“Mēs katru dienu svinam Ukrainas neatkarību,” smaidot saka Mārtiņš Malzubris, kad atgādinu, ka 24. augusts ir Ukrainas Neatkarības diena. Traumatologs, ortopēds un mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris kopā ar kolēģi mikroķirurgu Olafu Libermani drīz pēc Krievijas iebrukuma devās uz Ukrainu, lai tur palīdzētu smagi ievainotajiem ukraiņu karavīriem. “Neatkarīgās” saruna ar Mārtiņu Malzubri, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 4. nodaļas vadītāju.
Šādi braucieni uz kara piemeklēto valsti notiek regulāri, un Malzubris sevi un kolēģi Libermani nodēvē par “drusku avantūristiem, drusku piedzīvojumu meklētājiem” - bet, protams, pozitīvā nozīmē. Vīri, kuriem patīk izaicinājums. Un tāds tas ir arī medicīnā.
Savulaik, 2015. gadā, kad Krievija jau bija iebrukusi Austrumukrainā, Malzubrim bija saruna ar viņa ukraiņu draugiem, kuri jautāja: ko darīsiet, ja sāksies pilna mēroga karš? Malzubrim ilgi nevajadzēja domāt, un viņš atbildēja: brauksim palīgā. Protams, it kā sens solījums, tomēr tas bija izteikts. Malzubris zina: ja Latvijā būtu tāda situācija kā Ukrainā, arī ukraiņu ārsti brauktu mums palīgā.
Pilna mēroga kara pašā sākumā, kad Kijiva bija Krievijas karaspēka daļēji ielenkta, Malzubris kopā ar Libermani strādāja hospitālī, un pie viņiem nonāca kāds kārtējais smagais pacients. Bija iespēja viņu evakuēt uz rietumiem caur to pilsētas daļu, kas vēl nebija nonākusi okupantu “pārziņā”. Taču ievainojums bijis tik specifisks, ka abi ķirurgi nolēmuši tomēr viņu operēt Kijivā - burtiski kauju epicentrā. Jo bija skaidrs: vai nu palīdzēt tūlīt, vai arī - vēlāk būs par vēlu. Un tā - operācija ilga 11 stundas. Pacients tika izglābts.
Latvijas sabiedrība saziedoja līdzekļus, lai iegādātos mikroķirurgiem piemērotu mikroskopu. Mārtiņš atzina, ka bijusi sajūta: visa Latvijas sabiedrība sadodas rokās, lai palīdzētu ukraiņiem.
Mārtiņš Malzubris ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni - par drosmi, izlēmību un profesionālo meistarību, dodoties palīgā ukraiņiem.
Sakiet, vai jūs joprojām operējat ukraiņu karavīrus?
Jā, braucam uz turieni regulāri. Ne tikai operējam, bet arī apmācām visus dakterus, kuri grib mācīties un vēlas apgūt ko jaunu.
Karš notiek jau divarpus gadus. Noteikti ir radušās kādas atziņas, vērojot visu, kas notiek apkārt.
Pirmkārt, redzu, ka vienkāršie cilvēki no tā visa nogurst, līdz ar to parādās dažādas sadzīviskas lietas, kas ne vienmēr ir pozitīvas. Kara slogu iznes tie, kuri ir garā un morālē stiprāki. Otrkārt, no medicīniskās puses izgaismojas problēmas. Sākotnēji vietējie mediķi ne īpaši vēlējās ieklausīties mūsu padomos, tagad viņi saprot, ka vieni paši nevarēs atrisināt problēmas, jo pieprasījums pēc rekonstruktīvās ķirurģijas ir lielāks, nekā viņi var nodrošināt.
Joprojām uz Ukrainu braucat kopā ar kolēģi Libermani?
Gan kopā, gan atsevišķi. Nupat tur bijām kopā. Pēc mēneša es atkal braukšu uz Ukrainu. Viss notiek diezgan intensīvi.
Vai Ukrainā ir daudz jūsu draugu?
Vairāk nekā jebkad agrāk. Gan dakteru, gan citu profesiju cilvēku vidū. Kad esam tur, lielāko daļu diemžēl neizdodas sastapt, jo darbs tomēr pirmajā vietā. Bet sarunas lielākoties ir par medicīnu. Nekam vairāk gan nesanāk laika.
Par kara beigām, ko visi tik ļoti gaida, tomēr arī parunājat?
Jā, esam nolēmuši: kad beigsies karš, brauksim uz Karpatiem, lai staigātu un atpūstos.
Pirms 35 gadiem mēs sadevāmies rokās, lai atgūtu brīvību un neatkarību. Un tas palīdzēja - pēc diviem gadiem Latvija atguva brīvību. Vai šodien sadošanās rokās palīdzētu sagaidīt Krievijas sakāvi?
Sadošanās rokās, protams, vienā mirklī neizbeigtu Krievijas agresiju, tomēr tas būtu svarīgi, lai mēs vēlreiz apliecinātu un nostiprinātu sabiedrības nostāju pret šo noziedzīgo Krievijas iebrukumu. Tas būtu svarīgi, lai mēs nezaudētu paši savu noturību.
Kā vērtējat Latvijas sabiedrības atbalstu Ukrainai?
Manuprāt, ir līdzīgi tam, ko mēs novērojam uz vietas Ukrainā. Tie, kuriem patīk tikai taisīt selfijus uz kara fona, ir saguruši. Bet tie, kuri netaisa selfijus, bet strādā idejas vārdā, tie atbalsta Ukrainu. Tas pats ir arī Latvijā. Varbūt mazāk ir emocionālu publikāciju, tomēr ir, piemēram, tviterkonvojs, kas strādā tieši tikpat intensīvi kā kara sākumā. Tagad sabiedrība intensīvi netincina tviterkonvoja cilvēkus: cik mašīnu ir aizvests, cik bieži tviterkonvojs dodas ceļā utt. Bet mēs zinām, ka viņi brauc katru nedēļu, un mēs ar viņiem sadarbojamies, jo vienmēr uz Ukrainu vai no Ukrainas jāaizved kāds dakteris vai pacients, vai aparatūra. Ir izveidojusies aktīvo cilvēku komūna, kas savstarpēji dalās ar informāciju, palīdz ar mitināšanās iespējām un tamlīdzīgi.
Kur jūs lielākoties operējat - Ukrainā vai Latvijā?
Laiku vairāk pavadu Latvijā, tomēr vairāk izoperēt varam tur, Ukrainā. Organizatorisku iemeslu dēļ mēs Latvijā nevaram uzņemt vairāk pacientu - proti, tik, cik gribētos un cik liela ir reālā nepieciešamība.
Kāpēc?
Tas ir tāds mājiens valsts virzienā. Joprojām nav izveidota viena specializēta nodaļa, kas nodarbotos ar kara traumām. Mēs jau no paša kara sākuma vēlējāmies, lai tāda tiktu radīta, proti, lai valsts izveidotu vienu šādu specializētu vietu. Bet patlaban viena daļa pacientu ir tur, daļa - tur, daļa citur. Izmētāti.
Varbūt vajag runāt ar veselības ministru Hosamu Abu Meri?
Runāts ir gana daudz. Jebkurā gadījumā tā ir jaunas struktūras izveide, smagnējs process. Sarunas neiet uz priekšu. Mēs mēģinām šim projektam piesaistīt privāto investoru, ceram, ka nākotnē tas izdosies.
Jūsu praksē noteikti ir kāds emocionāls gadījums, kas parāda, cik ļoti nepieciešams ir jūsu darbs.
Jebkurš pacients, kas nonāk pie mums Ukrainā, ir emociju avots. Ir tā, ka tu redzi: cilvēks normāli ienāk pie mums pa durvīm, kaut arī pirms operācijas bija doma, ka būs jāgriež nost kāja. Vai kāds cits pacients: viņš paspiež mums roku ar atzīstamu spēku, kaut arī viņa roka pirms operācijas karājās vienā ādas ļerpatā… Tādi brīži ir emociju pārpilni. Un tādas kara traumas nav mūsu ikdiena. Vismaz tā tam nevajadzētu būt.
