Kāpēc mums vajadzīgi dziesmu svētki? Varbūt “ietaupīt” kapeikas un atcelt tos kā “nacionālistu saietus”? Taču mūsu Muzikālā tautas fronte piedzima jau 1873. gadā, un to nedrīkst nedz pamest, nedz noliegt. Vasarā notiks “mazie” svētki: skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Par tiem un par daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar dziesmu svētku virsdiriģentu Romanu Vanagu.
Tuvojas Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Jūs, protams, būsiet virsdiriģents lielajam korim.
Jā, man ir uzticēts diriģēt Jāzepa Vītola un Ausekļa “Gaismas pili” - tas laikam saistībā ar manu cienījamo vecumu (smejas). Man jānodiriģē ievadmūzika, un tad visi skolu kori kopā ar diriģentiem kopīgi dziedās “Gaismas pili”. Jauniešiem es saku: tas ir ceļš uz lielajiem svētkiem.
Kāda situācija ir Latvijas skolās? Vai skolu koru skaits, dalībnieku skaits samazinās? Mūzikas stundas, dziedāšana un koris, manuprāt, vairs nav obligāti pasākumi.
Viens otrs tiešām apgalvo, ka tā nav daļa no izglītības. Dziedāšana - tas esot tikai tāds izklaides objekts. Kurš grib, tas dzied, kurš negrib - nedzied. Bet lai atļautu kādam korim uzstāties uz Dziesmu svētku skatuves, mums pirms tam ir jāpārbauda tā dziedāšanas prasmes. Tas nepieciešams, lai svētki būtu cienīgi, kvalitatīvi. Mēs nedrīkstam svētkus devalvēt līdz līmenim: lai uz Dziesmu svētku skatuves dzied visi, kas vien grib dziedāt. Tā jau nu gluži nevarēs. Un visus arī nevar un nevajag spiest dziedāt korī, pašā sākumā jāapgūst dziedāšanas iemaņas. Ja mums klibos 1.-4. klašu koru kustība, kam, kā es uzskatu, tomēr vajadzētu būt obligātai, jo mazajam cilvēkam ir jāiemācās dziedāt, - tad nekā arī nebūs.
Protams, ne jau visiem ir jādzied koros, jāspēlē pūtēju orķestros vai jādejo, un, ja nemaldos, kādi 10% no iedzīvotājiem ir saistīti ar šīm sfērām. Pārējā sabiedrības daļa ir vērotāji vai vienaldzīgie.
Ja uz skolu jaunatnes dziesmu svētkiem palūkojamies filozofiski, kā jūs skaidrotu šo svētku un šīs kustības nepieciešamību? Ko tie mums dod kā tautai?
Dziesmu svētki ir nācijas pašapliecināšanās. Tā ir visspilgtākā joma, kur to var novērot. Ja šajā dziesmu svētku kustībā ieguldītu daudz kur izmestos miljonus, domāju, integrācija notiktu, turklāt daudz straujāk. Tie, kuri ir iesaistījušies šajā kustībā, nešķiro tautības. Ģimenēs krieviski runājoši bērni brīnišķīgi dzied latviešu dziesmas, iemācās latviešu valodu, un vairs pat nevar atšķirt - vai tas bērns nāk no latviešu vai nelatviešu ģimenes. Mūzika un deja spēj spēcīgi integrēt cilvēkus.
Es gribētu, lai šī tēma kļūtu par vielu pārdomām tiem, kuri lemj par budžeta naudas tērēšanu. Vai mums ir jāfinansē kaut kādi ne sevišķi vajadzīgi pētījumi un projekti? Varbūt tomēr nodarbojamies ar reālām, nepieciešamām lietām?
Mazliet par “lielajiem dziesmu svētkiem”. Šā gada janvārī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā izskanēja doma: pašvaldībām trūkstot resursu, tādēļ pašdarbības kolektīviem, iespējams, būs pašiem jāpiemaksā par piedalīšanos pasākumos pirms XXVIII Dziesmu un deju svētkiem, kas notiks 2028. gadā. Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte komisijas sēdē norādīja, ka dalības maksa no kolektīvu dalībniekiem starpsvētku pasākumos tiks prasīta pirmo reizi, taču citu iespēju neesot. Tas šķita neticami. Jūs norādījāt: “Tā ir latviešu nacionālo pamatu graušana. Valsts ar savu politiku metodiski iznīcina dziesmu svētkus.”
Paldies dievam un mūsu ātrajai reakcijai, šo situāciju izdevās likvidēt. Un nekāda nauda ne no viena dalībnieka netiks prasīta. Ja to pieprasa cilvēki, kuriem šie svētki jāorganizē, tad es vairs nezinu, kam uzticēties. Vēl jāpiebilst, ka mēs, mūsu dziesmu svētki ir uzņemti UNESCO lielajā listē kā nemateriālais kultūras mantojums, un mēs tur varam atrasties tāpēc, ka dziesmu svētki nav tikai kaut kāds koncerts, bet garš un sarežģīts process. Tas ir valsts pienākums - atbalstīt šo procesu. Un tas viss ir atbalstīts arī Saeimā.
Bet atrodas cilvēki - nereti pat latvieši, starp citu, - kuri nolamā dziesmu svētkus par nacionālistu saietu un “balso” par šo svētku likvidāciju.
Ja kādam personiski nevajag šos svētkus, lai nepiedalās tajos un nepievērš tiem uzmanību. “Patrioti” atradušies… Bet savu latviskumu mēs nekur citur spilgtāk nevaram parādīt. Nu, protams, tagad “Eirovīzijā” uzmirdzēja mūsu “Tautumeitas”, tomēr tik plaša tautas iesaiste, kāda ir vērojama dziesmu svētkos, citur nekur nav atrodama. “Eirovīzijas” finālā dziedošās meitenes pacēla mūsu pašapziņu mazliet augstāk. Bet jāsaprot, ka šajā meiteņu grupā dziedošās meitenes nav gluži amatieres, viņas ir profesionālas mūziķes, tāpat kā mūsu hokejisti, basketbolisti un futbolisti ir profesionāļi savā jomā, savukārt dziesmu svētki ir tautas kustība. Tā kā Tautas fronte - tikai mūzikā.
Muzikālā tautas fronte.
Jā, tieši tā. Tāda mums jau ir izveidota: pirmie latviešu dziedāšanas svētki notika jau 1873. gadā. Mēs tagad nedrīkstam šo fronti vājināt, paslēpjoties kaut kādos ierakumos.
Vai politiķu vairums saprot, ko latviešiem nozīmē dziesmu svētki?
Vārdos, protams, saprot. Kad runā, tad visi vienā balsī - jā, jā, tie ir lieli svētki! Bet gadās, ka tiek piesaukta diriģentu it kā arogance, kad viņi pieprasa svētku augstu kvalitāti.
Kāds kvalitātei sakars ar aroganci?
Iespējams, šāds sakars tiek meklētas tāpēc, ka viens otrs domā: dziesmu svētku vadītāji un diriģenti meklē savu labumu šajos svētkos. Es dzirdu tādus apgalvojumus, jā. Un tas ir skumji. Un tad mēs redzam ailīti valsts budžetā, kas parāda politiķu “lielo atbalstu” dziesmu svētkiem.
Bija taču runāts, ka kordiriģentiem tiks paaugstinātas algas.
Tiem, kurus saucam par kolektīvu vadītājiem, un tie nav tikai dziesmu svētku diriģenti, tie ir deju svētku vadītāji, muzikālo kolektīvu vadītāji, proti, visiem, kuri iesaistījusies šajā kustībā, tika solīta maza “piešpricīte”, un tā arī tika iedota. Bet tad es apskatos vienu jocīgu ailīti, kas rāda, kādas prēmijas tiek maksātas nomenklatūrā strādājošajiem… Ja visiem dziesmu svētku kustības patiesajiem vadītājiem piešķirtu tādu pašu naudu, tā būtu jau cienīga samaksa. Paldies tām pašvaldībām, kas atbalsta dziesmu svētku dalībniekus, bet tas ir šo pašvaldību iespēju robežās.
Tāpēc domāju, ka valsts vadītājiem beidzot vajadzētu padomāt par to, vai prēmēt tos, kuriem jau tāpat jau ir augsts atalgojums - tā vietā, lai atbalstītu dziesmu svētku kustības pašaizliedzīgos dalībniekus. Tas viss kopā man šķiet jau murgaini, ja pat uzņēmēji saka - beidziet bezjēdzīgi tērēt mūsu nodokļu naudu! Tā ir tuvredzīga politika. Ja tiks turpināta tāda “saimniekošana”, tad tā nebūs vairs pat atpalicība, tā būs gāšanās bedrē.
Skatos cenrādi: skolu jaunatnes dziesmu svētu biļešu cenas būšot no septiņiem līdz 45 eiro.
Grūti izvērtēt šīs cenas. Bet jautājums ir par ko citu. Tie, kuriem dāsni tiek dalīti ielūgumi, paši ir spējīgi iegādāties biļetes. Šis “dāsnums” ir jābeidz! Varbūt dažiem cilvēkiem, kuri veltījuši savu mūžu dziesmu svētku kustībai, varētu uzdāvināt ielūgumus. Viņu pensijas nereti ir smieklīgas. Viņiem es ar lielāko prieku pasniegtu ielūgumus. Citādi sanāk tā, ka augstvērtīgu produktu patērē tie, kuri to nav pelnījuši.
Uzskatāt, ka dziesmu svētu estrāde būs pilna?
Es gribētu gan, bet… Pilna estrāde varētu būt tad, ja paliekam pie sistēmas, ka nevienam nav jāmāk dziedāt. Bet skolēniem un pedagogiem jāliek saprast, ka jāstrādā tik godprātīgi, ka atnāk sajūta: esam pelnījuši šos svētkus. Dziedātāju būs ap 12 000. Tos būs izvērtējusi “arogantā” žūrija. Un nemaz nav tā, ka tikai Rīgā ir labākie kori.
Tas, ka koris ir labs, nav panākams vienas nedēļas vai mēneša laikā. Koris ir jākopj nepārtraukti. Gadiem. Bet redzēsim, kas notiks, kad beigsies dziesmu svētki: dažās skolās samazināsies dziedāšanas stundu skaits, jo, redz, dziesmu svētki beigušies, bet nākamie būs tikai pēc pieciem gadiem. Un tad pienāks pirmsdziesmusvētku gads, bet bērni nebūs sistemātiski trenējušies dziedāt.
Jūs esat dziesmu svētku virsdiriģents. Bet ir jau vēl kādi amati.
Esmu dziesmu svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs. Par to es algu nesaņemu. Kad notika iepriekšējie skolu jaunatnes dziesmu svētki, toreizējais premjers Kariņš, redzot mūsu aktivitātes, izteicās: “Laikam tā mākslinieciskā padome grib savas algas attaisnot.” Viņš bija pieradis, ka visās valsts padomēs ir milzu algas. Bet šajā mūsu padomē neviens nesaņēma nekādu algu, un Kariņš to, protams nezināja. Saņēmām tikai kafiju un smalkmaizītes.
Bet nav svarīgas tās smalkmaizītes. Piedalīšanās dziesmu svētkos, to vadīšana - tā ir goda un misijas lieta. Tie, kuri piedalās dziesmu svētku kustībā, to nedara algas dēļ, jo algas - kā mēs zinām - ir niecīgas. Ja kāds mēģina kritizēt mūsu - dziesmu svētku kustības dalībnieku - darbību, acīmredzot nav saprasts kaut kas ļoti nozīmīgs, proti, cik svarīgi latviešu tautai ir dziesmu svētki.
