”. Garīgi meklējumi teologu vidē ir allaž bijuši, kamēr tie attiecas uz teoloģiju kā akadēmiskas izpētes jomu. Tomēr savā darbā ar cilvēkiem garīdzniekiem ir jāsludina Kristus, jāmudina cilvēki uz grēku nožēlu un ticību Kristus evaņģēlijam.
Jā, mūsu Baznīcā ir vairāki mācītāji, kuri ik pa laikam nāk klajā ar domām, kas īsti nav saskaņā ar tradicionālo mācību. Būtiski, lai šādi meklējumi, publiski izteikumi nebūtu pretrunā ar kristīgās ticības un mūsu Baznīcas pamata mācību. Mēs kopīgi ar citiem mācītājiem par to diskutējam un nākotnē turpināsim to darīt, un, paldies Dievam, līdz šim esam spējuši vienoties. Tālab jau ir bīskapa amats, kas rūpējas, lai visa kalpošana notiek saskaņā ar Baznīcā pieņemto. Kur tas tā nav, tur vajag piestrādāt, satikties, saprast iemeslus un aicināt laboties, bet citreiz arī pieņemt stingrākus lēmumus. Es esmu apņēmies to darīt.
Vai vajag atļaut Rīgā celt musulmaņu mošeju? Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Šo lēmumu, visticamāk, pieņems laicīgā vara. Tomēr gribu atgādināt, ka musulmanismā pastāv uzskats, ka vieta, kur tiek uzcelta mošeja, minarets, tādējādi kļūst par viņu zemi. Vai mums to vajag pieļaut? Domāju, ka nē. Mūsu valsts tomēr ir balstīta kristīgajā kultūrā, es pat teiktu, ka latvietība un kristietība jau ir kļuvušas par visai nesaraujamu saikni. Nebūtu labi no tā ar vieglu roku atteikties. Vēlāk būs visai smagi sadzīvot ar šādiem lēmumiem.
Tad jūs redzat baznīcas lomu arī valstiskā patriotisma veicināšanā?
Neapšaubāmi. Esmu patriotiski noskaņots cilvēks. Daudzi mūsu mācītāji ir spēcīgi Latvijas un mūsu tautas patrioti. Turklāt tieši evaņģēliski luteriskā Baznīca savā būtībā ir, manuprāt, vislatviskākā, latviešiem vistuvākā no visām kristīgajām konfesijām. Galu galā atkal jāatceras, ka LELB tika dibināta 1918. gadā, reizē ar Latvijas Republiku, un tā ietekme, ko mūsu valsts, ne tikai baznīcas atjaunošanā radīja jau pieminētā “Atdzimšana un atjaunošanās”.
Par praktiskas dabas jautājumiem. Kā šobrīd ir ar LELB finansēm? Sabiedrībā ik pa laikam izskan dažādas baumas par neveiksmīgiem baznīcas naudas ieguldījumiem, riskantiem darījumiem utt....
Pirms vairākiem gadiem, kad visā valstī bija krahs nekustamo īpašumu tirgū, smagi cieta arī LELB finanses. Bija izveidots speciāls mācītāju atbalsta fonds (GASN), kas tika balstīts nekustamo īpašumu tirgū, proti, katra draudze ap 30% no saviem īpašumiem ieguldīja šajā fondā. Fonds savukārt šos īpašumus apsaimniekoja, uzlaboja, reizēm arī izīrēja vai pārdeva, tādējādi gūstot zināmu peļņu. No šīs peļņas tad arī tika apmaksāts mācītāju darbs. Šajā laikā LELB arī aizņēmās diezgan ievērojamu summu no Misūri sinodes ASV, lai dotu grūdienu tikko izveidotā fonda darbības sākšanai. Tad notika, tas, kas notika, un darbu sekmīgi sākušais fonds praktiski palika bez līdzekļiem. Tas izraisīja ne tikai finansiālu satricinājumu, bet radīja uzticības krīzi visā baznīcā - 2010. gadā arhibīskaps Vanags pat iniciēja speciālu uzticības balsojumu Sinodē. Diskusijas toreiz bija visnotaļ skarbas. Arhibīskaps tomēr bija tik atbildīgs un drosmīgs, ka atklāti atzina pieļautās kļūdas. Tas laiks tiešām bija grūts. Tomēr šodien vairāk vai mazāk esam šīs grūtības pārvarējuši, parāds amerikāņiem arī ir atdots.
Kā šodien tiek pārvaldītas baznīcas finanses, lai izvairītos no līdzīgiem satricinājumiem?
Ja runājam par LELB Virsvaldes apsaimniekotajiem līdzekļiem, tad tie tiek pārvaldīti ar konservatīvu pieeju. Nauda pamatā tiek ieguldīta Latvijā - mežos, Latvijas valsts vērtspapīros, ja ir ieguldījumi arī ārpus Latvijas, tad ļoti niecīgā apjomā. Darbu pilnā apjomā atsācis arī manis pieminētais mācītāju atbalsta fonds. Rezultātā mēs šodien spējam nodrošināt mācītājiem atalgojumu, kas ir ļoti tuvu valsts vidējai algai.
Šā brīža LELB budžets ir apmēram viena miljona eiro robežās. Mācītāju atalgojuma fonda budžets ir nedaudz mazāks. Tātad kopumā būs ap diviem miljoniem eiro. Jāuzsver, ka šī nauda paredzēta tieši Baznīcas pārvaldes vajadzībām, mācītāju atalgojumu ieskaitot. Baznīcas ēku uzturēšana tajā neietilpst
Tādējādi pašlaik ir nodalīti Baznīcas vadības - bīskapu centrālais ofiss, izglītība, respektīvi, Lutera akadēmija, un draudžu budžeti. Pašlaik katras baznīcas ēkas uzturēšana faktiski notiek par katras konkrētas draudzes līdzekļiem.
Personīgi man nešķiet gluži pareiza pašreizējā LELB vadības pieeja. Pēc būtības tagad nauda nosaka, ko Baznīca var darīt, nevis Baznīcas attīstības redzējums un misijas vajadzības. Tādējādi mēs paši sevi ļoti ierobežojam, mēs paniski baidāmies no jebkādiem potenciāliem mīnusiem, kas noved pie domāšanas, ka mēs esam nabagi, viss iet slikti un neko nevaram. Bet tā nav taisnība! Domāju, ka mūsu Baznīcas vadībai priekšā stāv meklēt jaunus un elastīgus ceļus, kā veiksmīgi ieguldīt darbā ar ģimenēm, bērniem, jauniešiem un jaunu garīdznieku audzināšanā.
Valstī arvien aktuālāka kļūt stingras taupības politikas ieviešana. Vai līdzīgi procesi notiek arī LELB, un vai arī baznīca neatteiksies, teiksim, no mazo lauku draudžu uzturēšanas?
Gribu teikt, ka mēs esam ļoti strukturēta Baznīca. Tāds ir mūsu vāciskais mantojums, ka vēlamies vienotu kārtību, cik vien tas ir iespējams. Agrāk bija tāds ideālistisks redzējums, ka katrai draudzei ir savs mācītājs. Taču tas nav iespējams, jo pēc mūsu kārtības draudze uztur savu mācītāju. LELB ir 284 draudzes, no kurām trīs ceturtdaļas ir laukos un ir nelielas. Tādēļ pēdējos gados esam smagi strādājuši pie mācītāju kalpošanas vietu plāna izveides, respektīvi, ka viens mācītājs kalpo vairākās draudzēs. Tas ir viens veids, kā ietaupām un reizē arī nodrošinām, ka arī tajās vietās, kur draudze ir pavisam neliela, ir iespējams atbraukt mūsu mācītājam.
Mazo draudžu saglabāšanai ir arī valstiska nozīme. Gluži tāpat kā pasts, bibliotēka, skola, arī baznīcas un draudzes darbība un mācītāja personīga klātesamība konkrētā vietā ir būtisks faktors, lai, manuprāt, tieši garīgā ziņā pieturētu cilvēkus un bremzētu to aizbraukšanu no mazajām lauku apdzīvotajām vietām, un nākotnē varētu būt viens no argumentiem tam, lai cilvēki Latvijā pamazām arī atgrieztos.
Godīgi jāatzīst, ka mūsu Baznīcas vadībā daudzi domā, ka mazās lauku draudzes ir pārāk smaga nasta. Kurš viedoklis ņems virsroku, šobrīd droši pateikt nevaru. Tomēr, ja tieši man tiks uzticēts vadīt baznīcu turpmākajos gados, es noteikti iestāšos par mazo draudžu uzturēšanu, turpinot nostiprināt un attīstīt jau esošo kalpošanas vietu sistēmu - vēl jo vairāk tāpēc, ka aptuveni trīs ceturtdaļas no visām draudzēm ir tieši šīs mazās draudzes, tās faktiski ir mūsu baznīcas pamatinfrastruktūra, mūsu spēks, bez kuras, manuprāt, baznīca pilnasinīgi pastāvēt nemaz nevar.
Par baznīcas attiecībām ar valsti. Vai šajā jomā viss ir kārtībā?
Nu gluži viss kārtībā nav. Pirmkārt, pēc manām domām, mums jāatjauno savstarpēja komunikācija. Līdzīgi kā ģimenē - ja vīrs un sieva nespēj jēgpilni sarunāties, tad ģimene pastāvēt nevar. Šobrīd laicīgās varas un baznīcas (ne tikai LELB) komunikācija ir visai sarežģīta, fragmentāra un bieži vien formāla. Lai gan it kā ir dažādas iestrādes, piemēram, pie Ministru kabineta darbojas reliģisko lietu padome, ir vēl vairākas struktūras, bet īsti tas viss nefunkcionē. Sarunas praktiski izpaliek. Varbūt šā brīža vara tā īsti nesaskata vajadzību pēc regulāra dialoga.
Piemēram, par jau pieminēto baznīcu ēku uzturēšanu, kas nav iedomājama bez valsts līdzdalības?
Jā, ļoti labs piemērs. Ir skaidrs, ka lielākā daļa draudžu to īpašumā esošos dievnamus pašas saviem spēkiem uzturēt nevar. Turklāt daudzas baznīcas ir arī valsts vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, un pat tās, kas šajā sarakstā nav, jau sen ir kļuvušas par konkrētās vietas ainavas, kultūras un sociālās vides neatņemamu sastāvdaļu. Bet valsts ieguldījums šo visai sabiedrībai tik nozīmīgo būvju uzturēšanā ir, maigi sakot, simbolisks. Kultūras ministrijas paspārnē esošais Sakrālā mantojuma fonds tiek finansēts ļoti skopi - ja nemaldos, pirms pāris gadiem viss kopējais naudas apjoms svārstījās ap četriem miljoniem eiro. Ja kādam tas šķiet daudz, tad izdaliet šo skaitli ar visu Latvijas baznīcu (ne tikai LELB pārziņā esošo) kopskaitu. Rezultāts būs, teiksim tā, šokējošs. Turklāt nav arī skaidru kritēriju, kādi projekti un kāpēc tieši tie saņem kaut vai šo mazumiņu, bet citi gadiem paliek bešā, neskatoties uz nereti tiešām neatliekamām vajadzībām. Turklāt esmu dzirdējis, ka vispārējās taupības politikas ietvaros jau tā niecīgais finansējums varētu samazināties pat četras reizes. Ja situācija nemainīsies, jau pavisam drīz daudzu dievnamu stāvoklis kļūs kritisks. Protams, draudzes dara ļoti daudz - ir baznīcas, kurās tikai ar draudzes atbalstu ir paveiktas pat šķietami neiespējamas lietas - tomēr ir skaidrs, ka bez stabila un nemainīga valsts atbalsta iztikt nevarēs.
Vai vismaz likumdošanas līmenī ir kaut daļēji sakārtots jautājums par Rīgas Domu un Rīgas Svētā Pētera baznīcu?
Zinu, ka negāja viegli attiecību sakārtošanā ar Evaņģēliski luterisko vācu baznīcu Latvijā, kuras pārziņā šobrīd atrodas Pētera baznīcas ēka, tomēr kopīgu valodu atrast izdevās. Tagad baznīcas atjaunošanas darbs tikai pa īstam ir uzsākts, brīžiem kā pa kalniem, bet kaut kāda virzība ir. Lai viņiem izdodas darbi pie skaistās Svētā Pētera baznīcas atjaunošanas!
Doma baznīca ir daudz veiksmīgāks piemērs. Labi sadarbojas gan Doma draudze, gan speciāli izveidotā Doma baznīcas pārvalde.
Tātad visaptveroša un stabila valsts atbalsta baznīcu ēku uzturēšanai nav. Neskatoties uz to, nozīmīgākajos baznīcas svētkos - Ziemassvētkos, Lieldienās - lielākā daļa valsts politiskās elites ir redzama baznīcu priekšējos solos...
Nu jā.... Tomēr es palieku pārliecībā, ka baznīca un valsts ir spējīgas uz auglīgu un stabilu sadarbību. Būtu ļoti svarīgi, lai valsts likumdošanā, kas attiecas uz Latvijas sakrālo mantojumu, precīzi būtu fiksēti laicīgās un garīgās varas savstarpējie pienākumi un tiesības. Tas būtu kā garants valsts un baznīcas ilglaicīgu attiecību stabilitātei - tās nebūtu pakļautas, teiksim, īstermiņa politiskajai konjunktūrai. Jo, kā zināms, politiskā vara valstī ir mainīgs lielums, bet dievnamu glābšanai un būtiskiem baznīcu ēku remontiem paredzētais finansējums paliktu stabils un nemainīgs, neatkarīgi no tā, kāds politiskais spēks ir pie varas.
Jāpiebilst, ka pašvaldību līmenī baznīcas un vietējās varas attiecības tiek veidotas krietni sekmīgāk - ir daudz labas un konstruktīvas sadarbības piemēru.
Šajā attiecību veidošanā ar valsti LELB jau nav viena. Vai izdodas atrast vienotu nostāju visām Latvijā esošajām konfesijām?
Es teiktu, ka kopumā mūsu redzējums ir līdzīgs. Protams, pastāv atšķirīga izpratne atsevišķos ticības un kalpošanas jautājumos, tomēr daudzās lietās mēs esam spējuši rast kopīgu pozīciju. Iespējams, mums palīdz apstāklis, ka, atšķirībā no daudzām citām valstīm, mums nav izteikti vienas dominējošas konfesijas, piemēram, kā Igaunijā luterāņi vai Lietuvā katoļi. Daudzi domā, ka tas norāda uz mūsu baznīcu vājumu, bet es uzskatu, ka tajā ir arī spēks - tieši šīs vienotās pieejas meklēšanas kontekstā.
Jūs esat piekritis kandidēt uz visaugstāko amatu LELB. Kā nonācāt pie šāda lēmuma? Un kādas būs jūsu kā nākamā arhibīskapa, tā teikt, “stiprās puses”?
Mani izvirzīja mācītāji, tāpat kā vēl vairākus kandidātus. Tas man ir devis atbalsta un aizmugures izjūtu šajos septiņos mēnešos, kopš pērnā gada 7. decembrī Rīgas arhidiecēze balsojumā atzina, ka Rinalds Grants un es varētu būt bīskapi šajā diecēzē.
Esmu apņēmies iet šo visai komplicēto un grūto ceļu, jo esmu saņēmis ārējo aicinājumu no amata brāļiem un draudžu cilvēkiem, kuri saredz, ka es varētu kalpot šajā amatā.
Esmu samērā vienkāršs cilvēks, man patīk smaidīt, kopā kalpot un uzklausīt cilvēkus. Esmu gan uz attiecībām, gan uz rezultātu virzīts. Nācies arī risināt smagas situācijas un risināt domstarpības draudzēs un ģimenēs.
Domāju, ka mana stiprā puse ir tā, ka es labi pazīstu mūsu Baznīcu, tās mācītājus un pārzinu, kā tā darbojas. Man ir liela pieredze gan kalpošanā dažādās draudzēs dažādos reģionos, gan arī Baznīcas vadībā un tās struktūrā. Esmu bijis Draudžu lietu daļas vadītājs un tagad darbojos kā Ikšķiles iecirkņa prāvests un Bīskapu kolēģijas sekretārs. Esmu ilgi darbojies mūsu arhibīskapa tiešā vadībā, izpildot viņa un Bīskapu kolēģijas lēmumus. Man ir rīcības plāns vismaz pirmajiem darbiem, kas būtu paveicami.
Esmu savas Baznīcas patriots un ticu, ka Dievs vada mūsu Baznīcu. Luteriskā Baznīca Latvijā ir spēcīga un tajā ir liels potenciāls. Mūsu spēks ir ne tik daudz cilvēkos, kā tajā, ko Dievs mums ļauj paveikt viņa labvēlībā uz mums. Jēzus evaņģēlijā Jairam saka: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta!” Tā arī mēs ticam un piedzīvojam, kā tiekam vadīti.
Manas vērtības ir - Kristus, ģimene un Baznīca. Kristus ir pāri visam, Viņā ir mana cerība, ģimene ir mana mīla, un manas mājas un Baznīca ir manas garīgās mājas, bez tās nekā man un varbūt es pats arī nebūtu.
Bet mans moto varētu būt šāds: ticība, pienākums un labestība.
Mani allaž uzrunājis Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā minētais stāsts, kā Jēzus otro reizi aicina apustuli Pēteri. Jēzus jautā Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli!” Un tad, kad Pēteris apliecina: “Tu zini, ka es Tevi mīlu…”, Jēzus saka: “Gani manas avis!” Šis ir arī mans aicinājums, mīlēt Kristu un būt par ganu. Zinu, ka tas ir un būs grūti, bet zinu, ka tieši mīlestībā uz Kristu un uz cilvēkiem tas ir iespējami.
Latvija un visa Austrumeiropa atrodas bīstamos un neskaidros laikos. Šādos laikos svarīga ir ticība un cerība. Ticība, ka labais aizvien kaut kā ņems virsroku. Cerība, ka tiksim pasargāti, ka spēsim laikus reaģēt, ka spēsim pastāvēt, ka beigu beigās viss būs labi, kā jau to esam piedzīvojuši 1991. gadā. Tieši Baznīca ar savu klātbūtni var palīdzēt tautai turēties pie pozitīvas ticības un cerības. Tieši Baznīca var palīdzēt mums nezaudēt spēju būt stipriem, līdzcietīgiem, labestīgiem, piedodošiem un mīlošiem. Mūsu Baznīcas himnā rakstīts: “Dievs neļaus savai laivai grimt, glābs savu Vārdu sakot…” Tā arī būs.
****
Dzintars Laugalis dzimis 1975. gada 4. jūnijā Liepājā. Augstākā teoloģiskā izglītība. Kalpošanas pieredze kopš 1997. gada. Pašlaik Ikšķiles iecirkņa prāvests un LELB Kapitula loceklis. Ikšķiles novada pašvaldības tituls “Goda novadnieks” 2018. gadā. Piecu bērnu tēvs,
