Tagad tā vairs nav milzīga ķecerība runāt, ka vajadzētu kaut kā pagrozīt Eiropas Savienības (ES) “zaļo kursu” uz CO2 emisijas un piesaistīšanas līdzsvaru 2050. gadā. Pat ES augstākie politiķi un ierēdņi pretendē uz publikas atzinību, ja kaut ko tādu pasaka. Bet vai runām sekos atbilstoši darbi? Par to “Neatkarīgās” saruna ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Gunti Gūtmani.
Ko nozīmē pēdējā laikā dzirdamās runas, ka vajadzētu kaut ko mainīt “zaļā kursa” izpildē? Tūlīt gan atrunas, ka kurss labs un pareizs, tikai sīkumiņi jāpielabo, bet zināms taču, ka velns sēž tieši sīkumos.
Sajūta Briselē tāda, ka jaunievēlētais ātrais Eiropas Parlaments (EP) un daļēji jaunā Eiropas Komisija (EK) kaut ko daļēji mainīt gribētu, bet “kuģis” ir tik liels, ka tas vēl ilgi ies pa uzņemto kurs. Mums lauksaimniecībā ir jauns komisārs Kristofs Hansens [Christophe Hansen]. Dzirdēju viņa runu Berlīnē “zaļajā nedēļā", kur viņš pateica visu to, ko lauksaimnieci gribēja dzirdēt: birokrātijai nē, papīru rakstīšanai nē. Bet - kas tad būs? Latvijas Ārlietu ministrija ir izstrādājusi valsts pozīciju uz nākamo Eiropas Savienības plānošanas periodu un Eiropas kopējo budžetu. EK ir sagatavojusi savu redzējumu lauksaimniecības nozarē. Un tur viss skaisti rakstīts, ka vajag mazināt birokrātiju un atvieglot lauksaimniekiem dzīvi, bet tiklīdz sākam skrupulozi pētīt, kā tad mums dzīvi atvieglos, tā izrādās, ka šo dokumentu katrs var saprast tā, kā viņš grib. Atkārtosies tas pats, kas Eiropas “stratēģisko dialogu", kurā lauksaimnieku organizācijas tika iesaistītas pirmo reizi, par ko visi bija priecīgi, bet tas arī bija viss. Arī tagad ir palicis spēkā, ka klimatneitralitāte jāsasniedz 2050. gadā un tāpēc jāda tas, tas un vēl tas. Dokumentos katrs ieraksta, ko viņš grib, un - attiecīgi - tajos var izlasīt, ko katrs grib. Lai visi būtu apmierināti un kaut kā izdzīvotu. Nav pārliecības par pāreju no runām un rakstiem uz reālu darbību. Esmu runājis ar ES Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta pārstāvjiem, kāpēc viņi prasa tik daudz atskaišu. Viņu atbilde tāda, ka nē, 90% atskaišu esot ES dalībvalstu produkts. Savukārt mūsu ierēdņi apliecina, viņi būtu gatavi viskautko labu izdarīt, bet viņu atskaitīšanās Briselei nav iespējama, ja viņi no zemniekiem prasīs mazāk nekā tagad.
Bet par ko atskaitīties - par piena, gaļas un maizes daudzumu kā padomju laikos? Vai par cenām, kā tagad iedomājies ekonomikas ministrs Valaiņa kungs? Vai par CO2 izmešiem klimata ministram Meļņa kungam?
Daudzi cilvēki kļūs dusmīgi, bet mans uzskats ir diezgan radikāls, ka mēs sevi pārvērtējam. Mēs klimatu izmainīt nevaram. Bet mums ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām. Kā mazināt riskus pret plūdiem un pret sausumu.
Kurš to var atļauties pateikt tā, lai ietekme būtu lielāka, nekā ja saka sabiedriskas organizācijas vadītājs mazā valstiņā ES nomalē?
Domāšanas maiņai jānāk EK vadītāju līmenī, lai kaut kas mainītos reālajā dzīvē. Jaunievēlētie EP deputāti arī to saka, bet neformālās sarunās. Arī tas ir labi. Iepriekšējo EP ievēlēja “Grētas Tumbergas” zīmē , bet tagadējo EP ievēlēja lauksaimnieku protesta zīmē. Tagad maz tādu, kuri saka, ka visas problēmas atrisināsies, ja Eiropā pārtrauks art zemi. Tomēr pārmaiņas notiek lēni, turklāt daudz lēnāk, nekā to prasa ģeopolitiskās pārmaiņas pasaulē.
Ar kuģa metaforu mēs nonākam uz “Titānika”: liels kuģis bija, brauca ne visai ilgi, bet toties ilgi grima.
Jā, tā tas izskatās. Sēžot Briseles kabinetos, cilvēki var nesajust, ka viņi sēž grimstoša kuģa kajītēs. Latvijai tā ir milzīga priekšrocība, ka mūsu ierēdņi nav atrauti no ikdienas dzīves. Vismaz lauksaimnieku organizācijas viņiem par šo dzīvi atgādina katru dienu.
Bet vai tad Latvijas politiķi un ierēdņi var iesākt pret tiem, kuri nodemonstrēja savu spēku, noliekot Grētu Tumbergu - toreiz vēl nepilngadīgu jaunieti ar acīm redzamām psihiskām problēmām par ES simbolu?
EP ir sākušās pārbaudes par to, kā iepriekš ES nauda tikusi novirzīta “zaļā kursa” lobiju organizācijām. Jautājums, cik tas bija pamatoti un cik godīgi, jo EP balsojumā par Atjaunošanas regulu, pret kuru lauksaimnieku organizācijām bija daudz pretenziju, pieņēma ar tik mazu balsu pārsvaru kā reti kuru EP dokumentu. Jautājums, vai balsojuma rezultāts netika nopirkts par pašas ES naudu. Lai deputāti tagad tiek skaidrībā, kurš no viņiem par kādu naudu nopirkts.
Jautājums ir par tiem, kuri, lai gūtu labumu no “zaļā kursa”, spēj ietekmēt gan EP deputātu ievēlēšanu, gan balsojumus.
Ko nozīmē ”zaļais kurss”? Virsrakstu līmenī tā ir kvalitatīva pārtika, nepiesārņota vide. Neviena slikta vārda tur nav. Jautājums, kā to visu sasniegt. Tas jāprasa nevis “zaļā kursa” sludinātājiem, bet lauksaimniecības ekonomistiem. Ja lauksaimniecību balsta uz lozungiem, tā kādā brīdī var sabrukt. Un tad nekādi “zaļie” mērķi sasniegti netiks. Piemēram, dabas skaitīšanas informatīvajā ziņojumā teikts, ka liela daļa dabas vērtību atrodas ārpus dabas liegumu teritorijām. Doma uzreiz tāda, ka tāpēc vajag šos liegumus noteikt tur, kur ir dabas vērtības ir. Bet kāpēc tur, kur liegumi jau ir, šis vērtības zūd? Kā tad tā? Ja bez sargāšanas dabas vērtības ir un ar sargāšanu nav, tad varbūt vajag nevis sargāt, bet nesargāt. Lauksaimnieks nav dabas ienaidnieks, jo viņš dabā dzīvo. Viens no priekšlikumiem uz nākamo ES plānošanas periodu, ko es esmu izteicis un pārrunājis ar kolēģiem no kaimiņu valstīm, ka vides sargāšanai domātā nauda jādod lauksaimniekiem. Mums ir ļoti daudz piemēru, kā mēs, labu gribot, esam izdarījuši otrādi. Piemēram, zemnieks pāriet no konvencionālās lauksaimniecības uz bioloģisko. Bet tad atlido putni, atnāk dzīvnieki un viņam uzliek dabas liegumu. Lai spētu izdzīvot, viņam jāiet atpakaļ uz konvencionālo lauksaimniecību. Tā ir absurda situācija.
Nē, jūs nupat atzināt divas briesmīgas patiesības. Pirmo, ka no tradicionālās lauksaimniecības ar tās herbicīdiem, pesticīdiem un visu pārējo dzīvnieki turas pa gabalu, jo viņiem nav aizsargtērpu un viņi nav tādi pašnāvnieki kā bieži vien ir cilvēki. Otro, ka būs vien jāturpina tradicionālā lauksaimniecība, kamēr tai jāpabaro vismaz astoņi miljardi cilvēku.
Nesaku, ka tradicionālā lauksaimniecība nepiesārņo augsni un ūdeni, bet ko mēs iegūsim, ja pataisīsim praktiski visu Latviju par dabas liegumu? Tad mēs iegūsim no ārvalstīm ievestu pārtiku bez nekādas kontroles un iespējām ietekmēt dabas piesārņošanu tur, kur pārtika saražota. Ja mēs tiešām gribam izdarīt pasaulei kaut ko labu, tad pievēršamies tām vietām, kas visvairāk piesārņotas. Tās tiešām ir šausmas, kādas Āzijā daudzās vietās ieraugāmas! Nekā tāda nav ne Latvijā, ne citur Eiropā. Ja mēs šeit likvidēsim lauksaimniecību, tad ēdīsim pārtiku no piesārņotajām vietām. Ir mums iestādes, kas apņēmušas kontrolēt, lai ievestajā pārtikā aizliegtu vielu atlieku nebūtu. Bet šīs vielas tik un tā līdz Eiropai nonāks ar gaisu un ūdeni. Tāpēc Eiropai jādara vairāk, lai piespiestu dzīvot dabai draudzīgāk cilvēkus ārpus ES. Viņiem no mums daudz ko vajag, tāpēc mēs viņus spētu ietekmēt.
Un šīs ietekmēšanas rezultātā parādās ziņu virsraksti, ka kviešu cenas pasaulē cēlušās, kafijas cenas cēlušas, banānu cenas cēlušās. Jo tīrāk ir dārgāk.
Jautājums, vai mums vajag “bioloģisku” procesu, vai “bioloģisku” produktu. Un kas ir “bioloģiska” pārtika? Vai tā ir pretstats tradicionālās lauksaimniecības, vai rūpniecība produktiem. Latvijā par to gandrīz neviens nerunā, bet Eiropā pēta, kas ir “jaunā” pārtika. Āzijā redzam, kā cilvēki ēd tārpus un siseņus, kas pēc ķīmiskā sastāva ir proteīns. Un no proteīna var gatavot jebko. Mēs emocionāli neesam gatavi tādu pārtiku pieņemt, bet ēdīsim, ja nezināsim, kā tā izgatavota.
Tātad Latvijas un pasaules iedzīvotāju vairākums ēdīs no tārpiem un tālāk no naftas (labi, lai būtu koksne jeb celuloze) iegūtu pārtiku, bet tagadējā lauksaimniecība jāsagrauj, atstājot to minimāla, tikai augstākajām kārtām pieejamas “īstās” pārtika iegūšanas apjomā.
No zinātniskās fantastikas viedokļa droši vien pareizi, bet vienmēr vajag sākt ar to, kur var izdarīt vairāk. Mēs zinām pasaulē vietas, kur ekoloģiski ļoti slikti, un tad mēģinām panākt uzlabojumus tur. Mēs taču dzīvojam uz vienas zemeslodes. Ja Eiropā kaut kā esam nonākuši līdz tam, ka ievērojam ļoti daudzas vides nepiesārņošanas prasības un lepojamies, ka Eiropā ražoto pārtiku visā pasaulē augstu novērtē, tad mēģinām šīs normas pārnest uz vietām, kas no šo normu ievērošanas vistālāk. Tā kopējo efektu var sasniegt visātrāk un vislētāk.
Ar tādu ierobežojumu, ka katrs nākamais ieguldījums dod pa kārtu mazāku atdevi nekā iepriekšējais. Un tas būs iemesls pārtikas cenām aiziet kosmosā.
Līdz Covid-19 dzīvojām pārliecībā, ka pārtika jāražo tur, kur attiecīgo produktu var iegūt vislētāk, visvieglāk, visvairāk. Bet tad izrādījās, ka produkti ir tur, mēs esam šeit un pa vidu robeža ciet. Tāpēc jāatgriežas pie tāda mērķa kā pašpietiekamība. Un pietiekami dažāda pārtika jāsaražo pašiem. Labi, lai būtu arī kaut kas eksotisks un dārgs no citurienes, bet pamatprodukti jāražo pašiem. Pēc Covid-19 nāca kārš Ukrainā, kas māca vēlreiz to pašu. Politiķi nedrīkst pieņemt lēmumus, kas izslēdz kādu lauksaimniecības nozari pat tad, ja tās produktus kaut kur var nopirkt lētāk. Līdz šim tādā līmenī esam noturējušies. Covid-19 sākumā nozaru pārstāvji sanāca Zemkopības ministrijā, lai pārbaudītu atbildi uz jautājumu, vai mēs varam sevi pabarot. Jā, joprojām varam.
Vai varēsim vēl ilgu laiku uz priekšu?
Nedrīkst piekrist apgalvojumiem, ka no CO2 izmešu daudzuma viedokļa izaudzēt liellopu Latvijā esot daudz sliktāk nekā atvest avokado no Peru, jo jārēķina taču arī tas, cik daudz izmešu rada šī avokado atvešana. Arī “zaļā kursa” entuziastiem jāsaprot, ka drošāk lietot pārtikā tuvāk mājām iegūtus produktus, jo tad lielāka pārliecība, ka to ražošanā nav izmantotas vielas, kas nav ar “zaļo kursu” savienojamas, pat ja pārbaudes saka, ka viss ir labi arī ar importēto produkciju.
Kāda šobrīd darba kārtība Zemkopības ministrijā, kas savā augstceltnē atvēlējusi vietu arī LOSP?
LOSP kopā ar ZM un zinātniekiem izstrādā uzstādījumus nākamajam ES plānošanas periodam. Saprotam, ka sakarā ar aizsardzības budžeta pieaugumu finansējums lauksaimniecībai paliks labākajā gadījumā pašreizējā līmenī, bet tāpēc vēl jo svarīgāk apzināties esošo situāciju un tendences: kāda ir mūsu produktivitāte, kādi ir ienākumi saimniecībām, kāda ir vecuma struktūra laukos, cik tur ir darbinieku, ko mēs spējam saražot ar atbalstu un bez atbalsta.
Kāda ir iekšējā darba dalīšana starp ļoti daudzajām lauksaimniekus pārstāvošajām organizācijām un kā LOSP veicas ar visu šo centienu koordinēšanu?
LOSP tika izveidota pirms vairāk nekā 20 gadiem, lai zemkopības ministram Aigaram Kalvītim nebūtu jāuzklausa desmitiem zemniekus pārstāvošu organizāciju atsevišķi. Viņš gribēja, lai ļoti dažādu interešu pārstāvji sanāk kopā un paši mēģina atrast kompromisus, ko piedāvāt ZM. Tas ir ļoti grūti, dažbrīd šķiet neiespējami, bet tad, ja līdz lēmumiem tiekam, tad tie ir pareizi lēmumi. Reizi mēnesī vairāk nekā 50 organizāciju pārstāvji sanāk uz tajā brīdī aktuālāko jautājumu izskatīšanu ne vien savā starpā, bet arī ar valsts iestāžu un citu organizāciju pārstāvjiem.
