Mierpilnais klusums no Aizsardzības ministrijas puses acīmredzot liecina par to, ka “pie mums viss kārtībā”. Taču zinām arī to, ka šā gada septembrī Baltkrievijā notiks kārtējās militārās mācības “Zapad”. Sabiedrība ir norūpējusies par šo mācību ģeogrāfisko tuvumu, kā arī par to, ka uz robežām var tikt izvietotas kājnieku mīnas. Par šo situāciju uzdevām jautājumus Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam.
Rudenī gaidāmas Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības, kuras paredzēts organizēt Krievijas anektētajā Karaļauču anklāvā, Baltkrievijas teritorijā un Krievijas rietumu pierobežā. Vai Aizsardzības ministrija, jūsuprāt, pietiekami aktīvi gatavojas šīm rudens “mācībām”, kuru laikā agresori var “nejauši” pārkāpt mūsu robežas?
Gan Aizsardzības ministrija, gan Nacionālie bruņotie spēki gatavojas šīm mācībām. Jāteic gan, ka šādas mācības ir bijušas 2013., 2017. gadā, pieredze mums ir. Tām seko līdzi ne tikai reģions, bet arī visa NATO alianse. Protams, ir dažādi ekspertu viedokļi par to, kas varētu notikt vai nenotikt, bet skaidrs, ka šo mācību norisi pilnīgi noteikti ietekmēs arī šā brīža politiskais process saistībā ar Krievijas karu Ukrainā. Būs pamiers, nebūs pamiera, varbūt plašāks noregulējums. Vai Krievija turpinās savas operācijas Ukrainā? Tas ietekmēs mācību apjomu, karavīru skaitu.
Kāpēc premjere Siliņa un “Jaunā vienotība” (JV) kavēja izstāšanos no Otavas konvencijas? JV noraidīja balsojumu Saeimā, jo likumprojektu bija iesniegusi NA. Kamēr lietuvieši gatavojas izvietot kājnieku mīnas, tikmēr mēs nezin ko gaidām.
Tas jāvaicā adresātiem, nevaru atbildēt viņu vietā. Saskaņā ar likumiem un starptautisko praksi pamatā tas tomēr ir Ministru kabinets, kas iesniedz Saeimai likumprojektus par dažāda veida līgumu denonsēšanu vai izstāšanos no konvencijām. Pirms nedēļas vienojāmies Nacionālās drošības padomē, ka šis jautājums nonāks Saeimā. Austrumu robežas militārā nostiprināšana jākoordinē ar Lietuvu un Igauniju, kā arī ar Poliju un Somiju. Četru valstu aizsardzības ministri rekomendāciju par izstāšanos no Otavas konvencijas savām valdībām un parlamentiem ir snieguši pagājušajā nedēļā, Somija vēl turpina izvērtējumu.
Saeima, domāju, nekavēsies ar šā jautājuma lemšanu. Es neesmu dzirdējis, ka citu valstu parlamenti jau ir denonsējuši konvenciju. Tā ka šeit nekāda kavēšanās nenotiek. Tas nozīmē, ka tālāk par paziņojumiem vēl neviens nav ticis. Daudziem, iespējams, paliek aiz kadra tas, ka šis jautājums, apspriežoties ar sabiedrotajiem, prasīja daudz darba. Bet Latvijā - tāpat kā Lietuvā un Igaunijā - ir izvietotas dažādu valstu vienības, un kājnieku mīnu neizmantošana ir daļa no daudzu valstu militārās plānošanas. Jo arī šīs valstis ir pievienojušās Otavas konvencijai. Bija jāveic rūpīgs diplomātiskais darbs, piemēram, ar Kanādu, jo tā tomēr ir “Otavas konvencija”. Vienlaikus Kanāda vada NATO daudznacionālo brigādi Latvijā.
Ir militārā puse, ko koordinē bruņoto spēku vadība un aizsardzības ministrija, un ir politiski diplomātiskā puse. Vēl pirms gada sabiedroto viedokļi bija daudz radikālāki pret šādu soli, tagad valda izpratne. Tajā brīdī, kad Saeima nobalsos un Valsts prezidents izsludinās likumu, tad Ārlietu ministrija iesniegs notu tā dēvētajam depozitārijam, tas ir, līguma turētājam, un Latvija būs izstājusies no konvencijas. Formāli tas notiek pusgadu pēc notas iesniegšanas. Nacionālās drošības padomes sēdē piedalījās arī Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja, un viņa apstiprināja, ka Saeima un Ārlietu komisija nekavēsies apstiprināt šo likumu. Un pēc pusgada mēs jau varam darboties diezgan brīvi attiecībā uz mīnu jautājumu. Bet tas netraucē jau tagad veikt priekšdarbus.
Vai ir pārrunāts par reģiona vienotu pieeju jautājumam - kā šīs mīnas izmantot?
Jā, protams. Mēs jau varam ļoti daudz ko domāt, piemēram, ka esam vieni, atrauti kaut kur izplatījumā, bet, ja paskatāmies kartē, tad redzam, ka Somija, Baltijas valstis un Polija tomēr ir viens stratēģiskais reģions. Ja viena valsts ir vājāka, tad tur, visticamāk, gāzīsies iekšā agresori.
Vai tā ir robežu slēgšana, vai tas ir militārās infrastruktūras izveides plāns, mums maksimāli vajag harmonizēt aizsardzības infrastruktūras, mīnēšanas un citu aizsardzības veidu izmantošanu. Tur jāstrādā Aizsardzības ministrijai sazobē ar NBS, kopā ar Lietuvas, Igaunijas, Polijas kolēģiem, un - ceru, ka arī Somija šo lēmumu pieņems. Līdz ar to arī tālāk praktiski mums ir jāsadarbojas un jābūt vienotiem šo mīnu izmantošanas taktikā.
Es atstāšu politiķiem viņu diskusijas par to, kurš tur ātrāk kaut ko ir pielēmis saistībā ar Otavas konvenciju, jo vienmēr esmu uzsvēris, ka savos spriedumos vados tikai un vienīgi no bruņoto spēku ekspertu un komandiera viedokļa un ieteikumiem. Ar NBS komandieri, ģenerālmajoru Kasparu Pudānu man ir bijušas vairākas sarunas, un es arī zinu viņa nostāju. Viņam ir vajadzīgas ļoti daudzas lietas, piemēram, jāpērk prettanku mīnas, droni, pretgaisa aizsardzības sistēmas, tehnika.
Kājnieku mīnas - tas ir jautājums par to, kur un ko ražot. Arī par papildu finansējumu. Tas būs jārisina. Nav tā, ka kājnieku mīnas ražotu visā pasaulē. Konvencijas dēļ šī ražošana ir bijusi ļoti ierobežota. Bet ražošanas jautājums ir atrisināms reģionāli, tā nav kaut kāda ballistiskā raķete, tas ir samērā vienkāršs un lēts bruņojuma veids. Arī Latvijas militārajai industrijai ir iespējas. Kā un kur šīs mīnas izvietot - tas ir apspriežams jautājums. Nav viena brīnumieroča. Atceramies Ukrainas pieredzi.
Savulaik mēs iestājāmies par to, ka vajag tankus “Leopard”, pēc tam mēs cīnījāmies par HIMARS, tagad - par “Taurus” raķetēm. Likās, tūlīt būs panākumi. Bet aizsardzība ir komplekss stāsts. Mums daudz ko vajag, arī dronus! Un to, kā atrast pareizo līdzsvaru, es atstāšu bruņoto spēku komandiera ziņā. Mums ir labi profesionāļi, kas zina, ko dara. Arī lēmumus par to, ko, kur, kad un kā izvietot.
Runājot par kājnieku mīnām - kā pasargāsim meža zvērus?
Tas ir vēl viens jautājums. Ne tikai zvēri, arī sēņotāji. Te gan valsts aizsardzībai ir jābūt prioritātei. Publiski jau nebūs tādu detalizētu aizsardzības infrastruktūras plānu ar ļoti skaidru stāstu - kur un kas izvietots. Ko un kā darīt, zinās NBS komandieris un viņa virsnieki. Nevajag iedomāties, ka mēs vienā dienā visu nomīnēsim un turēsim gadiem, arī mīnas jāmaina, jāuzlabo. Lai nostiprinātu militāro infrastruktūru, Saeima un valdība atbalstīs attiecīgos lēmumus, bet konkrētos plānus attīstīs un izpildīs bruņotie spēki gan laikā, gan telpā.
