“No rīta dziedam, pēcpusdienā sportojam,” stāsta Mārtiņš Klišāns, kura pārziņā šobrīd ir teju 60 zēnu kora koristi, kas apvienojušies radoši sportiskā nometnē Apšuciemā. Varētu tikai dziedāt un priecāties par vasaru, tomēr domas par rītdienu ir trauksmainas. Par to visu – “Neatkarīgās” saruna ar Rīgas Doma zēnu kora diriģentu un māksliniecisko vadītāju, dziesmusvētku virsdiriģentu Mārtiņu Klišānu.
Pērnā gada novembrī ar jums runājām par valdošo aprindu attieksmi pret latviešu dziesmu un deju svētkiem, par to, ka koru un deju kopu vadītāju algas jāiekļauj budžeta prioritātēs. Šogad nav dzirdēts, ka tādi brīnumi notiktu. Varbūt tomēr kaut kas nedaudz ir mainījies?
Mainījies ir tas, ka mēs zinām: valsts mērķdotācijās ir pielikts miljons, bet koru un deju kopu vadītāju maciņos tas vēl nav parādījies.
Un kad tad parādīsies?
Šo jautājumu uzdevu Nacionālajam kultūras centram pirms kādiem trim mēnešiem. Vēlējos, lai centrs atbild cilvēkiem, jo viņus neinteresē tas, kur un kas glabājas, bet interesē - kad “tas” nonāks viņu maciņos. Izskaidrojums tautai nenotika, vismaz ne tādā formātā, kā es to vēlējos. Tomēr ceru, ka rudens pusē šīs paredzētās mērķdotācijas - droši vien ietverot pagājušo laiku - nonāks koru un deju kopu vadītāju makos.
Bet tas ir tikai pirmais solis. Patlaban nekādas reālas izmaiņas nejūtam, un es neesmu lielais optimists, jo, vērojot visu, kas notiek apkārt, lielākos apcirkņos, piemēram, ar “Rail Baltica”, izskatās, ka mēs kārtējo reizi varēsim grauzt ledu…
Protams, tur vajadzīgi miljardi, tāpēc vajadzību pēc dažiem miljoniem eiro koru un deju kolektīvu vadītājiem var arī nepamanīt.
Kultūra vienmēr cieš pirmā. To var kā aitu cirpt visu laiku.
Es arī gribēju šos jautājumus intervijā uzdot esošajai kultūras ministrei Agnesei Lācei. Taču viņa bija gatava atbildēt tikai rakstiski. Man tāda “intervijas” forma nav pieņemama.
Ļoti ērts variants! Viņa droši vien nobijās. Es ar viņu iepazinos Toronto latviešu dziesmusvētkos, viņa manī atstāja cilvēciski labu iespaidu - atšķirībā no iepriekšējās kultūras ministres. Bet mūs visus, protams, interesē darbi, nevis manas personiskās izjūtas. Taču tagad ir vasara, neviens no valdošajiem nav bijis īsti pieejams.
Vairs neesat ticies ar kultūras ministri Agnesi Lāci?
Nē, patlaban ne.
Nesen sarunājos ar bīskapu emeritus Pēteri Sproģi, un viņš citastarp izteicās: kurā gadā notiks pēdējie latviešu dziesmusvētki? Jūs mūsu iepriekšējā sarunā arīdzan izteicāties, ka divi vēl varētu būt, bet kas būs tālāk?...
Tās ir diezgan pamatotas bažas, raugoties nākamo skolu jaunatnes dziesmu svētku kontekstā. Šie svētki notiks nākamā gada vasarā. Negribu sēt paniku, bet, vērtējot šā brīža skaitļus, ar skolu jaunatnes koriem mēs nevaram aizpildīt Mežaparka estrādi.
Koru videi ir liela inerce, ir cilvēku ieradumi, iesaiste. Amatieru māksla tā uzreiz neizsīkst, bet skolās nekādas inerces nav, jo ir tikai tas, ko jaunietim skolā liek darīt. Un visa lielā bēda ir izglītības sistēmā. Koru neesamība skolās ir hroniska, jo gan pilsētās, gan mazpilsētās kori ir gājuši zudumā. Vienkārši nenormāls ir šis zudums. Neobligātā interešu izglītības sistēma tiek iznīcināta.
Ja nākamgad Mežaparka estrāde būs pustukša, tas būs dramatisks signāls, jo tieši tā ir pārmantojamība - no skolas kora uz lielo kori. Lielo koru nākotne ir bērnu koros. Ja tu viņus neiemācīsi dziedāt, ja neieinteresēsi, viņi taču nekur neies.
Slēgtas vai “reorganizētas” jau kādas 400 skolas. Kur nav skolas, tur vairs nav arī kultūras nama, bibliotēkas, nekā nav. Kur nu vēl par kori runāt.
Ir tikai lielās skolas, kurās bērni, pat ļoti gribēdami, nevar apmeklēt kora nodarbības, jo skolēnu autobuss pienāk tikos un tikos, bet, ja izglītības interešu pulciņš vai koris ir pievakarē, tad bērns to nevar apmeklēt, jo autobuss ir pienācis. Ir arī absurdas situācijas, kad skolēniem jāmaksā par dziedāšanu korī.
Nu jā, diriģentiem kaut kāda nauda jāsaņem…
Nedomāju, ka to saņem diriģenti.
Atkal ir valsts budžeta veidošanas laiks. Jāatgādina, ka budžetā jāparedz nauda koru un deju kopu vadītājiem. Jāskandina trauksmes zvani?
Jāiesaista arī Dziesmusvētku biedrība. Augusta vidū ir paredzēta kordiriģentu nometne Ventspilī - profesionāla nometne, kas vairāk saistīta ar repertuāra apjaušanu un piemirstu lietu atcerēšanos. Tomēr domāju, ka tur varētu būt saruna arī par algām koru vadītājiem.
Ko saka kolēģi diriģenti par esošo situāciju?
Visi gaidām.
Var gaidīt arī līdz pastardienai.
Jā, aptuveni līdz tam laikam.
Kaut kā nav redzams, ka Kultūras ministrija un vispār valdība kaut nedaudz būtu iespringusi par latviešu dziesmusvētku ilgtspēju, par kordiriģentu algām vispār nerunājot. Bet - ak, jā! - tie taču kaut kādi “nacionālistu svētki”, ko par tādiem iespringt! Pirms pērnajiem dziesmusvētkiem žurnālā “Satori” varējām lasīt sarunu, kuras dalībnieks - horeogrāfs Rūdolfs Gediņš - teica: “Vai nav tā, ka arī visa pirmssvētku kustība starp dziesmusvētkiem balansē uz tādas bīstamas nacionālistiskas augsnes, kurā tiek slavinātas tās grūti definējamās, puslamuvārdā nosauktās “tradicionālās vērtības”?”
Bet kāds gan citāds šis pasākums - dziesmusvētki - varētu būt, ja ne nacionāls un nacionālistisks?
“Progresīvajiem”, kuri tagad pie varas, jēdziens “nacionālistisks” acīmredzot ir slikts.
Es nedomāju, ka tas ir kas slikts. Vairums cilvēku man piekritīs. Lai kāds nesapraša ieskatās skaidrojošajā vārdnīcā.
Atgādināsim, ka nacionālisms ir etniski konservatīva politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā liek nācijas identitātes jēdzienu. Nacionālisms ir nācijas identitātes un vērtību aizsardzība.
Tad jau vienkāršāk ir pateikt, ka tādus vārdus lietot nedrīkst.
Tā var notikt. Sociologs Jānis Daugavietis tajā pašā “Satori” sarunā prātoja: “Ir skaidrs, ka nosaukums “latviešu dziesmu un deju svētki” ir latviešu nacionālistu izgudrojums; tas joprojām paliek izteikti nacionālistisks pasākums, kur ir latviešu valoda, latviešu dziesmas, latviešu dejas.” Kaut kas baigs: tie ļautiņi runā latviski un dzied latviešu dziesmas!
Kā tad. Mums vairs nav melns un balts, mums ir varavīksne, vecāks nr.1 un vecāks nr.2. Nē, es esmu lojāls un liberāls cilvēks, man ir vienalga, ko kurš dara savā gultā. Bet tāds “pīārs” tam nav jātaisa. Sataisiet likumus un dzīvojiet, bet nesauciet to par ģimeni.
Nezinu, kas var notikt ar maniem bērniem un mazbērniem, jo no tā neviens nav pasargāts. Bet tāpēc nav vajadzīga politika. Pietiks ar fizioloģiju.
Bet, runājot par dziesmusvētkiem… Lielās spēles ir lielās spēles, kur nu mums līdz tām. Taču pazaudēt kultūru - tas būtu aplami, pat noziedzīgi. Arī bargie ierobežojumi kovida laikā mums nodarīja lāča pakalpojumu. Daudz kas pajuka, pazuda emocionāli un psiholoģiski. Tajā laikā briedinātos augļus mēs vēl tikai sākam plūkt.
Tieši tāpēc būtu labi, ja visu lielo notikumu ēnā par mums neaizmirstu. Mēs taču visi kā ar vienu muti stāstām, ka dziesmusvētki ir viens no mūsu kultūras pamatakmeņiem. Bet valdībai, šķiet, ir svarīgākas lietas, ko risināt.
