Vai pienāks laiks, kad “Ghetto Games” varēs trenēties arī ziemā zem jumta, vai Rīgas Centrāltirgus ir labāka vieta ielu sportam un jauniešu aktivitātēm, kādēļ mūsu basketbolisti palika bez medaļām, ko dara un plānot darīt “Ghetto Games” Latvijas reģionos un kā mums sokas saziņa ar igauņiem – “Neatkarīgās” saruna ar “Ghetto Games dibinātāju Raimondu Elbakjanu.
Vasaras sezona ieslīd finiša taisnē, tuvojas skolas laiks. Kādi jauni pavērsieni gaidāmi ielu sportā?
Svarīgākā atziņa - tie jaunieši, kuri ir piedalījušies "Getiņā", ir gatavi skolai. Viņi ir attīstījuši visas jauniešiem vajadzīgās prasmes - spēju pastāvēt par sevi, cienīt otru cilvēku, sadarboties. Es esmu pilnīgi pārliecināts - "Ghetto" jaunieši ir gatavi skolai. Šobrīd mēs ļoti aktīvi gatavojam jaunas skolu programmas. Jau 15 gadus esam organizatori "Rīgas skolu superlīgai". Šī būs 16. sezona. Notiek darbs gan pie basketbola, gan pie futbola starpskolu turnīru projektiem - arī pie 3x3 futbola bērniem 9-10 gadu grupu sacensībām. Turpinām aktīvi strādāt. Šobrīd gan vairāk tiek nodarbināti Rīgas jaunieši, bet ceram, ka tuvākajā nākotnē šo programmu izdosies izvērst pa visu Latviju. Turpināsim braucienus pa Latviju ar akciju "Sports ir man dzīvesstils". Šīs akcijas ietvaros reģionu skolās kopā ar skolu jauniešiem sportojam 45 minūšu garumā, stāstām par "Ghetto Games", motivējam viņus būt aktīviem, rādām iespējas, ko paver sports - tās nav tikai sacensības, bet arī producēšana, fotografēšana, filmēšana un citas profesijas, ko var mācīties, organizējot “Getiņu”.
No publiski pieejamās informācijas zināms, ka labvēlīgi "Ghetto Games" organizētājiem, dalībniekiem un atbalstītājiem noslēdzies strīds Grīziņkalnā ar iedzīvotājiem. Kāda iezīmējas turpmākā attiecību attīstība starp "Ghetto" un vietējiem iedzīvotājiem?
Ja pirmajā tiesas instancē šķita, ka veselais saprāts valsts varas instancēs ir zudis, tad ar apgabaltiesas lēmumu jāņem šie vārdi atpakaļ. Ir tomēr sajūta, ka veselais saprāts uzvar. Brīdī, kad tiesa neļāva slēgt sadarbības līgumu ar Rīgas domi par zemes izmantošanu, mēs faktiski palikām uz ielas. Ja nebūtu bijis tik liela sabiedrības atbalsta, mediji nebūtu šo jautājumu uzķēruši un palīdzējuši mūsu cīņā par sabiedrības mudināšanu uz aktīvu un veselīgu dzīvesveidu - kas zina, kā tas viss būtu beidzies. Tādēļ arī medijiem saku lielu paldies. Ja nebūtu šī sabiedrības atbalsta, simti tūkstošu jauniešu paliktu tādā kā muļķu lomā.
Tiesu pirmā instance pieņēma strauju un sabiedrībai nelabvēlīgu lēmumu. Pēc šī lēmuma man radās jautājums, kas tad īsti notiek mūsu tiesiskajā pasaulē. Viena tante kaut ko teica un saraksta papīrus, bet pārējie stāv malā un skatās, kas notiks. Varbūt mums kaut kas ir jāpārņem no ASV, kur tiesnesis ar savu aci raugās uz strīdu. Tiesnesis ir devis zvērestu tiesāt pēc likuma un taisnības un prot iztiesāt lietu gan pēc likuma, gan pēc taisnības, gan pēc tās būtības.
No tiesvedības materiāliem bija redzams, ka tiesnese pati gāja pārliecināties klātienē, kas tur īsti notiek.
Jā, tiesnese nāca un klātienē raudzījās, kā tas viss notiek. Man šķita, ka viņai visa lietas būtība top skaidra. Nekādi nevarēju iedomāties, ka var noraut stopkrānu. Droši vien tiesnesei bija savi pamatojumi - pretējā puse bija sarakstījusi diezgan daudz melu un aplamību, kas varētu maldināt tiesnesi.
Šobrīd mēs esam tur, kur mēs esam. Ar iedzīvotāju biedrību esam iepazinušies tuvāk. Cerēsim, ka šis būs stāsts, kā kādreiz puiši darīja - sākumā naktsklubā izkāvās, tad sāka runāt un dažreiz pat kļuva par draugiem. Es nenoliedzu faktu, ka mēs varam labi līdzās pastāvēt. Arī Grīziņkalna apkaimes biedrība aktualizē sabiedriskos projektus, un redzu, ka ik pa brīdim viņi daudz ko organizē un dara. Mums visiem vajadzētu nevis lietās mesties iekšā kā tiesnešiem, bet mesties iekšā sabiedriskajā dzīvē un palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem padarīt apkaimes dzīvi labāku, nekā tā ir līdz šim.
Uzmanīgi sekojām līdzi Parīzes olimpiskajām spēlēm ar cerību, ka Latvijas sportisti izcīnīs medaļas. Nācās vilties. Ja paraugāmies apkārt, daudzi jaunieši un ne tikai jaunieši nodarbojas ar sportu, visapkārt it kā notiek aktīva sporta dzīve. Kā mums pietrūkst, lai gūtu panākumus olimpiādēs? Pietrūkst organizētības?
Nebija vilšanās. Nepiekrītu! Ceturtā vieta ir labs panākums. Pagājušajā olimpiādē mēs uzvarējām. Vai tad mēs bijām izdarījuši kaut ko unikālu tieši no organizētības puses? Toreiz pašus sportistus bija pārņēmis zināms fanātisms. Uzvara bija nolikta kā virsmērķis tieši tajā dzīves periodā.
Jebkuru medaļa, jebkurš sportista panākums ir sportista augstākais mērķis, lielākā ambīcija. Mūsu sportisti arī šoreiz noteikti gribēja iegūt olimpisko zeltu.
Bet, salīdzinot, kā tas bija pirms četriem gadiem - tās tomēr ir divas dažādas gribēšanas. Brīdī, kad tu jau esi olimpiskais čempions, spiediens uz tevi ir divreiz lielāks, varbūt pat vairāk nekā divas reizes lielāks. Šobrīd notiek jauno spēlētāju iesaistīšana. Tas ir pareizi un ļoti labi. Mums Latvijā nav apjomīgu cilvēkresursu, kur atlasīt talantīgākos no talantīgākajiem, kā arī neierobežots budžets basketbolam. Basketbola savienība jau var teikt, ka viss ir izdevies par 100%. Tika jau daudz kas darīts, lai būtu šie 100%. Bet varbūt tomēr vajadzēja puišus pirms olimpiādes savākt kopā uz vienu pilnu sezonu. Zigmāram Raimo pusi sezonas bija jāspēlē komandā “Rīgas zeļļi”, Lasmanim un Miezim par lielu naudu jāspēlē Ķīnā. Varbūt tomēr vajadzēja atrast naudu, lai šos puišus turētu kopā. 3x3 basketbols parāda, kas notiek ar savāktajām komandām. Holandieši, kuri olimpiādē uzvarēja, pēdējās trīs sezonas bija nospēlējuši kopā. Tāpēc es uzskatu, ka pilnais mājasdarbs nebija izdarīts. Vai tas netika izdarīts tāpēc, ka Basketbola savienībai vai Olimpiskajai komitejai nebija finanšu līdzekļu - nezinu. Tikai uz "uh!" šajā olimpiskajā sporta veidā medaļu vairāk nebūs.
Es redzēju pilnīgi visas mūsu komandas spēles. Mums pretim nestājās neviens vājš pretinieks. Mūsējiem izdevās uzvarēt visas septiņas spēles, un tajā brīdī, kad sākās lielais spiediens, spēle pret vietējiem mājiniekiem frančiem, tajā brīdī, kad uz puišu pleciem bija uzkrauta milzīga atbildība, tad arī mēs diemžēl zaudējām. Bet principā rezultāts ir ļoti augsts.
Basketbola savienībai jāmeklē, ko tā var darīt labāk, "Ghetto Games" arī uzņemsies atbildību un teiks, ka jāturpina labi lietas organizēt, jāturpina piesaistīt vēl papildu resursus visiem šiem mērķiem, lai nākotnē būtu materiāls, no kā izvēlēties.
Latvijā ļoti daudzās vietās, parkos un laukumos ir sabūvēti skeitparki, jaunieši arī aktīvi tur nodarbojas ar sportu - brauc ar dažādiem rīkiem, veic akrobātiskus lēcienus. Pienāk ziema, un viņi visi pazūd. Tikai daļa no viņiem turpina kalnos trenēties ar sniega dēli. Vai ir iespējams organizēt lietas tā, lai jaunieši varētu skeitot visu gadu?
Tas ir ļoti interesanti. Daudzas pašvaldības ir uzbūvējušas skeitparkus. Latvijā vasara ir aptuveni piecus mēnešus. Tad pienāk ziema, un jauniešiem, kuri vasarā skeitparkā apguvuši prasmes, vairs īsti nav kur doties. Tad viņiem jādodas uz hokeju, basketbolu u.c. organizētiem treniņiem. Skeitparkā stils ir tāds, ka tu esi pats par sevi. Tev ir jārēķinās, ka kādā brīdī tev kāds var šķērsot ceļu. Svarīgi ir pašam ievērot drošību. Skeitparkā citādākā veidā tiek attīstīta sadarbība starp jauniešiem. Redzam, ka, piemēram, reklāmas aģentūrās strādā daudz cilvēku, kuri tur filmējušies vai veidojuši reklāmstāstu - tie pārsvarā ir tādi pozitīvie brīvdomātāji - viņi arī ir skeitparka galvenie klienti.
Skeitbords kā oficiāls sporta veids startēja pagājušajās olimpiskajās spēlēs. Kur ir mūsu pārstāvji? Kuram par to jāatbild valstiskā līmenī - Izglītības un zinātnes ministrijai pašvaldībām, Olimpiskajai komitejai? Varbūt neviens nav atbildīgs?
Latvijā, balstoties un pašu privāto iniciatīvu, ir būvēti daži sporta centri. Tādu savā dullumā uzbūvēja, piemēram, Jānis Kundziņš ar savām investīcijām. Projektam ir maza "piešprice" no pašvaldības. Arī liepājnieki ir uzbūvējuši. Infrastruktūra, kur trenēties visu sezonu, lai mūsu puiši vispār varētu sacensties lielajās sacensībās, ir tikai Liepājā. Pārējie var trenēties tikai vasarā, kad nelīst lietus vai nav pārāk karsti.
Šobrīd visiem ir jāsadodas rokās, jāapsēžas pie viena kopīga galda. Mēs zinām, ka šobrīd notiek Centrāltirgus gaļas paviljona ekspluatācijas plānošana un visa pilsētvide ap Centrāltirgu tiks mainīta. Ir piedāvājums arī "Ghetto Games" veidot tur savas aktivitātes. Mums būtu svarīgi izveidot vienu skeitparku, kas derētu gan jauniešiem, gan citām vecuma grupām. Skeitparkam, protams, jāatbilst olimpiskajiem standartiem ar visām olimpiskajām figūrām, lielajiem lēcieniem. Centrāltirgus ir perfekta vieta, kur ne tikai jaunieši no Rīgas, bet arī no Saldus, iekāpjot autobusā, varētu pusotrā stundā atbraukt līdz Rīgai, paņemot līdzi savu riteni vai dēli, un vairākas stundas pavadīt, trenējoties kārtīgā infrastruktūrā. Tas ir Rīgas centrs, un nekur tālāk nav jābrauc tālāk ar tramvaju vai autobusiem. Centrāltirgū mums ir iespēja nolikt aktīvo Latvijas jaunieti pašā Latvijas centrā.
Vadīties pēc principa - gaļu ārā, skeitparku iekšā!
Gaļu ārā un dzīvus, aktīvus, nenokautus cilvēkus iekšā, lai viņi kļūtu vēl labāki, lai varētu nest Latvijas vārdu pasaulē un arī lai veidotu veselīgu, spēcīgu un radošu sabiedrību, kas ir arī "Ghetto Games" galvenais mērķis.
Vai šai vietai, kur sportot, obligāti ir jābūt siltai? Varbūt pietiek ar jumta pārsegumu, lai brauktuves ziemā nekļūst slidenas?
Ņemot vērā pēdējās ziemas, ir kāds mirklis, kad uznāk lielie mīnusi, bet skeitparkam nav vajadzīgs, lai iekšā būtu plus 22 grādi. Tie var būt plus 12 kādā periodā un plus 17, kas būtu ļoti komfortabls siltums, kur varētu darboties.
Varētu būt arī divi 3x3 laukumi, lai Latvijas izlase var trenēties daudzus mēnešus gadā, tāpat arī ikdienā aukstajos mēnešos tur varētu notikt kādi mazi pasākumi. Tā būtu tāda infrastruktūra, kas pildītu labklājības funkciju, kur varētu darboties sociāli maznodrošinātie vai krīzes un riska jaunieši.
Visas šīs biedrības varētu ļoti labi atrasties šajā vienā tagadējā gaļas paviljonā. Tur norisinātos praktiskās darbības. Jauniešiem caur sportu varētu mācīt jaunas prasmes. "Getiņam" jau ir attīstītas gan klinšu kāpšanas sienas, gan batuti, gan skeitparks, gan basketbols, gan ielu futbols. Ja vēl ir zona nelieliem publiskiem pasākumiem, lieliski. Nevalstiskajām organizācijām, kas strādā ar jauniešiem, varētu ierīkot arī konferenču zāles, kur apgūt teorētisko daļu. Tāda ir mana vīzija par Rīgas centru. Izskanēja ideja par laikmetīgās mākslas muzeju, taču man šķiet, ka Rīgā ir ļoti daudz citu vietu, kur to varētu izvietot.
Mums ir opera, teātri, galerijas, privātās galerijas, bet neviena laba un liela skeitparka. Nebūsim sirreālisti, nebūs nekādas astotās vietas vai kādas citas vietas olimpiādēs, ja mēs pie tā nesāksim kopīgi un plānveidīgi strādāt.
Aicinu Rīgas domi, gan atbildīgās ministrijas, gan sporta organizācijas, nopietni iesaistīties šajā jautājumā. Tam nav jābūt nekādam "Ghetto Games" parkam, "Ghetto Games" ir gatavs nākt talkā, operēt un darboties šajā stāstā, bet, ja kāds cits ir gatavs, vienkārši aizgūstiet vajadzīgās idejas un dariet!
Kāds ir tuvākais masu sporta pasākums, kuram mums visiem vajadzētu pievērst uzmanību, iesaistīties, atbalstīt?
15. augustā mēs noslēdzām sezonu. Metam aci uz Ķīpsalu, kur varbūt varētu uztaisīt "Ghetto Games" ziemas pasākumu, festivālu telpās. Pašlaik izskatās, ka skolu turnīri un skolu čempionāti būs lielākie notikumi. Tā ka droši vien jāgaida nākamā gada 13. maijs, kad atkal ar jaunu lielu programmu mēs sagaidīsim visus sportot gribētājus un centīsimies nākt klajā ar vēl kaut ko pavisam nebijušu.
Runājot par aizvadīto sezonu, mums ļoti labi gāja reģionos. Cerams, ka izdosies atgriezties tādās pilsētās kā Cēsis, Alūksne, Saldus, kur pēc pandēmijas bija ieturēta pauze. Jāskatās arī uz Liepāju. Ir jauni formāti, ir ļoti laba "Ghetto Games" komanda, kura ir izaugusi no mūsu jauniešiem, brīvprātīgajiem, kuri grib un dara to aiz pārliecības. Tuvākā nākotne varētu būt ļoti krāšņa un efektīva.
Kas ir ar Daugavpili, Krāslavu, Ludzu, austrumu pierobežas pilsētām?
Labs jautājums. Man būs jāpiezvana un jāuzzina. Daugavpils šajā gadā gribēja paņemt pauzi un pamēģināt uztaisīt ielu sportu paši. Krāslava vēl joprojām aicina, bet, ņemot vērā, ka tā nav tik liela pilsēta, un ņemot vērā lielo attālumu, pagaidām ir pauze. Mūsu spēlētāji migrē pa visu Latviju, un būtu jāskatās Latgales reģiona plānošanas kontekstā, kur veidot centru. Piemēram, nākamgad spēles varētu notikt vienu dienu Daugavpilī, nākamajā dienā Rēzeknē. Daugavpilī mēs bijām atspērušies uz lielāku konceptu, bet pēc divu trīs gadu sadarbības tomēr pašvaldība gribēja paņemt pauzi. Varbūt bija kādas finansiālas problēmas vai citi apsvērumi. Jāzvana Daugavpils mēram, kurš ir ļoti aktīvs. Mēs esam ļoti labi pazīstami. Cerams, "Ghetto Games" atgriezīsies Latgalē, atgriezīsies Daugavpilī.
Kā igauņus varam ieraut "Ghetto Games" - Valku un Valgu?
Igauņi jau ir. Igauņi ir ar Tallinu, bet Valkā un Valgā mums ir viens Eiropas projekts saistībā ar "Ghetto" futbolu, kas ir starp Latviju un Igauniju. Ņemot vērā atšķirīgās valodas un komunikāciju telpas, mentalitātes, tas viss nav tik vienkārši. Lielās un skaidrās lietas kā turnīri 3x3 basketbolā vēl iet cauri, bet ne Igaunijā, ne Lietuvā nav tādu tradīciju kā basketbola spēles uz ielām katru dienu. It kā visiem ļoti patīk, bet nav personību, kas uzņemas iniciatīvu un mēģinātu to attīstīt.
Latvieši lielā mērā, kā ar "Sapņu komandu" 1935. gadā, ir diezgan fenomenāla tauta. Mums sev vairāk jātic un jārīkojas.
