Cik likumīgi ir ieraksti Uzņēmumu reģistrā “patiesā labuma guvējs uz pilnvarojuma līguma pamata”, ko nozīmē pilnvarojuma saņēmēja statuss; kādēļ uzņēmēji izmanto tieši šādu formulējumu uzņēmuma pārvaldītāja nominēšanai, nevis, piemēram, uztic uzņēmumu pārvaldīt uz prokūras pamata; vai centieni atrast vispatiesākos labuma guvējus vairo Latvijas ekonomisko potenciālu; ko Latvijai devusi lielā centība tikt vaļā no “netīrās” naudas un kur nauda pazūd – “Neatkarīgās” intervija ar zvērinātu advokātu, profesionālo pakalpojumu konsultāciju kompānijas BDO partneri Jāni Zelmeni.
Kā zināms, Konkurences padome kā risinājumu būtiskas ietekmes mazināšanai farmācijas tirgū akceptējusi, ka aptieku tīkla SIA “Latvijas aptieka” pārvaldītājs un “patiesā labuma guvējs uz pilnvarojuma līguma pamata” ir farmācijas biznesa celmlauzis Guntis Belēvičs. Šāda statusa akcepts SIA “Latvijas aptieka” īpašniekam a/s “Olpha” ļauj līdz 2025. gadam iepauzēt īstenot Konkurences padomes norādi par SIA “Latvijas aptieka” kapitāldaļu pārdošanu.
Kādēļ Uzņēmumu reģistrā sāk parādīties patiesā labuma guvēja atvasinājumi, piemēram, “patiesā labuma guvējs uz pilnvarojuma līguma pamata”?
Pieļauju, ka viens no skaidrojumiem varētu būt: uzņēmējs atrodas situācijā, kurā ilgi nevar atrasties. Konkurences padome lēmusi - uzņēmējam bizness pusotra gada laikā jāpārdod. Uzņēmēja sāpe: pārdot tik specifisku biznesu tik ātrā laikā par labu cenu ir praktiski neiespējami. Nākas meklēt risinājumus. Pasaulē patiesā labuma gūšanas pilnvarojums nav unikāls piemērs. Taču unikāli ir tas, ka patiesā labuma gūšanas pilnvarojums tiek iedēstīts Latvijas likumdošanas augsnē.
Ko patiesā labuma gūšanas pilnvarojums nozīmē Latvijas civiltiesību izpratnē?
No Uzņēmumu reģistrā pieejamās informācijas redzams: uzņēmēji saka, ka tā ir patiesā labuma gūšanas nodošana trastā, neraugoties uz to, ka trasta jēdziens mūsu juridiskajā terminoloģijā neeksistē. Uzņēmēji trastu nosauc par pilnvarojuma līgumu. Komerctiesību praktiķi mēdz trastu pielīdzināt pilnvarojumam Latvijas likumdošanas izpratnē. Pilnvarojumi ir dažādi, piemēram, prokūrista pilnvarojums, kuram ir milzu pilnvara rīkoties uzņēmuma vārdā. Prokūristi parasti ir advokāti, eksperti, viņi bieži vien nav uzņēmuma valdes locekļi. Ir runa par situāciju, kurā atbilstoši anglosakšu tiesību sistēmai eksistē juridiska struktūra - trasts vai kāda cita struktūra, kurā ir īpašnieki un kurā ir iespējamie beneficiāri, un ir šo iespējamo beneficiāru pārstāvji, kuri laika gaitā var mainīties.
Pirms piecpadsmit gadiem intervijā “Neatkarīgajai” jau minēju - par šīm lietām es ieteiktu izlasīt vismaz vienu zināma autora Elistera Hadsona grāmatu “Equity and trust” (Paražu tiesības un trasts). Tur tiek skaidri definēti trasti, beneficiāru tiesības, trastu administrācija, trasta iekļaušana likumdošanā. Šajā grāmatā apkopoti visi iespējamie trasta principi. Ja kāds šos principus pārkāpj, tad personai rodas tiesisks pamats savu interešu aizstāvībai. Būtiski, ka šajā grāmatā aprakstīti arī neskaitāmi tiesu precedenti. Grāmatā ietvertā doktrīna balstās uz reāliem Anglijas Augstākās tiesas Lordu palātas spriedumiem. Tie ir simtu gadu garumā iztiesāti principi, un uz šiem iztiesātajiem principiem arī balstās šajā grāmatā atspoguļotā doktrīna. Anglijā nav neviena likuma par trastiem. Principi ir izsecināti no reāliem tiesu precedentiem. Ir jāsaprot, kā šie principi darbojās 1509. gadā un kā tie darbojas mūsdienās.
Konkrētajā gadījumā SIA “Latvijas aptieka” ir nodota Gunta Belēviča pārvaldīšanā. Publiski tas visu laiku tiek akcentēts. Izņemot dividenžu saņemšanu, viņš pieņem visus operatīvos lēmumus, viņam ir laba pieredze uzņēmumu pārvaldīšanā. Dažādu darījumu dēļ ir izveidojies milzīgs farmācijas konglomerāts, kurš saka: mēs nevienam neko negribam pārdot. Tas, ko viņi tagad pasaka, reaģējot uz Konkurences padomes prasībām: priekš kam mums tas aptieku tīkls, mēs to labāk nododam kādam prasmīgam pārvaldītājam, viņš zina, kā to visu pārvaldīt - mēs uzņēmuma darbībā nejauksimies.
Uzskatu, ka tas ir elegants gājiens, kā risināt situāciju brīdī, kad Konkurences padome tev krata ar pirkstu: ai, ai, tu vertikāli visu kontrolē, tev ir dominance tirgū, jo tev ir "Mēness" aptieka, "Latvijas aptieka" aptieku tīkli plus vēl tev farmācijā pieder arī vairumtirdzniecība un pašu zāļu ražošana. Ko tu citu vari darīt? Tev kā uzņēmējam ir jādomā, jo tu taču negribi iegūto pārdot par jebkuru lētu cenu.
Kā tas viss izskatītos anglosakšu tiesībās?
Anglosakšu tiesībās to neviens nenosauktu par pilnvarojumu. Uzņēmēji nodibinātu trastu, kurā tad arī ieguldītu šīs aptiekas. Tur būtu trasta pārvaldnieks. Īpašuma tiesības vairs nepiederētu uzņēmējiem.
Terminus par patiesā labuma gūšanu nedrīkst lietot atrauti no vides, kurā tie cēlušies. Šis termins nav cēlies nedz no Latvijas Komerclikuma, nedz Latvijas Civillikuma, pat ne no romiešu tiesībām. Šis termins sakņojas anglosakšu tiesībās un pasaulē tiek lietots ļoti specifiskā jomā. Latvijā šo jomu Latvijas Civillikuma izpratnē varētu nosaukt par pilnvarojumu, neuzdoto lietvedību, kluso vietniecību, respektīvi, par visu to, ko var uzdot darīt cita vārdā. Iepriekš minētos terminus Latvija pazīst un zina, ko tie nozīmē - sākot no studenta, beidzot ar advokātu, prokuroru un tiesnesi. Lietojot šādus terminus, visi, kuriem ir daudzmaz juridisko zināšanu, sapratīs, par ko tiek runāts. Mēs esam pārmantojuši kontinentālos jeb vācu-romiešu tiesību principus un līdz ar tiem koncepciju par īpašuma tiesībām. Mūsu juridiskais prāts saprot tā, ka - ja man ir īpašums, tad man ir absolūtas īpašuma tiesības, kuras izpaužas trijos aspektos: pilnīgas varas tiesībās pār lietu, t.i., tiesībās valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus un ar to rīkoties un visbeidzot tiesībās noteiktā kārtā atprasīt īpašumu atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
Anglosakšu tiesībās īpašuma izpratne un koncepcija ietver sevī divus aspektus: īpašums kā formālas tiesības uz īpašumu un reālā labuma gūšana no īpašuma. Piemēram, ir zemes īpašnieks, un ir persona, kura ieguvusi no īpašnieka šīs zemes nomas tiesības uz 99 gadiem un līdz ar to tiesības gūt no šīs zemes labumu. Persona, kura gūst no šīs zemes labumu, ir beneficiārais īpašnieks jeb labuma guvējs. To, kam pieder zeme, var atrast zemesgrāmatā, taču patiesais labuma guvējs ir beneficiārs, kuram īpašnieks ir piešķīris šādas tiesības. Kontinentālais jurists īsti nesaprot, ka anglosakšu īpašuma tiesībās īpašnieks no īpašuma var negūt nekādu labumu, jo īpašumam ir beneficiārs, kurš nav īpašnieks, bet kurš gūst labumu. Šos terminus sakarīgi neiztulkojot, neizskaidrojot to jēgu, nelietojot tos reālajā anglosakšu terminu sistēmā, lietu būtību saprast nav iespējams.
Atminos, ka "patiesais labuma guvējs" Latvijas likumos parādījās 1999. gadā un ne jau saistībā arī tiesībām uz īpašumu vai tā pārvaldīšanu.
Latvijā tika ieviesta modernā likumdošana, kura pamatā attiecas uz banku darbības sfēru. Vienkāršā valodā tas saucas cīņa pret naudas atmazgāšanu. Izlasot naudas atmazgāšanas likumu, top skaidrs, ka termins tiek lietots attiecībā uz finanšu tirgus institūcijām un tikai attiecībā uz vērtspapīriem un naudu. Tur šis beneficiāra jēdziens ir atrodams, un tas ir ņemts no anglosakšu likumdošanas. Angļiem pasakot vārdu beneficiārs, ir skaidrs, ka tas nav formāls īpašnieks. Angļus pat neinteresē īpašnieks. Viņus interesē, kurš patiesībā rīkojas ar labumu, nevis kam tas pieder. Arī bankas interesē tieši tas, kurš rīkojas ar konkrēto naudu. Tas ir tas svarīgākais. Tāpēc arī Latvijā jēdziens "beneficiārs" parādās pie naudas identificēšanas. Trasta darījumi nebalstās uz mūsu juridisko tradīciju. Latvijā tikai nedaudzi saprot, ko nozīmē "trasta darījumi". Arī tiesas to nesaprot. Katra valsts ir gājusi savu attīstības ceļu, un līdz ar to izveidojušās vai pieņemtas ir dažādas tiesību sistēmas.
Vai tas nozīmē to, ka pie mums arī banku pasaule izmainījusies līdz nepazīšanai?
Mūsdienās bankas vairs nav tikai komerciestādes. Komerciestādes pamatfunkcijas bankās iet mazumā. Tās pārtop par gestapo, par izpētes, izspiegošanas, neērtu jautājumu uzdošanas institūcijām saviem klientiem vai potenciālajiem klientiem. Latvija faktiski ir vienīgā valsts pasaulē, kura visas šīs naudas tīrības rekomendācijas ir ieviesusi. Pie mums ir izveidots pilns komplekts rūpīgai patieso labuma guvēju uzskaitīšanai. ASV tādas uzskaites nav vēl joprojām, un viņi nesaprot, par ko tur vispār ir runa.
Bet atgriežoties pie patiesā labuma guvēja civiltiesiskā regulējuma...
Pie mums notiek tāda kā lauvas un ēzeļa sapārošana. Lauva ir komerctiesības, kur ir pilnvarojumi, komercstruktūras, akcionāri, dalībnieki. To no Latvijas Civillikuma vēl neviens nav izņēmis ārā.
Klasiskā patiesā labuma guvēja situācija salīdzināma ar mantojuma tiesībām. Piemēram, mēs visi tagad esam dzīvi un nedomājam par to, kurš kādu mantojumu atstās. Kamēr mēs esam dzīvi un kamēr mēs testamentā neesam skaidri izteikušies, kuram ko esam novēlējuši, tikmēr ikviens no mums var būt iespējamais beneficiārs. Anglosakšu tiesību sistēmā ir trasta pārvaldnieks, kurš nosaka, kā rīkoties ar mantu. Viņš nosaka to, kuru no lielā cilvēku pulka viņš izvēlēsies par mantojuma saņēmēju. Kā trasta pārvaldnieks ieskatīs par labu esam, tā viņš šo mantu sadalīs, un kamēr viņš nav pateicis, kā ar šo mantu rīkoties, neviens ar šo mantu nav tiesīgs rīkoties. Protams, trasta pārvaldniekam no īpašnieka puses var tikt dotas vadlīnijas, piemēram, mantojuma sadalē izvairīties no dzērājiem un izvirtuļiem. Anglosakšu pasaulē bieži ir tā, ka pārvaldnieks darbojas pats savā vārdā un neatklāj, kā interesēs viņš darbojas. Tā ir klusā vietniecība, bet pie mums tā nav populāra. Latvija ir radījusi situāciju, kurā jebkurš kungs vai kundze var būt profesionāls pārvaldnieks, pilnvarnieks, prokūrists, visu par visiem lemt, tādā veidā vecos īpašniekus padarot par neiesaistītiem biznesā, parādot, ka viņiem piederošais ir no viņiem atrauts bizness.
Tātad Latvijā jēdziens "patiesais labuma guvējs" nemaz nav attiecināms uz civiltiesību jomu?
Dzirdot, ka kāds latvietis runā par patiesajiem labuma guvējiem, jāsaprot, ka viņš sevi ierāmē terorisma apkarošanas vai tīrās naudas apoloģētu lauciņā. Cita lieta - apzinās viņš to vai nē.
Bieži vien runātājiem par patiesajiem labuma guvējiem un viņu uzskaiti ir svarīga "tīrā" nauda. Bet “tīra nauda," ir filozofisks jautājums. Tā ir tīra tik tālu, līdz tu atrodi kādu tālu, tālu mākonīti, kas tev to sajūtu par "tīro" naudu sabojā.
Tāpēc jau visiem "tīrās naudas" "priesteriem" ļoti nepatīk skaidrā nauda, jo operācijās ar skaidro naudu neko neviens nevar izsekot. Un tādēļ noziedzīgā pasaule operē tieši ar skaidro naudu. Ir jābūt līdzsvaram starp skaidro un bezskaidro naudu, taču pie mums viss ir pārkāpts, vairs nav nekāda līdzsvara.
Ir leģitīms pamats, kāpēc cilvēki negrib atskaitīties sievai, mīļākajai, kāpēc grib paveikt kaut ko slepeni no žurnālistiem. Tas ir stāsts par demokrātiju. Skaidra nauda, tā ir brīvība. Tā ir brīvība, kas tev ļauj darīt un nevienam neatskaitīties.
Un viss pārējais ārpus skaidrās naudas - kredītkartes, pārskaitījumi, bankas, tā ir finanšu verdzība, kur tev vienmēr kāds varēs sekot līdzi.
Patiesā labuma guvēja pilnvarojuma līgums, ko reģistrēja Belēvičs un SIA "Latvijas aptieka" - vai tas neliecina, ka visi šie finanšu noziedzības apkarošanas likumi tiek paslaucīti zem tepiķa, jo zem šāda pilnvarojuma es varu arī neatklāt, kas man ir devis pilnvarojumu?
Tieši tā. Visa šī "tīrās naudas priesteru" doma balstās uz to, ka viņi cilvēkiem draud ar kriminālsankcijām. Bet, ja Belēviča vietā būtu Apvienoto Arābu Emirātu pilsonis, kurš šeit iebraucis vienu reizi, parakstījis visas šīs muļķīgās formas un nodeklarējis citu Arābu Emirātu pilsoni par patiesā labuma guvēju, un ir samelojies - ko viņam var izdarīt? Kādēļ mums Latvijā tik aktīva izrādīšanās par kaut kāda terorisma apkarošanu komercstruktūrās? Kāpēc tad amerikāņi ar to nesteidzas? Viņi saka: ko mums dos informācija par patiesajiem labuma guvējiem?
Ar saukļiem par naudas tīrību 2018. gadā mēs ieviesām normas, ka Uzņēmumu reģistrā jādeklarē patiesie labuma guvēji, kaut gan SIA dalībnieki tāpat ir redzami. Tagad prakse pierāda, ka tam nav nekādas jēgas?
Latvija ir celmlauze tīrās naudas ideoloģijas ieviešanā kā praksē, tā teorijā. Mūsu Uzņēmumu reģistrs ir pilns ar cilvēku vārdiem un uzvārdiem, kuri ir īpašnieki un kuri ir "beneficiāri". Īpaši jau "beneficiāru" pētīšanā esam meistari.
Latvija savā attīstībā beidzot ir sapratusi, ka akcionāri var būt īsti un var būt akcionāri uz pilnvarojuma pamata, kurus sauc par nominālajiem akcionāriem. Nauda var piederēt citam, un nav tā, ka tā nauda vienmēr būs Irānas specdienestu nauda. Valstij prātā tikai viena doma - visu kontrolēsim, uzliksim par pienākumu visus norēķinus veikt bezskaidrā naudā, lai varam visu pārbaudīt. Cilvēkam ir nepieciešama bāzes brīvība. Par to var daudz diskutēt. Taču mēs šeit Latvijā esam kļuvuši par pionieriem smadzeņu lauzīšanā, kas ir patiesā uzņēmumu valde, kas ir patiesie uzņēmumu īpašnieki un kas ir īpašnieku īpašnieki? Mēs paši sev esam radījuši pastulbu monstru, terminatoru, kurš staigā apkārt, meklējot visīstākos patiesos labuma guvējus, un iegalvo sev, ka pie mums nauda tā dēļ ir tīrāka nekā citur. Tad nu jāuzdod galvenais jautājums: vai tā dēļ mums šeit arī pelnošā biznesa ir kļuvis krietni vairāk?
Salīdzinot ar Lietuvu vai Igauniju, nemaz nerunājot par Poliju - tieši otrādi, vērojama dramatiska atpalicība.
Taču mēs esam čempioni rekomendāciju ieviešanā. Tur mēs protam vingrot. Analizējam labuma guvējus ne pa jokam. Uzņēmumu reģistrs met atpakaļ dokumentus, bankas saslēdzas savos pētījumos, jo, lūk, tad kaut kāds mākonītis par uzņēmēju "Google" parādījies. Uzņēmējam nav iespējas apgāzt negatīvās ziņas un pierādīt pretējo, un bankas lemj vienkārši - šādās situācijās pie mazajiem mākonīšiem labāk neatvērt kontus.
Ne tikai kontus neatver, bet arī iesaldē jau atvērtos kontus.
Šeit vietā jautājums "tīrās naudas" priesteriem: "netīrā" nauda no Latvijas, kur tā paliek? Vai mēs visu nacionalizējām? Cik procentus no šīs naudas konfiscējām? Kur pārējā nauda palika? Zem visas konfiscētās un pazudušās naudas ir kriminālprocesi?
Šī Latvijai it kā netīrā nauda klusām ir aizgājusi pa pasauli, pirmkārt, uz Lietuvu. Par to liecina statikas dati, kuros redzams, ka nerezidentu noguldījumu proporcija Lietuvas bankās ir dubultojusies no 10% 2019. gadā līdz 20% 2024. gadā.
Patiešām tik ļoti "netīra" nauda bija? Mums likās par traku "netīra", bet lietuviešiem tīri laba. Par Cīrihi un Londonu vispār nerunāsim. Vai tad nevajadzētu varai uzdot jautājumu, kādēļ mums tā nauda bija šausmīgi "netīra", bet citiem nebija šausmīgi "netīra"? Bet diskusijas ar "tīrās" naudas "priesteriem" ir gandrīz kā diskusijas ar vājprātīgajiem, kuri sev galvā ieņēmuši kaut kādu sasniedzamo "tīrības" pakāpi. Nauda pati par sevi ir "netīra" pēc definīcijas. Ja tu nepierādi, ka tā ir tīra, sākas izņēmumi. Būt darba attiecībās un strādāt ir labi, dienēt valstij un saņemt ierēdņa algu arī labi, students saņem stipendiju - arī labi, bet nu uzņēmēji - tie gan krāpjas, dod kukuļus, un tas mūsu varai nepatīk. Nedod dievs, ja tu šeit esi uzņēmējs, un vēl nedod dievs, ja tu kaut ko eksportē uz Krieviju! Uz Lietuvu, Igauniju - to mēs vēl saprotam, arī Skandināviju, bet nedod dievs, būs kāda Bolīvija, Apvienotie Arābu Emirāti vai cita valsts, par kuru mēs neesam dzirdējuši. Pie tevis atbrauc varas pārstāvji un tevi sāk represēt. Cik ilgi tu to cietīsi? Acīmredzot tu cietīsi tik ilgi, kamēr tev nebūs kur dēties. Bet, kolīdz tev uzrodas cita alternatīva, kur neuzdod tādus jautājumus, tu pamet šo valsti.
Pie mums bankas vairs nav biznesa partneru iestādes. Tās kļuvušas par valsts represīvo iestāžu aģentiem kvadrātā - represīvo iestāžu pagarinājums, un šīs funkcijas banku izpratnē ir viņu galvenās funkcijas. Piešķirt kādam kredītu ir treššķirīgs vai piecšķirīgs uzdevums. Galvenais ir pārbaudīt, vai nav ienākusi kāda "netīra" vai "pusnetīra" nauda. Tas, ka bankas nekreditē tautsaimniecību, tas nevienu neinteresē.
Bet patiesība jau ir šāda: visa nauda - tā ir ekonomika, un tas viss ir labi, kamēr šī nauda negalina cilvēkus, par to netirgo narkotikas.
Sanāk, ka mēs kārtējo reizi esam aizskrējuši par tālu un pazaudējuši jēgu šim naudas kontroles procesam?
Esam uztaisījuši "priesterības" saliņu “pūstošajā purvā”. Bet vai no tā mums kļuvis labāk? Mēs tik vicinām savu "tīrās" naudas karogu. Banku kontroles dienesti pārslogoti, un to acis zvēro. Tad jau varbūt notiesājam visas Latvijas valdības pēc kārtas, kas kaut ko ir privatizējušas. Visapkārt taču vieni vienīgi noziegumi! Veram visu vaļā un skaidrojam, kuram bija taisnība, kuram kas bija vai nebija likumīgi. Šī ir slima domāšana. Tā nav vērsta uz radīšanu, uz to, lai bizness, tautsaimniecība, valsts un tauta plaukst un zeļ.
Taču atgriežoties pie mūsu jau pieminētā Gunta Belēviča - arī viņa darbības kāds kontrolēs?
Ja man piespiedu kārtā konkurences nosacījumu pārkāpuma dēļ daļa biznesa jāpārdod, tas vienmēr ir neizdevīgi. Šādā gadījumā, loģiski, es atrastu pilnvarotu profesionāli, un lai viņš lemj par to manu biznesu. Te tikai būtu jautājums, vai darījums ar pilnvarojumu ir simulatīvs darījums vai patiess. Ja patiess, tad nav ko viņam pārmest. Ja tā ir simulācija, tad Guntis Belēvičs būs nonācis sarežģītā situācija. Viņš izrādīsies lelle, kurš par zināmu naudu atļāvies pārāk publiski būt piesegs. Bet, ja viņš to visu ir izpratis un advokāti viņam ir pateikuši: tev patstāvīgi jāpieņem lēmumi labākajās šī biznesa interesēs, jo tu pats esi kļuvis mazākuma akcionārs, tev ir procents no dividendēm. Te jābūt uzmanīgam, vai pilnvarojums netiek izmantots kā krāpniecība vai kā simulācija.
Bet kā to pārbaudīt? To var pārbaudīt tikai audits, realitāte, dzīve?
Realitāte, dzīve. Bet kas Latvijā ir atbildība? Slavenākā ir politiskā atbildība. Bet vai atbildības jēdziens Latvijā strādā? Es teiktu, klibo, sākot no kriminālatbildības un beidzot ar publisko, politisko, ētisko atbildību. Galu galā, vai tas, ko jūs sakāt vai darāt, ir patiesība, vai tas ir tikai piesegs kaut kam daudz nesmukākam, ko dara pārsvarā visi Latvijas politiķi un jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.
