Intervija ar LR ārlietu ministri Baibu Braži (JV): par to, kāpēc Trampa izsludinātie kara beigšanas varianti neiedarbojās; par ASV un ES lēmumu pretrunām; par “Rail Baltica” jēdzību vai bezjēdzību; par to, vai krievu militārās spējas mazinās; par Latvija attieksmi pret Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Un vēl par daudz ko citu.
Kāpēc nepiepildījās neviens no ASV prezidenta Donalda Trampa izsludinātajiem kara izbeigšanas vai pamiera variantiem?
Kādi bija tie iemesli?
Iemesli, manuprāt, ir pilnīgi skaidri. Krievija nav vērsta uz mieru. Par to nevienam nevajadzētu būt šaubām. Trampa kungam joprojām ir nodoms panākt mieru, bet Putins tic, ka viņš spēj militārā veidā uzvarēt un panākt savus mērķus, - tas arī šobrīd skaidri redzams. Domāju, ka Putins varētu iet uz miera sarunām tikai tāpēc, lai izspiestu to, ko viņš vēlas no tām panākt, bet ko viņš nespēj iegūt ar kara palīdzību. Viņa mērķi ir pilnīgi skaidri: pārņemt Ukrainu, atgūt hegemoniju Eiropā, atšķelt ASV no Eiropas Savienības, vājināt ASV un Eiropas ietekmi visā pasaulē. Tas Krievijai ar Ķīnu kopīgs mērķis. Bet Trampa politiskie mērķi ir skaidri: viņš grib panākt mieru. Un to mēs pilnībā atbalstām.
Sabiedrības vairākuma reakcija gan ir cita, proti, liela daļa uzskata, ka Tramps ir kaunpilni izgāzies savos “miera centienos”.
Mēs neoperējam ar tādiem jēdzieniem. Sabiedrībai, iespējams, ir sašutums par to, ka Krievija turpina karu, un šo sajūtu mēs dalām ar visiem. Tā ir demokrātiskās valstīs neiedomājama situācija: karš ilgst jau ceturto gadu, miljons karavīru ir zaudējuši dzīvību u.t.t. No otras puses ir skaidrs: tas ir autoritārs režīms, kura miesnieks nerēķinās ar to, kas notiek ar cilvēkiem.
No mūsu, sabiedroto un ASV puses ir skaidra nostāja: mums jāstiprina sava drošība un aizsardzība, arī tādējādi mēs atbalstām Trampa mērķus. Mums ir jāstiprina Ukraina.
Kā mēs zinām, Amerika ne tikai nav atcēlusi sankcijas, bet ir noticis arī sankciju pastiprinājums: ir atcelti izņēmumi kompānijām, kuras drīkstēja eksportēt naftu. Turpinās klasificētās informācijas nodošana, dalīšanās ar izlūkinformāciju. To visu sedz ANO Hartas 51. punkts, kas paredz pašaizsardzības tiesības, proti, mēs nekļūstam par kara daļu, mēs nekarojam, bet tajā pašā laikā mēs nodrošinām iespējamo militāro atbalstu Ukrainai, lai tā var realizēt savas pašaizsardzības tiesības.
Nereti izskatās, ka ASV lēmumi ir diezgan lielā pretrunā ar ES lēmumiem. Tajā pašā laikā Latvija vēlas būt ciešās attiecībās gan ar ASV, gan stiprināt ES. Savienot šīs divas vēlmes kļūs aizvien grūtāk. Kā izlocīsimies?
Mums ir savas intereses un savas nostājas. Mums ar ASV ir dziļas bezproblēmu attiecības. Mūsu lielā interese ir: lai arī Amerikai ar Eiropas Savienību būtu ļoti ciešas attiecības. Pirmām kārtām tās veidojas NATO ietvaros. Tāda sabiedroto ģimene, mēs esam viens par otru, un lielākais sadarbības apjoms ir starp mūsu bruņotajiem spēkiem, un tur ASV ir vadošais spēks, un nav nekādu lēmumu, ka ASV kaut ko taisītos mainīt NATO ietvaros. Bet arī ES ir pieņēmusi lēmumus par savas drošības un aizsardzības stiprināšanu, par militāro palīdzību Ukrainai.
Tas, ka tirdzniecības jomā ir, būs un paliks zināmas atšķirības, ir realitāte. Pat starp Eiropa valstīm nav pilnīgi vienādas nostājas. Atšķirības ir arī ar citām pasaules valstīm. Tas, ka Trampa kungs savu nostāju izsaka atšķirīgi no citiem, to jau mēs zinām. Tā tas bija arī viņa pirmās administrācijas laikā. Latvijai ir savas intereses, mēs par tām aktīvi iestājamies, esmu bijusi ASV daudz un bieži, lai runātu par mūsu interesēm.
Mums ir daudz atbalstītāju, ir arī panākumi. Tikko ASV paziņoja, ka atcels ierobežojumus čipu eksportam uz Baltijas un citām valstīm. Mums tas ir svarīgi, jo vēlamies attīstīt mākslīgā intelekta centrus, un mūsu universitātēm un institūtiem tas ir nepieciešams.
Ja pareizi saprotu, Latvijas oficiālā attieksme pret Trampu un viņa politiku nemainīsies?
Mums ir attiecības ar abām ASV partijām, tās ir dziļas un gadu desmitiem ilgas, un tas notiek, pateicoties visu baltiešu kopdarbam, kas notika arī PSRS okupācijas gados, kad bija aktuāla ASV doktrīna par okupācijas neatzīšanu, tas bija cements, kas noturēja arī pārējo Rietumvalstu nostāju, tāpēc mūsu valsts neatkarības atzīšana un valsts atjaunošana ir starptautiski atzīta politika, kas mums dod pārliecību par rītdienu. Un Krievijas iedomas, ka pasaule varētu atzīt Krievijas okupētās teritorijas kā okupētājvalsts sastāvdaļas - tā ir pilnīgi liekas. Mūsu pieredze ir pierādījusi, ka pat 50 gadu okupāciju var neatzīt un atgūt neatkarību.
Tā ka… Mums ar ASV ir drošības, aizsardzības un ekonomiskās attiecības, mums ir cilvēkattiecības - mums ir latviešu kopiena Amerikā, savukārt amerikāņu karavīri ir pie mums. Tā ka īsā atbilde: oficiālā attieksme nemainīsies.
Par “Rail Baltica”. Tagad, šķiet, ir tā, ka Baltijas valstis domā: kura pirmā pateiks, ka šī līnija bez ES finansējuma ir bezjēdzīga. Vai Ārlietu ministrija neiesaistīs savus resursus, lai risinātu “Rail Baltica” jautājumu?
Šis jautājums mums ir pastāvīgā uzmanības lokā gan Baltijas valstīs, gan arī Eiropas Komisijā. Šis jautājums ir saistīts ar nākamā ES daudzgadu budžeta prioritātēm. Mēs neuzskatām, ka šī līnija ir bezjēdzīga, tā ir pat ļoti jēdzīga. Ziemeļu - dienvidu savienojums mums vajadzīgs ne tikai ekonomiskajā, bet arī militārās mobilitātes ziņā. To, ka ir bijušas pārvaldības problēmas dažādu ministru laikā, mēs tagad redzam… Ar ātrgaitas dzelzceļiem Eiropā nereti bijušas problēmas: atceros, kā bija Nīderlandē. Starp Amsterdamu un Franciju dzelzceļu būvēja desmit gadus. Cilvēki bija sašutuši: viss bija pāri termiņiem, pāri visām summām. Bet nu pabeidza, tagad izmanto. Nav viegli šādi projekti.
Saprotu, ka militārā mobilitāte ir svarīga. Bet dzelzceļš, manuprāt, ir ļoti ievainojams objekts: naidnieks atsūta dažus dronus, un dzelzceļš izbeidzas.
Zināt, pirms trim gadiem arī “ēnu flotes” nebija. Drošības problēmas mainās un attīstās, un svarīgi, kā mēs tām piemērojamies. Elektroniskā karadarbība attīstās strauji. Mūsu uzdevums ir to visu saprast un spēt izmantot.
Presē bija ziņa par to, ka “ēnu kuģu” esot aptuveni tūkstotis. Bet sankcijas tikšot vērstas aptuveni pret 200 kuģiem.
Šie 200 kuģi ir pēdējā sankciju kārtā. Bet tuvojas jau 500 kuģiem. Tas, kas nav pareizi: visām valstīm jāpiekrīt, ka tas ir “ēnu kuģis”. Šis process ir sarežģīts, tāpēc pagaidām tikai 500 kuģi ir iekļauti sankciju sarakstos. Mēs redzējām, ka 17. sankciju kārta ES bez jebkādas drāmas tika akceptēta, un faktiski 18. kārta tūlīt tiks akceptēta.
Tur jau ir tā pretruna, ka Tramps ar kara noziedznieku Putinu divas stundas sarunājas kā divi mīlnieki, bet jēgas no tā nav nekādas. Tajā pašā laikā ES ievieš 17. sankciju kārtu. Savukārt Tramps nedara neko.
ASV kongresā šobrīd ir jau 81 senators - viņi ir gatavi iet uz priekšu ar savu sankciju pakotni, kas ir spēcīga.
Eiropas Savienībai - tāpat kā kanādiešiem, kā britiem, - sankcijas ir jāievieš, lai vājinātu Krievijas kara spējas. Krievija mēģina apiet sankcijas, izmantojot trešās valstis, tāpēc pastāvīgi notiek piemērošanās (tiek ieviestas jaunas sankcijas un stiprinātas esošās).
Mēs nesen (ES Ārlietu padomē, 20. maijā) tikāmies ar O’Salivanu (Eiropas Savienības īpašais sūtnis sankciju jautājumos Deivids O’Salivans - E.V.), viņš ir tas, kurš strādā ar valstīm ārpus ES - ar mērķi, lai šīs valstis ievērotu sankcijas. Trešajās valstīs ir arī ES kompānijas, kas ne vienmēr pilnībā nodrošina sankciju ievērošanu. Priekšlikumus stiprināt sankcijas iesniedz gan Eiropas Komisija pēc O’Salivana priekšlikumiem, gan ES dalībvalstis, ņemot vērā to rīcībā esošo informāciju un datus. Sankcijām tiek pakļautas gan juridiskas, gan arī fiziskas personas.
Ir saprotams, ka sankciju mērķis ir mazināt Krievijas militārās spējas. Vai tās tiešām mazinās? Un vai ukraiņu spējas vairojas?
Krievijas spēju mazināšana - viss, kas attiecas uz Krievijas budžetu. Šobrīd aptuveni trešā daļa no Krievijas federālā budžeta ir no naftas un gāzes eksporta. Tāpēc, sankcionējot “ēnu kuģus” kompānijas, kas iespējo naftas un gāzes eksportu, tiek nodrošināts tas, ka Krievijas ieņēmumi no šiem resursiem ir būtiski samazinājušies. Otrs virziens - duālās tehnoloģijas. Militārās tehnoloģijas Krievijai jau uzreiz tika aizliegts eksportēt, bet Krievija mēģināja šos aizliegumus apiet caur dažādām valstīm. Kad Eiropas dienā bijām Ļvivā, ukraiņi mums parādīja dronu un raķešu atliekas, pārķertus vai notriektus krievu militāros objektus, mēs redzējām, kas tajos ir iekšā. Lielākā daļa no elementiem ir no Ķīnas importētas sastāvdaļas ar izcelsmi arī ES, ASV, Japānā u.c. - sākot no veļas mašīnām, beidzot ar fotokamerām. Un tie nav ieroči, tās ir civilās iekārtas.
Ja pareizi saprotu - krievi izmanto šo “nevainīgo” preču sastāvdaļas, lai ražotu sev ieročus?
Tieši tā. Mūsu muita ir aizturējusi dažādas lietas, ko Krievija mēģina importēt no ES valstīm. Tāpēc mūsu muitas darbs saziņā ar dienestiem ir tik ļoti svarīgs. Pārbaudot muitas kodus un gala saņēmēju, var “ieraudzīt” Krieviju. Tā ir nemitīga ķeršana un bēgšana.
Kāda īsti ir Latvijas nostāja Izraēlas un Palestīnas konfliktā? Jācer, ka mēs atbalstām Izraēlu?
Mūsu nostāja ir pilnīgi skaidra. Neviens neapstrīd Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību pēc 7. oktobra Hamās uzbrukumiem, ikviens iestājas par visu ķīlnieku nekavējošu atbrīvošanu. Izraēla ir cietusi ne tikai no teroristu uzbrukumiem, uzbrukumi ir bijuši arī no Irānas, Jemenas hutiešiem, Hezbollah jeb Hizbullāh u.c. Bet no otras puses - patlaban notiek Gazas blokāde, un no tās cieš civiliedzīvotāji. Netiek nodrošināta pārtika, medicīnas preces un aprīkojums. Tas viss rada ne tikai civiliedzīvotāju ciešanas, bet arī lielu starptautisko reakciju.
Latvijas sabiedrībā par šo jautājumu ir šķelšanās, mēs to zinām. Un tajā pašā laikā Nacionālās apvienības cilvēki mēģina attaisnot Arāja komandas dalībnieku Herbertu Cukuru, heroizēt viņu. Izraēlas vēstniece skaidri pateica, ko par to domā.
Viedokļi ir dažādi, bet valstiskā nostāja ir skaidra: civiliedzīvotāju ciešanas ir nepieļaujamas, tas nav veids, kā risināt jautājumus par terorisma apkarošanu.
Latvija gatavojas kļūt par ANO Drošības padomes (DP) locekli. Kāds mums no tā būs labums? Kāda jēga atrasties veidojumā, kur ar veto tiesībām saimnieko nacistiskā Krievija?
ANO Drošības padomē ir 15 valstis no visām 193, kas ir ANO sastāvā. Šo 15 valstu lēmumi ir saistoši pārējām ANO dalībvalstīm. Tās rezolūcijas, kas tiek pieņemtas Drošības padomē, ir saistošas. Tas, ka mēs būsim DP, ir mūsu suverenitātes apliecinājums. Latvija nekad nav bijusi DP, un tas ir spēcīgākais, lielākais galds, pie kura sēdošie aizstāv drošības intereses. Tas attiecas ne tikai uz atbalstu Ukrainai un uz Krievijas noziegumu izgaismošanu, bet arī uz daudziem citiem jautājumiem, piemēram, uz jūras satiksmes drošību arī saistībā ar “ēnu floti”, un tās ir svarīgas lietas, ko risināt ne tikai reģionālā līmenī, bet globāli.
Nesen ES valstu ministri tikās ar Āfrikas valstu ministriem (trešā ES - Āfrikas Savienības ministru sanāksme Briselē 21.maijā). Uz šo tikšanos bija uzaicināts arī Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha. Tieši Darbs ANO ietvaros ir iespēja un veids, kā strādāt ar citām pasaules valstīm (ārpus ES, NATO), lai tās zinātu, kādi jautājumi mums ir svarīgi, un lai tās pārliecinātu par mūsu nostāju, tostarp saistībā ar Krievijas karu Ukrainā, tā cēloņiem un globālajām sekām. Tā ir cita līmeņa diplomātija, tā ir globālā diplomātija.
Nobeigums sekos
