Dokumentālā kino režisore, vairāku satriecošu grāmatu autore Dzintra Geka uzskata: ir vajadzīgas gan filmas, gan grāmatas par pagājušā gadsimta šausmām, ko organizēja un realizēja austrumpuses okupanti. Lai neaizmirstu. Lai mācītos no kļūdām. Lai izskaustu vientiesību. Tieši tāpat kā padomju karaspēks iebruka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, iznīcinot cilvēkus, tāpat Krievijas karaspēks tagad iebrucis Ukrainā. Nekas nav mainījies. 1990. gada 4. maijs – Neatkarības deklarācijas pieņemšana – bija cerību stars Latvijai. To atceras arī Dzintra Geka. Vai turpmāk kas mainīsies?
Dzintra Geka ir režisore vairākām dokumentālajām filmām, tostarp “Kurts Fridrihsons”, “Meklējot Tisē”, “Dieva putniņi”, “Kur palika tēvi?”, “Sargāt savu tēvuzemi”, “Dziedot dzimu”, “Sibīrijas bērni”, “Sibīrijas dienasgrāmatas”, “Reiz bija Sibīrija”, “Lisments, kurš pārvērta Roju”, “Katra diena simtgadē. Gadalaiki”. Līdz ar filmu “Sibīrijas bērni” sākās cikls, un tajā ietilpst sešas filmas, no kurām viena ir četrsēriju filma “Sibīrijas dienasgrāmatas”.
Vai tu atceries 4. maiju pirms 35 gadiem?
Mēs tajā dienā filmējām ārpus Latvijas. Pēc tam skatījos TV sižetus, bija tādas trīsas… Mēs pat īsti nevarējām iztēloties, kā tas būs - kāda būs brīvā Latvija? Un gadu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas mēs nevarējām pat iedomāties, kā ritēs mūsu dzīve. Ķīnieši mēdz teikt, ka pārmaiņu laikā nevienam nevar novēlēt dzīvot, bet mūsu paaudze to tik vien ir darījusi kā dzīvojusi pārmaiņu laikā.
Man vakar draugs no Spānijas atsūtīja foto ar visām tām šausmām, kas tur notika, kad pazuda elektrība: cilvēki gulēja stacijās, uz ceļiem automašīnās, liftos bija iestrēguši cilvēki… Tādas situācijas, es baidos, mums ir tuvu. Nešaubos, ka šajā avārijā ir vainojami krievi. Viņi ir nepārspējami hakeri. Viņu izdoma un tehniskās spējas ir izcilas. Vai pirms 35 gadiem mēs kaut ko tādu varētu iedomāties?
Kādas bija tavas cerības, uzzinot par Augstākās Padomes balsojumu 4. maijā? Tā bija neatkarības atjaunošana “de iure”, savukārt “de facto” tas notika 1991. gada 21. augustā.
Man šie visi notikumi saistās ar manu tēvu. Padomju vara viņu ieslodzīja, piespriežot 25 gadus cietumā un nometnēs. Ieslodzījumā viņš bija 21 gadu. Viņš bija no tiem - bez tiesībām atgriezties. Vēlāk, 2014. gadā, es veidoju dokumentālo filmu “Kur palika tēvi?”, tolaik satiku dažus viņa ieslodzījuma biedrus. Kad tēvs atgriezās, viņš nekad nestāstīja par to, ko piedzīvojis ieslodzījumā un izsūtījumā, viņš runāja tikai un vienīgi par Latvijas brīvību.
Sapratu, ka tiem, kuri bija ieslodzīti, izdzīvot palīdzēja doma, ka Latvija reiz būs brīva.
Mana tante, kura dzīvoja Kanādā, stāstīja par Finka pareģojumiem: kad gadskaitlis no abām pusēm būs vienādi lasāms, tad Latvija kļūs brīva. To mēs pieņēmām gandrīz kā pasaku… Bet tad pienāca 1991. gads.
Tas saviļņojums, ko es piedzīvoju 4. maijā, ir neaizmirstams. Viss, kas notika pirms tam - pilsoņu komitejas, Nacionālās neatkarības kustības dibināšana, Tautas fronte - to visu esam izdzīvojuši, esam laimīgi, ka bijām tajā laikā.
Tu sāki veidot dokumentālās filmas par dažādiem notikumiem, tu filmēji LTF 2. kongresu, tavā kontā ir vairākas filmas par Sibīriju, par cilvēku likteņiem, par represijām, kas vērstas pret viņiem. Tas viss ir tēva iespaidā?
Sibīrijas tēmu es noteikti sāku tēva iespaidā. 1990. gadā es pirmo reizi lidoju uz Lejas Bulānu, lai kopā ar kolēģiem filmētu tur dzīvojošos latviešus. Atceros, ka 600 kilometrus vajadzēja lidot pāri taigai - no Krasnojarskas uz Abakanu, pēc tam kādus simt kilometrus vēl vajadzēja braukt līdz Lejas Bulānai. Lidojot es domāju: kā šeit dzīvoja cilvēki? Skaidrs, tas bija izsūtījums, tur mitinājās arī Stolipina reformā izbraukušie, kāda bija viņu dzīve? Kad to visu ieraudzīju… Tajās sādžās viss bija šausmīgi.
Kad mēs filmējām holokaustā izdzīvojušos ebrejus, es sāku domāt par to, ka veidošu filmu par izsūtītajiem 1941. un 1949. gadā. Tie, kuri tika izsūtīti 1941. gadā, ir vecāki, tātad viņi jāatrod vispirms. Materiālus meklēju arhīvos, bet tur neko jēdzīgu nevarēja atrast. Jā, izsūtīti - bet kas ar viņiem notika pēc tam? Pēc manas intervijas pieteicās vairāki desmit cilvēku, lai izstāstītu savu likteni.
Sākām cilvēkus intervēt. Austrumnieki saka: ja tu esi uz ceļa, tev pa to jāiet. Cilvēku stāsti bija tik ļoti personiski, ka es kopā ar viņiem visu pārdzīvoju, raudāju, smējos, skumu, bēdājos…
Tu jau vairākus gadus rīko skolēnu sacerējumu un zīmējumu konkursu, kur atklājas uz Sibīriju izsūtīto cilvēku likteņi.
Jā, darbs ar skolēniem nāca pēc tam. 2001. gadā notika filmas “Sibīrijas bērni” pirmizrāde, pēc tam kādus pāris gadus mēs sarīkojām nelielu konkursu, bet jau plašāk mēs sākām to darīt, šķiet, 2010. gadā. Man tiešām liels prieks, ka bērni un jaunieši raksta par šīm tēmām.
Mēs sākām braukt ekspedīcijās uz Sibīriju, un mums nereti pievienojās ārzemju latvieši - jaunieši no Zviedrijas, Amerikas, Kanādas. Viņi arī meklēja savus radiniekus. Pēc tam viņi rādīja nofilmētos materiālus savās mītneszemēs. Viens ir tas, ja skolotājs kaut ko izstāsta, bet pavisam cits, ja tu redzi visu savām acīm.
Mēs arī braucam ar lekcijām pa novadiem. Šīm lekcijām ir liela piekrišana, mācītājs Guntis Kalme izstāsta vēsturisko pamatu, katrreiz ir iespēja aplūkot ceļojoši izstādi ar fotogrāfijām. Tur daudz ko var ieraudzīt. Piemēram, bērnus, kādi tie izskatījās pirms izsūtījuma, un bērnus, kādi viņi izskatījās Sibīrijā. Fotogrāfijās ir viss: dzīvība, nāve, aizbraukšana, mājas, kurās viņi Sibīrijā dzīvoja…
Ir daudzi mums zināmi cilvēki, kuri piedzima Sibīrijā: Valdis Lūriņš, Māra Zālīte, Mārtiņš Vilsons, citi… (Svētdien, 4. maijā, Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons” - E.V.)
Tā ir pavisam cita pieredze, citas emocijas.
Protams. Un tie bērni, kuri dzimuši Sibīrijā, ko un kā viņi atceras? Bet vienmēr svarīgākais ir tas laiks, ko tēvs vai māte, vai abi pavada kopā ar bērnu. Tu brauci, tu rādīji, tu stāstīji… Nevis kā tagad ierasts: bērns “sēž” internetā bez atelpas. Daudzi bērni neko nezina par vēsturi - ne par savas dzimtas, ne par valsts vēsturi. Pat pieaugušie - piemēram, trīsdesmitgadnieki - maz ko zina par šīm lietām.
Pēdējos gadus tu vairs nebrauc uz Krieviju veidot savas filmas - dažādu apstākļu dēļ.
Pēdējoreiz mēs bijām ekspedīcijā 2019. gadā. 2020. gadā mēs jau bijām izveidojuši grupu, par laimi, vēl nebijām nopirkuši biļetes - janvārī sākās kovids. Un 2022. gadā sākās karš. Es nedrīkstu braukt ne tikai uz Krieviju, bet arī uz jebkuru NVS valsti, pret mani ir formulēts Krievijas kriminālkodeksa pants, kas “piesola” man vismaz piecus gadus cietumā. Zinot krievu spējas ne tikai hakeriski “nozagt” elektrību, esmu pārliecināta, ka viņi - ja vajadzēs - mani aizturēs arī kādā citā valstī. Eiropas valstī, piemēram.
Bet arī pirms 2019. gada bija dažādi sarežģījumi. Reizēm bija tā, ka mums neļāva ne fotografēt, ne filmēt, kaut gan krievi zināja, ka daudzus no mums Sibīrijas zemē saista mūsu senču piemiņa. Kad 2019. gadā gribējām vēlreiz aizbraukt uz Krieviju, uz Noriļsku. Taimiras apgabalā, Šmita kalnā, bija apglabāti daudzi latvieši, mūsu tēvi un vectēvi. Tās ir svētas lietas. Krievi man atbildēja ar oficiālu vēstuli, kurā bija teikts, ka mēs ar dubļiem aplejam Krieviju, ka mēs esam no rusofobiskas valsts, tāpēc Krievijā mums nav ko darīt…
Kāda ir tava sajūta tagad?
Es negribētu teikt, ka mēs esam bezdibeņa malā. Bet ir milzīga neziņa. Mums pasaka: meklējiet patversmes, krāmējiet savu 72 stundu somu. Es vienā somā ieliku “aptieciņu” un pusstopu… Un ko man ar to visu darīt? Mans jau pieminētais Spānijas draugs par elektrības avārijas dienu pateica: mēs bijām laimīgi, ka krievi mums vismaz bumbas uz galvas nemet.
Mēs arī patlaban esam laimīgi, ka mums uz galvas nemet bumbas. Jāpriecājas arī par to, ka esam pietiekami rūdīti, ceru, ka mēs pretosimies iebrucējiem. Un labākais, ko varam izdarīt: kādā nosacītajā X stundā palīdzēt tiem, kuri ir vājāki par mums.
Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka Latvija ir izredzēta zeme, no kuras tik daudzi ir aizbraukuši un pagaidām vēl neatgriežas. Es saprotu, tur var vairāk nopelnīt, tur lielākas iespējas. Bet es ceru, ka atgriešanās tomēr notiks. Un es arī gribētu, lai bērnos tiek audzināta lielāka ticība un pieticība. Tas, iespējams, izklausās vientiesīgi, bet tas varētu viņiem palīdzēt. Un mums visiem arī.
