16. martā atzīmējam latviešu leģionāru dienu. 1944. gada 16. martā notika kauja starp padomju un vācu armiju apmēram 60 kilometru no mūsu austrumu robežas ar Krieviju, pie Veļikajas upes. Šajā kaujā pirmoreiz kopā cīnījās abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. divīzija. No abu divīziju kareivjiem 16. marta rītā tika izveidota kaujas grupa ar komandieri Artūru Silgaili priekšgalā. Pieminēsim mūsu puišus, kuri cīnījās pret padomju armiju. Par vēsturiskajiem aspektiem – saruna ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku Valdi Kuzminu.
Jūs esat iesaistīts nopietnā projektā: Lestenē, iepretim Lestenes baznīcai, tiek veidots latviešu leģionāru kauju memoriāls.
Ja, vecā kroga ēka tiek renovēta, un tiek plānots, ka tajā ēkā tiks izvietota ekspozīcija, kas būs veltīta kaujām Lestenes apkārtnē. Atbilstoši tradīcijām - blakus baznīcai bija krogs. Pēc Otrā pasaules kara kroga tur vairs nebija, ēka tika izmantota kā pienotava, piecdesmitajos gados tā nodega. Pirms trim gadiem tika lemts atjaunot ēku, uzklāt jaunu jumtu, un pusē no šīs ēkas būs ekspozīcija par kaujām Lestenes apkārtnē. Viss ir darba stadijā. Kad tas beigsies - vēl nav zināms. To visu organizē Latviešu karavīru piemiņas biedrība “Lestene”, piedalās Tukuma novads, Lestenes pagasts, “Daugavas vanagi”, Nacionālo karavīru apvienība, Latviešu virsnieku apvienība un citi.
Tad jau pārskatāmā nākotnē tiks atklāta nozīmīga vieta, kur pieminēt latviešu leģionārus.
Par termiņiem vēl neko nevaru teikt. Viss, kas saistīts ar restaurāciju, būvniecību un renovāciju, nobīdās termiņos, tāpēc nevaru konkretizēt, kad tiks atklāta ekspozīcija.
Vai valsts piedalās šajā projektā?
Jā. Nekas nenotiek bez valsts atbalsta, lai kā mēs te stāstītu, cik valsts ir slikta. Gan Kultūras ministrija, gan Aizsardzības ministrija atbalsta.
Ir daudzi cilvēki, kuri par latviešu leģionāriem, iespējams, kaut ko izlasa pirmoreiz. Izstāstiet, lūdzu, kāda bija attieksme pret leģionāriem tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām un kāda tā ir tagad.
Uzreiz pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gadā pret leģionāriem izturējās kā pret nacistiskās Vācijas bruņoto spēku karavīriem, bet šī attieksme dažādās valstīs bija atšķirīga. Padomju savienībā viņus uzskatīja par valsts nodevējiem, jo Padomju savienība uzskatīja, ka Latvija ir iekļauta PSRS sastāvā un latvieši ir PSRS pilsoņi.
Bet bija atšķirības. Leģionāri bija tā dēvētie PSRS pilsoņi, bet tādi bija arī tā dēvētie vlasovieši, kurus krievi neņēma gūstā, bet šāva nost uzreiz. Pret leģionāriem attieksme bija citāda. “De facto” padomju vara akceptēja, ka leģionāri nav pilnā apjomā PSRS pilsoņi, tāpēc pret viņiem attiecās kā pret karagūstekņiem. Kā pret nacistiskās Vācijas karagūstekņiem. Viņi gāja caur filtrāciju, tika sūtīti uz nometnēm, tika izmantoti kā vergu darbaspēks.
Lielākā daļa pēc gūstekņa statusa beigām - pēc diviem trim gadiem - atgriezās Latvijā ar zināmiem ierobežojumiem. Neliela daļa tika tiesāta par dažādiem iedomātiem noziegumiem, piemēram, bijis virsnieks, brīvprātīgi pieteicies, glabājis ieročus utt.
Francijā attieksme pret nacistiskās Vācijas karagūstekņiem bija izteikti negatīva. To var izskaidrot. Nacistiskā Vācija iebruka Francijā, tur notika represijas. Francijas attieksme pret karagūstekņiem bija ļoti pragmatiska. Latviešu karagūstekņi rakstīja savās atmiņās: šeit jums ir mīnu lauks, ejiet un atmīnējiet! Nekādas tehnikas, nekādu palīgierīču, augsta mirstība…
Bet vēl jau bija arī latviešu leģionāri angļu un amerikāņu okupācijas zonās, piemēram, Zedelgemas nometne.
Tur apstākļi nebija izcili, tomēr labāki nekā PSRS vai Francijas zonā. Apgāde bija diezgan slikta, bet arī no turienes leģionārus salīdzinoši ātri atbrīvoja. Un tad viņi kļuva par trimdas jaunāko paaudzi, apvienojot “Daugavas vanagus”.
Ir svarīgi saprast kādu detaļu, proti, kādā veidā beidzās Otrais pasaules karš. Pirmais beidzās ar to, ka bija uzvarētāji un bija zaudētāji - ar smagām reparācijām, ar ierobežojumiem, ar teritoriālajiem zaudējumiem, bet Otrais pasaules karš beidzās ar uzvarētājiem un noziedzniekiem. Nirnbergas tribunālā tika pasludināts, ka nacistiskais režīms kopumā un atsevišķi šā režīma atbalstītāji ir noziedznieki - kara noziedznieki, noziedznieki pret cilvēcību utt. Vācija netika traktēta kā zaudētāja, bet zaudētājs bija nacistiskais režīms.
No tā izriet attieksme pret karagūstekņiem. Tie, kuri bija ieroču SS, iekļāvās šajā koncepcijā. Tajā brīdī neviens īpaši neiedziļinājās - kurš ietilpa SS, kurš neietilpa SS, jo bija jābeidz karš ar kaut kādiem salīdzinoši vienkāršiem pamatprincipiem, un sabiedrotie šādus pamatprincipus arī ieviesa.
Bet Zedelgemas piemineklis? Tas taču bija veltīts 12 000 latviešu leģionāru, to uzstādīja legāli, ar vietējās varas atbalstu. Tēlnieka Kristapa Gulbja veidotais piemineklis latviešu leģionāriem, kas pēc kara bija ieslodzīti karagūstekņu nometnē Beļģijas Zedelgemā, kļuva par upuri beļģu iekšpolitiskajām cīņām un globālajai kustībai pret pieminekļiem, kas veltīti pretrunīgi vērtētām vēstures lappusēm.
Ja nemaldos, tas bija Latvijas okupācijas muzeja fonds, kas slēdza vienošanos ar Zedelgemas pašvaldību. Bet mēs zinām, ka pašvaldības - tāpat kā jebkura cita demokrātiska institūcija - ir mainīgs lielums: vienugad uzvar viena partija, nākamgad uzvarēs cita partija. Un tiešām uzvarēja cita partija. Pašvaldība pieņēma lēmumu, ka piemineklis tādā formā un tādā vietā neatbilst Zedelgemas pašvaldības interesēm.
Mēs, protams, varam diskutēt, cik šis lēmums ir pamatots, kāpēc konkrētās partijas tā izdomāja utt. Mēs varam sev pārmest, ka vajadzēja izrunāt notikumu scenārijus. Taču tas viss jau ir pagājis.
Nacistu armijā bija simtiem tūkstošu ārzemju leģionāru, un katram bija sava motivācija. Tas pats attiecas uz kaut vai uz Zedelgemas pieminekli: latviešu attieksmi mēs varam izprast, jo mums pāri gāja gan krievu, gan vācu okupācija. Bet kas notiek ar citiem?
Katrā valstī šī attieksme atšķīrās. Piemēram, Norvēģija. Tur pat ieviesās tāds termins “kvīslings”. Kolaboracionists, persona, kas sadarbojas ar okupantiem. Kvīslings cīnījās pret Norvēģijas neatkarību.
Beļģijas gadījumā ir citādi. Tā ir divu kopienu valsts: ir franču valodā runājošā kopiena, un ir flāmu valodā runājošā kopiena. Un šo kopienu attieksme pret tiem, kuri sadarbojās ar vācu okupācijas režīmu, ir atšķirīga. Flāmu reģionos attieksme ir pielaidīgāka.
Katrā valstī attieksme pret sadarbību ar okupantiem ir cita, ņemot vērā katras valsts politisko situāciju un vēsturi. Tāpēc mēs nevaram nosodīt Zedelgemas pašvaldības attieksmi, jo Austrumeiropas pieredze Otrajā pasaules karā ir atšķirīga.
Kāda ir šodienas politiķu attieksme pret leģionāriem?
Attieksme ir mainīga. Attieksme mainās arī atkarībā no tā, kas notiek Ukrainā. Ir mainījusies vispārējā izpratne par Krievijas naratīvu ticamības pakāpi. Pēdējos trīs gadus esam dzirdējuši ļoti daudzus stāstus par to, ka Zelenskis ir nacists un kas tur vēl, bet tas saprātīgam cilvēkam ir nepieņemami, tas netiek akceptēts. Līdz ar to tādā inerces veidā kritiski tiek apskatīti citi Krievijas naratīvi - tostarp par vēsturi, ieskaitot Otrā pasaules kara vēsturi jau detaļās.
Līdz ar to daudzas lietas, ko mēs vienkāršā valodā, sabiedrisko attiecību līmenī stāstījām par Otro pasaules karu, Eiropā neatrada dzirdīgas ausis: par to, ka bijām okupēti, anektēti gan no krievu, gan vāciešu puses. Rietumeiropā to uztvēra tā: nu, jā, jums tur ir savas intereses! Tagad uz to sāka skatīties citādi - ne visi, un reizēm šis skatupunkts ir vienkāršots. Un tomēr tas mainās.
Bet strīdi nerimst. Piemēram, Ogrē tiek veidots Neatkarības laukums, kur viens no tēliem būs latviešu leģionārs Vilis Janums. Uz akmens pamatnes paredzēts izvietot latviešu leģionāru atšķirības zīmi - vairodziņu ar Latvijas karogu. Tas izsaucis sašutumu, sak, tas ir nacistu simbols.
Sāksim ar to, ka mana mākslinieciskā gaume principiāli atšķiras no Ogres novada domes priekšsēdētāja Helmaņa kunga gaumes. Tas, kas attiecas uz vairodziņu… Vairodziņu bija daudz, un tie bija dažādi. Latviešu leģionāri tos paši izgatavoja, paši šuva kā apliecinājumu savam latviskumam.
Tad bija Vācijas apstiprinātā zīme, kas ļāva izmantot Latvijas karoga krāsas vispārpieņemtā formā. Vai Latvijas karoga krāsas ir nacisma simbols? Loģiski - nē! Nepārprotami - nē! Bet šajā gadījumā nevajadzētu vienkāršot procesus. Kāpēc tieši Vilis Janums, kāpēc tieši Ogrē un kāpēc tieši latviešu armijas formastērpā? Visos fotoattēlos pulkvedis Janums ir SS formastērpā ar vairodziņu uz piedurknes.
