ASV valsts sekretārs Marko Rubio, nacionālās drošības padomnieks Maiks Volcs un īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs otrdien tikās ar Krievijas amatpersonām, lai apspriestu iespējamo uguns pārtraukšanu Ukrainā un “turpmākās sadarbības jautājumus”. Lai ko tas arī nozīmētu, skaidrs ir viens: Krievijas diktators Putins, pateicoties ASV prezidenta Trampa laipnībai, vairs nav nekāds kara noziedznieks, bet gan “miera sarunu” subjekts. Kā vērtēt šo situāciju? Par to saruna ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri (1999–2003, 2010–2017), ģenerāli Raimondu Graubi.
Kas tagad notiek? NATO 5. pants vairs nedarbojas? NATO kā militāra savienība, kā Ziemeļatlantijas līguma organizācija ir izbeigusies? ASV administrācija demonstrē kaut ko neticamu: tā veic pārrunas ar teroristiem. Bet vismaz pagaidām ASV ir NATO valstu sastāvā.
Situācija mainās tik strauji, ka šobrīd pateiktais var nebūt aktuāls jau pēc brīža. Izteikt gala secinājumus šobrīd nebūtu prātīgi. Protams, kopīgā tendence neiet pozitīvajā virzienā. Bet otra galējība iestātos tad, ja mēs tagad kristu izmisumā, izdarot nepārdomātus secinājumus.
Visa publiskā informācija, kas pieejama pēc Parīzes konferences, kas notika pirmdien, mani kā pilsoni ļoti sarūgtināja, jo es nesadzirdēju to, par ko šajā konferencē būtu vajadzējis runāt. Proti, par to, ka šobrīd gan NATO 5. pants, gan kopīgā situācija ir Eiropas rokās.
Par Trampa izteicieniem nevajadzētu būt īpašam izbrīnam. Viņš ir bijis pietiekami konsekvents, par šodienas problēmām viņš jau ir runājis savā pirmās prezidentūras laikā, rādot virzienu, kurā Eiropai būtu jāiet. Bet jāatzīst, ka Tramps šobrīd rīkojas kā reaktīvās lidmašīnas pilots, savukārt Eiropa sēž planierī, kuram nav motora, un nav arī saprotams, kas to Eiropas nevarīgo planieri pilotē. Eiropas Komisija noteikti to nedara.
Tie ir dažādi ātrumi un dažāda jauda, bet viss ir Eiropas rokās: tai jāsaprot, ka ar tukšām frāzēm nekas nemainīsies. Parīzes tikšanās laikā izskanēja tie paši vecie teksti: mēs Ukrainu nepametīsim, mēs būsim vienoti utt. Ar to šobrīd nepietiek. "Savukārt gan Krievijas, gan ASV paziņojumi pēc Riādas tikšanās apliecina to, ka Eiropas apņēmīga rīcība ir nepieciešamība, tas ir eksistenciāls jautājums." Domāju, ka Tramps runās tikai ar tādu Eiropu, kas spēs pieņemt konkrētus lēmumus, piemēram, par militārās rūpniecības attīstību. Jābūt arī citiem - aktīviem un agresīviem - pasākumiem. Uzskatu, ka NATO vienotība ir vairāk Eiropas rokās, mazāk - Trampa rokās.
Jūs esat aicinājis cilvēkus negrimt pesimismā. Un tomēr cilvēki ir satraukti par to, kas šobrīd notiek pasaulē. Drošības sajūta ir zudusi, “pateicoties” teroristu valsts - Krievijas - uzsāktajam karam.
Jā, tā ir. Mēs šobrīd nezinām, cik tālu Tramps ir gatavs piekrist Putina tā dēvētajiem miera nosacījumiem. Vēl pavisam nesen Krievija atkārtoja tos pašus Ukrainas “denacifikācijas” murgus, pieprasīja okupēto teritoriju saglabāšanu Krievijas “īpašumā”.
Ja šie nosacījumi būs uz galda joprojām un ja krievi stingri pie tiem pieturēsies, un izskatās, ka tā arī notiks, tad tas varētu nokaitināt Trampu pretējā virzienā. Lai arī kādi būtu Trampa svārstīgie noskaņojumi, viņš labi saprot, ka Ukrainas prezidents Zelenskis ne uz ko tādu nekad neparakstīsies. Tās ir vairāk kā sarkanās līnijas. Bet Putinam tik ļoti gribētos to visu iesmērēt savai apmuļķotajai tautai kā patiesu uzvaru. Jācer, ka krievu ietiepība nokaitinās Trampu.
Protams, pilnībā uz to paļauties nevar. Krievijā ir atrodami arī gudri cilvēki, kuri pēta Trampa psiholoģiju, pēta, kā viņš pieņem lēmumus, pēta viņa narcisismu un egocentrismu. Staigājot pa plānu ledu, mērķis ir neradīt situāciju, kurā Tramps, pieņemot lēmumus, balstās uz emocijām.
Ņemot vērā trauslo situāciju, kādā patlaban atrodas Eiropa, līdz ar to - arī mēs, ņemot vērā Trampa neprognozējamību, vai Latvija pietiekami aktīvi bruņojas, vai lēmumi tiek pieņemti atbilstoši šai situācijai?
Iedodot aizsardzībai vienu procentu vairāk, diez vai tiks saglābts tas, kas nav darīts iepriekšējos desmit un divdesmit gados. Mēs ļoti ilgi esam paļāvušies uz NATO, esam gulējuši uz rozā mākonīša…
Bet kopumā tagad attīstība notiek, un nav jau tā, ka, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmas ir nopērkamas tuvējā veikalā un šodien. Vajadzības ir gan zemessardzei, gan regulārajam karaspēkam, vajag dronus, vajag nakts redzamības iekārtas. Turklāt vajag rūpēties par civilo aizsardzību, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Jāskatās, lai nauda, kas paredzēta aizsardzībai, tiek apgūta pamatoti.
Krievijas retorika paliek tāda pati - lai arī cik dziļi mēs rūpētos par aizsardzībai novirzītajiem IKP procentiem. Krievi grib sev paņemt Baltijas valstis, grib iekāpt Polijā.
Vai mums par to vajadzētu brīnīties? Krievi par to ir runājuši vienmēr. Tāpat kā Tramps vienmēr ir runājis par to, ka jāpaaugstina aizsardzības izdevumiem paredzētais budžets. Visticamāk, mēs to esam palaiduši garām, paļaujoties uz to, ka gan jau 5. pants mūs nosargās. Mums nevajadzētu būt ilūzijām, ka Krievija kaut vienu brīdi nebūtu lolojusi cerības atgūt bijušās impērijas teritorijas - ar spēku vai viltu. Tāda ir impēriju esības formula, ko apliecina vēsture.
Kas šobrīd ir mūsu tuvākie sabiedrotie?
Mūsu tuvākie sabiedrotie ir tie, kuri atrodas kontaktlīnijā ar Krieviju: Lietuva, Igaunija, Polija, Ziemeļvalstis. Sabiedroto statusu apliecināja Somija un Zviedrija, iestājoties NATO. Šīs valstis izjūt tieši tādu pašu apdraudējumu, kādu izjūtam mēs.
