Ar vienu no partijas “Latvijas ceļš” bijušajiem līderiem Andreju Panteļejevu vienmēr ir interesanti un lietderīgi parunāt, jo viņam ir ne tikai ass, matemātiski loģisks, analītisks prāts, milzīga politisko procesu pārzinātāja pieredze, bet arī politisko uzskatu neitralitāte, kuru neapgrūtina amatpersonas vai diplomātiskā dienesta statuss.
Izstādes “Ražots Liepājā” atklāšanā Uldis Pīlēns izteica domu, ka pasaule ir milzu pārmaiņu priekšvakarā un šīs pārmaiņas būšot vēl lielākas nekā Gorbačova iniciētās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Un patiesi, ASV prezidenta Donalda Trampa darbības pirmais mēnesis izsaucis lielākas svārstības pasaules politikā nekā Gorbačovs savas valdīšanas pirmajos trijos gados. Taču jautājums ir cits. Gorbačovs, sākot “perestroiku”, nevarēja paredzēt, pie kā tas viss novedīs. Vai Tramps, uzsākot savu “jauno kārtību”, nav atbrīvojis spēkus, kurus pats vairs nespēj kontrolēt, un, kā teiktu klasiķis: process aizgājis?
Tramps savas reformas ir sācis ar lozungu: “Make America great again”. Ironiskā kārtā Gorbačovs sāka savas reformas ar līdzīgu mērķi: Atjaunosim PSRS varenību. Kas sanāca rezultātā, tas jau ir cits jautājums. Nebija vairs varenās PSRS. Tā sabruka. Vai līdzīgs liktenis gaida ASV, grūti prognozēt, bet man ir lielas šaubas, ka viņš apzinās visas sekas savām darbībām. Vajag nodalīt iekšpolitiku un ārpolitiku. Kas attiecas uz iekšpolitiku, kuras dēļ arī ASV vēlētāji ievēlēja Trampu, man ir grūti komentēt viņa iniciatīvas. Man nav tik pilnas informācijas. Kas attiecas uz ārpolitiku, tad vēlētāji viņam nekādu speciālu mandātu šajā sfērā nedeva. Līdz ar to viņš pasaules politikā darbojas, ja tā var teikt, brīvām rokām. Ko viņš šajās pirmajās nedēļās ir panācis? Visbēdīgākās sekas visam tam, kas ir sācies, ir tās, ka varētu sabrukt jau tā diezgan trauslā starptautisko tiesību sistēma. Jā, tā varbūt nav pilnīga, varbūt nav pietiekami efektīva, bet tā tomēr noturēja kaut kādu globālo līdzsvaru arī Aukstā kara laikā. Tā nodrošināja to, ka nekādas milzu ziepes netika sastrādātas.
Tagad mani vairāk šokē nevis Trampa attiecības ar Putinu, bet viņa gājieni pret saviem sabiedrotajiem. Kā tagad izskatās NATO 5. pants? Pēc tam, kad Tramps ir publiski paziņojis, ka varētu Grenlandi paņemt arī ar varu. Vai sakot, ka Kanāda būs ASV 51. štats. Viņš faktiski rīkojas kā zilonis trauku veikalā. Turklāt jāņem vērā, ka tie trauki (starptautisko tiesību sistēma) jau tā ir stipri trausli. Ko viņš izdarīja ar savu zvanu Putinam? Viņš faktiski noņēma daudzu pasaules valstu acīs no Putina starptautiskā noziedznieka zīmogu. Vienkārši noņēma. Vēl pirms nedēļas Putins daudziem (arī Āfrikas valstīs un citur, kur viņu baidījās uzņemt, jo domāja, ka viņš jāarestē un tamlīdzīgi) skaitījās noziedznieks, tagad Tramps pateica: viss, es ar viņu draudzīgi parunāju par pasaules karu, par mūsu vēsturi un sadarbību. Putins daudzu valstu acīs vairs nav starptautiskais kriminālnoziedznieks. Mēģinājumi Putinu pasniegt pasaulei kā noziedznieku ir sagrauti. Līdz ar to brūk visa starptautisko tiesību sistēma. Pie kā tas var novest, grūti pateikt, bet visdrīzāk tas novedīs pie trīs lielvaru neierobežotas pasaules pārvaldīšanas. Krievija, Ķīna un ASV. Eiropu Tramps par subjektu īsti neuzskata. No trauslām starptautiskām tiesībām mēs atgriežamies pie spēka dominances.
Šeit nevar nepieminēt arī mūsu pašmāju trampistus. Es pat nerunāšu par tiem, kuri sociālajos tīklos priecājas, ka tagad ar Putinu būs miers un visi kopā varēs cīnīties pret nosacītajiem liberāļiem. Mani vairāk uztrauc šo trampistu intelektuālais spārns. Visu cieņu Alvim Hermanim kā režisoram, bet tad, kad viņš saka: pasaule mainīsies, un mēs atgriežamies pie nacionālo valstu idejas, man uzreiz viņam jautājums: ko viņš saprot ar nacionālu valsti? Vai tas nozīmē tādu valsti, kāda Latvija bija 1940. gadā? Mēs esam pilnīgi nacionāli, pilnīgi neatkarīgi, paši sevi aizsargājam, paši par sevi rūpējamies. Manuprāt, katram racionāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka bez kaut kādām starptautiskām drošības garantijām neatkarīga Latvija blakus Krievijai nevar pastāvēt un nekad nevarēs pastāvēt. Mēs te varam bruņoties, cik vien spējam. Varam ieviest vispārējo militāro dienestu, un varbūt tas arī ir jādara, bet tas nemaina lietas būtību. Tieši par to visvairāk sapņo Putins - ejam atpakaļ pie nacionālām valstīm, un tad, kad tie būs tādi nacionālie dzīvoklīši, tad es pa vienam ar viņiem risināšu jautājumus. Kā viņš risina jautājumus, mēs labi zinām.
Tā es redzu to ainu. Ir trauku veikals, kurā ir šīs trauslās starptautisko tiesību normas un kurā Tramps bradājas, īsti nesaprotot, ko dara. Vai viņš to dara speciāli vai vienkārši tā viņam sanāk, nav pat tik svarīgi. Svarīgi, ka sistēma tiek sagrauta un radīti visi priekšnoteikumi plaša mēroga jukām.
Gadu simtiem Eiropa ir bijis pasaules galvenais ideoloģiskais un politiskais dzinējspēks. Demokrātijas šūpulis. Arī ASV pēc būtības ir Eiropas bērns. Pēdējos 100 gadus pasaules priekšgalā ir ASV. Kādas ir iespējas Eiropai tagad pārtvert iniciatīvu un atkal kļūt par pasaules vadzvaigzni?
Es vispirms gribētu pakāpties mazliet atpakaļ, pie Trampa tēzes, ka Eiropa par sevi pietiekami nerūpējas. Te amerikāņiem vajadzētu būt drusku godīgākiem pret sevi. Pēc Otrā pasaules kara ASV speciāli veidoja sistēmu, lai tieši viņi būtu galvenie drošības garanti Eiropā. Mērķis bija nostiprināt savu ietekmi pasaulē un Eiropā. Tā ka tas nav tik nevainīgi. Amerikāņi paši lielā mērā ir vainīgi pie tā, ka Eiropa bez viņiem ir tik bezspēcīga.
Vai Eiropa var kļūt par jauno pasaules demokrātijas līderi? Tas atkarīgs no līderiem. Kādi viņi būs un kā viņi sevi parādīs šajā situācijā. Nenormāli svarīgas ir Vācijas vēlēšanas 23. februārī. Izskatās, ka [Francijas prezidents Emanuels] Makrons ir gatavs... nu... uz tādu lielu soli. No otras puses, tā ir arī Eiropai iespēja. Spiesta, bet iespēja padomāt par sevi, par savu spēku un savu lomu, tajā skaitā savu ekonomiku. Vai tas notiks? Nezinu. Tas ir politisko līderu jautājums.
Par Makronu jau teicāt, Vācijā viss liecina, ka jaunais kanclers būs Frīdrihs Mercs, kurš demonstrē visai kareivīgu pozīciju, un, pat ja viņam būs jāveido koalīcija ar sociāldemokrātiem, tad viņu spilgtākais politiķis Boriss Pistoriuss arī nav no “baložu” sugas. Lielbritānijā sabiedriskā doma nevienam politiķim neļauj būt putinistam. Tā ka varbūt var teikt: cerības ir?
Potenciāls, bez šaubām, ir. Es piekrītu Anda Kudora un Žanetas Ozoliņas teiktajam “Šodienas jautājumā”, ka “izskatās slikti, bet varbūt nebūs tik slikti”. Bet tas nozīmē, ka līdzās tiem trijiem - ASV, Ķīnai, Krievijai, ko Tramps uzskata par vērā ņemamu spēku, pašai Eiropai jāpiesakās par ceturto. Ja starptautisko tiesību vietā stāsies spēku spēle: kurš stiprāks, tas diktē noteikumus; var tirgoties, var atdot, var iekarot teritorijas un par to nekas nav, tad tas pats par sevi ir lielākais mūsu apdraudējums. Līdzīgi kā šī drošības sistēma sabruka pirms Otrā pasaules kara.
Ja mēs velkam paralēles ar situāciju pirms Otrā pasaules kara, tad jābūt precīziem. Tolaik bija autoritāro valstu ass - Berlīne, Roma, Tokija ar mazākiem sabiedrotajiem un it kā atstatus stāvošo Staļinu un demokrātiskais bloks ar Londonu, Vašingtonu, Parīzi priekšgalā.
Tas, ka Staļins beigās bija kopā ar ASV un Lielbritāniju, bija vēsturisks paradokss, kas pasaulei, it īpaši mums, Latvijai, un citiem Austrumeiropā dārgi maksāja. Tagad izveidojas jauna realitāte. ASV, kas ilgus gadus bija Rietumu līderis, pārvietojas autokrātu nometnē. Trampam un viņa atbalstītājiem demokrātija gluži organiski riebj. Viņi taču to nespēj noslēpt. Tramps daudz komfortablāk jūtas starp Putinu, Orbānu un tamlīdzīgiem personāžiem nekā G-7 klubiņā. Veidojas kaut kāds nebijis juceklis.
Var teikt juceklis, bet var uz to paskatīties no citas puses. Lietas sakārtojas. Tikai tādā sliktā veidā. Es piekrītu, ka ASV kustas autoritārisma virzienā. Oligarhiskā autoritārisma virzienā. Mēs redzam, kā viens bagāts cilvēks var nopirkt sev varu. Tur mehānisms varbūt ir citādāks nekā Ķīnā, bet rezultāts ir tas pats. Autoritāra sistēma. Es pat teiktu - patvaldnieciska sistēma. Tas, ko Tramps dara - tā ir tāda patvaldība. Es pats, un man ne ar ko nav īsti jārēķinās. Es pats lemju, pats valdu. Tāds cilvēks tika ievēlēts, bet jāatceras, ka arī Hitlers un Musolīni arī tika ievēlēti. Pie visām tām optimistiskajām, nomierinošajām piezīmēm, ko mūsu komentētāji saka: nevajag steigties, viņš jau tikai runā utt., es baidos, ka tur tas rumaks vairs nav apturams Vašingtonā.
Dažkārt izskan jautājums: ko Putins var piedāvāt Trampam tādu, kas viņu patiesi ieinteresētu? Es atbildu: Putins var piedāvāt Trampam to, ko viņš visvairāk vēlas. Tas ir, savu valdīšanas modeli. Ja būsi tāds kā es, tad valdīsi mūžīgi. Neapdraudēs tevi nekādas vēlēšanas, nekādi kongresi un nekādas sabiedriskās domas. Viss “zem kontroles”. Sji Dzjiņpins jau arī savulaik bija ierobežots uz diviem termiņiem. Vairs nav. Līdz ar to jautājums: vai 2028. gada novembra pirmajā otrdienā pēc pirmās pirmdienas būs ASV prezidenta vēlēšanas tādā izpratnē, kā mēs to saprotam līdz šim?
Tas ir labs jautājums, jo arī es par to esmu domājis. Man izskatās, ka Tramps tagad taisa tādu ieskrējienu, ka četri gadi viņam būs par maz. Visas tās runāšanas, ka pēc četriem gadiem viss atgriezīsies vecajās sliedēs, būs cits prezidents un tamlīdzīgi, man neliekas pārliecinošas. Es domāju, ka nekur prom no varas Tramps neies un nekas neatgriezīsies.
Man pat grūti iedomāties, ka Tramps tā mierīgi varētu pēc sava termiņa beigām aiziet no Baltā nama uz “Mar-A-Lago” un turienes klusumā baudīt vecumdienas.
Rezultātā mēs nonākam pie trim milzīgiem autoritārās varas centriem, kuri, lai kā kašķētos savā starpā, vienmēr atradīs kompromisu - ko vienam atdot, ko otram un kā vienoties par šo sadali. Otrā svaru kausā ir Eiropa. Vai tā šajā situācijā var pasauli izglābt? Man ir nedaudz bažas par to, vai vilciens nav jau aizbraucis. Objektivitātes dēļ jāpiezīmē, ka daudzas problēmas Eiropa pati sev ir radījusi. Tajā skaitā nenormālo imigrāciju, kas ir atšķaidījusi Eiropas tautas, ienesot tur daudz citādas kultūras elementu.
Par ASV iekšpolitiku mēs tā kā vienojāmies nerunāt, bet tomēr. Ir dzirdēts, ka pēc diviem gadiem būs ASV Kongresa vēlēšanas, un tradicionāli tajās zaudē tā partija, kura uzvarējusi prezidenta vēlēšanās. Līdz ar to situācija pēc diviem gadiem mainīšoties. Vai tā dēvētās vidustermiņa vēlēšanas notiks vēl pēc tradicionālā parauga? Pateikšu savu versiju. Nē, tas notiks pēc Krievijas parauga. Varbūt ne 1:1, ar amerikāņu specifiku, bet tā, ka uzvarēs tie, kuriem “vajag” uzvarēt.
Piekrītu, jo visa Trampa un viņa komandas darbība (ja runājam par Trampu, tad jāatceras arī visa viņa komanda, jo nav jau viņš viens) norāda uz to, ka viņi ne tikai pretendē uz ilgu termiņu, bet uz visu ASV politiskās sistēmas izmaiņu. De facto maiņu, saglabājot de iure demokrātijas izskatu.
Tā kā Krievijā. Vēlēšanas notiek, un ir pat it kā vairākas partijas, no kurām izvēlēties tādus pašus.
Pie politiskās sistēmas maiņas pieder arī vainīgo meklēšana. Sākumā meksikāņi, bet vēlāk jau tiešie politiskie konkurenti un citi.
Uz to parastā iebilde ir viena: ASV ar savām dziļajām demokrātiskajām tradīcijām, izslavēto svaru un atsvaru principu, tiesu sistēmu neko tādu nepieļaus.
Šīs iekšējās pretrunas Amerika ir sevī ilgi nēsājusi. Tā ir pretruna starp “krastiem” un ASV “vidieni”. Bija laiks, kad valdīja “krasti” - lielās pilsētas Losandželosa, Ņujorka, tagad arēnā iziet Amerikas “vidiene”. Tā tagad ir augšā, un tur ir veči ar šautenēm katrā mājā. Te jāmet arī akmens tajā “krastu” virzienā, jo viņi pārāk ilgi ir ignorējuši šo “vidieni”. Rezultāts ir tāds, kāds tagad ir. Tas, ka Tramps ir uztaustījis šo “vidienes” sāpi un to sekmīgi ekspluatē, liek domāt, ka viņi tikuši pie stūres, to tik viegli neatdos. Galvenais viņu trumpis ir tas, ka viņiem nav sentimenta par mehānismiem, kā to panākt. Atšķirībā no lielpilsētās dzīvojošajiem, kuriem ir sentiments pret kaut kādām demokrātiskām procedūrām, vērtībām. Vidienes “sarkanajai zeķei”, “rednekam” par to, kā panākt palikšanu pie varas, nav nekāda sentimenta.
Tagad mēģināšu tēlot optimistu. Atceries, ar kādu vilkmi Gorbačovs iesāka “perstroiku”. Visi bija entuziasma pilni, jo bija noilgojušies pēc pārmaiņām. Milzu ekspektācijas. Taču pēc dažu gadu reformām viņš savā valstī (Krievijā) kļuva par nīstu grēkāzi, kuram uzkāra visas perestroikas ķibeles. Varbūt pēc kāda laika arī ASV cilvēki būs vīlušies Trampa valdīšanā un meklēs grēkāzi. Un tas būs pa rokai - re, kur idiots Tramps, kurš visu salaidis grīstē.
Nav zināms, kādu džinu viņš ir izlaidis no pudeles. Es pat esmu lasījis amerikāņu analītiku, kurā teikts, ka ASV pilsoņu karš starp Dienvidiem un Ziemeļiem vēl nav beidzies. 1865. gadā bijis tikai noslēgts pamiers. Tā ka var gadīties ASV fragmentācija, kas nemaz nav tik nereāla, kā varētu šķist. Kādā brīdī, īpaši, ja federālā līmenī kaut kas tiks salaists grīstē, Alabamas “sarkanā zeķe” var pateikt: kāda suņa pēc man tā Vašingtona ir vajadzīga? Nevajag man viņu. Mēs paši labi tiekam ar visu galā.
Drusku aizgājām sānceļos. Mūs interesē kaut kas tuvāk. Kas notiek ar NATO?
Ja mēs saliekam jautājumus svarīguma secībā, tad NATO jautājums ir vissāpīgākais. Politikā ir ārkārtīgi svarīgi simboli. Kā jau teicu: pat ja tikai teorētiski Tramps pieļauj risināt teritoriālas problēmas ar citu NATO valsti, lietojot spēku, tad tas nozīmē - viss. Nav vairs NATO, ja kaut kas tāds ir iespējams. Visi centās to kaut kā noslāpēt. Nu labi, vecis pārteicās, bet ja viņš turpinās tādā garā...
Turpina jau arī. Nupat atkal Kanādas premjerministru nosauca par [51. ASV štata] gubernatoru.
Būtībā ir slikti, ka viņš kaut ko tādu runā par Panamu un Meksiku, bet tas tomēr ir ārpus NATO. Bet ja tā runā par citām NATO dalībvalstīm, tad jāatzīst, ka šobrīd NATO svārstās uz naža asmens. Uz eksistenciālas pastāvēšanas robežas. Sabrukt tas var ļoti ātri.
Runāsim reālistiski. NATO savā agrākajā izpratnē jau ir sabrucis. Steidzami jāveido jaunas drošības sistēmas, kas balstās uz kaut kādām bilaterālām vai multilaterālām drošības sistēmām ar Poliju, Ziemeļvalstīm, Lielbritāniju.
Nav laika bilaterālām. Uzreiz jāveido multilaterālas. Savā ziņā labi, ka Tramps visus apspļauda. Mēs varam izveidot kaut kādu apakšstruktūru. Ne bez Ziemeļamerikas, jo Tramps ir ļoti pacenties sabojāt attiecības arī ar Kanādu, un Latvijā tieši Kanādas kontingents ir starptautiskās NATO brigādes pamatā. Mums svarīgāk, lai kanādieši neaizbrauc prom, jo amerikāņu mums nav. Tā ka pie tā ir jāstrādā. Problēma ir tā, ka kādam jāuzņemas līdera loma. Tāpēc es teicu, ka līdera jautājums ir vissvarīgākais. Kādam no Eiropas līderiem jāpasaka: tā, NATO stāsts iet uz galu, tas ir acīmredzams, tāpēc jātaisa kaut kas jauns. Šī smagā diagnoze jāpasaka politiskā līmenī. Beidzam tēlot, ka tur viss kārtībā.
Makrons to jau reiz gandrīz pateica. Par to NATO smadzeņu nāvi.
Jā, bet toreiz tas nebija tik nopietni. Tas jāpasaka daudz skaidrāk un noteiktāk un tad jāveido jauna multilaterālā drošības savienība. Latvija vai Baltija pati par sevi, kaut vai pusi no budžeta mēs tērētu aizsardzībai, pastāvēt nevar.
Situācijā, kad veidojas Pekinas - Maskavas - Vašingtonas ass un pretī ir viena pati Eiropa, svarīgi, kurā pusē nostāsies globālie Dienvidi, jo tie arī nav vienoti un ideoloģiski viendabīgi. Daudzi jaunajā situācijā var tieši Eiropā saskatīt īsto draugu.
Pastāv vairākas iespējas. Pilnīgs Eiropas noriets un šīs trīsvienības valdīšana pār pasauli tuvākajā nākotnē vai arī otrs variants: Eiropa izmanto šo iespēju, tiek vaļā no tās Amerikas drošības adatas, uz kuras pēc kara tika uzsēdināta ar visiem Maršala plāniem un kara bāzēm, atgūst no ASV savu neatkarību un izveidojas par normālu, pasaulei pievilcīgu ģeopolitisko centru.
