Latvijas teātri transformējas – ne radikāli un strauji, tomēr būtiski. Ienāk digitalizācija, aug skatītāju prasības, aktuālākas top repertuāra problēmas. Varbūt palīdzēs mākslīgais intelekts? Vai pietiek naudas un ko darīt aktieriem, kuri aizgājuši no teātra? Par šo un citiem jautājumiem – “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāju Ojāru Rubeni.
Vai teātru repertuāros, aktieros, skatītājos ir kaut kas kardināli mainījies, teiksim, pēdējo trīs gadu laikā?
Kardinālu izmaiņu, manuprāt, nav. Katrs teātris mēģina iet savu ceļu. Teātris vispār ir interesanta lieta: tas ir kā liels okeāna vilnis, kas lēnām veļas mums pāri, reizēm tas pārtop par cunami, kas noslauka visu savā ceļā. Un tad ir atplūdi. Ar teātri tu vari kāpt kalnup, un tad tu nonāc līdzenumā. Galvenais pēc tam ir noturēties uz šī līdzenuma.
Bet kaut kas noteikti ir mainījies, citādi nevar būt.
Mainījies ir… Tā, piemēram, Dailes teātris iet citu ceļu - salīdzinājumā ar to, kādu bija gājis agrāk. Aicina ārzemju režisorus, ar ko mēģina piesaistīt publiku. Un top kvalitatīvi darbi.
Kad es vadīju Nacionālo teātri, es ļoti rūpējos par to, lai attīstās nacionālā dramaturģija un lai aug nacionālie režisori. Pēc manis teātris sāka tā kā stagnēt, tagad tas mēģina atkal izcīnīties uz augšu. Vilnis bija augšā, tad tas noplaka, par konkrētām personālijām es nerunāšu.
Jaunais Rīgas teātris apzināti gāja un iet uz publikas piesaistīšanu, izmantojot publiku interesējošus darbus, mazāk pievēršoties nopietnām psiholoģiskas izpētes lietām, kas šim teātrim bija raksturīgi pirms tam. Alvis Hermanis pats paziņoja, ka publikai tagad vajag atpūsties un izklaidēties. Tā viņš savāca skatītāju auditoriju no citiem teātriem, piemēram, no Nacionālā teātra - tad, kad es jau biju prom. Arī no Dailes teātra.
Bet ir jau vēl arī reģionālie teātri.
Tur ir interesanti. Daugavpils teātris ir palicis mazliet tādā kā stagnējošā situācijā, darot labas lietas, bet - atbilstoši reģionam, proti, vairāk strādājot uz auditoriju, kas atrodas Latgales reģionā.
Liepājas teātris gāja ekstravagantu ceļu, veidojot izrādes, kas ne vienmēr piepildīja teātra zāli, toties liekot augstāk māksliniecisko latiņu. Domāju, liepājnieki mēģinās to noturēt, un tur ir labas perspektīvas.
Vislielāko izrāvienu pēdējos gados uztaisījis Valmieras teātris. Cienu un mīlu! Teātris ir piesaistījis veselu kursu jaunu cilvēku, kuri tur ir ārkārtīgi silti uzņemti un aprūpēti, līdz ar to veidojot vienu spēcīgu veselumu, stabilizējot teātri kopumā.
Vecākā un vidējā aktieru paaudze - Rihards Rudāks, Ieva Puķe, Elīna Vāne un citi - jaunos integrē, un viss notiek. Tāpēc Valmieras teātris ir topā. Viņi ir atraduši veidu, kā noturēt publiku, radot patiešām augstvērtīgus skatuves darbus. Tie ir piemēri ar “Elektru”, ar “Jāzepu un viņa brāļiem”, ar “Pazudušo dēlu” utt.
Šis teātris izmanto Latvijas potenciālu ne tikai attiecībā uz aktieriem, bet arī attiecībā uz režiju. Valmieras teātri ir pacēluši tieši Latvijas režisori kopā ar aktieru trupu. Tagad notiek Valmieras teātra izrāviens. Valmierieši ir pārliecinoši priekšā visiem reģionālajiem teātriem, arī kopējā situācijā viņi ir priekšgalā.
Bet kas notiek ar šodienas latviešu dramaturgiem? No viņiem var gaidīt ko jaunu, motivējošu, pārliecinošu?
Es teiktu, ka latviešu dramaturgi ir tādā kā pārejas posmā. Es viņus pagaidām nevērtēju pārāk augstu: atlasīt labus dramaturģiskos darbus nav vienkārši… Bet ceru, ka pie tā tiek strādāts. Lai attīstās, lai pilnveidojas. Viņus izmanto neatkarīgie teātri - Ģertrūdes ielas teātris, arī “Dirty Deal Teatro”.
Protams, manī mājo cerība uz jaunajiem Latvijas dramaturgiem. Jautājums ir par to, ko katrs teātris uzskata par galveno: risināt sociālās problēmas, izgaismot Latvijas situāciju vai iet uz klasiku? Svarīgi ir tas, lai skatītājs, kurš aiziet uz teātri, saprastu: ja tas ir klasikas darbs, tad - kāpēc režisors to ir veidojis? Nevis vienkārši veidot izrādi par Romeo un Džuljetu, bet - kāpēc tā ir uz skatuves? Kas šodien ir būtisks šajā stāstā?
Nacionālais teātris šobrīd veido izrādi “Cilvēki laivās” - taču ne jau tikai tāpēc, ka šā darba autors Alberts Bels aizgāja un darbs ir ļoti labs, bet - ko mēs gribam pateikt ar šo izrādi?
Dailes teātrim veiksmes stāsts ir izrāde “Rothko”. Vārds un tēma - tie bija divi aspekti, ar ko dailēnieši iekaroja auditoriju arī ārpus Latvijas. Bet būsim godīgi - panākumu lielums pienācās režisoram Lukašam Tvarkovskim. Lielākoties jau ir tā, ka teātris ārpus Latvijas var izsisties, pateicoties kādam lielam vārdam - vai nu tas ir Kirils Serebreņņikovs, vai nu Tomass Ostermaijers, tagad bija Tvarkovskis. Ārpus Latvijas pacēlās Alvis Hermanis. Ilgi tas gāja, tomēr viņš pacēlās.
Kādas ir tendences, kas noteiks Latvijas teātra nākotni?
Tādu vienu tendenci nav iespējams noteikt. Katrs teātris taustās un iet savu ceļu. Šis ceļš rāda pilnvērtīgu spektru, kurā skatītāji atrod sev noderīgus aspektus. Diezgan lielu vietu ieņem nevalstiskie teātri, kuru repertuārā tieši sociālie temati ieņem svarīgu vietu.
Tas, kas man ir svarīgi: tad, kad eju uz teātri, gribu zināt, kāpēc es to daru. Ja tā ir izklaide un cilvēks vēlas izsmieties, tad - viss kārtībā, smejamies. Tikai jāsaprot: kas manī no tā visa paliek pāri?
Šobrīd teātru situācija ir atbilstoša laikmetam, mūsu dzīvesstilam, domāšanai un vēlmēm. Skatītāji - kā vienmēr - ir dažādi: daļa ies uz nopietnām, problēmas risinošām izrādēm, daļa - uz brīvdabas estrādēm ar joku lugām.
Vai finansējuma teātriem pietiek? Nevajag iet uz Kultūras ministriju lūgties pēc naudas?
Naudas vienmēr pietrūks. Algas būs par mazu, ideju realizācijai naudas būs par maz. Bet! Drošības situācijā, kurā mēs - Latvija un pasaule - atrodamies, kultūra, protams, nav pārfinansēta, tomēr mēs, gudri rīkojoties, varam daudz izdarīt. Ja teātra pasaule rīkosies gudri, tad varēsim eksistēt - šajā situācijā, kad mums jādomā par to, lai Latvija vispār varētu izdzīvot.
Tu pieminēji Dailes teātri. Pavasarī biju uz izrādi “Wintera stāsts”. Pēc ilgstoša darba pie datora, pēc iedziļināšanās digitālajā pasaulē liela daļa cilvēku vēlas uz teātra skatuves redzēt pilnvērtīgu, dzīvu aktierspēli, nevis maskas un digitālu tēlu ļodzīšanos - tāpēc vilšanās par izrādi. Šādu vērtējumu dzirdēju no vairākiem skatītājiem.
Es tevi saprotu, bet tam ir divas puses. Teātris nevar iet skatītāju pavadā - ko viņi grib redzēt. Bet skatītāji var iet teātra pavadā: tu vari mazliet painteresēties un neiet uz šo izrādi, kas digitalizācijas laikā tev šķiet nevajadzīga. Tu vari izvēlēties iet uz izrādēm, kur aktierspēle ir ļoti augstvērtīga, un saņemt sev vēlamo.
No otras puses: ir problēma teātrī iedabūt jaunus cilvēkus. Izrāde “Wintera stāsts” ir labi noorientēta uz atziņu: “Re, kā var parādīt uz skatuves tās lietas, ar kurām es nodarbojos ikdienā!” Tas nozīmē, ka jaunieši, skatoties šo izrādi, visticamāk, aizies arī uz citām izrādēm. Manuprāt, šis ir labs eksperiments, un tādi ir jārealizē, jo tie attiecas uz jauniešu auditoriju.
Jaunieši uz “Skroderdienām Silmačos” neatnāks tāpat vien, viņiem tas šķitīs garlaicīgi un nemoderni, kaut kāda vēsture. Bet ja viņi ierauga produktu, kas viņiem ir tuvs, tad - varbūt aiziet apskatīties arī ko citu? Tas ir tāpat kā ar Rotko mākslas darbiem: viens ies skatīties uz viņa darbiem, otram tie šķitīs “pilnīgi garām”, tāpēc skatīsies tikai Purvīti.
Galvenais - lai teātrī ir krāsas. Lai darbs nav haltūra. Ja es redzu, ka tā ir savārstīta haltūra, tad šis “darbs”, manuprāt, ir noziegums: tērēt naudu, lai taisītu haltūru. Ja tam netiek saņemts finansējums no valsts - privāti taisiet, cik gribat, un mēģiniet piesaistīt publiku.
Pats svarīgākais ir kvalitāte. Kāpēc Endrū Loida Vēbera mūzika iet caur gadu desmitiem? Ne jau tikai tāpēc, ka melodijas ir prātā paliekošas, bet arī tāpēc, ka tās tiek izpildītas augstā, kvalitatīvā līmenī. Un šāda izklaide ir brīnišķīga.
Kā tev šķiet: vai mākslīgais intelekts neizspiedīs dramaturgus un komponistus no aprites?
Nekad! Esmu pilnībā par to pārliecināts. Mākslīgais intelekts var uztaisīt sižetu un ko tur vēl, bet dramaturgs veido emocijas, mākslīgais intelekts var radīt formulu vai formu, taču emocijas, kurām jāparādās aktierī - šis intelekts nespēj radīt. Kaut gan - grūti pateikt… Ko tik no sevis neizspiedīs šis intelekts, vai ne?
Ko dara aktieri, kuri aiziet no teātra?
Tas ir katra paša lēmums. Ja cilvēks laikus saprot, ka viņš nebūs zvaigzne, tad… Agrāk es domāju, ka 75% nosaka darbs, bet 25% nosaka talants. Tagad, arvien vairāk iedziļinoties teātra pasaulē, sliecos domāt, ka viss ir tieši otrādi: 75% nosaka talants, 25% nosaka darbs.
Ja cilvēks saprot, ka visu mūžu viņam nāksies spēlēt trešā plāna lomas, tad labākais variants ir aiziet prom no teātra, nevis visu atlikušo mūžu nīkt un būt neapmierinātam ar dzīvi. Ir taču daudz dažādu iespēju apgūt citu profesiju. Tā nav traģēdija. Ja tu esi slikts zobārsts, pie tevis cilvēki neiet, tas nozīmē - tev jāmaina profesija. Kāpēc jāuzskata, ka aktieris ir vairāk saudzējams nekā ārsts? Jo cilvēks ātrāk saprot, ka neder aktiera profesijai, jo viņam labāk.
Pēc tevis teiktā saprotu: teātris dzīvos par spīti tam, kāda situācija ir pasaulē, un neatkarīgi no tā, cik cilvēku pametīs aktiera profesiju.
Teātris dzīvos vienmēr. Dzīvais vārds un kontakts ar dzīvo cilvēku ir absolūti nepieciešams. Jo vairāk mēs iegrimstam digitālajā pasaulē, jo vairāk mums būs nepieciešams kontakts ar dzīvo vārdu. Latvijā teātru tradīcija ir tik stipra, ka mūsu dzīves laikā mēs piedzīvosim tā esību.
Kuras izrādes pēdējā laikā tevi iespaidojušas?
Valmieras teātra “Jāzeps un viņa brāļi”, “Elektra”, Jaunajā Rīgas teātrī - “Melnais gulbis”, Dārtas Danevičas monoizrāde “Zēni nav meitenes”. Ja tev nekas nepaliek ne prātā, ne sirdī, tad tu velti esi iztērējis laiku un naudu. Šīs izrādes palika. Paldies par tām.
