Ar ko Ukraina līdzinās Izraēlai, ko domā Latvijas krievi, kas ir sestā kolonna, vai kara beigas varētu būt arī Putina beigas – par to un daudz ko citu intervija ar sociologu Aigaru Freimani.
Kā tu vērtē sabiedrības reakciju uz to, ka ukraiņi ieņēmuši vairākus simtus kvadrātkilometru teritoriju Krievijā?
Jāvērtē tās informācijas druskas, ko mūsu sabiedrība saņem un kā tās iztulko. Viena sabiedrības daļa to uztver kā milzīgu panākumu, jo karadarbībā bija iestājusies zināma stagnācija. Bija vien miglainas norādes uz kaut kādām iespējamām miera sarunām, kurās piedalītos ukraiņi un krievi kopā ar ārzemju starpniekiem. Arī Ukrainas prezidents Zelenskis, runājot par nākamo miera forumu, kura organizēšanā viņš pats piedalās, minēja, ka Krievija tikšot uz to aicināta.
Izskatījās, ka ir strupceļš. Un pēkšņi ukraiņi devās iekšā Krievijas teritorijā, Kurskas apgabalā. Tas daudziem bija šoks. Daļai Latvijas sabiedrības bija sajūsma par to, ka Ukrainas armija ir spējīga šādi rīkoties. Pirmkārt, pietika drosmes, otrkārt, tas viss liecināja par sagatavotības līmeni.
Protams, ukraiņu gājiens pa Krievijas teritoriju nebija kā caur sviestu. Bet kas mulsināja, un uz to norādīja gluži vai visi - gan prokrieviskie, gan neprokrieviskie vērotāji: nekur un nekādā veidā nav parādījusies kaut vai viena kaujas aina, lai teiktu - re, kur viņi patiešām karo!
Ja nu vienīgi Krievijas militārā autokolonna, ko ukraiņi iznīcināja pilnībā.
Jā, līķu kaudzes - sekas kaut kādai karadarbībai. Svētdien parādījās arī raķešu apšaudes sekas: krievi apgalvo, ka tā bija ukraiņu raķete, kas trāpīja dzīvojamā ēkā, ukraiņi savukārt teic, ka tā bija krievu notriektā ukraiņu raķete, kuras atlūzas nokritušas uz dzīvojamās mājas.
Ir vēl viena sabiedrības daļa, kas klusā balstiņā saka: ka tik tas viss neatnāk pie mums. Šī daļa, protams, nedomā ukraiņu iebrukumu, bet iespējamo veidu, kas kāpinās krievu agresiju.
Bet kopumā tas ir notikums, par ko nav skaidrojuma: kāpēc ukraiņi to dara? Ir naivas spekulācijas par to, ka viņi grib aiziet līdz Kurskas AES un piedāvāt to apmaiņai pret Zaporižjas AES, ko šobrīd okupējuši krievi. Jāteic, ka ukraiņu ieņemtās teritorijas nav pārāk lielas, salīdzinot ar to, ko krievi “atkoduši” no Ukrainas.
Arī Rietumu analītiķi nezina skaidrojumu. Pirms tam bija viegla amerikāņu un vāciešu iepukstēšanās par ieroču izmantošanu Krievijas teritorijā. Daudzi uz šo situāciju skatās kā uz lielu testu Krievijai, dēvējot to par stresa testu. Un redzams, ka Krievija ar šo testu lāgā netiek galā. Smieklīgs ir arī čečenu “tik-tok” karaspēks: redzam, kā čečeni šauj pa tukšiem krūmiem…
…apgalvojot, ka “viņi te nekad vairs neparādīsies”. Nez, kuri ir tie “viņi”?
Protams, ka Zelenskis un Sirskis (Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks - E.V.) zina, kāpēc notiek iebrukums Krievijā. Zelenska padomnieks Podoļaks kaut ko zina. Taču neviens no viņiem nav gatavs izpaust viņu rīcībā esošo informāciju. Tas viss patlaban atgādina to uzvedību, kas raksturīga Izraēlai.
Kādā ziņā?
Ja Izraēla veic kādas militāras operācijas, tā klusē. Nesen Teherānā tika novākts terorists Hanija, un joprojām nav skaidras informācijas par to, kā tad īsti viņu novāca. Viena versija - raķete, otrā - bumba, kas tikusi ienesta telpā, trešā - no kalniem izšauta tanku raķete, kas ārkārtīgi precīzi trāpījusi ēkas logā.
Visiem ir skaidrs, ka tā bija Izraēlas operācija, tomēr komentāru no Izraēlas nav. Viss nonāk līdz slavenajam Izraēlas premjerministres Goldas Meiras izteicienam, kad Izraēla sāka likvidēt palestīniešu līderus: “Mēs esam maza nācija, mums nav atombumbas. Bet, ja vajadzēs, mēs to nekavēsimies izmantot.”
Izraēlieši nekomentē neko. Ukraiņi tagad rīkojas līdzīgi. Kopš paša kara sākuma viņi piekopj šādu pozīciju. Tas nav nekāds CNN karš, kur visās pozīcijās atrodas CNN korespondenti - kāds tas bija, piemēram, 1991. gada janvārī, operācijā “Tuksneša vētra”, kas sakrita ar latviešu barikāžu laiku un aizēnoja tā attēlojumu pasaules medijos.
Bet kāda ir krievu attieksme pret to, ka ukraiņi ieiet Krievijā?
Krievu kopiena, kas dzīvo ārpus Krievijas, ir ar ļoti dažādiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz visus vieno nepatika vai pat naids pret Putina režīmu. Līdz ar to veidojas vienota vide, un sarunu tēma ir viena: kā atbrīvoties no Putina.
Arī par kara izbeigšanu domā vairums, apzinoties, ka kara beigas varētu būt arī Putina beigas. Taču - viņi izvairās no konkrēta uzvarētāja nosaukšanas. Nav tā, ka visi ar sajūsmu kliegtu: jāuzvar Ukrainai!
Bet ir cilvēki, kas pēc iebrukuma Krievijā ar savu nostāju izraisījuši vētru. Ir tāds Ļevs Šlosbergs, politiķis, kurš pārstāv “Jabloko”. Viņš kaut kur ierakstīja, ka nosoda iebrukumu, rezultātā viņu visi gribēja intervēt, ieskaitot Venediktovu. Uz viņa jautājumiem Šlosbergs neatbildēja neko konkrētu, izņemot vispārēju filozofēšanu par mieru.
Bet ir vēl tāds kungs kā Viktors Šenderovičs, kuru Krievijā padarīja par “ārzemju aģentu”, un viņš visai negribīgi aizbrauca uz ārzemēm. Viņš nežēlīgi kritizēja Šlosbergu.
Mums Latvijā labi zināmais Aleksandrs Ņevzorovs ir palicis par agresīvi nežēlīgu Putina režīma pretinieku. Viņš dzīvo ārzemēs, tāpēc nav paņemts ciet. Iespējams, viņa agresivitāte atbilst esošajai Krievijas situācijai.
Atcerēsimies arī kanālu “Doždj” (tv.rain), kas kādu laiku atradās pie mums, Latvijā. Ar viņiem saistītais skandāls, kura pamatā bija politiskas manipulācijas, kas nāca Latvijai tikai par sliktu, izraidīja šo kanālu no valsts. Tagad viņi atrodas Amsterdamā. Viņi it kā pretojās Putina režīmam, tomēr uz kādu laiku nostājās Kremļa pusē. Ir dziļas aizdomas, kas tāds bija arī paša Putina mērķis: plānot manipulācijas ar sabiedrisko domu, izmantojot cilvēkus, kuri ir it kā pret režīmu, tomēr patiesībā nav.
Piektā kolonna?
Nē. Ar piekto kolonnu viss ir skaidrs: tā uz vietas klusiņām gaida, kad no četrām debess pusēm ienāk četras kolonnas, tad piektā kolonna paņem ieročus un pievienojas tām četrām.
Bet šī ir sestā kolonna. Šīs kolonnas “elastības pakāpe” ir izcila: tā piemērojas katram informatīvajam kontekstam, katram faktam, turklāt ar visdažādāko interpretāciju. Un ir ļoti grūti pieķert šo sesto kolonnu jelkādas pozīcijas izteikšanā. Tur ir tikai slidena
ņemšanās. Tā nenoliedzami bremzēs atziņas, kas nostājas skaidri pret Putina režīmu un karu Ukrainā.
Tas pats žurnālists Aleksejs Venediktovs ir nepārprotams sestās kolonnas darbonis. Nesenā intervijā, jautāts par karu Ukrainā, viņš atbildēja, ka par karu nerunās, jo viņš nav militārais speciālists.
Nesen taču tika atbrīvoti Krievijas politieslodzītie…
Gribas likt pēdiņās to nosaukumu - politieslodzītie.
Varbūt viņi arī pieder sestajai kolonnai?
Kaut kas uz to pusi ir. Kaut kādi aicinājumi visiem krieviem izdot vīzas, aicinājumi nevērsties pret krieviem, par karu ne vārda… Tas viss bija kā sitiens zem jostasvietas.
Un kā uz Ukrainas iebrukumu Krievijā reaģē Latvijas krievi?
Nav nekādu īpašu reakciju. Viena lieta ir tas, ko varētu skaļi pateikt no publiskajiem politiķiem. Viņu nav pārāk daudz, varbūt kāds no “Stabilitātes”, varbūt kāds no “Saskaņas”, ja tur kāds vēl palicis, izņemot Nilu Ušakovu, kurš ir pārcēlies dzīvot uz Briseli.
Iespējams, kādi pašvaldību līderi kaut ko varētu paust. Tie, kuri ir Latvijas austrumos. Varbūt Daugavpils, Rēzekne - mazāk. Ja vien viņi riskētu to darīt. Man šķiet, ka viņi labprātāk tagad klusēs.
Tagad nekādu īpašu pretpozīciju nav. Un pati mīkstākā ir tā, ko reizi divās nedēļās atkārto viegli senilais “Jabloko” līderis Javlinskis: ja viņam uzdos jautājumu par Ukrainu, viņa atbilde būs viena - pārtraukt uguni, pārtraukt slepkavot cilvēkus, sākt sarunas.
Līmenis, ko no krieviem varam sagaidīt šeit, Latvijā, ir līdzīgs. To, iespējams, publicēs kāds sociālais medijs. Bet domāt, ka no krieviem nāks aicinājumi sākt svēto karu pret ukraiņiem, kuri iebrukuši Kurskas apgabalā, - tas nenotiks.
