Bijušais premjers Indulis Emsis atzīst, ka situācija valstī kopumā ir bēdīga. Viņš ironizē par premjeres Siliņas “uzrāvienu”. “Padzīt ministrus, ja tev nav vietā labāki ministri – tas ir muļķīgi,” Emsis secina. “Vispirms jāatrod labāki ministri, jānoskaidro, ar ko viņi ir labāki, ko viņi darīs pareizāk. Un tad vecais ministrs sanāk kopā ar jauno ministru, izmet pūku, un premjere saka: redz, jaunais ir labāks,” turpina Emsis. Viņš sniedz “Neatkarīgajai” savu skatījumu uz notiekošo.
Jūs bijāt LR ministru prezidents 2004. gadā. Kā vērtējat šodienas prezidentēšanu, ko veic Evika Siliņa (JV)?
Ir tāda trakomājas sajūta… Viss sākās ar to nenormālo kovidu, un tagad neprāts turpinās: nevienam nav ne mugurkaula, ne nākotnes vīzijas, ne gribasspēka. Par spožumu acīs pat nerunāsim. Kopumā sajūta ir bēdīga.
Ko jūs mainītu, ja jūs būtu premjers?
Pamatprincips man vienmēr bijis tāds: ja tu saskaries ar problēmu, tā ir jārok ārā. Tā kā es nāku no zinātniekiem, tad - ja rodas situācija, kurā pietrūkst skaidrības, - pirmais ir apzināties, ko tu pats spēj izdarīt, pēc tam jāatrod draugi un speciālisti, kuri var tev palīdzēt.
Vissarežģītākajās situācijās es ļāvu konfrontēties diviem vai vairākiem atšķirīgiem viedokļiem, pēc kuru izteikšanas varēja pieņemt lēmumu. Manā laikā tie bija ļoti sarežģīti risinājumi, piemēram, par Latvijas ūdenssaimniecību - vajadzēja pieņemt lēmumu: šī saimniecība būs pašvaldības pārvaldīta vai arī privāta saimniecība. Valstij trūka naudas, un pašiem risināt šos jautājumus bija ārkārtīgi grūti. Tas bija 90. gadu vidus.
Tad es palūdzu padomu saviem pasaules draugiem, un viņi sarīkoja konferenci, kurā piedalījās gan tie, kuri bija privatizējuši ūdenssaimniecību, gan tie, kuri to paturēja valsts vai pašvaldības rokās. Mēs klausījāmies, kā viņi katrs reklamē savu lēmumu. Toreiz mēs pieņēmām ļoti pareizu lēmumu: ūdenssaimniecība paliek pašvaldības rokās.
Iedomājieties, ja mums būtu privāta ūdenssaimniecība, ko būtu nopirkusi kāda Krievijas kompānija vai Krievijai draudzīga kompānija, tad mēs tikai varētu iedomāties, kādas šantāžas iespējas būtu iespējamas. Bet ūdens ir resurss, bez kā mēs nevaram dzīvot. Un tādu resursu mums ir daudz.
Par laimi - esam tikuši vaļā no BRELL.
Jā, tagad esam Rietumu sistēmā. Bet kas ir ļoti svarīgi: mums jāpārskata drošības koncepts. Jo NATO 5. pants paliek nedrošs. Domāju, ka mums jāvēršas pie mūsu draugiem - skandināviem.
Mums jādodas pie mūsu vecajiem, labajiem paziņām - vāciešiem. Protams, jāuzrunā arī Baltijas valstis.
Es brīnos, ka joprojām visaugstākajā līmenī nav atjaunota Baltijas asambleja. To mēs izveidojām pirms neatkarības atgūšanas. Tā bija Baltijas parlamentu sadarbība. Kā var tā būt? Mēs esam krīzes situācijā, bet šī asambleja nav atjaunota. Šādi instrumenti, kas pierādījuši savu nepieciešamību, ir jāatjauno. Pēc neatkarības atgūšanas mēs taču sapratām, ko nozīmē sadarbība. Un to es darītu ārpolitiskajā virzienā.
Bet ko jūs darītu iekšpolitikā?
Es nekavējoties runātu ar Baltijas valstīm: varbūt mums ir vajadzīgs referendums par sliežu trases “Rail Baltica” nepieciešamību? Tie ir milzu ieguldījumi - laikā, kad mums ir citas prioritātes. Šo jautājumu nevar izlemt valdība, to var izlemt tikai tauta.
Jūs pieminējāt drošības jautājumu.
Vajag veidot kopīgu aizsardzības līniju - tādu Baltijas Mannerheima līniju.* Nevis muldēt, bet rakt un betonēt. Jāiegādājas mīnas, viss nepieciešamais. Tas ir jādara tagad, uzreiz.
Es uzdotu jautājumus pasaules militārajiem ekspertiem: kā iesaistīt citas nozares? Vai mums iespējamajā kara zonā ir jāstāda meži? Vai meži ir jāstāda joslās, kādas redzamas Ukrainā? Ja tas ir nepieciešams, tad meži jāstāda tūlīt. Tā ir biolauku teritoriālā pielāgošana aizsardzības funkcijai. Ne jau tikai tas procents, kas militārām vajadzībām tiek novirzīts no IKP, ir svarīgs. Ir jādomā par aizsardzība sistēmu - kāda tā būs? Taču mūsu pašu, ja var tā teikt, pagalma lieta ir jārealizē jau šodien. Tie cilvēki, kuri dzīvo robežas zonā, ir jāsagatavo līdz pēdējai niansei.
Bet kas ar tautsaimniecības jomu?
Es būtu drosmīgāks Ķīnas virzienā. Redzam, ka ekonomika Eiropā buksē un lietas iet uz slikto pusi. Taču Ķīnas tautsaimnieciskais virziens man šķiet simpātisks. Redzu iespējas mūsu mazajai valstij nodrošināt labu tirgu lauksaimniecības produktiem. Vērtējot konkurences spēju un runājot ar cilvēkiem, jūtu, ka Ķīna pārņem tirgu - arī IT lietās.
Kamēr Ķīna pārņem tirgu, tikmēr mūsu premjere padzen trīs ministrus, nodēvējot to par “uzrāvienu”.
Nav pat skaidrs, ko risina šis “uzrāviens”. Atlaist ministrus, ja tev nav vietā labāki ministri - tas ir muļķīgi. Vispirms jāatrod labāki ministri, jānoskaidro, ar ko viņi ir labāki, ko viņi darīs pareizāk. Un tad vecais ministrs sanāk kopā ar jauno ministru, izmet pūku, un premjere saka: redz, jaunais ir labāks!
Bet kas notiek tagad? Cilvēki tiek atlaisti, nav ko likt vietā. Taču tagad tas viss izskatās pēc atbildības novelšanas uz procedurālu pasākumu, sak, mēs te cenšamies uzlabot situāciju. Patiesību sakot, vajadzētu, piemēram, ministram Briškenam strēbt ārā tās ziepes, ko viņš ir sastrādājis. Taču nekas tāds nenotiek.
* Mannerheima līnija bija fortifikācijas līnija Karēlijas zemesšaurumā, ko Somija uzbūvēja aizsardzībai pret iespējamu PSRS uzbrukumu. Ziemas kara laikā tā kļuva zināma kā “Mannerheima līnija”, pēc Somijas armijas virspavēlnieka feldmaršala Karla Gustava Emila Mannerheima vārda.
