Kudors: Krievija ir pazemota, un Putins ir personiski pazemots

© Dmitrijs Suļžics/MN

Par to, no kā baidās fašistiskās Krievijas vadonis Vladimirs Putins; par to, kas viņu iedrošināja aizlidot uz Azerbaidžānu; vai Krievijas bruņoto spēku ģenerāļi ir gatavi sacelties pret Putinu; kāpēc kadirovieši aizbēga no Kurskas; kur izšķīdušas Putina sarkanās līnijas – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar politologu Andi Kudoru.

Ukrainas armija palēnām virzās uz priekšu Krievijā. Kādas tam visam ir perspektīvas?

Ukrainas prezidents Zelenskis ir paziņojis, ka Ukraina veido buferzonu, lai Krievijas armijai būtu grūtāk īstenot uzbrukumus pa Ukrainas teritoriju. Šī ir ļoti loģiska militārā stratēģija. Vienkārši runājot: tā dara. Īpaši tādēļ, ka ne visas NATO dalībvalstis ir atļāvušas Ukrainai lietot tālās darbības raķetes Krievijas teritorijā. Tad Ukraina sper loģisku soli: tai ir jāattālina Krievijas militārās bāzes un loģistikas centri, lai tai būtu grūtāk veikt apšaudes, piemēram, pa Harkivu.

Vēl ir tāda hipotēze. Šis ir māņu manevrs, lai īstenotu vēl kādu citu uzbrukumu, piemēram, Zaporižjas apgabalā vai Krimā. Bet to mēs nezinām. Ja ukraiņi to plānotu, tad tas netiktu runāts pat Ukrainas iekšienē: militārie soļi prasa slepenību. Ja slepenības nav, tad šādi soļi nav veiksmīgi.

Ir vēl arī politiskais aspekts: militāro pārrunu iespējamība. Tas teorētiski varētu būt, ja Tramps kļūst par prezidentu un īsteno spiedienu uz abām pusēm. Ukrainai tā būtu veiksmīga maiņas kārts: ja krievi teiktu ukraiņiem - izejiet no Krievijas teritorijas, tad ukraiņi varētu teikt krieviem - izejiet no Ukrainas teritorijas.

Domāju, Ukraina šauj pa vairākiem mērķiem vienlaikus. Un teorētiski ir iespējamas pamiera sarunas, jo miers ar Krieviju Putina valdīšanas laikā nav iespējams.

Krievija, manuprāt, ir dziļi pazemota: Ukrainas armija ir iegājusi Krievijas teritorijā, labi, ieņemtā teritorija nav milzīga, un tomēr.

Jā, Krievija ir konkrēti pazemota, tostarp arī Putins ir individuāli, personiski pazemots. Un visi Krievijas propagandisti ir pazemoti. Tas, ko viņi TV runāja par “trim dienām, lai ieņemtu Kijivu”, ir neatgriezeniski pazudis no ekrāniem.

Putins mēdza teikt: viss notiek pēc plāna. Šī runāšana notika ar lielu pārliecību, jo melot viņš prot lieliski. Tagad viņš vairs nespēj to pateikt. Pirmo reizi, kad Putins parādījās TV ekrānā pēc ukraiņu ienākšanas Kurskas apgabalā, viņa sejā bija redzamas dusmas uz ģenerāļiem, kuri nebija attaisnojuši fīrera uzticēšanos. Viņš izteicās neveikli, minēja kaut kādu “kontrteroristisko situāciju”, bet vajadzēja teikt - operāciju. Pārteicās…

Turpmāk ir iespējamas arvien intensīvākas ģenerāļu rindu tīrīšanas. Tās jau ir sākušās saistībā ar korupciju, jo Krievijas armija tiek izzagta, tika izzagta un to turpina izzagt.

Nav zināms, kāds būs Gerasimova liktenis. Putins gadiem ir demonstrējis augstu lojalitāti pret tiem, kuri ir lojāli pret viņu. Bet visam ir kaut kādas robežas. Šoigu tika nomainīts, arī Patruševs vairs nav amatā.

Vai nav tā, ka ģenerāļi paši varētu sacelties pret Putinu? Par to taču bija kaut kādas runas.

Mēs visi klusībā uz to ceram. Bet Krievija nav prognozējama. Daudzi eksperti runā par to, ka apvērsumi Krievijā notiek tad, kad šķeļas elite. Krievu leģions, kas karo Ukrainā pret Krievijas spēkiem, aicina stāties viņu rindās, viņu komandieris ar segvārdu Cēzars personiski aicina. Tāpēc iespējams, ka arvien vairāk būs tādu, kuri cīnīsies pret Krieviju ar ieročiem rokās.

Kāds prātnieks savulaik teica, ka revolūcijas vai lielas pārmaiņas ir iespējamas tad, kad armija vai vismaz daļa no tās pāriet tautas pusē. Bet, protams, jābūt arī tautai, kas pamodusies no vergu miega…

To jau esam redzējuši Armēnijā, kad Pašinjans nāca pie varas tādā kā ielu demokrātijas veidā: toreiz protestētājiem pievienojās militārpersonas. Tas bija izšķirošs faktors.

Pasaulē notiek militāri apvērsumi, kad pie varas nāk hunta, dažkārt tiek turpināta diktatūra, dažkārt tiek nodrošināta demokrātija. Bet ar ģenerāļiem ir tā: dažkārt viņi ir arī zagļi… Un Putinam tā ir izšķiršanās: ko tagad darīt?

Man patīk atziņas no Sergeja Pugačova intervijas, ko viņš deva ukraiņu žurnālistam Gordonam. Pugačovs ir bijušais Putina līdzgaitnieks viņa pirmajā un otrajā prezidentūras termiņā, viņš strādāja kremļa administrācijā, atradās Putina tuvumā, bija viņa palīgs. Tagad viņš dzīvo Francijā.

Intervijā Pugačovs parādīja reālo Putina portretu. Viņš Putinu raksturoja kā vāju līderi, kurš uz visiem ierosinājumiem atbild ar “jā”, tikai ne vienmēr dara to, ko solījis. Viņš ļauj procesiem plūst pašiem, kamēr izmanīgākie un stiprākie - tas pats Kadirovs - danco pa galdu. Bet tikmēr, kamēr viņi izrāda personisku lojalitāti Putinam. Un Kadirovs to ir daudzkārt darījis, sevi nosaukdams par “pehotinec Putina” (Putina kājnieks - krievu val.).

Bet Kadirova spēki taču pazuda no Kurskas apgabala. Kas tad viņš par kājnieku?

Jā, tad, kad jākaro… Pieļauju, ka viņi nevēlas tur karot, turklāt viņi skatās uz parītdienu, pat nevis uz rītdienu, bet parītdienu - tad, kad

Putina nebūs. Iespējams, ka tad kadirovieši meklēs normālas attiecības ar Ukrainu. Līdzīgi kā baltkrievi, kuri ne visai grib karot ar Ukrainu. Tautas līmenī nav vēlmes karot.

No kā Putins baidās?

Putins baidās no apvērsumiem. Ja kāds pie varas nācis ar operatīvo kombināciju, tas baidīsies arī no operatīvajām kombinācijām, kas tiktu vērstas pret viņu, lai gāztu no varas krēsla.

Putins, nākdams pie varas, vēroja, kā ar viņu komunicē Krievijas sabiedrība, un noskaņojās uz vēl lielāku autoritārismu, nekā sākumā pats bija iedomājies. Pugačovs stāstīja kādu gadījumu. Braukuši kopā ar Putinu bruņu limuzīnā, un Putins izkāpis ārā, lai piedalītos pareizticīgo pasākumā. Kāda sena sieviņa nobučojusi Putinam roku. Pēc tam Putins, iekāpis auto, pateica Pugačovam: “Viņiem taču caru vajag.”

Ko Putins dara Azerbaidžānā? Nevar vien bailēs izkasīties no saviem bunkuriem, bet te - pēkšņi kaut kur aizlido!

Jā, tas ir pārsteigums daudziem. Pirmkārt, tas, ka viņš izbrauc ārpus Krievijas, jo zināms, ka Starptautiskā krimināltiesa izdevusi orderi viņa apcietināšanai.

Bet tas nedarbojas Azerbaidžānā.

Ja azerbaidžāņi gribētu, tad darbinātu. Taču Putins zināja, ka viņi ne pēc burta, ne pēc gara to nedarbinās. Azerbaidžāna nav parakstījusi Romas statūtus. Ar to vien nepietiek, tur jābūt līderu personiskajiem solījumiem un garantijām, ka ar viņu nekas nenotiks. Putins nolika ziedus pie Alijeva pieminekļa, bet Alijevs (tēvs šodienas Alijevam), kā zināms, bija Azerbaidžānas augsts funkcionārs vēl padomju laikos. Simbolisms uz simbolisma!

Taču šī ir sadarbība arī ar Turciju, jo viss, kas notiek Krievijas un Azerbaidžānas attiecībās, tas ir saistīts arī ar Turciju, jo Azerbaidžāna ģeopolitiski nav skatāma kā no Turcijas neatkarīgs spēlētājs. Caur Azerbaidžānu Turcija nostiprinājās Dienvidkaukāzā, samazinot Armēnijas lomu. Savukārt Putins meklē sabiedrotos jebkur, jo viņam to ir maz. Palīdzot Azerbaidžānai dominēt pār Armēniju, Putins ir palīdzējis Turcijai, bet Turcija ir NATO valsts. Putins caur Azerbaidžānu meklē dialogu ar Turciju, kas viņam jau tāpat ir gana labs. Turklāt Putinam ir jādemonstrē, ka viņš var izbraukt no valsts.

Bet ja nu tas ir viņa dubultnieks?

Domāju, ka dubultnieki tiek izmantoti lielākos attālumos, proti, ja nākas runāt lielas auditorijas priekšā: lai snaiperi kļūdītos un sašautu dubultnieku.

Vēl bija versija, ka Putins gribot atrādīties izraēliešu ārstiem, kuri bija gatavi braukt uz Azerbaidžānu, nevis uz Maskavu.

Šī ir interesanta versija. Es neizslēgtu šādu iespēju. Tā izklausās ticama. Putinam savulaik braukāja līdzi vairāki ārsti, kuri bija ausu, kala un deguna, kā arī onkoloģisko slimību speciālisti.

Ko varam gaidīt no Krievijas?

Redzam, ka Putina proponētās sarkanās līnijas ir bijis blefs. Pēc tā, ko viņš runāja un draudēja, bija jāseko nezin kam… Putins spēlē spēli: viņš izliekas, ka nekas nenotiek. Krievijas medijos nerunā par to, kas notiek Kurskas apgabalā. To, ka Kurskas iedzīvotāji kliedz, ka viņi ir pamesti, redzam mēs, nevis pārējās Krievijas iedzīvotāji.

Ar Kursku ir līdzīgi, kā bija tad, kad Turcijas spēki notrieca Krievijas militāro lidmašīnu pie Sīrijas robežas: no Krievijas puses nesekoja nopietni atbildes soļi. Redzam, ka daļa no Putina teiktā ir blefs un sarkanās līnijas arī ir blefs.

Putins arī nevar lietot taktiskos kodolieročus, jo Rietumi jau ir solījuši nogremdēt Krievijas floti, ja viņš kaut ko tādu atļausies.

Līdz ar to Putins kārtējo reizi ir pieķerts kā vājš un neizlēmīgs līderis, kurš mēģina Kurskas jautājumu paslaucīt zem tepiķa.

Ukrainai diemžēl nav piegādāts bruņojums tik, cik nepieciešams, bet viņi arī netaisās iet uz Maskavu. Ukraiņi turpinās kontrolēt ieņemtās teritorijas, kā minimums, līdz novembrim. Bet karojošās puses ir radošas, un līdz novembrim mēs varam ieraudzīt kaut ko tādu, par ko vispār šodien nespējam iedomāties.

Intervijas

Kāpēc premjere Evika Siliņa kolēģiem atgādina par mērenību ēšanas paradumos; ko neuzcels Hosams Abu Meri; kāpēc vajadzīgas slimnīcu padomes; kāpēc Anda Čakša padzen ministrijas vadošos darbiniekus un ko no viņas mēs un pasaule varam mācīties – “Neatkarīgās” saruna ar ārstu Pēteri Apini.

Svarīgākais