Valdības nama aizkulisēs jau kādu laiku runā par valdības ministru maiņu. Bet tā nav gluži tehniska lieta: ja neprasmīgi paraus aiz vienas dzītiņas, var izirt viss adījums. Proti, var sagāzties visa valdība. Vai to vēlas kāds no koalīcijas dalībniekiem? Noteikti nevēlas. Bet reizēm daudz kas notiek pretēji karstām vēlmēm. Par to – saruna ar politologu Filipu Rajevski.
Ārpolitika, protams, ir svarīga - it sevišķi, analizējot Minhenes konferencē spriesto. Oficiāli tas gan nebija lēmumu pieņemšanas forums, tas bija viedokļu apmaiņas un diskusiju forums. Taču Latvijas iekšpolitika ir ne mazāk svarīga, un tajā šobrīd ir tik daudz ziepju, ka jāsāk daudz intensīvāk domāt - kā tikt galā ar visām šīm ziepēm? Te ar diskusijām un viedokļiem nepietiks… Ir jāsāk darīt!
No tā, ko redzu publiskajā komunikācijā, varu secināt, ka esošā Latvijas valdība nav gatava neko darīt. Vismaz ne šajā sastāvā. Visi valdības locekļi to ir apliecinājuši, viņi neskaitāmas reizes ir teikuši, ka vajag “uzfrišināt” šo valdību, kaut ko pamainīt un tā tālāk… Visi šie teksti ir apliecinājums tam, ka šādā kolektīvā, šādā sastāvā šīs valdības locekļi nav gatavi risināt tos uzdevumus, kurus valsts viņiem ir uzdevusi, uzdevumus, ko viņiem diktē gan ārējie, gan iekšējie apstākļi.
Varbūt kaut ko līdzētu tas, ka ministrus samainītu vietām, piemēram, kultūras ministri ieliktu ekonomikas ministra vietā? Ja vietām samainītos arī citi ministri?
Nē, nedomāju, ka tas ko līdzētu. Milzīgs spiediens šobrīd ir uz to, lai nomainītu satiksmes ministru Briškenu (“Progresīvie”). Bet koalīcijai nav pietiekami balsu, valdības vadītājai līdz ar to nav pietiekama politiskā spēka, lai to realizētu. Juridiski gan nav nekā vienkāršāka: tiek pateikts, ka Briškens ir atlaists, un viss. Un premjerei Evikai Siliņai ir tiesības to izdarīt jebkurā mirklī. Bet tajā mirklī, kad viņa atlaiž Briškenu, ir ļoti liela iespējamība, ka viņa atlaiž arī pati sevi. Līdz ar to es domāju, ka tieši tāpēc viņa nevar atrisināt šo “Briškena lietu”, jo atrisinājums tad ir viens: šī valdība krīt.
Un zināt, kā ir: ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Un visi patlaban skatās, kā šis vājākais posms nepārtraukti mērkaķojas, bet tas degradē visas komandas darbu.
Tas viss nozīmē tikai to, ka varētu krist visa valdība, ja Siliņa pateiktu: Brišken, ej prom!
Visticamāk, šī valdība tad arī kristu. “Progresīvie” taču nepārprotami pateica, ka viņi tad ”vērtētu situāciju”. Andris Šuvajevs (“Progresīvie”) uzreiz “notēmēja”: tad vērtēsim Ašeradenu, Auguli un citus. Šāda “notēmēšana” neliecina ne par ko labu.
Manuprāt, arī Valsts prezidents nav apmierināts ar šīs valdības darbu. Viņš gan savu iespējamo neapmierinātību izsaka ļoti maigi, un tomēr…
Pieņemu, ka prezidents nav apmierināts ar šo valdību. Viņš laiku pa laikam atgādina, ka vajag saņemties, vajag saņemties… Bet kam viņš to saka? It kā viņš runā ar sabiedrību, tomēr skaidrs, ka patiesībā viņš runā ar valdību. Taču ir tā: prezidentam ir vara nosaukt valdības vadītāju, bet viņš nevar to atsaukt no šī amata. Prezidents var dot kaut kādus impulsus, bet viņš nevar šo valdību nogāzt.
Nu, labi. Bet ja pati valdība saņemtos politisko drosmi un sāktu ministriju reorganizāciju, atlaižot 50% ierēdņu. Katrā ministrijā ir vairāk nekā 200 ierēdņu, un nevienam nav skaidrs, ko viņi tur dara.
Ja mēs paskatāmies, ko savulaik izdarīja Valdis Dombrovskis… Tas viņam deva labus pluspunktus kā politiķim, un par šo rīcību viņu joprojām ciena. Viņš likvidēja 19 000 štata vietu ministrijās, tādējādi ietaupot 1,3 miljardus latu. Šobrīd tie varētu būt līdzīgi skaitļi, kāds 2,1 miljards eiro. Pietiktu visam: gan “Rail Baltica”, gan aizsardzībai, gan daudz kam citam.
Taču mums ir ne tikai ministrijas, bet arī aģentūras, kas pielipušas ministrijām. Ierēdnis ierēdņa galā. ASV valsts pārvaldē ir nodarbināti 1,8% no darbspējīgajiem, pie mums ierēdņos ir aptuveni 20% no darbspējīgajiem. Nu, tas nav normāli.
Varbūt apvienot ministrijas, lai izdevumi būtu mazāki? Piemēram, Aizsardzības un Iekšlietu?
Tā ir viena no sadaļām, jo ministriju funkcijas nereti dublējas. Varētu apvienot Veselības un Labklājības ministriju, reģionālo attīstību, klimatu un ekonomiku. Versiju ir daudz, un apvienošana nāktu par labu. Lai produktīvi strādātu, ministrijas jāapvieno zem viena jumta - pretēji tai feodalizācijai, kur katrs cīnās par savu jomu. Rezultāts feodalizācijai jau paredzams: gulbis, vēzis un līdaka velk katrs uz savu pusi.
Bet kam ir nepieciešama tā Klimata un enerģētikas ministrija? Cīņa pret klimata pārmaiņām ir absurda un sektantiska. Turklāt nevajag mums ne tos ventilatorus, ne saules baterijas. Pasaulē no tā visa sāk atteikties, tikai mēs gribam būt svētāki par Romas pāvestu.
Enerģētika mums ir ļoti svarīga. Bet es brīnos par to, ka enerģētika ir nodalīta no ekonomikas. Viena bez otras nevar iztikt. Tāpēc enerģētikai vajadzētu būt Ekonomikas ministrijā. Jo Ekonomikas ministrija ir “Latvenergo” akciju turētāja.
Enerģētika - jā, bet to klimatu liksim mierā.
Mums ir Valsts vides dienests, ir institūcijas, kas cīnās par vidi.
Lai cīnās.
Stāsts ir par to, vai tādā apjomā šīs institūcijas ir nepieciešamas. Protams, vidi un tās problēmas nedrīkst ignorēt. Bet ministrija, kas cīnās ar klimata pārmaiņām… Jā, tas tā savādi. Nevar teikt, ka vides jautājumos mums viss ir ideāli, bet tad - lūdzu, nodarbojieties ar vides tīrības jautājumiem, nevis ar klimata pārmaiņām!
Kā jūs domājat: ko cilvēki gaida no valdības? Varbūt vairs negaida neko?
Domāju, ka gaida gan. Cilvēki gaida, ka valdība rīkosies tādā veidā, ka tas kļūs saprotami visiem. Piemēram, runājot par valsts līdzekļu taupīšanu. Valdība nevar prasīt no sabiedrības to, ko tā pati nav gatava darīt. Un otrādi - sabiedrība nedrīkst prasīt no valdības to, ko pati sabiedrība nav gatava darīt. Uzņēmējdarbības vide galīgi nav pārpilna ar naudu, uzņēmēji nav aptaukojušies. Ja bizness ir tvirts, tad arī valstij jābūt tvirtai.
Nosauksiet šīs valdības aplamības?
Viena no lielākajam aplamībām: valdība apgalvo - mēs cīnīsimies ar birokrātiju, nevis ar birokrātiem. Jaudīgs paziņojums! Otra aplamība: ļoti samocītais dialogs ar biznesa vidi. Budžeta tēriņi aug gadu no gada, un nespēja apturēt šo procesu ir viena liela un nopietna kļūda. Un trešā aplamība ir “Rail Baltica” celtniecības atlikšana. Jo tālāk tu atliec kādas lietas realizāciju, tā paliek arvien dārgāka un sāpīgāka. Netiek pieņemti lēmumi, un viss karājas gaisā - tā ir liela aplamība, kas maksās ļoti dārgi.
