Valda vai nevalda Latvijā demokrātija; vai tā ir demokrātija, ja ar valsts naudu dāsni tiek baroti liberāli kreisie mediji, bet konservatīvās domas paudējiem ne nieka netiek; vai valstiski pareizi noniecināt konservatīvo domu – par šīm un citām tēmām “Neatkarīgās” intervija ar filoloģijas zinātņu doktori, portāla “Telos” galveno redaktori Agnesi Irbi.
Valsts kultūrkapitāla fonds, atsakot finansējumu konservatīvajam tīmekļa izdevumam “Telos”, apgalvo, ka tā saturs “nav kvalitatīvs” un ir “ideoloģiski tendenciozs”. Šādi “progresīvi” un “intelektuāli pamatoti” apgalvojumi parasti tiek izmantoti, lai neatgriezeniski noraidītu jelkādu iespēju finansiāli atbalstīt izdevumus, kuri neskrien līdzi “progresīvisma” aplamībām. Tīmekļa žurnāla “Telos” pirmais numurs iznāca pirms vairākiem gadiem. Laiks ātri skrien.
Jā, pirms nu jau vairāk nekā četriem gadiem tas tika atvērts, tas iznācis bez pārrāvumiem un pārtraukumiem, radījis iespaidīgu arhīvu - ar tekstiem, tulkojumiem no dažādām valodām, ar ierakstītām sarunām par visdažādākajām tēmām - par literatūru, filosofiju, vēsturi, tostarp - Latvijas vēsturi, par dažādiem sociālajiem jautājumiem. Turpinām strādāt šajā virzienā.
Jābrīnās, ka tāds izteikti intelektuāls tīmekļa žurnāls spēj mūsdienās izdzīvot, jo nozīmīgai teksta patērētāju daļai ir lielāka interese par to, kas neparasts ir atrasts zem interneta zvaigznes Magones gultas, nevis par to, kādas ir radušās pārdomas par reliģijas skaidrojumu kādā vēstures mācību grāmatā…
Mēs varējām izdzīvot, lielā mērā pateicoties tam, ka sporādiski bija atbalsts no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF). Pirmajos trīs konkursos mēs neko neieguvām, tad mums piešķīra 6000 eiro, vēlāk atkal neko nepiešķīra… Bet pērn, kas bija mūsu ceturtais darbības gads, mums šķita, ka esam lasītājus un fondu par sevi pārliecinājuši, tāpēc varam rēķināties ar atbalstu.
Pēkšņi viss tika pārtraukts, turklāt ar argumentiem, kas ir visai neizprotami. Mēs vēl gaidām skaidrojumu no VKKF. Citēju VKKF argumentus: “Telos” saturs “nav kvalitatīvs” un ir “ideoloģiski tendenciozs”. Tāpēc tagad esam diezgan apdraudētā situācijā. Mēs Kultūrkapitāla fondam iesniedzām statistikas rādītājus, kas parādīja, ka esam sevi nostiprinājuši: mūsu lasītāju un klausītāju skaits ir augošs. Mēs tiekam citēti kā respektabls medijs. Mūs kā avotu citē arī pētniecības, bakalaura darbos.
Mēs iesniedzam arī plānu, ko turpmākajos mēnešos un gadā darīsim - kādas mums ir padomā tēmas. Šā gada sarakstā bija gan sarunu sērija par latviešu literatūras klasiku, konkrēti - par vairākiem Raiņa darbiem, par Edvarta Virzas “Straumēniem”, par Blaumani, arī sarunu sērija par Rietumu kanonu, par Dantes “Dievišķo komēdiju”, sērija par Šekspīra darbiem.
Mēs pildām arī izglītības funkcijas: mūsu tekstus var izmantot gan vidusskolās, gan augstskolās. Mūsu teksti aktualizē gan Rietumu, gan Latvijas mantojumu.
Ja cilvēkiem nepatīk mūsu konservatīvā ievirze un pārliecība, to es varu saprast. Viņiem mēs piedāvājam cita veida materiālus, kas nav tikai politiskie komentāri. Mēs ļoti daudz strādājam arī ar etnogrāfijas jautājumiem, ar Latvijas paražu vēsturi, drīz pievērsīsimies arī reģionu vēsturei. Šīs tēmas ir aktuālas Latvijas kontekstā, par tām ir arī nepieciešams izglītot jauno paaudzi.
Protams, jā. Bet skolās ir ieviesta “kompetenču izglītība”, skolās vēsturi māca - ja vispār māca - fragmentāri, viss tiek nonivelēts. Savukārt “Telos” ir pārāk intelektuāls žurnāls. Te nu rodas disonanse.
Jā, rodas. Bet ir tāda interesanta parādība, kas 90. gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, nebija raksturīga: tolaik bija zinātkāres laikmets. Cilvēki kļuva pārliecināti liberāļi, atbrīvojās no komunisma un okupācijas žņaugiem. Bet viņu liberālisms bija ļoti zinātkārs. Tad, kad radās žurnāls “Rīgas Laiks”, kuram es daudzus gadus arī rakstīju, tad bija redzama šī atvērtība, zinātkāre: gribējās zināt, ko domā citi cilvēki, arī savādnieki. Kādas ir citas kultūras, kādi vēstures posmi ir bijuši? Ko citās civilizācijās cilvēki ir domājuši?
Es uztraucos par to, ka mūsdienās diemžēl šis atvērtais liberālais skatījums, pret kuru man, patiesību sakot, ir arī iebildumi, vairs īsti nedod vienlīdzīgu platformu cilvēkiem ar, piemēram, konkrētu reliģisko pārliecību. Šodien mēs to zaudējam, un tā vietā nāk vēlme skatīt kultūras produkciju kā lielā mērā kreisās ievirzes ruporu.
Ja būtu mērķis uz sienām vienkārši rakstīt saukļus - “Vairāk progresa!”, “Liberālismam - urā!”, tad nebūtu vajadzīga ne Filozofijas fakultāte, ne akadēmiskā pētniecība, ne akadēmisku grāmatu rakstīšana, ne debates. Viss taču būtu skaidrs! Tāpēc es to saucu par kreiso ievirzi, kas iekļaušanas vārdā izstumj tos, kuri neatbilst noteiktiem ideoloģiskiem postulātiem.
Par praktiskām lietām. Jūs esat tas cilvēks, kurš Valsts kultūrkapitāla fondam gatavo “Telos” projektus konkursam. Zinu, ka 2025. gada pirmajā projektu konkursā deviņās kultūras nozarēs atbalstīti 526 projekti par kopējo summu 2 246 775 eiro. Jums nav piešķirts ne cents.
Es daudzas reizes esmu lasījusi un pārlasījusi VKKF nolikumu. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka “Telos” ļoti labi kvalificējas visām prasībām. Jāņem vērā arī tas, ka VKKF izdala nodokļu maksātāju naudu - nevis kaut kādu privātu naudu.
Ievirze: pirmkārt, kopt kultūru, kas nav popkultūra un kas nav izklaide. Otrkārt, strādāt ilgtermiņā, radīt produktu, kas būs jēdzīgs un noderīgs vēl pēc desmit vai divdesmit gadiem. Treškārt, radīt produktu, kas ir latvisks, jo tur uzsvērta nacionālās kultūras attīstība un saglabāšana, nodošana nākamajām paaudzēm. Ceturtkārt, strādāt akadēmiskā, profesionālā līmenī un dot priekšroku tādiem pašiem sadarbības partneriem. Un mēs tādi esam.
No trim cilvēkiem, kuri dibināja “Telos”, divi ir ar akadēmiskajiem doktora grādiem humanitārajās zinātnēs. Divi no mums ir pasniedzēji Latvijas Universitātē. Jau no tāda viedokļa esmu pārsteigta, ka mūsu radītais saturs no VKKF puses tiek aprakstīts kā “nekvalitatīvs”.
Un vēl arī piektkārt: radīt kultūras saturu, kas ir atbilstošs Latvijas Satversmē definētajiem principiem, vērtībām un prioritātēm. Satversmes preambulā ir minētas kristīgās vērtības un latviskā dzīvesziņa, tur ir minēta latviešu tauta, kas izveidoja valstsnāciju. Mēs tieši aktualizējam šīs vērtības. Tāpēc es gribētu vaicāt: kas ir tas “ideoloģiski tendenciozais”, ko piemin VKKF? No pirmās dienas esam orientēti uz Rietumu kultūrtelpu un vienmēr atgādinām, ka Rietumu kultūrtelpa ir veidojusies, pateicoties grieķu filosofijai, romiešu likumdošanai, kristīgajiem tikumiem.
Vai esat mēģinājusi runāt ar Kultūras ministriju par finansējumu? Vai arī tas ir veltīgi, jo tur valda “progresīvisms”?
Nē, neesam vērsušies pie kultūras ministres. Vispirms jāsagaida skaidrojums no VKKF. Neizslēdzu iespēju, ka es varētu uzrakstīt vēstuli Valsts prezidentam. Bet vēlreiz… Tā ir nodokļu maksātāju nauda, ko izdala VKKF, un tā tiek solidāri iekasēta arī no cilvēkiem ar citu skatījumu. Nodokļu maksātāji nav tikai partijas “Progresīvie” elektorāts, tur ir cilvēki ar citu gaumi un citām prioritātēm, ar citu vīziju par Latvijas nākotni.
Manuprāt, ir kaut kādas problēmas ar ierēdniecību: ilgstoši strādājot valsts apmaksātajā, stabilajā ierēdņu darbā, pazūd realitātes izpratne. Cilvēki, kuri tur ilgstoši strādā, pieņem kā pašsaprotamu to, ka ir jālobē tie, kuri pašiem patīk. Manuprāt, tas nav taisnīgi, un mums vajadzētu censties, lai tādi fondi kā Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) un VKKF uzturētu neitralitāti.
Ja tiek piešķirti līdzekļi četriem vai pieciem tīmekļa žurnāliem ar kreiso ievirzi, tad taču nebūtu slikti, ja piešķirtu līdzekļus vienam vai diviem izdevumiem ar konservatīvu ievirzi - lai nodrošinātu dažādību.
Varbūt šādus fondus vienkārši likvidēt?
Ir jau izskanējuši aicinājumi likvidēt gan SIF, gan VKKF. Es tomēr tam nepiekristu. Tāpēc, ka Latvija ir pārāk maza, mūsu tauta - pārāk mazskaitlīga, un mēs tomēr mēģinām kopt mūsu valodu un kultūru, kas neizdzīvos brīvajā tirgū. Vēsturnieks Edmunds Krastiņš pirms kāda pusgada teica, ka mēs mākslīgi uzturam savu kultūru - arī dziesmu svētkus. Bet mēs nevaram citādi, un tas arī simbolizē mūsu tautas spēku.
Ja gadījumā šos fondus likvidētu un naudu novirzītu militārajai aizsardzībai, tad naudas nebūtu nevienam, tad arī portāls “Satori”, žurnāli “Punctum”, “Tvērums” un “Strāva” būtu tādā pašā situācijā kā mēs.
Viņiem ir piešķirti līdzekļi no nodokļu maksātāju naudas. Jums nākas lūgt ziedojumus.
Esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem, kuri ziedoja “Telos” un turpina ziedot. Liels paldies viņiem! Tikko esam arī saņēmuši ziņu, ka “Telos” ir ieguvis NEPLP Mediju valodas balvu, kas nozīmē, ka mūsu centieni rakstīt labā literārā latviešu valodā ir novērtēti.
Varbūt biežāk vajag veikt skaļas akcijas? Jūsu izteikumi par feminismu un LGBT izsauca viedokļu vētru, kas nevarēja rimties.
Domāju, tas ir viens no iemesliem, kāpēc “Telos” ir šādas grūtības. Es saku, ko domāju. Bet es esmu brīvs cilvēks un dzīvoju brīvā zemē. Mana pozīcija nav izteikta emocionāli, ikviens var formulēt citus argumentus, un es pilnībā atbalstu debašu telpu. Turklāt es būtībā paužu to pašu nostāju, kuru kristieši un arī virkne slavenu filozofu Rietumu kultūras telpā ir pauduši pēdējos 2000 un vairāk gadus. Mana ētiskā nostāja daļai cilvēku ir šokējoša, kaut gan, ja jūs ieskatītos vēsturē, jums nešķistu, ka esmu izlēcēja.
Man tā arī nešķiet.
Vēl gribu piebilst par kreiso ievirzi. Ir dažādas mērauklas. Liberālajā sabiedrības daļā ir bailes no konservatīvajiem, arī no nacionālkonservatīvajiem. Daudziem šķiet, ka nacionālais un sociālais konservatīvisms novedīs teju līdz cilvēku slepkavošanai un līdz nacismam. Daži cilvēki, komentējot VKKF atteikumu, min šo iemeslu: tās ir bailes no labējā konservatīvisma.
Bet nav līdzvērtīgu baiļu no kreisā virziena, no vides ar marksistisko ievirzi. Tā, piemēram, kad tika izveidots žurnāls “Strāva”, kurā publicējas cilvēki ar kreiso pārliecību, tad pirmajā presei sniegtajā intervijā viens no redaktoriem sacīja, ka žurnāls aizstāvēs cilvēku brīvību, kā vēsturisku piemēru šai aizstāvībai minot Kārli Marksu. Pēc šīs publikācijas nesacēlās nekāds baiļu vilnis.
Bet mēs taču zinām, ka marksisms - ļeņinisms nogalināja desmitiem miljonu cilvēku. Nogalināja arī manā dzimtā un mana vīra dzimtā. Marksisms un komunisms paslēpās zem skaistiem lozungiem, tāpēc daudziem šķiet, ka tā ir labo cilvēku pārliecība, kas atnesīs tikai labu - tikai komunistiskās zemēs šie skaistie mērķi nebija labi realizēti.
Toties joprojām ir izteiktas bailes no konservatīvā spārna. Iespējams, ka pie vainas ir paaudžu nomaiņa. Jauniešiem, kuri beidz vidusskolas un stājas augstskolās, vairs nav padomju laiku pieredzes. Toties mūsu paaudze uzreiz atpazīst marksistiski - ļeņinisko žargonu, kad tas, piemēram, tiek izmantots šķiru cīņas retorikā. Par mani, piemēram, komentē: viņa nāk no uzņēmēju ģimenes (Agneses Irbes vecāki ir Zaiga un Māris Gaiļi - E.V.), tāpēc viņas viedokli nosaka viņas šķiriskā piederība, viņas “privilēģijas”, viņas argumenti nav derīgi, tie ir šķiriski iekrāsoti, iedziļināties nav vērts.
Neviens neapsauc šī šķiriskā diskursa un citas marksistiskās terminoloģijas atgriešanos publiskajā telpā. Bet pret to varētu palīdzēt laba izglītība un, piemēram, labāka redzamība tādiem kultūras portāliem, kas atpazīst šo nekritiski pieņemto kreiso ievirzi un spēj tai runāt pretī.
