Kamēr ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) meklē risinājumus, kā panākt cenu samazinājumu pārtikas precēm lielveikalos, tikmēr Konkurences padome nāk klajā ar pētījumiem par lielveikalu darbību, taču neizrāda degsmi iesaistīt savus varas resursus cīņā par konkurences veicināšanu un līdz ar to arī cenu samazināšanu. Ekonomists Guntars Vītols intervijā “Neatkarīgajai” pauž, ka pārtikas cenu jautājums jārisina tieši ar Konkurences padomes darba efektivizēšanu, nevis papildu administratīvā resursa iesaistīšanu.
Sociālajā vietnē "X" pamanījām jūsu komentāru par augstajām cenām lielveikalos un Konkurences padomes darba vērtējumu, proti , "kaķis jau sen neķer peles". Iepriekš jums ir bijusi saskarsme ar Konkurences padomi?
Mana pieredze bija epizodiska. Strādāju par zemkopības ministra Didža Šmita padomnieku. Arī toreiz mēs šos jautājumus risinājām, jo arī tad tas bija aktuāli. Diskutējām par mazajiem veikaliņiem un par to, ka brīvdienās varētu ierobežot veikalu darba laiku. Tika izstrādāti dažādi risinājumi. Notika tikšanās ar Konkurences padomi. Tā toreiz teica, ka veicot pētījumu un rezultāti būšot zināmi tikai pēc vairākiem mēnešiem.
Pieskārāmies jautājumam par konkurenci, likumdošanu, ko vajadzētu tajā uzlabot, lai konkurenci veicinātu. Likumā ir dažādi interesanti termini, piemēram, "dominējošais stāvoklis tirgū". Konkurences padome uz šo skatās šauri kā uz karteļa veidošanas pamatprincipiem, sakot, ka konkurence ir konkurence, katrs dara, ko grib, un Konkurences padome neredz iespēju tālāk iedziļināties.
Es viņiem uzdevu tiešu jautājumu, vai varētu kaut ko konkrētu pateikt, ko vajadzētu darīt, mainīt likumdošanā, lai konkurenci uzlabotu? Konkurences padome bija ļoti izvairīga. Radās iespaids, ka viņi ir ļoti atslābuši, un, ja paskatāmies viņu pēdējā laika rezultātus, tad mēs neko tādu konkurences uzlabošanā neredzam.
Ministrs Viktors Valainis virza grozījumus noteikumos, vēlas ierobežot cenas pārtikas precēm. Viņš atsaucas uz Ungāriju. Man tā pieeja nepatīk, ka mēs tagad sāksim regulēt cenas, kā tas bija Padomju Savienībā, kur valdīja regulēto cenu mehānisms. Tas nav pareizais ceļš, kas būtu jāiet. Tā var ātri iebraukt auzās. Nevajadzētu ķerties klāt cenu regulēšanas mehānismam kā tādam. Tas, protams, ir ļoti vilinoši, ja mēs varam pateikt, ka desai no rītdienas jāmaksā tik un pienam jāmaksā tik, bet tas ir nepareizs ceļš. Mums ir jāskatās, kā uzlabot situāciju tirgū, kur acīmredzami šie konkurences mehānismi nedarbojas. Es domāju, ka mums ir jāpārskata Konkurences padomes pieeja. Nezinu, ko viņi tagad teiks, bet toreiz teica, lai ir, kā ir, lai viņi tur konkurē, mēs tur iekšā nejaucamies. Bet tad rodas lielais jautājums, priekš kam jūs vispār esat vajadzīgi?
Otra lieta - informācija par uzcenojumiem nav zināma. Pieeja ir tāda - mēs to tagad pieprasām pa dažādām cenu grupām, un viņi tagad to trīs mēnešus analizē. Bet pa trīs mēnešiem jau notiek kaut kas cits. Konkurences padome šos jautājumus nerisina sistēmiski. Viņi uztaisa pētījumu, konstatē, ka kaut kur kaut kas ir, un tad gaida kaut ko līdz nākamajai reizei. Notiek tāda kā peldēšana pa mākoņiem. Ja tu regulāri neseko jautājuma attīstībai tirgū, tad arī tu notiekošo neredzi.
Tad mēs izvirzījām jautājumu, ka piecenojumus kādā veidā varētu publiskot, vispārīgā veidā rādīt salīdzinošos datus. Un to varētu darīt tieši caur Konkurences padomi. Tā varētu regulāri apkopot šo informāciju.
Kas šobrīd notiek? Tāda informācija vispār nav pieejama?
Lielais piegādātājs noslēdz līgumu ar lielveikalu tīklu. Līgumā ir slepenības nosacījumi. Piegādātājs nedrīkst neko atklāt, arī to, par kādu cenu viņš pārdod. Tā būtu komercinformācija, bet tā ir tikai daļa no patiesības šajā stāstā.
Otra daļa ir tāda, ka, ja piegādātājs būtu sācis publiski sūdzēties, tad viņam rastos sarežģījumi ar lielveikaliem. Toreiz jau tā bija. Uz ministriju nāca zināmi ražotāji un sūdzējās. Bet viņi jau savu sāpi neies teikt publiski, jo tad attiecīgi lielveikali pret viņiem var veikt kādas sankcijas. Tādēļ ir jābūt tādiem mehānismiem, kurus valsts no savas puses regulē, piecenojumi atsevišķās preču grupās jāpadara publiski, lai lielveikali nevar vērsties pret piegādātāju ne ar slepenības, ne ar kādiem citiem ietekmēšanas paņēmieniem. Toreiz tas viss ar anonimizētiem līdzekļiem ar ministra starpniecību tika pateikts publiskajā telpā, un tāpēc parādījās šī doma, ka mēs kaut kādā veidā varētu šos uzcenojumus publiskot. Tieši kādā veidā to izdarīt, tas ir nākamais jautājums, vajadzīgs tehniskais risinājums.
Jo vēl ir tāda lieta, ka dažādi lielveikali rīko akcijas un vēl kaut ko. Viņi ļoti bieži dara tā, ka uzspiež piegādātājiem cenu samazināšanu. Lielveikali paši necieš, un reizēm sanāk tā, ka piegādātājiem prece jāpārdod zem pašizmaksas. Mūsu valstī problēma nav piegādātāju vai ražotāju pusē, tā ir lielveikalu pusē.
Es savos komentāros pieminēju Franciju. Tur lielie pārtikas piegādātāji savā starpā bija acīmredzot vienojušies un tirgū diktēja cenas. Tad Francijas valdība viņiem piedraudēja. Respektīvi, katrā valstī šī problēma nedaudz atšķiras ar to, kurā pusē tā rodas, un mūsu gadījumā tā noteikti ir lielveikalu pusē, ne ražotāju pusē. Mums ražotāji ir maziņi, un viņu ir arī salīdzinoši nedaudz. Bet Francijā ir savādāk.
Tātad mēs runājam par diezgan bezzobainu Konkurences padomi. Viena no metodēm varētu būt uzcenojumu publiskošana, kas būtu Konkurences padomes lauciņš. Tai vajadzētu izstrādāt metodoloģiju, kā šos piecenojumus publiskot?
Jā, un es neteikšu, ka mums vajag izdomāt kādu jaunu regulatoru vai sākt atsevišķi regulēt kādu pārtikas preču cenas vai groza cenas. Mēs taču negribam palielināt birokrātiju. Mums ir Konkurences padome, un, kad mēs runājam par augstām cenām, tad runājam par konkurences nepietiekamību vai ko citu. Mums ir jāreformē tajā institūcijā pieeja, jāmaina viņu attieksme. Viņi strādā ļoti šaurā izpratnē - tikai par to, ja kāds ir par kaut ko vienojies. Bet šeit ir jāskatās arī uz dominējošā stāvokļa izmantošanu, kur kādās noteiktās vietās lielveikals dominē mazumtirdzniecībā un viņam ir iespēja uzvesties kā monopola spēlētājam vai oligopola dalībniekam. Un par šo problemātiku ir jāstāsta plašāk. Tas mainīs pieeju.
Tātad vēlreiz: es piedāvāju risināt lielveikalu uzcenojumu jautājumu ar esošo institūciju, konkrēti Konkurences padomes, starpniecību. Nevis veidot ko jaunu, kas nozīmētu papildu “birokrātiju”. Līdzīgi bīstami ir valdības līmenī sākt regulēt preču cenas. Vilinoši, bet tas ir principiāli nepareizi. PSRS nr.2. Es piedāvāju, pirmkārt, izvērtēt esošās Konkurences padomes darba efektivitāti. Konkrētie cilvēki ar savu uzdevumu acīmredzot vienkārši netiek galā - cenas Latvijā ir vienas no augstākajām, tam nav objektīva iemesla. Arī jaunu tirgus dalībnieku, kā “Lidl”, ienākšana nav mainījusi praktiski neko. Tas liecina, ka ne jau spēlētāju skaitā ir problēma. Tā ir sistēmiska problēma, un, ja mums ir konkurences uzraugs, tad jautājums, ko viņi dara nepareizi? Kur redz problēmu?
Es pieļauju, ka daļa problēmas ar Konkurences padomi ir tā, ka tā strādā ar ļoti šauru jautājuma izpratni - meklē aizliegtas vienošanās (karteļus). Tajā pašā laikā lielveikali savu dominējošo stāvokli izmanto ar dažādiem paņēmieniem - piemēram, uzspiež piegādātājiem faktiski pazemojošus līguma nosacījumus. Uz jautājumu, kādas likumdošanas izmaiņas būtu nepieciešamas, KP vadība atbildēt nespēja. Kuram gan citam ir vairāk informācijas par šo jautājumu un iespēja dot zināšanās balstītus konkrētus priekšlikumus?
Tas pats attiektos droši vien ne tikai uz lielveikaliem, bet arī uz aptieku tīkliem, zāļu cenām aptiekās?
Tas ir labs piemērs. J mēs paskatāmies, kā darbojas mūsu zāļu tirgus, tad redzam, ka tas jau ļoti spēcīgi tiek regulēts. Tiek regulēts, cik drīkst uzlikt uzcenojumu zālēm. Saprotu, ka veselības ministrs Abu Meri tagad ir panācis izmaiņas. Viņš uzstājās kādā publiskā pasākumā un teica, ka mums vajadzētu ieraudzīt jau krietni zemākas cenas aptiekās, sākot ar nākamo gadu.
Jo tirgus ir regulētāks, jo vairāk ir tādu dominējošo spēlētāju, un tur nav un nevar būt nekādas konkurences. Aptieku tīklos ir pavisam slikti, jo aptieku tīkli pamatā mūsu valstī pieder pāris lieltirgotavām. Zāles valstī ienāk tikai caur lieltirgotavām. Nesen bija skandāls, kad vienas lielas slimnīcas pārstāvis iznāca un pateica, ka viņiem zāles ir jāpērk no lieltirgotavām un viņi nevar pirkt pa tiešo. Sistēma tā ir izveidota. Radās jautājums, vai neatļaut regulēt tirgu tādā veidā, lai lielās slimnīcas zāles varētu iepirkt ne tikai no lieltirgotavām, kuras te ir uz pirkstiem saskaitāmas, kur viena - "Repharm grupa" - ir dominējošā. Nākamais ir tas, ka visas aptiekas faktiski pieder šīm lieltirgotavām, ir dažādi zīmoli, bet individuālās aptiekas, kur ir farmaceits, tās praktiski izzūd, tādu ir palicis ļoti maz. Sanāk tā, ka pāris tirgus spēlētāji dominē, dara, ko grib, un tad atnāk valsts un pasaka, ka piecenojumi drīkst būt tikai tādi un ne savādāki, ne augstāki par kādu normu. Šobrīd tur notiek pārmaiņas, piecenojumus samazina un to nosaka ar likumu. Bet tas ir specifisks tirgus, un es nedomāju, ka pārtikas tirgū drīkst pateikt, ka maizei drīkst būt piecenojums 10%, 50% vai 100%. Es neliktu vienādības zīmi.
