Par Putina šizofrēniskajiem “apsvērumiem” un par Kēnigsbergas jautājuma atlikšanu vēl uz 70 gadiem, par Sudžas iedzīvotāju padošanos Putina propagandai un Kurskas virziena perspektīvām, par to, ka vēsturiskās un politiskās pīles dažkārt mēdz lidot – “Neatkarīgās” saruna ar vēsturnieku un politologu Kārli Daukštu.
Vai šobrīd ir iespējamas miera (pamiera) sarunas starp Krieviju un Ukrainu?
No abām pusēm dzirdamā retorika liecina, ka nav iespējamas. Gan viena, gan otra puse ultimāta formā paziņo savus nosacījumus. Bet sarunas tomēr notiek. Un tās notiek diezgan slepeni, iespējams, Katarā. Šo sarunu organizēšanā piedalās Turcija. Fakts, ka arī Ķīna to dara - netieši. Informācijas par to gan ir gaužām maz.
Abu pušu ultimatīvos nosacījumus nav iespējams apspriest, jo būtībā tie izslēdz jebkādas miera koncepcijas, jebkāda miera noslēgšanas iespējas.
Ir skaidrs, kāpēc ukraiņi karo: viņi aizstāv savu valsti. Bet kāpēc šo bezjēdzīgo iebrukumu svešā valstī un šo karošanu turpina Krievija?
Jums ir taisnība: tas ir bezjēdzīgs karš, kas var ievilkties vēl uz vairākiem gadiem. Bet situācija ir tāda, ka neviena no pusēm nedrīkst atļauties zaudēt šajā karā iekšpolitisko apsvērumu dēļ: to nepieļautu nedz krievi, nedz ukraiņi. Nesen Kijivā tika veikta aptauja, kas parādīja, ka aptuveni puse iedzīvotāju ir par to, lai turpinātu karu, lai turpinātu cīņu pret krievu invāziju un izmestu krievu okupantus no Ukrainas, saglabājot Ukrainas teritoriju 1991. gada robežās.
Tajā pašā laikā Krievijas diktators Putins ārkārtīgi baidās pārtraukt karu, jo tā pārtraukšana nozīmēs viņa varas beigas - pirmām kārtām tas attiecas uz militāro sfēru.
Pēdējā laikā aizvien vairāk pastiprinās to cilvēku balsis, kuri redz Krievijas uzsāktā kara bezjēdzību. Vienlaikus Krievijā attīstās kara ekonomika, un tā spiež ekonomikas produktīvā spārnā pārstāvjus atzīt, ka kara pārtraukšana radītu vēl lielāku haosu un pietuvinātu valsts sabrukuma iespējamību. Karš ir kā vienojošs elements, kas “salīmē” Krievijas sabiedrību.
Protams, jo Putins jau pateica, ka valsts ekonomiskā attīstība ir iespējama tikai kara apstākļos. Beidzot ir rasts attaisnojums asiņainam, ne ar ko nepamatotam karam!
Tie ir Putina šizofrēniskie “apsvērumi”. Viņam neviens nav pateicis, ka miera apstākļos ekonomika attīstās daudz ātrāk, produktīvāk un jēdzīgāk iedzīvotājiem. Bet Krievijas varai iedzīvotāju intereses nekad nav bijušas svarīgas, varai nozīmīgi tikai tas, cik daudz šo iedzīvotāju var ietērpties zaldātu formās.
Interesanta ir arī situācija ar Kēnigsbergu, ko krievi nosaukuši par Kaļiņingradas apgabalu: bija taču runa par to, ka šī teritorija jāatdod atpakaļ īstajiem saimniekiem 50 gadus pēc “uzvaras” Otrajā pasaules karā.
Situācija ir mazliet sarežģītāka. Pirms Buša un Gorbačova tikšanās, kurā viņi abi vienojās zināmā mērā par pasaules sadalīšanu, 90. gadu sākumā Bušs bija viesojies Kijivā un brīdinājis Ukrainu neatkārtot “kļūdu” un neaiziet no Krievijas. Tomēr Ukraina jau vēlāk pasludināja savu ceļu uz neatkarību.
Taču vienlaikus bijusi runa arī par Kēnigsbergu. Es nevaru apgalvot, jo man nav dokumentu, taču toreiz esot izskanējis priekšlikums: atlikt Kēnigsbergas jautājuma risināšanu vēl uz 70 gadiem.
Tā ir patiesība vai vēsturiski politiska pīle - to mēs nezinām. Taču skaidrs, manuprāt, ir viens: Kēnigsbergas un citu anektēto teritoriju atdošana vai neatdošana izšķirsies kaujas laukā Ukrainā.
Bet šodien paredzēt neko nevar. Paskatieties, kas notika ar Baltkrieviju. Visa Kurskas epopeja noritēja ar klusu Baltkrievijas atbalstu, kas izpaudās pamanāmā Lukašenko karaspēka atvilkšanā no Ukrainas robežas. Viņš pēkšņi pavēlēja atvilkt savu armiju no robežas, un tad daļa no Ukrainas 250 000 vīru armijas, kas nosedza Kijivu no Baltkrievijas, varēja novirzīties uz Kurskas apgabalu.
Kad savulaik biju Harkivā, kāds ukrainis man teica, ka Lukašenko patiesībā neieredzot Putinu un Krieviju. Vēsturiskās un politiskās pīles dažkārt mēdz lidot…
Kā jūs domājat: vai ukraiņi ies tālāk, respektīvi, kā attīstīsies Kurskas virziens?
Iespējams, ka Kurskas virziens, kāršu valodā runājot, ir diplomātiskais trumpis teritoriju apmaiņā. No militāri tehniskā aspekta - ukraiņi ir ielēkuši lielā bedrē, un ir divas iespējas: krievi viņus var sakaut, taču ukraiņi var arī nelieliem soļiem virzīties uz Kursku.
Ap Kursku krievi patlaban veido ierakumus, un tas ir rādītājs, ka ukraiņu uzbrukumu krievi uztver ļoti nopietni. Lai izsistu ukraiņus no Kurskas apgabala, krieviem ir nepieciešams ap 50 000 karavīru, bet tādas armijas krieviem nav. Viņi cilvēkus patlaban lasa no Tālajiem Austrumiem, no dažādiem garnizoniem, kur vēl palikuši karavīri, bet vienlaikus viņi neatsakās arī no uzbrukumiem Ukrainas dienvidos.
Dramatiska situācija ir Pokrovskā. Ja tā tiek zaudēta, ukraiņu fronte tur var sabrukt. Pokrovska ir stratēģiski svarīgs punkts. Tā ir īpatnēja situācija: iespējamais ukraiņu armijas zaudējums dienvidos, savukārt - uzvara vai morāla stiprināšana Kurskas virzienā, sodot Krieviju par tās uzbrukumu. Bet viennozīmīgi prognozēt nav iespējams.
Varbūt jāskatās Latvijas Televīzija un jāklausās Latvijas Radio, kas mums sniegs pareizas prognozes? Jo ir taču drosmīgi korespondenti, kuri parāda, kas notiek, piemēram, Sudžā - Krievijas pilsētā, ko ieņēmuši ukraiņi.
Viendien uzmanīgi skatījos LTV “Panorāmu”. Tur bija sižets par pilsētu Sudžu. Tika intervēti pilsētas iedzīvotāji. Viņi visi runāja, acis nodūruši, faktiski atbalstot sava diktatora Putina noziedzīgās darbības.
Jā, tajā sižetā neviens no iedzīvotājiem atklāti neiestājās pret Putina noziegumiem, tikai apgalvoja, ka neko nezinot par karu Ukrainā.
Šādus sižetus, iespējams, izmantos Krievijas propagandisti, lai motivētu pretoties ukraiņiem, kuri nevis izlaupa ieņemtos ciemus, kā to dara krievi, bet patiesībā glābj vietējos iedzīvotājus no bada nāves un iznīcības. “Vstavaj, strana ogromnaja, vstavaj na smertnij boj! (Celies, lielā valsts, celies nāves kaujai! - krievu val.) - šis lozungs var ietekmēt mobilizācijas noskaņojumus, jo marginālie, degradētie slāņi pieprasa Putinam dot triecienus pa lēmumu pieņemšanas centriem Rietumos.
Iespējams, ka tā ir krievu dabiskā vēlme - iet uz galēju iznīcību.
Iespējams. Šis LTV sižets radīja vairāk jautājumu, mazāk - atbilžu. Bet žurnālisti nereti parāda kaut kādu neiedomājamu patiesību.
