Par klusajām sarunām Vatikānā un par to, ko atdot Krievijai, par to, kāpēc krievi ir “pazaudējuši krastus” un kāpēc latvieši ir bikli, par cilvēku un valstu principiem, par gaismu tuneļa galā un daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar politologu Andi Kudoru.
Ukrainas prezidents Zelenskis ar ASV prezidentu Trampu pēdējoreiz tikās pāvesta Franciska bērēs sestdien, 26. aprīlī. Pārmijuši dažus teikumus. Vai ir kādas cerības, ka šis notikums jelkādā veidā mainīs asinsizliešanā iegrimušo kara gaitu?
Ņemot vērā, ka šajās bērēs piedalījās augstas amatpersonas, ieskaitot Lielbritānijas premjeru, Francijas un ASV prezidentus, kā arī Ukrainas prezidentu, - tas ir nozīmīgs sastāvs. Un pat ja tā bija īsa tikšanās, varēja dzirdēt, ka Makrons un Zelenskis, tēlaini izsakoties, runā vienā valodā. Trampam bija psiholoģiski grūtāk nostāties pretējās pozīcijās, jo viņš bija viens pret viņiem. Turklāt ik dienu Krievija bombardē Ukrainu, iet bojā civiliedzīvotāji. Tas viss ir nelabvēlīgi Putinam.
Sekoju medijiem. “Fox News”, kas ierasti aizstāv Trampu, daudz pozitīvāk sāk runāt par Zelenski, par Ukrainas pozīciju un par to, ka Krievija ir agresors. Tas ir medijs, kas tiešā veidā uzrunā Trampa elektorātu, tāpēc tas ir būtiski. Šajā medijā strādājošie žurnālisti atbalsta republikāņus, un jaunās vēsmas ir par labu Ukrainai. Bet sliktāk ir tas, ka līnija - Tramps, Vitkofs (ASV īpašais sūtnis), Putins - joprojām ir spēcīga. Tāpēc par agru prognozēt rezultātus.
Taču tūlīt būs Trampa 100 prezidentūras dienas, viņam nāksies kaut ko atrādīt sabiedrībai. Gaidām, ka būs vismaz kaut kāds spiediens uz Putinu. Kaut kas jau ir izskanējis. Krievi ir viltīgi, viņi prot diplomātiski aizmālēt acis, viņi saka - jā, mēs esam gatavi sarunām. Bet sarunās ir lieli nosacījumi. Un klupšanas akmens ir Krimas statuss. Tas ir absolūti neiespējami, ka Ukraina “de iure” piekristu Krimas zaudēšanai, kaut gan “de facto” tas ir iespējams. Un Trampam ar to būs jārēķinās.
Krievi priecājas par to, ka Tramps un Vitkofs runā par šķietamo kara iemeslu novēršanu, proti, par Ukrainas vēlmi iestāties NATO. Visticamāk - ja būs vienošanās par kara beigšanu, tad būs arī vienošanās, ka Ukraina apsola nestāties NATO ne tagad, ne vēlāk. Bet par Krimu kompromisu nevar būt. Katrā ziņā - sarunas, kuru saturs “atnāk” līdz mums, ir daudz konkrētākas nekā bija pirms mēneša vai diviem.
Krievija runā par visu. Arī par enerģētiku.
Krievija vēlas, lai ASV iepirktu Krievijas naftu un dabasgāzi - lai to pārdotu Eiropai. Bet tas ir viens no desmit jautājumiem. Krievija
runā arī par Irānu. Izraēla gribēja veikt triecienu pa Irānas kodolobjektiem, ASV tam nepiekrita, un iespējamais iemesls ir tas, ka Vitkofs par šo tēmu ir runājis ar krieviem un irāņiem. Krievija, iespējams, piedāvāja kaut kādā veidā nomierināt Irānu, bet tad lai ASV nāk pretim citos jautājumos. Trampam vajag steidzamu rezultātu, tāpēc ticami, ka spiediens uz Krieviju varētu turpināt pieaugt. ASV konstruktīvā vide paliek labvēlīgāka Ukrainai Putina darbību dēļ.
Ja Ukrainā, piemēram, notiktu referendums, tad tauta, iespējams, nepiekristu Krimas atdošanai krievu okupantiem. Kaut gan… Cilvēki ir noguruši no kara, ir ļoti daudz bojāgājušo.
Kijivas mērs Kļičko ir teicis, ka varētu domāt par teritoriju atdošanu: tas varētu būt gan opozīcijas viedoklis, gan sarunāta taktika. Tā nereti dara: zemāka ranga politiķis pasaka kaut ko labvēlīgu vienai pusei, bet vēstījums ir izskanējis. Jā, ukraiņi ir noguruši no kara, viņi lielākoties nealkst pēc okupētajām teritorijām, jo par tām jāmaksā nenormāli augsta cena.
Taču es domāju, ka jautājums ir par statusu. Krievi grib vienoties, ka Ukraina piekrīt: Krievija kontrolē “de facto” Donecku, Luhansku, Zaporižju un daļu no Hersonas, kā arī Krimu “de facto”. Krievija, protams, gribēs, lai tas ir uz mūžiem, bet Ukraina gribēs, lai parādās vārds “pagaidām”.
Tramps tā mīklaini izsakās: jā, Zelenskis varētu piekrist…
Tramps nerēķinās ar tādu jēdzienu kā taisnīgums. Viņš ir izlēmis par variantu “miers par katru cenu”.
Ierijot gabalu no Ukrainas, Krievija nerimsies: tā vēlas iegrābties arī Baltijas valstīs. Kara eksperti par to brīdina jau sen.
Jāskatās uz avotiem. Krievija vienmēr ir biedējusi Baltijas valstis. Tas bija gan Žirinovska laikā, pat pirms Putina, kur nu vēl Putina laikā. Ukraina, izmisumā meklējot sev atbalstu, ir teikusi, ka Baltijas valstis būs nākamās, kas cietīs no Krievijas agresijas. Tas bija teikts, lai mēs iestātos par Ukrainu. Bet mēs jau tāpat iestājamies.
Tas ir informācijas karš, un es būtu uzmanīgs pret jebkuriem tā izpaudumiem. Jāņem vērā arī tas, ka Krievijai šobrīd nav jaudas karot ar NATO. Tas, kas būs pēc četriem gadiem - pēc Trampa valdīšanas -, ir nākotnes jautājums. Bet draudi nav zuduši, un karš ir iespējams. Jo krievi ir impēristi. Viņi, kā mēdz teikt paši krievi, ir pazaudējuši krastus.
Bet jāskatās uz racionālu kalkulāciju: Krievija nevar uzvarēt NATO. Protams, ir iespējamas provokācijas, krievi var uztaisīt tādu darbību, kas izskatās pēc iebrukuma, un tad skatīties: ko dara NATO dalībvalstis? Cik izlēmīgi tās demonstrē savu gatavību karam?
Rudenī gaidāmas militārās mācības Krievijas pusē.
Tās notiek regulāri. No vienas puses - tas ir militārpersonu treniņš, no otras - militārās un politiskās gribas demonstrācija. Otrai pusei tiek pateikts: ja kas, mēs kausimies. Krievijas mācības “Zapad” notiek, šķiet, jau no 2007. gada.
Par ko citu. Krievijas propagandu jūs esat nodēvējis par “melu šļūteni”. Jauka metafora.
Es to aizņēmos no citiem pētniekiem. Ja kāds apgalvo, ka propaganda neko neietekmē, nav draugos ar zinātni. Bet zinātne ir izanalizējusi, ka propagandas metodes ir tik rafinētas, ka ir riskanti visu laiku atrasties propagandas vidē, neizkāpjot no tās laukā, lai saņemtu informāciju no alternatīviem avotiem. Cilvēki nereti uzķeras uz propagandas āķa. Un uzķerties var pat tie, kuriem piemīt kritiskā domāšana.
Propaganda Baltijas virzienā īpaši nemainās, lielākoties tajā dominē biedēšana, nicinājums un starptautiskās reputācijas bojāšana. Krievi stāsta, ka NATO ir neuzticama organizācija, ka 5. pants nav spēkā utt. Tas ir tipisks Krievijas propagandas produkts, uz kā uzķērusies arī daļa latviešu.
Katrai auditorijai ir sava “šļūtene”. Krievi ir saražojuši tik daudz propagandas mediju, ka nav iespējams atsist visas melu bumbiņas, kas lido uz mūsu pusi.
Kā risināt šo problēmu?
Jāsagatavo cilvēki. Jāizstāsta, kā darbojas šī “šļūtene”. Protams, par katru netīrumu, ko viņi pārsūta pāri robežai, nav iespējams
izstāstīt. Bet cilvēki visu laiku jāinformē par svarīgāko. Bija pareizi izslēgt visus Krievijas propagandas kanālus, ko izdarīja NEPLP. Ņemšanās ar šiem kanāliem notika gadiem, notika pamatīgs informācijas karš. Tagad viedokļi mainās.
Jāteic, ka Amerikas konservatīvie, tostarp kristīgi konservatīvie, arī maina viedokļus par labu Ukrainai. Kāds ASV mācītājs, kurš bija izteikts trampists, devās uz Ukrainu, runāja ar karavīriem un krasi mainīja viedokli, un nostājās Ukrainas pusē. Un tādu piemēru ir daudz.
Amerikāņu konservatīvais politikas komentētājs, rakstnieks un jurists Bens Šapiro nesen intervēja Ukrainas prezidentu Zelenski. Klausījos šo interviju. Šapiro reāli bija uzlabojis savas zināšanas par Ukrainu, viņš nostājās Ukrainas pusē. Tomēr joprojām daudzi amerikāņi ir neinformēti un krievu propagandas piemānīti.
Vai Latvijas sabiedriskie mediji ir spējīgi atraidīt krievu propagandu?
Attiecībā uz Krievijas propagandas atspēkošanu, domāju, nav tik slikta situācija. Varam kritizēt sabiedriskos medijus par konservatīvo tēmu atspoguļojumu. Bet par Krieviju un Ukrainu klausītāji un skatītāji, domāju, ir informēti labi.
Savukārt neredzam mūsu valdības proaktīvu iestāšanos par sabiedrības informēšanu. Nav aktivitātes nedz situāciju skaidrošanā, nedz brīdināšanā.
Valsts kancelejā ir kāds cilvēks, kas kaut ko dara šajā virzienā. Tur gan trūkst masveidīguma. Tomēr domāju, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir atvērušās acis uz to, ko dara Krievija. Bet jāņem vērā, ka Latvijā valda partiju politika un katra partija domā par vēlēšanu ciklu un savām pozīcijām. Tāpēc joprojām pietrūkst kopīgā valstiskā līmeņa.
Satraukums jau ir par to, ka parlaments un valdība faktiski nav pievērsuši uzmanību latviešu valodas jautājumam, tirdzniecība ar Krieviju ir atvērta utt. Kaut kā neredz attieksmi.
Tirdzniecība ir krietni nokritusies. Bet par valodu es piekrītu. Latviešos valda biklums un kautrīgums. Izpratne par integrāciju un saliedētību ir bijusi ačgārna. Arī tagad. Ar izdabāšanu nav iespējams panākt to, ko cerējuši integrācijas atbalstītāji. Cilvēki visbiežāk ir slinki, turklāt izmantotāji, un, ja kaut ko varēs nedarīt, tad viņi arī nemācīsies valodu.
Tā ir filozofiska problēma. Cilvēki nereti nosprauž robežas ap sevi, sakot, es rīkošos šādā veidā, jūsu dusmas uz mani ir tikai jūsu dusmas, jo man ir princips - rīkoties tā, kā es rīkojos. Un tas ir arī veselu tautu un valstu, ne tikai indivīdu princips. Un ko darīs pārējie? Pielāgosies.
Bet daudziem latviešu politiķiem šādas izpratnes nav. Viņi gan ir domājuši par līdztiesību, iekļaušanu un līdzīgām kategorijām, kurām nebija jābūt priekšplānā: tur vajadzēja atrasties taisnīgumam. Jo taisnīgums paredz okupācijas seku novēršanu.
Visa šī biklā laipošana attālina problēmas risināšanu. Tas redzams sāgā ar “rus.lsm.lv” kanāla turpināšanu. Krievu valoda sabiedriskajā medijā ir jāpārtrauc. Latvijas Radio nav jārunā krieviski. Tas paātrinās problēmas risinājumu, proti, Latvijas krievi pārslēgsies uz latviešu vidi.
Bet ja daļa nepārslēgsies?
Tad nevajag viņiem staigāt pakaļ ar izstieptu roku. Tas nepalīdzēs. Nav jālūdzas: tās ir mūsu robežas. Tās ir mūsu intereses, taisnība ir mūsu pusē, Latvijā ir ekskluzīvas tiesības latviskai videi. Sākumā daļa staigātu sabozušies, bet pēc laika pielāgotos.
Vai redzat gaismu tuneļa galā? Ja redzat, tad kāda ir šī gaisma?
Mana gaisma tuneļa galā saistās ar Dievu un ar Kristus mācību. Par visu pārējo skaidrības nav. Priecāsimies, ka joprojām tās valstis, kuras veidojušās uz kristīgās kultūras bāzes, ir stipras. Tad jau mūsu mūžam pietiks. Labie vienmēr ir stipri. Kas būs tālāk - redzēsim.
