Par valdības dinamismu un lakmusa papīrīti, par birokrātijas mazināšanu un apvienotā sabiedriskā medija valdes milzīgajām algām, par “Rail Baltica” problēmām Lietuvā un Latvijā, par to, vai valdībai ir ilgtermiņa attīstības stratēģija un komunikācija ar sabiedrību – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Pirms gada - 24. augustā - jūs par premjeri aicinājāt Eviku Siliņu (JV): viņai tika uzticēts veidot jauno valdību - lai tā būtu dinamiskāka, lai atšķirtos no Kariņa valdības. Kā tad ir sanācis?
Katru valdību veido ar plašiem redzējumiem, bet tad process saskaras ar dzīves skarbo realitāti, un tad sākas cīņa ar visām problēmām, kas ik dienu nāk priekšā. Šai valdībai pilnīgi noteikti viens no smagākajiem jautājumiem ir “Rail Baltica” un ekonomikas izaugsmes trūkums, kas aizņem arī Saeimas prātus.
Bet ja runājam par konkrētiem darbiem, viens no galvenajiem punktiem, kas satrauc arī mani, ir drošība - gan ārējā, gan iekšējā. Tur ietilpst ārējās robežas stiprināšana, militārās infrastruktūras veidošana. Tas viss tiek risināts. Pats esmu diezgan biežs viesis gan bruņoto spēku, gan iekšlietu sistēmas dažādās vienībās. Apmeklēju arī robežu. Tur lietas iet uz priekšu.
Kur ir problēmas… Un to esmu teicis, arī uzrunājot Saeimu jūnijā, dažādās preses konferencēs, arī sarunās ar nozares ministriem un Ministru prezidenti, ka vēlos daudz nopietnāku progresu divās jomās. Pirmkārt, tā ir civilā aizsardzība un krīžu vadība. Tur pietrūkst speciālistu gan pašvaldībās, gan valsts līmenī, tāpat arī nav infrastruktūras, ir tikai padomju laiku infrastruktūras paliekas. Trūkst plānu, informācijas sabiedrībai un sadarbības starp valsti un pašvaldībām, privāto sektoru. Regulāri pie tā strādājam Nacionālajā drošības padomē, bet pagaidām progress nav pietiekams. Otrā lieta, kas saistīta ar jaunā budžeta pieņemšanu, ir finansējuma palielinājums iekšlietām.
Svarīga ir arī birokrātijas mazināšana un tas, ko mēs dēvējam par valsts konkurētspēju. Tas ir vēl viens jautājums, kas šai valdībai jāņem vērā, diskutējot gan par nodokļiem, gan par budžetu. Rezultāts būs kā lakmusa papīrītis, kas parādīs, uz ko tā ir spējīga.
Gribu atgādināt, ka līdz pēdējam brīdim, līdz balsojumam par uzticības izteikšanu valdībai Saeimā, es aicināju partijas atmest aizvainojumus un nesaprašanos un veidot pēc iespējas plašāku koalīciju. Daudzu objektīvu un, manuprāt, pārāk daudz subjektīvu, personisku iemeslu dēļ tas neizdevās. Vai plašāk valdība būtu ar lielāku dinamismu, to es nezinu. Bet šai valdībai ir daudz problēmu, ir lietas, kas iet uz priekšu, ir lietas, kas neiet.
Kuras neiet?
Ar birokrātijas mazināšanu neveicas. Kad runāju ar cilvēkiem novados, ar pašvaldību pārstāvjiem, ar uzņēmējiem, uzzinu, ka birokrātijas mazināšanos viņi nejūt. Mums nereti patīk sevi pārkontrolēt, un, ja kaut kas nav ierakstīts instrukcijās, tad uzvar nevis veselais saprāts, bet gan bezjēdzīga atrunāšanās, kas balstās uz šīm instrukcijām.
Un tas patiesībā nav ne Saeimas, ne šīs, ne iepriekšējo valdību jautājums, tas mums katram dziļi sēž iekšā: bailes kļūdīties, vēlme nodrošināties ar papildu saskaņojumiem utt. Kontrolētāji mēs esam nadzīgi, bet tos, kuri kaut ko paveikuši, neievērojot instrukcijas, nereti gaida sods. Tā jau ir plašāka problēma.
Intervijā LTV premjere Evika Siliņa teica, ka algu palielinājums publiskajā sektorā jāpiebremzē. Kā tad tā? Kāpēc tā satraukt publisko sektoru, ja ir nolemts, ka no 2025. gada 1. janvāra tiks palielinātas algas par tik un tik procentiem? Gan ministriem, gan deputātiem, gan citiem darbarūķiem.
Saeima to var izlemt citādi. Ir bijuši tādi precedenti. Var sabremzēt vai pilnībā iesaldēt algu pielikumu jūsu minētajām amatpersonām. Nekas nav akmenī iecirsts. Bet izņēmumam ir jābūt iekšlietu sistēmas algām.
Mēs nereti šausmināmies, ka Lietuvā un Polijā notver migrantus, kuri ieradušies caur Latviju. Taču tas nav stāsts par robežas žogu, jo žogs tikai aizkavē robežas šķērsošanu, žogs nekad un nevienu nav pilnībā apturējis. Mums jābūt pietiekamam skaitam robežsargu, kuri attur šos migrantus šķērsot Latvijas robežu.
Ja turpināsies situācija ar robežsargu iztrūkumu, karstākie kritiķi varēs paši iet uz robežu, lai to sargātu, jo ar lamāšanos sociālajos tīklos nepietiks.
Vēl mums ir jautājums par to, kas tika solīts skolotājiem, un šis solījums ir jāievēro. Ja lemjam bremzēt algu pieaugumu, tam jāattiecas uz visiem: uz ierēdņiem un politiķiem, sākot no Valsts prezidenta un uz leju - uz visiem jāattiecina algas nepaaugstināšanas faktors. Tas pats attiecas uz valsts kapitālsabiedrību vadību, sevišķi uz tām kapitālsabiedrībām, kas ir monopolisti un nekonkurē tirgū.
Taču visam pāri ir pats galvenais budžeta jautājums - drošība. Mēs nezinām, kas notiks Ukrainā, mēs nezinām, kā beigsies vēlēšanas ASV, mēs zinām tikai to, ka gan Latvijai, gan Eiropai kopumā savā drošībā ir jāinvestē daudz vairāk.
Saprotu, tas rada diezgan lielu spriedzi citos budžeta naudas saņēmējos, taču tikai tad, kad mēs paši sajutīsimies drošāki, iespējams, sāks uzlaboties demogrāfija: es zinu daudzas ģimenes, kuras baidās laist pasaulē bērnus, domājot par viņu nākotni.
Zinu arī investorus, kuri gatavi nākt uz Latviju, sakot, ka mēs paši te pārspīlējam vienu otru problēmu, salīdzinot ar citām valstīm. Bet mums blakus ir neprognozējams kaimiņš, un tikai tad, kad visi redzēs, ka drošībā un aizsardzībā ir nopietni investēts, tad ekonomiskā aktivitāte un investīcijas palielināsies.
Jā, un mēs arī esam atkarīgi no tā, kas notiek Eiropas tirgos. Mēs esam eksportspējīga valsts, bet, ja citur sabremzējas ekonomika, tā sabremzējas arī pie mums. Tas ir mans viedoklis, bet budžeta diskusijas vēl tikai sākas. Tās uzņem apgriezienus.
Mums tagad tāds periods, ka naudas nav, bet ir jau nolemts kārtīgi pašķērdēties. Jauntopošā apvienotā sabiedriskā medija valdes locekļu algas ir burtiski kosmoss: no deviņiem līdz desmit tūkstošiem eiro mēnesī. Algas lielākas nekā Valsts prezidentam. Tas ir samērīgi un gudri?
Tā kā mana alga ir mazāka, es labāk nekomentēšu skaitļus, lai neizklausās, ka esmu skaudīgs.
Tas ar nelielu ironiju. Bet ja nopietni… Tas ir tas, ko tikko teicu: ja mēs runājam par algu kāpuma bremzēšanu, mēs bremzējam visur. Tas attiecas uz visu, kas skar valsts pārvaldi. SEPLP nav skaidrojusi noteikto atalgojuma līmeni un struktūru: kāpēc tieši tik augstas algas valdes locekļiem?
Šobrīd piedāvātais algu pieaugums ir lielāks par prezidenta, premjera, Saeimas priekšsēdētājas, kā arī Augstākās un Satversmes tiesas priekšsēdētāju algām. Nemānīsim sevi: šis nav stāsts par to, ka tas būtu konkurētspējas jautājums. Tas ir sabiedriskais medijs ar savu svarīgu funkciju, bet tas nav uzņēmums. Tā darbs balstās uz vairākiem likumiem, bet paskatīsimies tagad citādi: vai mums nepieciešamas sistēmas, kurā obligāti vajadzīgas padomes un valdes?
Arī par slimnīcām es būtu gatavs nopietni diskutēt, jo nedomāju, ka slimnīcām vajadzētu balstīties uz kaut kādiem uzņēmuma principiem. Bet tas, protams, ir mans viedoklis - lai nozares eksperti diskutē.
Tas pats attiecas uz veselu rindu kapitālsabiedrību, uz to vadību. Uzskatu, ka arī uz viņiem attiecas šī algu kāpuma bremzēšana. Attiecībā uz sabiedrisko mediju vadības algām, domāju, ka sabiedrisko mediju žurnālistiem nebūs viegli intervēt amatpersonas, zinot, ka viens otrs atjautās pretim: un kā tad ar jūsu pašu vadības algām?...
Tāpēc šis jaunā sabiedriskā medija algu jautājums būtu apspriežams kontekstā ar jautājumu par kopīgo algu kāpuma bremzēšanu. Bet par to jāizšķiras Saeimai un valdībai. Šāda diskusija ir nepieciešama, ņemot vērā budžeta situāciju un kopīgo ekonomisko situāciju.
Jā, daudz nesaprotamu lietu ir šajā valdībā… Piemēram, satiksmes ministrs Briškens, kuram vajadzētu piedalīties tukšrunāšanas konkursos - pirmās vietas garantētas. Taču viņš nezin kādēļ ir ministrs, kurš jau gadiem ir kūrējis dzelzceļa projektu “Rail Baltica”, novedot to gandrīz līdz finansiālam kraham.
Tā būtu atsevišķas intervijas tēma. Man vakar (23. augustā - E.V.) bija divpusēja saruna ar Lietuvas prezidentu Nausēdu, kad svinējām Baltijas ceļa 35. gadskārtu. Mēs pamatā runājām par divām lietām. Pirmkārt, par Baltijas valstu desinhronizāciju no Krievijas un Baltkrievijas elektrotīkliem un sinhronizāciju ar Eiropu. Viss noris atbilstoši plāniem, un nākamā gada februārī mēs būsim atvienojušies no Krievijas tīkliem un pievienosimies Eiropai.
Otrkārt, runājām par “Rail Baltica”. Arī Lietuvā ir noticis sadārdzinājums, arī viņiem savulaik bija diskusijas par dzelzceļa atzaru uz Viļņu, arī tur bija dažādi aspekti. Bet mēs bijām vienisprātis, ka šā projekta nozīme ir jāskata militārās mobilitātes ietvarā.
Iespējams, pēc 20 gadiem kāds pārmetīs, ka mēs neanalizējām ekonomiskos faktorus un neizdarījām vēl ko citu, taču mēs šobrīd zinām, ka mums kritiski ir nākamie pieci līdz desmit gadi. Un no militārās mobilitātes viedokļa šis projekts ir svarīgs, un daudzas citas lietas ir pakārtotas.
Es saprotu valdības lēmumu sarežģītību. Saeimas izmeklēšanas komisija šķetina projekta attīstību. Valdība ir uzdevusi Satiksmes ministrijai iesniegt priekšlikumus, ir noteikti termiņi. Gaidīsim
sagatavotos ziņojumus. Protams, valdībai tas ir karsts kartupelis, un, lai arī kādi būs lēmumi, tie nebūs vienkārši, un satiksmes ministram tie būs jāvirza un plaši jāskaidro. No visa liekā, no kā var atteikties, būs jāatsakās.
Vai jūs redzat valdības stratēģiju valsts ilgtermiņa attīstībai? Kaut kādi taktiskie gājieni ir pamanāmi, bet stratēģija?
Ja mēs runājam par budžetu… Ka prioritāte ir drošība, tas pareizi. Pārējos jautājumus mēs regulāri apspriežam ar premjeri, ar ministriem. Ir jābūt skaidri formulētam: kas ir nodokļu politikas mērķis. Var būt arī dažādi mērķi. Piemēram, valsts konkurētspējas, mūsu uzņēmēju konkurētspējas veicināšana, budžeta piepildīšana, ņemot vērā, ka viens otrs no mūsu kaimiņiem ir ieviesis banku virspeļņas nodokli un paaugstinājis PVN. Mērķis var būt arī nevienlīdzības mazināšana. Bet jūs nevarat uztaisīt nodokļu politiku, kurā visi mērķi ir vienlaikus. Tas nav iespējams.
Tad ir skaidri jānoformulē uzdevums un mērķis, ko Saeima un valdība vēlas panākt. Ja precīzi noformulēs, tad arī diskusija izdosies. Un atbilstoši Satversmei tas ir parlamenta un Ministru kabineta ziņā. Es varu palīdzēt, bet nevaru darīt citu varas atzaru darbu. Vai būs neapmierinātie? Tādi vienmēr būs. Neviens budžets nav tāds, ka visi sajūsmā plaukšķina rokas.
Bet pagaidām es jūtu, ka nav formulēts uzdevums. Nodokļu politikā stratēģisko mērķi vēl neredzu, taču ceru, ka tas būs. Gaidu aktīvu finanšu ministra darbu, sarunu ar partneriem. Diemžēl daudz laika tam vairs nav.
Kā vērtējat valdības komunikāciju ar sabiedrību? Manuprāt, tur komunikatoru ir jūra…
Saliksim tās lietas pa plauktiņiem. Nokomunicēt var lēmumus, kas ir jau pieņemti. Viss ir savstarpēji saistīts. Tu vari pieņemt pašu labāko lēmumu, bet, ja tu to neizskaidro vai kāds cits to neizdara pietiekami profesionāli, tad ir problēmas. Komunikācija šobrīd ir ļoti daudzveidīga. Kādreiz bija tikai preses relīzes, intervijas, ko nopublicēja nākamās dienas avīzē vai nolasīja radio un TV.
Tagad mums visu diennakti ir pieejami sociālie tīkli, interneta mediji, ko lasa dažāda veida auditorijas. Bet viss sākas ar lēmumiem, kam jābūt skaidri saprotamiem. Un tos izskaidrot - tas ir speciālistu darbs.
Taču šī lieta klibo - visbiežāk visiem. Un komunikācija ir saistīta ar lēmumu skaidrību. Kaut ko var izskaidrot viegli, bet ir arī sarežģītākas lietas. Komunikāciju departamenti ir visur un nereti daudzskaitlīgi, bet reizēm sanāk tā, kā sanāk. Tieši tāpat kā tas stāsts par rupjmaizi, kuras popularizēšana notiks par 300 000 eiro. Neviens līdz galam nav skaidri sapratis, kas un kā tur notiks. Varbūt tā ir laba iniciatīva, varbūt - nē. Strīdi ir karsti. Nu tad izskaidrojiet! Tad mēs, iespējams, sapratīsim vairāk. Kamēr tas tā nenotiek, tikmēr ir kritika, un arvien vairāk zūd sabiedrības uzticība varai gan lielos, gan mazos jautājumos.
