Nepieciešamība strauji kāpināt tēriņus militārām vajadzībām nepaliks bez sekām. Tā vai nu sagraus valsts ekonomiku, vai, gluži otrādi, dos iespēju izrauties no ekonomiskās atpalicības. Aizsardzības ministrs Andris Sprūds sarunā ar “nra.lv” atzīst nepieciešamību aktīvāk iesaistīt vietējos ražotājus militārā industrijā. Tomēr bez radikāliem politiskiem lēmumiem, kuri nodrošinātu bruņošanās vajadzībām nodalīto naudu paturēt mūsu ekonomikā, neiztikt.
Kara ekonomika to arī nozīmē, ka valdība skaidri iezīmē ekonomiskās prioritātes, lai nodrošinātu nepieciešamos resursus karadarbībai. Atbilstoši valdības lēmumiem civilā rūpniecība daļēji vai pilnībā tiek pārkārtota militārām vajadzībām. Piemēram, Latvijas apstākļos metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi ražo kājnieku kaujas mašīnu korpusus, elektronikas ražotāji nepieciešamo aprīkojumu ieroču sistēmām, tekstila un šūšanas uzņēmumi ražo uniformas un speciālo apģērbu karavīriem. Tādējādi īpaši strauji tiek nodrošinātas militārās vajadzības, bet šīm vajadzībām tērētā nauda paliek valsts ekonomikā.
Tā, piemēram, janvāra beigās Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andis Dilāns parakstīja līgumu ar Spānijas uzņēmumu par 42 kājnieku kaujas mašīnu piegādi Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Darījums mūsu valstij izmaksā 373 miljonus eiro. Notikums tika pasniegts kā milzu panākums aizsardzības jomā. Var jau būt, ka aizsardzības jomā tie arī ir milzu ieguvumi, taču tautsaimniecībai kopumā tie ir absolūtie zaudējumi. Cita lieta, ja kājnieku kaujas mašīnas par šo summu tiek ražotas tepat Latvijas mašīnbūves uzņēmumos. Darbinieki saņemtu atalgojumu, no kā valstij tiek maksāti nodokļi. Nauda paliktu mūsu ekonomikā. Par to, kāpēc tas joprojām nenotiek, iztaujājām A. Sprūdu.
Esat rūpīgi izvērtējuši, vai patiesi 373 miljonus vērtās kājnieku kaujas mašīnas nevarēja saražot mūsu pašu ražotāji?
Kājnieku kaujas mašīnas tādā kvalitatīvā līmenī nevar saražot. Ražotāju skaits ir diezgan ierobežots, bet šajos 373 miljonos līdz 30% būs mūsu vietējo ražotāju saražotās komponentes, papildu aprīkojums konkrētajām bāzes kaujas mašīnām.
Vēl nesen mūsu virsnieki atzina, ka smagā kaujas tehnika Latvijas apstākļos ir neefektīva, smagie tanki un kājnieku bruņumašīnas purvainajos apvidos nogrimst. Vai ir prātīgi iepirkt šādas mašīnas?
Jā, ir ļoti prātīgi un ir svarīgi iepirkt arī šādu vairumu. Tankus mēs šobrīd neplānojam pirkt. Tādu plānu mums nav. Kājnieku kaujas mašīnas jau ir izmēģinātas Latvijas apstākļos. Caur šiem testiem izgāja trīs mašīnas. Atbilstoši specifikācijai tika veikts izvērtējums. Tās izgāja pilnu izvērtējumu pēc atbilstības tām prasībām, kas mums ir nepieciešamas. Kājnieku kaujas mašīnas ir uz kāpurķēdēm, un tās ir absolūti piemērotas mūsu apstākļiem. Kājnieku kaujas mašīnas pirmām kārtām sargā mūsu karavīrus un otrām kārtām dod papildu ugunsjaudu, lai, piemēram, iznīcinātu pretinieka tankus. Pret tankiem šobrīd mums ir prettanku ieroči, bet mobila šāda tehnika absolūti pastiprina to jaudu, kas mums ir bijusi ļoti nepieciešama. Tās mašīnas mums nepieciešamas gan karavīru aizsargāšanā, gan uguns jaudas nodrošināšanā, vēršoties pret potenciālo pretinieku.
Skatoties, kā mainās pasaule, šķiet, mums nāksies tēriņos militārām vajadzībām sasniegt līdz 6% no IKP?
Es negribētu tagad runāt par konkrētiem procentiem, jo mēs esam sarunu procesā, bet uzskatu, ka vismaz 4% ir jābūt. Aukstā kara gados NATO valstīm tie bija aptuveni 4%. Mēs esam šobrīd kara apstākļos, konflikta apstākļos. Mums tepat pie sāniem kaimiņos ir agresorvalsts, un mums ir jādara pilnīgi viss, lai mēs savas kaujasspējas pilnībā nodrošinātu. Arī NATO ģenerālsekretārs tikko kā teica, ka ir nepieciešami šie 3,7%, lai mēs sasniegtu NATO mērķus. Mēs esam rādījuši priekšzīmi, un tēriņi šajā ziņā nav kā pašmērķis. Priekšzīme tajā ziņā, ka mēs atrodamies austrumu flangā, esam tieši uz robežas ar agresorvalsti. Mūsu robeža, tā nav tikai mūsu robeža, tā ir arī ES un NATO ārējā robeža. Tādēļ skaidrs, ka ir nepieciešams sargāt gan mūsu valsti, gan arī dot kopējo ieguldījumu NATO spēkos.
Vai apstākļos, kad nepārtraukti esam spiesti kāpināt tēriņus aizsardzībai, nebūtu jēga valstij pāriet uz kara ekonomiku, ar domu, lai šie tēriņi militārām vajadzībām maksimāli nonāktu pie mūsu ražotājiem?
Piekrītu! Es absolūti piekrītu par mūsu ražotājiem! Mēs šo mūsu industriju ļoti aktīvi arī stiprinām un veicinām. Tādēļ, atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma par kājinieku kaujas mašīnām, mums ir šis uzstādījums, ka no visiem lielajiem iepirkumiem līdz 30% jāpaliek mūsu ekonomikā. Tas attiecas arī uz “Patria”. “Patria” patiešām ir veiksmes stāsts par to, ko mēs šeit ražojam. Šie 30% attiecas arī uz kājnieku kaujas mašīnām, tie attiecas arī uz mūsu lielo pretgaisa aizsardzības sistēmu, par ko mēs šobrīd esam sarunu procesā. Visur ir ietverts šis noteikums par piegāžu drošību, kas sevī ietver nosacījumu ražot šeit uz vietas. Ja tiek ražots šeit, tātad tas ir tuvumā un vienlaikus ražošanas procesā tiek iesaistīti arī mūsu ražotāji, kas veicina mūsu industriju. Jā, mēs to uztveram ļoti nopietni. Vietējā ražošana ir absolūti neaizvietojama mazām valstīm, un ne tikai mazām valstīm. Piemērs ir dronu tehnoloģijas. Mēs veidojam savu dronu armiju, un ražotāji pamatā ir mūsu uzņēmēji, protams, vienlaikus mācoties no starptautiskiem partneriem, arī no Ukrainas pieredzes.
Vai uzņēmēji, kuri ir apzinājuši, ka var ražot noteiktas lietas militārām vajadzībām, var vērsties Aizsardzības ministrijā?
Jā, protams!
Pie kā?
Valsts sekretāra vietnieks Norīša kungs ir tieši atbildīgs, ir izveidots aizsardzības industrijas departaments. Ir virkne iesaistīto gan departamentu struktūrvienību līmenī, gan arī ministrijas vadības līmenī, kas ir tendēti uz militārās industrijas attīstību. Mēs tikko kā esam iesnieguši aizsardzības industrijas inovāciju un attīstības stratēģiju. Ir uzstādīti konkrēti mērķi. Ar to var iepazīties šobrīd arī TAPā. Tas viss ir saskaņošanas procesā, kur mēs sadarbojamies ar Ekonomikas ministriju. Mēs ļoti labi saprotam, ka militārās industrijas attīstība nav tikai Aizsardzības ministrijas, bet tas ir valstisks uzdevums, kopuzdevums mums visiem.
