Ceturtdien aiz loga nemitīgi skanēja policijas auto sirēnas: Rīgā notika Krimas platformas trešais parlamentārais samits, uz kuru ieradās arvien jauni dalībnieki, tikmēr “Neatkarīgā” iztaujāja ārlietu ministri Baibu Braži (JV) par Latvijas lomu starptautisko attiecību veidošanā un šo attiecību virzīšanā.
Ļoti daudzi cilvēki ir sašutuši par ANO ģenerālsekretāra Antoniu Guterreša soli: viņš kārtējo reizi pārspēja pats sevi, dodoties uz Kazaņu, Krieviju, uz BRICS konferenci, lai tiktos ar slepkavu, teroristu un kara noziedznieku Putinu. Kā vērtēt šo Guterreša “pasākumu” un ANO kā tādu? Latvija diemžēl ir šīs organizācijas dalībvalsts.
ANO ģenerālsekretāram jābūt neitrālam. To viņš pats vienmēr ir uzsvēris, jo viņš ir ANO principu aizstāvis. Guterreša nostāja tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija ļoti skaidra: tā ir agresija, un viņš to pateica publiski. Arī ANO kā tāda nekad nav atzinusi Krimas aneksiju - Krima ir Ukraina.
Guterrešs ir apmeklējis iepriekšējos BRICS pasākumus, kas notika Dienvidāfrikā un citur. Tomēr šis pasākums Kazaņā ir citāds, jo tas notiek Krievijā. Un arī tas, ka kremļa miesnieks ir Starptautiskās krimināltiesas izsniegtā aresta ordera “īpašnieks”, situāciju, mūsuprāt, maina būtiski. Mediju iespēja atspoguļot Kazaņas pasākumu ir bijusi ierobežota, un mēs pagaidām (intervija notika ceturtdien, 24. oktobrī - E.V.) neesam dzirdējuši, ko ir teicis ANO ģenerālsekretārs - vai apstiprinājis ANO nostāju par agresiju.
Toties Putinam viņš klanījās, saliecies deviņos līkumos.
Fotogrāfija kopā ar kremļa miesnieku ANO dalībvalstīs, tostarp Latvijā, nerada sajūtu, ka ANO principi tiek īstenoti. Tas faktiski leģitimizē šo - mūsu ieskatā - slepkavu, proti, Putinu, kurš ir organizējis un attaisnojis iebrukumu Ukrainā. Un tas nav labākais skats, kas atbilstu ANO ģenerālsekretāram.
Saprotu, ka Latvijas ārlietu dienestam nav iespēju iegūt informāciju par to, kas notiek Kazaņā, jo mūsu vēstniecībai Maskavā ir samazināts štats, tāpēc nevar iegūt audioierakstus. Tas jau tāds smalks darbs…
Šobrīd daudzas lietas var uzzināt un analizēt bez fiziskas klātbūtnes. Ja runājam par vēstniecībām: mēs esam samazinājuši Krievijas klātbūtni Rīgā, ir slēgti konsulāti. Šobrīd nav attiecību vēstnieku līmenī. Un latviešu diplomātu nebija arī Kazaņā.
Gribu viest skaidrību par to, kas notiek ar ANO bēgļu aģentūru (UNRWA), kas koordinē gandrīz visu palīdzību, ko saņem Gazas josla. Izraēla apsūdzējusi aptuveni desmit no organizācijas darbiniekiem par piedalīšanos “Hamās” sarīkotajā slaktiņā. Kā tad īsti ir? Vai UNRWA ir piedalījusies šajā slaktiņā, nodrošinot ar naudu “Hamās” teroristus? Un vai Latvija joprojām maksā šai bēgļu aģentūrai? Vairākas valstis ir atteikušās to darīt.
UNRWA ir nodarbināti ap 30 000 darbinieku. Šīs aģentūras biroji atrodas daudzās pasaules vietās - Amanā, Ženēvā, Ņujorkā. Tie, kuri ir strādājuši Gazā… Pēc pērnā gada 7. oktobra slaktiņa tika veikts speciāls pētījums: vai organizācijai ir pietiekami resursi un procedūras, lai novērtētu riskus, kas saistīti arī šīs aģentūras darbiniekiem. Respektīvi, vai cilvēki tiek skrīnēti, vai tiek pētīta viņu individuālā vēsture utt. Tāpat kā pie mums Latvijā ir dienesti, kas pēta, vai cilvēks var dabūt pielaidi attiecīgiem dokumentiem, kādas ir bijušas finansiālās saistības un tamlīdzīgi.
Ziņojums identificēja vairākas sistēmiskas lietas, kas jāmaina. Šogad 5. augustā publiski parādījās informācija par cilvēkiem, kuri varētu būt saistīti ar teroristiem. Tie bija deviņi no kopumā 30 000 ANO bēgļu aģentūrā nodarbinātajiem. Tomēr šobrīd nav apstiprinājuma, ka viņi varētu būt saistīti ar terorismu.
ANO bēgļu aģentūras humānajai iesaistei patlaban nav alternatīvas Gazā, un tai ir būtiska loma reģionā - aģentūra nodrošina pārtikas piegādes, jo Gazā nav lauksaimniecības, no Ēģiptes puses piegādāt pārtiku ir sarežģīti, bet no Izraēlas puses tas notiek daļēji. Tāpat aģentūra nodrošina skolas - ne tikai Gazā, bet arī Jordānijā, lai bērni var iegūt vismaz kaut kādu izglītību. Vēl ir arī pamatlietas, lai nodrošinātu higiēnu. Tas viss ir tas, ko dara UNRWA humānās krīzes apstākļos.
Uz laiku bijām apturējuši maksājumu. Izvērtējot ANO reakciju uz apsūdzībām pret UNRWA darbiniekiem, kā arī ņemot vērā Neatkarīgās pārskata grupas secinājumus, līdzīgi kā vairāki citi mūsu partneri (Vācija, Francija, Kanāda, Zviedrija, Somija, Spānija, Japāna) esam atjaunojuši iemaksas aģentūrai.
Mums nav pamata apturēt visu to labo darbu, ko dara UNRWA. Un tas, ko mēs maksājam, ir 17 000 eiro gadā.
Rīgā notika Krimas platformas trešais parlamentārais samits. Vai tas kaut ko uzlabos, mainīs? Eiropas un ASV reakcija uz notikumiem pasaulē ir lēna, rietumvalstis neizrāda degsmi, lai Ukraina patiešām uzvarētu.
Kāpēc notika tāds Krimas samits? Tā mērķis bija fokusēt politisko līderu uzmanību uz Ukrainu. Ja politiskie līderi ko saka, tad valdības ieklausās. Tas ir spēku līdzsvars. Kad tu klausies ukraiņu, Krimas tatāru stāstus par to, ko Krievija ir izdarījusi, tu nodefinē atziņas sev, savai valstij, lai atbalstītu Ukrainu. Tas jādara regulāri un dažādos formātos. Par to mēs domājam un darām ikdienā iespējamo, lai nodrošinātu Ukrainai vajadzīgo lielāko atbalstus.
Krimas konferencē piedalījās līderi no visiem kontinentiem, no vairāk nekā 40 valstīm. Pēdējais runāja Libērijas pārstāvis, bija arī pārstāvis no Ganas un arī no Klusā okeāna salas Tongas - viņš ceļā uz Rīgu bija pavadījis 30 stundas. Šīs valstis, protams, nav no tām, kas ik rītu mostas ar domu: kas notiek Ukrainā un kā varētu palīdzēt Ukrainai? Bet tad, kad viņi šeit atbrauc, viņi runā ar eiropiešiem un vairāk izprot mūsu bažas par Krievijas rīcību, kā arī Krievijas kara Ukrainā globālo negatīvo ietekmi, un šīs sarunas pēc tam viņus mudina virzīt Ukrainas jautājumus un atbalstīt mūs.
Konferences sagatavošana - tas bija mēnešiem ilgs darbs, ko veica Saeima, vēstniecības un mūsu kolēģi šeit, Rīgā. Mēs uzskatām, ka tas ir tā vērts: lai novestu kara noziedznieku līdz tiesai, ir nepieciešams politiskais lēmums. Lai pieņemtu kādus balsojumus ANO, arī ir vajadzīgs politisks lēmums. Un tā, soli pa solim, mēs būvējam atbalstu Ukrainai.
Krievija šobrīd nekaunīgi maina valstu robežas, tā ir atklāti deklarējusi, ka NATO vajag aizbīdīt līdz 1997. gada robežām, pasludinājusi, ka Ukraina nav valsts un ka vajag atjaunot PSRS - vismaz teritoriāli. Kā jūs domājat: cik tālu tas izdosies Krievijai?
Nedomāju, ka Krievijai tas izdosies. Protams, pirms vairāk nekā divarpus gadiem rietumvalstu reakcija bija ātrāka, un tas saistījās ar to, ka kļuva skaidrs: Ukraina aizstāvēsies. Līdz Krievijas iebrukumam nebija skaidrs, kā viss attīstīsies. Atcerēsimies pirmos video, kur prezidents Zelenskis kopā ar saviem cilvēkiem saka: mēs esam šeit, mēs cīnīsimies. Tajā brīdī arī citas valstis pieņēma lēmumus palīdzēt Ukrainai.
Mēs - Latvija - paļāvāmies uz izlūkdienestu informāciju: mūsu analīze rādīja - karš ir neizbēgams. Mēs arī pieņēmām lēmumu: ātrāk atbalstīt Ukrainu. Kara sākumā mēs aizsūtījām ukraiņiem “Singer” raķetes, to darīja vēl dažas valstis, kas par to nav publiski teikušas. Ukrainai šīs raķetes ļoti noderēja - visticamāk, ar šiem stingeriem Hostomeļas lidostā tika iznīcināti krievu helikopteri. Es neapgalvoju, ka tie bija tieši latviešu stingeri, bet, katrā gadījumā, mēs nodrošinājām to esamību.
Valstis ātrāk pieņēma lēmumus sākumposmā. Savukārt šobrīd ir jāpieņem pavisam cita veida lēmumi. Par militāro palīdzību - tas ir vienkārši piegāžu jautājums. Par finanšu palīdzību - tas ir politisko lēmumu jautājums. Tā, piemēram, saistībā ar Krievijai konfiscētajiem līdzekļiem: nesen Eiropas Parlaments atbalstīja ārkārtas aizdevumu Ukrainai līdz pat 35 miljardu eiro apmērā, ko atmaksās, izmantojot nākotnes ieņēmumus no iesaldētajiem Krievijas aktīviem. ASV dos 20 miljardus eiro, kas tiks ņemti no
Krievijai konfiscētajiem līdzekļiem, kas patlaban iesaldēti Rietumos.
Kāpēc tas šobrīd notiek lēnāk?
Tur ir vairāki sarežģīti juridiskie jautājumi. Valstīm, kuru jurisdikcijā atrodas šie līdzekļi, jābūt pārliecinātām, ka tie patiešām ir Krievijas līdzekļi. Tāpat jautājums: kādas ir garantijas, ja mainās sankcijas? Piemēram, ja notiek tiesas process un ja kaut kādas sankcijas tiek attiesātas atpakaļ, tad kurš būs atbildīgs par kādam cilvēkam piederošajiem līdzekļiem, kas jau būs aizskaitīti Ukrainai?
Mēs visi gribam ātrāku Ukrainas uzvaru, par to nevienam nav šaubu. Arī mums ir jautājums: kāpēc nevarēja uzreiz visu iedot ukraiņiem? Bet patiesība ir tāda, ka neviens īsti nezināja, kā šis karš attīstīsies.
Tagad ar redzīgām acīm jāpaskatās uz pirmskara laiku, uz kara sākumu, lai saprastu, cik tālu esam gājuši un cik daudz darījuši, kā attīstījusies Ukraina un tās cilvēki, jau reāli kļūdami par daļu no Rietumu sabiedrības. Lielā mērā tas noticis, pateicoties Zelenskim un viņa komandai. Pa šo (kara) laiku ir daudz izdarīts eirointegrācijā, lai gan līdz kara sākumam bija lielas šaubas par institūciju un likumu atbilstību. Nebija lēmuma par Ukrainas virzību uz ES, savukārt ES nebija vienprātības par to, vai Ukraina jelkad kļūs ES dalībvalsts. Toties tagad Ukrainai ir atvērtas sarunas par tās iestāšanos ES. Skaidrs, ka dalība ES reformē valsti no iekšienes, un tas notiks arī Ukrainas gadījumā: tā būs institūciju, sistēmu un standartu maiņa, bet tas nebūs jau rīt.
Tam Ukraina iet cauri - par spīti tam, ka ir karš. Tas pats būs ar NATO. Tas nav vienkārši “papīrītis ar parakstu”, tie ir detalizēti lēmumi par bruņoto spēku un komunikāciju sistēmu savietojamību, par iepirkuma procedūrām, par pielaižu sistēmām utt. Un tas viss ir pielemts divu gadu laikā.
Pirmie lēmumi bija izdzīvošanas lēmumi, tagad lēmumi ir daudz konceptuālāki un sarežģītāki. Tagad mēs runājam par to, ka Ukrainai jāļauj uzbrukt tālākiem leģitīmiem militāriem mērķiem Krievijā, par to runāja arī NATO ģenerālsekretārs. Un es pat negribu, lai šī diskusija turpmāk ir publiska - lai kāds varētu pateikt, re, Ukrainai tagad ir tiesības uzbrukt tādiem un tādiem militāriem mērķiem.
Respektīvi, par to publiski nav jārunā.
Precīzi. Bet tas, ka šī diskusija bija vajadzīga, lai konstruētu nākamo soli un radītu spiedienu, ir skaidrs. Un to patlaban ir akceptējuši gandrīz visi. Taču nākamajiem soļiem nav jābūt publiskiem. Lai ir stratēģiskais pārsteigums krieviem: triecieni jāveic pa būtiskiem militāriem objektiem. Tie var būt lidlauki, apgādes bāzes, munīcijas noliktavas - viss, kas iespējo Krievijas karu.
Bet Krievija savus mērķus nesasniegs. Tas ir īsais stāsts. Jo tā vienotība, kas mājo ES un NATO, ir milzīga. Krievijai to nav izdevies un neizdosies sašķelt.
Jūs esat optimiste.
Esmu klāt sarunās, tāpēc to jūtu.
Jūs ikdienā tiekaties ar politiskajiem līderiem. Vai ir pamats tam, ko rakstām avīzē, proti, ka Eiropas un ASV neizlēmība var mudināt Krieviju izraisīt globālu karu? Pat atomkaru? Vai šo līderu izteicienos skan bažas par šādu iespējamību?
Kodolatturēšanas izpratne kopš kara sākuma ir būtiski paaugstinājusies. Tās mistiskās sarkanās līnijas, ko Putins vienmēr iezīmē, patiesībā nav tik sarkanas. Kodolieročus neviens nekad nav izmantojis, un, lai kaut ko tādu darītu, jānotiek eksistenciālām lietām. ANO Drošības padomes piecas pastāvīgās dalībvalstis (Ķīna, Krievija, ASV, Apvienotā Karaliste un Francija), kas ir kodolvalstis, pērn vienojās par kopīgu deklarāciju, ka “kodolkarā nekad nevar uzvarēt, un to nekad nedrīkst izraisīt” (a nuclear war can never be won and must never be fought). Tā ir patiesība.
Un tāpēc arī uzbrukumi leģitīmiem militāriem objektiem, kas ir Ukrainas tiesības, ir ANO statūtu pašaizsardzības koncepta 51. panta ietvaros.
Bet propaganda ir propaganda, un tā ir jāfiltrē, jāliek kontekstā, un to Krievija un PSRS ir darījušas vienmēr, dezinformāciju izplatot visdažādākajos veidos.
Ir Tomasa Rida grāmata par dezinformāciju: “Active Measures: The Secret History of Disinformation and Political Warfare” (“Aktīvie pasākumi: dezinformācijas un politiskā kara vēstures noslēpumi”) - tur no teorijas un prakses viedokļa aprakstīts, kā dezinformācija tika izmantota jau kopš PSRS izveides. Krievijas aktivitātes nāk kopā ar politiskām slepkavībām, kā arī politisko un koruptīvo ietekmi. Krievijas mērķis ir panākt politisko un ekonomisko līderu, kā arī mediju lojalitāti dažādu iemeslu dēļ. Krievija to darījusi vienmēr.
Šobrīd skaidri redzam, ka Krievija ir KGB (VDK) vadīta valsts, un gaidīt, ka viņi kaut ko darīs citādi, nav nekāda pamata. Strādājot kopā ar kolēģiem NATO un ES, redzu, ka nevienam nav nekādu ilūziju.
Un Krievija aktīvi strādā Eiropas valstīs, mēģinot konsolidēt viedokļus ar lietām, kas ar Krieviju faktiski nav saistītas. Tā, piemēram, Moldovas vēlēšanu konteksts: Krievijas propaganda apgalvoja, ka, iestājoties ES, visi paliks par gejiem, Moldova zaudēs suverenitāti, Moldova nekad neko pati nelems, konstitūcija tiks atcelta, Moldovai būs Ukrainas liktenis utt. Mērķis bija: radīt draudus, izraisot apjukumu.
Rietumvalstis, pamatā ASV, atturas ļaut apšaudīt leģitīmos militāros mērķus Krievijā, no otras puses - Putins nevar atļauties zaudēt šajā karā, jo tad viņu sagrauzīs paša atbalstītāji.
Šobrīd skaidrs ir tas, ka Krievijas politika ir karš - Krievijā visi iekšējie varas instrumenti ir pakļauti karam. Tā ir politika, ekonomika, privātais sektors, mediji, baznīca. Šobrīd un tuvākajā nākotnē neredzu nevienu indikatoru, kas liecinātu, ka Krievija mēģinātu virzīties uz mieru.
Tas nozīmē, ka aizsardzība un drošība, kā arī atbalsts Ukrainai mums būs vissvarīgākās prioritātes nākamajiem gadiem. Noteikti nevar paļauties uz to, ka Krievijā kaut kas, iespējams, mainīsies un tur pēkšņi sāksies “miera baložu salidojums”.
Mums jādara viss, lai maksimāli mazinātu Krievijas kara ekonomiku un degradētu Krievijas spējas, piemēram, pazeminot naftas cenas, liedzot pieeju tehnoloģijām. Tas ir pastāvīgs dialogs un diskusijas ar kolēģiem citās galvaspilsētās. Šis darbs nav viegls kaut vai tāpēc, ka mūs pastāvīgi kāds mēģina iespaidot. Piemēram, arī saistībā ar atvienošanos no Krievijas elektrotīkliem: dezinformatori kliedz - celsies cenas! Nu, necelsies cenas. Tas viss jau ir iekļauts tarifā.
Mums jāapzinās, ka pie mums nav karstais karš, bet tas, ka mūs mēģina iespaidot visu laiku, ir fakts.
****
ANO ģenerālsekretariāta informācija par Antoniu Guterreša komunikāciju par viņa dalību BRICS.
***
“Mums vajadzīgs miers”
Savas runas nobeigumā Guterreša kungs sacīja, ka starptautiskajai sabiedrībai “jāstiprina un jāatjaunina miera mehānisms”, kas ietver Drošības padomes pastiprināšanu mūsdienu pasaules atspoguļošanā.
Viņš norādīja, ka Nākotnes paktā ir ietverti svarīgi soļi atbruņošanās jomā. Tas ietver pirmo daudzpusējo nolīgumu par kodolatbruņošanos vairāk nekā desmit gadu laikā, kā arī pasākumus, lai risinātu kosmosa ieroču un nāvējošu autonomo ieroču izmantošanu.
“Mums Ukrainā ir vajadzīgs miers. Taisnīgs miers saskaņā ar ANO statūtiem, starptautiskajām tiesībām un Ģenerālās asamblejas rezolūcijām,” viņš turpināja.
***
Turpinājums sekos. Intervijas turpinājumā: par to, ko dod vai atņem sankcijas, par Krievijas ēnu kuģiem, kas apdraud ne tikai Baltijas jūru, par to, vai mūsu ostas ir tukšas, par to, kā ārlietu dienests palīdz uzņēmējiem, par Latvijas attiecībām ar Ķīnu.
