Valsts pārvaldes sistēmu, kas nostiprinājusies Latvijā, kontekstā ar birokratizāciju skeptiski vērtē ekspremjers (1997–1998), bijušais EP deputāts Guntars Krasts. Saruna ar viņu arī par to, kādi cilvēki nonāk valsts pārvaldē, par to, vai iespējams cīnīties pret birokrātiju, par to, vai ir mūsu spēkos apturēt latviešu izzušanu un vai darbaspēku aizstās roboti un mākslīgais intelekts.
Jūs jau sen neesat politikā. Vai šobrīd nav tādas vēlmes atkal tajā ienākt, redzot to, kas notiek?
It kā reizēm jā, bet tomēr - nē. Esmu sapratis, ka ne visai labi jūtos publiskajā telpā. 2008. gadā izgāju no TB/LNNK, līdz ar to arī no politikas. Bija palikuši daži līdz galam nepadarīti darbi, bet politika prasa laiku un enerģiju. Politiku nekas nevar aizstāt, līdz ar to tai jāvelta viss laiks.
Vai atceraties tādu finanšu sektora kapitālo remontu? Toreiz finanšu uzraudzības jomā tika veiktas reformas, bet tās bija sasteigtas, jo netika izvērtēti valsts ieguvumi un zaudējumi. Šķiet, tieši tolaik arī sākās finanšu sektora birokratizācija, kas tagad ir tik izteikta.
Jā, tika noteikta lielāka finanšu sistēmas uzraudzība, man gan nav personīgas negatīvas pieredzes, bet, kā daudzi sūdzas, bija un tagad arī ir grūtības atvērt kontus, ir grūtāk virzīt līdzekļus, jo jāsniedz dažādas izziņas. Šīs problēmas radīja daži baņķieri, kuri uz šī finanšu sistēmas fona pamatīgi iedzīvojās.
Bet birokrātija no tā nav cietusi. Tā gan ir pamanīta: premjere Siliņa nolēmusi “saīsināt” birokrātiju par 25 procentiem.
Tas ir par maz. Birokrātijas jautājums Latvijā ir ļoti sasāpējis. Kad vēl biju premjers, 1998. gadā iesāku reformu efektīva un samērīga valsts aparāta veidošanā. Ņēmu paraugus no Jaunzēlandes, no Dānijas, izmantojot šo valstu labo pieredzi. Nācās ilgi skaidroties ar Eiropas Komisiju, jo tad mēs bijām iestāšanās procesā. Es viņus pārliecināju. EK progresa ziņojumos parādījās secinājumi: Latvija ir izvēlējusies labu valsts pārveides modeli, atbilstošu savam potenciālam un izmēram.
Vēlākās valdības reformu neturpināja, atstājot ierēdniecības ziņā valsts pārvaldes institūciju organizācijas formu izveidi. Politiskie spēki, vadot dažādas valsts struktūrvienības, nereti veidojuši savas ierēdņu rekrutēšanas sistēmas, kur dominējuši politiskie atlases principi.
Savukārt valsts ierēdņu atlases procesā ir nostiprinājies princips, ka priekšroka dodama kandidātiem, kuri ir viegli vadāmi un ar savu izglītību un prasmēm neapdraud attiecīgās iestādes vadību. Tāpēc tagad valsts pārvaldē ir cilvēki, kuru biogrāfiju izlasot jābrīnās, kā tādi cilvēki varēja nonākt attiecīgajos amatos. Nav saprotams, kādi ir bijuši kritēriji, lai pieņemtu un nozīmētu atbildīgā amatā cilvēkus bez atbilstošas izglītības un pieredzes. Tas ir iespējams un pat apsveicami privātajā sektorā, bet valsts sektorā tas izskatās vismaz aizdomīgi. Ir jābūt labai un atbilstošai izglītībai, lai varētu ieņemt konkrētus amatus.
Dažādu viduvējību, sarunātu draugu iesaistīšana - tā ir diezgan izplatīta lieta. Un tas ir būtisks elements, kāpēc mūsu valsts pārvalde ir saturiski vāja. Tad notiek tā: lai tiktu galā ar pienākumiem, jāpieņem darbā vēl kādi pieci vai seši cilvēki… Politiķiem pietrūkst vēlmes un zināšanu, lai ierobežotu šos procesus, un šādā veidā ierēdniecība aug, atražojas.
Tad jau sanāk, ka samazināt birokrātisko aparātu nav iespējams.
Tam ir vajadzīga politiskā griba. Ne jau valsts pārvaldē strādājošie to darīs. Taču politiķiem, kā jau minēju, pietrūkst gan vēlmes, gan zināšanu kaut ko mainīt.
Jo labi ir tāpat.
Turklāt tādas darbības var iedragāt partiju reitingus. ASV patlaban tiek samazināts valsts pārvaldes aparāts, ko sabiedrība uztver neviennozīmīgi. Bet jāteic, ka ASV gadījumā problēma vismaz ir ieraudzīta un ir vēlme kaut ko mainīt. Tā jau ir tā politiskā griba.
Par citu tēmu. Par enerģētiku. Tagad tiek “spiests” uz vēja ģeneratoriem un saules baterijām. Bet kāpēc nerunā par atomenerģiju?
Par to tika runāts un tiek runāts. Bet atomelektrostacijas (AES) izmaksas ir milzīgas. To uzstādīšanas laiks ir mērāms desmitgadēs. Iespēja iekļūt ES atbalsta programmās - minimāla. Sagaidāmā sabiedrības attieksme - negatīva.
Patlaban ASV tiek piedāvāta salīdzinoši mazu un salīdzinoši lētu AES būvniecība, kas izmaksātu divus līdz četrus miljardus eiro. Igaunijā privātie investori šādu projektu piedāvā apspriest. Pavērosim, kāda būs šī projekta virzība, kāda būs sabiedrības attieksme! Tā pārsvarā ir negatīva.
Tiešām negatīva? Manuprāt, tieši pret vēja ģeneratoriem tā ir izteikti negatīva.
Ja jau pret vēja ģeneratoriem attieksme ir tik negatīva, tad kāda būs pret AES?
Vai nav tā, ka vēja ģeneratori ir dārgi un neefektīvi?
Kā nu kurā vietā. Viss atkarīgs no vēja. Šobrīd prakse parāda, ka vēja ģenerācija izrādās ne tik efektīva, kā sākumā šķita. Plus vēl ģeneratoru atjaunošana, nolietošanās process. Tas viss ir izrādījies dārgāk nekā sākumā aprēķināts. Bet tehnoloģijas uzlabojas, paliek lētākas.
Kā redzat demogrāfijas jautājumu risinājumu Latvijā? Nomirst vairāk, piedzimst mazāk. Lēnām izzūdam…
Tā ir vislielākā problēma. Domāju, ka jāizvērtē pasaules pieredze. Jāpaskatās, piemēram, kas notiek Zviedrijā. Zviedriem ir izdevies stabilizēt dzimstību. Bet ir jautājums: vai tā ir migrācijas ietekme vai arī pašu zviedru ietekme? Statistika to neuzrāda.
Arī igauņiem izdevās stabilizēt dzimstības rādītājus. Igauņiem ir kompleksā pieeja: strādāšana, savienojot to ar bērna audzināšanu, pretimnākšana medicīniskajā aprūpē, mērķa subsīdijas bērnu apģērba un inventāra iegādei. Variantu ir daudz, un tos vajadzētu atlasīt. Toties Latvijā ir viens no garākajiem pēcdzemdību atvaļinājumiem. Jādomā par palīdzību mājokļa iegādē, par kredītiem jaunajām ģimenēm.
Drīz sāks aptrūkties darbaspēka…
Es jau pirms kādiem 10-15 gadiem cerēju uz strauju robotizāciju. Diemžēl šis process nenorit tik strauji, kā varbūt cerējām, bet kopumā uzņem tempu. Šobrīd visaugstākais robotizācijas līmenis pasaulē ir Dienvidkorejā, kas sacenšas ar Ķīnu, Vāciju un Japānu, kur darbaspēka trūkums ir būtisks stimuls investīcijām robotizācijā. Ir daudz darbu, kas jau ir atdoti robotiem. Kopā ar mākslīgo intelektu robotizācija varētu būt tas ceļš, kas varēs risināt darbaspēka problēmas. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē tas radīs nevis evolucionāras, bet gan revolucionāras pārmaiņas darbaspēka aizstāšanā arī Latvijā. Domāju, ka šis virziens mums valstī ir svarīgāks nekā klimata pārmaiņu mazināšanas uzdevumi.
Kā jūs domājat - ar kurām valstīm Latvijai veidot vistuvākās attiecības? Uz kurām mēs varētu paļauties?
Jautājums - kādā jomā?
Piemēram, drošības jomā.
Tā ir Eiropas Savienība un, es aizvien vēl ļoti ceru, ASV. Mums maksimāli cieši jāsadarbojas ar kaimiņiem: igauņiem, lietuviešiem, Poliju, Ziemeļvalstīm. Jācer, ka Eiropā notiks militārās atdzimšanas process - jo īpaši Vācijā, kas strauji palielina savu aizsardzības budžetu un tuvākajos gados paredz aizsardzībai papildu 500 miljardus eiro. ES veido aizsardzības programmu, kas vairāk nekā pusi no militāra rakstura iepirkumiem paredz izvietot ES. Ja attīstīsies Eiropas militārā industrija, tas jau būs panākums. Visbīstamākais Eiropas un ASV attiecībās ir Eiropas militārais vājums, un tieši tāpēc ASV sāk Eiropu uztvert kā nenozīmīgu partneri ne tikai aizsardzības jomā. Taču Eiropai ir būtiska loma pasaules drošības arhitektūrā, ir industriālās iespējas, ko neviena cita pasaules valsts nespēj aizstāt.
Piemēram?
Piemēram, mikročipu ražošanas iekārtas, kas faktiski ir Nīderlandes uzņēmuma ASML monopols pasaules tirgos. Šis uzņēmums rada aptuveni 90% no ražošanas iekārtām, ar kurām tiek ražoti mikročipi visā pasaulē. Tie ir unikāli produkti, viena iekārta sver pārdesmit tonnas, tos pārvadā īpašos transportlīdzekļos. Aizstājēju šai produkcijai faktiski nav.
Tad jau ASV vajadzētu draudzēties ar Eiropu.
Bet tieši Eiropas militārais vājums ģenerē ASV administrācijas nicīgu attieksmi. Esošā ASV administrācija ir radusi rīkoties ātri un no spēka pozīcijām. Tieši tāpēc Eiropa ir nenozīmīgs spēlētājs ASV acīs.
Kā jūs redzat attiecību perspektīvu - gan starp ASV un Eiropu, gan ASV un Krieviju, ņemot vērā Krievijas karu Ukrainā?
Domāju, ka tuvākajā laikā īpašu izmaiņu nebūs. Tramps mēģina noregulēt Krievijas un Ukrainas attiecības, it kā pildot savus priekšvēlēšanu solījumus, bieži vien sasteigtā, nesagatavotā formā meklējot punktus, uz kuriem var uzspiest. Tāpēc Ukrainai tiek vairāk uzspiests, Krievijai - mazāk, un tas galu galā var nedot nekādu rezultātu.
Eiropai tagad ir uzdevums šo pieeju mainīt. Pirmām kārtām būtiski kāpinot savas aizsardzības spējas, palielinot bruņojuma ražošanu, kas varētu kompensēt ASV palīdzības samazināšanos Ukrainai, cenšoties saglabāt ASV palīdzību tajās jomās, ko Eiropa nevar tuvākajā laikā nodrošināt - izlūkošana, datu pārraide un daži citi sektori.
Tad arī Krievijai nāktos meklēt risinājumu, ņemot vērā Krievijas ekonomikas stāvokli - jo ilgstoši izturēt situāciju, kad 40% no valsts budžeta tiek tērēti karam, nav iespējams.
Ja pasaules naftas cenas sāks stagnēt vai pat iet uz leju, Krievijā padziļināsies ekonomikas problēmas. Krievijas diktatoram būs vajadzīga kaut kāda uzvara, ko “pārdot” savai sabiedrībai, jo tas būs viņa dzīvības un nāves jautājums. Vai viņš spēs izlobīt uzvaras nosaukumu no tās “speciālās operācijas”, nav zināms. Bet resursu paliks arvien mazāk, un arī viņam nāksies meklēt risinājumus.
Pieļauju, ka viss šis process varētu atrisināties ne tā, kā mēs gribētu, bet arī ne tik slikti, kā mēs baidāmies.
