Gandrīz pirms gada tīmeklī saplēsās Latvijas Radio (LR) galvenā redaktore Anita Brauna un dzejniece Māra Zālīte. Un saplēsās ne pa jokam: par latviešu un krievu valodas lietojumu sabiedriskajā medijā priekšvēlēšanu laikā. Tolaik gatavojāmies balsot par Eiropas Parlamenta deputātiem. Šogad situācija līdzīga: 7. jūnijs ir pašvaldību deputātu vēlēšanu diena. Kāda situācija ir ar latviešu valodu šobrīd? “Paliek sliktāk,” teic Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Viņu intervē “Neatkarīgā”.
Pirms gada LR galvenā redaktore Anita Brauna aizstāvēja krievu valodas lietojumu priekšvēlēšanu debatēs, un, atsaucoties uz Somijas piemēru, viņa tīmeklī rakstīja: “Latvijā darīt to, ko dara citu valstu sabiedriskie mediji, nozīmē kolaboracionismu, valsts apdraudējumu, rusofiliju un citus nāves grēkus.”
Taču šis pretenciozais apgalvojums izrādījās - teiksim tā - pārspīlēts, jo raidījums, par kuru runāja Brauna, nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku iztaujāja emigrantus. Izrādījās, ka Somijas sabiedriskais medijs nerīko politiķu debates svešvalodās. Tagad ir sarežģīti izvērtēt, tie bija apzināti Anitas Braunas meli vai arī
vientiesīga kļūda, vai arī pārliecība. Visticamāk - pēdējais aspekts, jo šī nebija vienīgā reize, kad LR galvenā redaktore iestājas par principiem, kas, maigi sakot, neatbilst nacionālas valsts sabiedriskā medija statusam.
Uz Braunas ierakstu asi reaģēja NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš: “Izskanējušās viltus ziņas, ka Somijā sabiedriskais medijs būtu rīkojis priekšvēlēšanu debates krievu valodā, ir klaja dezinformācija.” Viņš turpat arī lūdza neizplatīt šīs “ziņas”, atbalstot sabiedrības vairuma viedokli par to, ka priekšvēlēšanu debates nedrīkst notikt krieviski.
Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētājs Jānis Siksnis norādīja: “Latvijas Televīzija, izvēloties pārraidīt priekšvēlēšanu debates krievu valodā, nepārkāpj likumus, normatīvos aktus un sabiedriskā pasūtījuma vadlīnijas, un gada plānu.” Un tā tālāk. Tā kā Anita Brauna jau iemēģina apvienotā sabiedriskā medija galvenās redaktores krēslu, kauja par krievvalodīgajām debatēm, esot vēl LR galvenajai redaktorei, bija vien iesildīšanās.
Nez, ko gaidīt turpmāk? Vai latviešu valodas situācija sabiedriskajā medijā mainās?
Kā jūs vērtējat šo cīņu par latviešu valodu? Precīzāk sakot - cīņu pret krievu valodas ekspansiju?
Pirms gada notikušās diskusijas par latviešu valodas lomu sabiedriskajos medijos bija ārkārtīgi nozīmīgas. Runa ir par priekšvēlēšanu debatēm. Tagad, pārlasot šīs debates, var tikai pabrīnīties, cik aktīvi bija žurnālisti un eksperti. Nu ir pagājis gads, un viss ir jāsāk no jauna, ņemot vērā SEPLP priekšsēdētāja Jāņa Sikšņa iespējamo pārvēlēšanu un LR galvenās redaktores Anitas Braunas ielikšanu apvienotā sabiedriskā medija galvenās redaktores amatā. Jārunā arī par klusējošo ombudu, kurš kaut kad izteicās visai nesaprotami, bet pusgadu nav teicis vispār neko.
Patlaban tiek meklētas visas iespējas, kā apiet nosacījumu, ka no 2066. gada ir jāpāriet uz vienotu sabiedrisko mediju tikai latviešu valodā. Nesen bija nosūtīta vēstule deputātiem un SEPLP, kurā bija viedoklis, ka nedrīkst bez konkursa apstiprināt Siksni. Kas ar šo vēstuli notika - nav zināms.
Tātad - ko es par to domāju? Pēdējos trīsdesmit gadus un arī tagad es domāju, ka jāveido vienots sabiedriskais medijs latviešu valodā - vairāku iemeslu dēļ, un valoda te nemaz nav primārais.
Kā to saprast?
Pats galvenais tomēr ir saturs, kas ar valodas kā instrumenta vai līdzekļa palīdzību tiek pasniegts vienai Latvijas sabiedrības daļai. Fakts, ka šis saturs lielā mērā neveicina to, ko mēs saucam par sabiedrības saliedēšanu. Par to ir runāts neskaitāmas reizes.
Nereti kāda cilvēka īslaicīgas neērtības tiek paceltas augstāk par konstitucionālajiem principiem. Vai arī - tiek pievērsta neatbilstoši liela uzmanība kaut kādām kultūras norisēm kaimiņvalstī, gandrīz nekas netiek stāstīts par to, kas notiek Latvijas kultūrā, Latvijas pašvaldībās.
Taču visbīstamākais, manuprāt, ir tas, ka faktiski nekad nav izskanējuši aicinājumi veidot vienotu sabiedrību uz latviešu valodas pamata, nav skaidroti latviešu valodas politikas principi, nav arī bijis aicinājumu apgūt un lietot latviešu valodu. Ar apguvi puslīdz esam tikuši galā, kaut gan arī tur ir problēmas, ja runājam par skolām.
Īpatnēja ir skolotāju arodbiedrības (LIZDA) nostāja krievu valodas jautājumā.
Jā, ir neticams klusums ap LIZDA vadības absolūti nepieņemamo aicinājumu neatteikties no krievu valodas, ko joprojām māca skolās. Par šo jautājumu vajadzēja būt ļoti lielam skandālam, jo tik atbildīga amatpersona - LIZDA vadītāja Inga Vanaga - nedrīkstēja tā izteikties. Mums bija saruna ar Izglītības ministrijas pārstāvjiem, un es uzdevu jautājumu: cik spējīga būs ministrija principiāli aizstāvēt savu viedokli, lai atteiktos no krievu valodas skolās? Jo nevajag reproducēt “krievu pasauli” ar visām no tās izrietošajām sekām, jo tā ir aksioma - tur, kur ir krievu valoda, tur ir “krievu pasaule”, tātad tā jāaizstāv.
Tātad - kādi ir galvenie iemesli, lai pārietu uz vienoto mediju latviešu valodā?
Pirmkārt, lai īstenotu konstitūcijā un likumos rakstītos principus, ka latviešu valoda ir valsts un sabiedrības valoda. Mājās var runāt, kādā valodā vien grib. Otrkārt, svarīgs ir saturs, kas pagaidām nav vienotu sabiedrību veicinošs. Ir tēmas, par kurām nerunā gadiem. Var, protams, runāt arī par izvēlētajiem ekspertiem, jo satura ziņā notiek gandrīz vai pielīdzināšanās.
Protams, vajag tikai atrast “pareizos” ekspertus.
Tā dēvētais krievu medijs nevis iekļaujas latviešu sabiedrībā, bet parādās antiintegratīvas tendences medijos, kas raida latviski. Kas tad mums bija pēdējā gada laikā? “Cūku” skandāls, krievvalodīgās debates priekšvēlēšanu laikā, Gunāra Astras piemiņu zaimojošā “kultūras asaciņa”… Toties liela un cieņpilna uzmanība tiek pievērsta krievu aktieriem un dziedātājiem. Šoreiz arī nerunāsim par to, ko dara tā dēvētā latviešu inteliģence…
Visretāk tiek pieminēts tas, ka mediji rada vidi, kurā sistēmiski tiek pārkāpts valsts valodas runātāju tiesību princips. Aiz naivuma vai kļūdainas pārliecības latvieši nereti ir spriesti “brīvprātīgi” izvēlēties runāt krievu valodā.
Daudzus, protams, uz to nevarētu piespiest, tomēr tikpat daudzi cienījami, izglītoti un - kā paši domā - patriotiski cilvēki ir spiesti runāt krieviski. Argumenti ir dažādi, sākot no “man tā ērtāk” līdz dziļai pārliecībai, ka tādā veidā viņi veicina labvēlīgu attieksmi pret latviešu valodu. Protams, ka neveicina. Situācija ir paradoksāla, jo šādā veidā tiek uzturēta doma: ja būs kaut kas svarīgs, tad mēs jums to pateiksim krieviski. Notiek ačgārnā pielāgošanās.
Par spīti pamatotiem aicinājumiem, kas izteikti 30 gadu garumā: runājiet, lūdzu, latviski! - uzlabojumu gandrīz nav. Tā ir nepieņemama lingvistiskā uzvedība. Latvieši nedrīkst runāt svešvalodā, īpaši tad, ja viņiem ir amatpersonas statuss. Šī vide ir jāpārveido.
Bet kā to pārveidot?
Jāsāk ar saturu un redakciju - ja runājam par medijiem. Jāatsakās no termina “mazākumtautības valoda”. Valsts valoda - latviešu valoda, tad varam turpināt ar citām valodu grupām. Un varētu būt raidījumi citās valodās, noteiktās proporcijās, tomēr tai jābūt vienotai redakcijai ar vienotu vēstījumu. Patlaban nekā tāda nav. Protams, arī vēstītājiem jāpievērš uzmanība - Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem, kuri strādā sabiedriskajā medijā. Tās ir svarīgas stratēģiskās pozīcijas vai nav? Pēdējā gada laikā, piemēram, LTV žurnāliste Olga Kņazeva ir skaidri definējusi savas pozīcijas. Man nav saprotams, kā Saeima varēja noraidīt iniciatīvu par atteikšanos no Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem sabiedriskajos medijos.
Ņemot vērā reģionālo un pasaules kontekstu, ir jāievēro Nacionālās drošības koncepcija, ir jāizvēlas īstie cilvēki stratēģiskajās pozīcijās. Valodas jautājumi tur ieņem lielu vietu. Valodas temperatūra joprojām ir ļoti augsta.
Jāņem vērā, ka valoda ir ierocis.
Redzot lielas latviešu daļas attieksmi, diemžēl turpinās lienošā rusifikācija. Nav redzams liels sabiedrības atbalsts akcijās par latviešu valodu vienotajā sabiedriskajā medijā. Tieši otrādi - redzam nosodījumu un neizpratni no dažu latviešu puses.
Šajā jautājumā sabiedriskie mediji varētu darīt vairāk, runājot par šiem jautājumiem. Piemēram, par to, kas notiek Ukrainas okupētajās teritorijās, un materiāli ir pieejami. No tiem redzams, cik mērķtiecīgi Krievija izmanto krievu valodu kā ieroci. Kāpēc mēs no tā nemācāmies? Katrā ziņā mēs neredzam mērķtiecīgu pretdarbību šādam scenārijam.
Pretdarbību varētu gaidīt arī no parlamenta un valdības.
Patlaban redzam tikai izvairīšanos no valodas jautājumu apspriešanas visaugstākajā līmenī. Toties redzam vilcināšanos ar atteikšanos no krievu valodas izglītībā. Mums esot jānodrošina divas obligātās svešvalodas, bet ja tas ir par tādu cenu - tad to nevajag. Tad otro svešvalodu var atstāt fakultatīvi.
Valodas jautājums tiek apspriests formāli, ja tas vispār tiek apspriests. Tad parasti akcents tiek likts uz perifērām problēmām. Netiek runāts par būtību. Situācija vēl nav bezcerīga, jo mums jānodrošina tāda sabiedrisko mediju vide, kurā par šiem jautājumiem var runāt, nespēlējot pretējā virzienā. Bet tas notiek nelabprāt… Skatīsimies arī, kas notiks ar Valsts valodas centru, jo divus mēnešus nenotiek nekas. Jaunā vadība pie ruļļiem…
Jāņem vērā, ka krievu valodai ir sabiedrotie - imigranti, kuri izvēlas krievu valodu. Neviens šim jautājumam nav pievērsies. Volta/bolta kurjeri, tā dēvētie studenti…
Viņi taču nemācās latviešu valodu.
Visticamāk, ka ne. Bet kopumā - galvenā kauja par valodu jāizcīna vienotajam sabiedriskajam medijam. Arī SEPLP un Anitai Braunai. Bet pagaidām viņas lingvistiskā biogrāfija neliecina par viņas spējām aizstāvēt latviešu valodu kā valsts valodu. Varbūt Anitai Braunai pajautāt, vai viņas viedoklis par valsts valodu gada laikā ir mainījies?
