Jānis Sārts: Šobrīd esam bīstamākajā situācijā kopš Otrā pasaules kara

© Dmitrijs Suļžics/MN

ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens Aspenas (ASV) drošības forumā izteicās: “Lai kurš tiktu ievēlēts par nākamo valsts prezidentu, Vašingtona ir apņēmusies atbalstīt Ukrainu vismaz desmit gadus.” Taču ne tikai Ukraina bija sarunu temats šajā forumā. Par to “Neatkarīgajai” stāsta NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Nesen esat atgriezies no ASV, kur piedalījāties augsta līmeņa drošības konferencē. Pastāstiet, lūdzu, par to.

Tā bija konference - Aspenas drošības forums, kas ir vairāk iekšēja konference par drošības jautājumiem, kur piedalās senatori, esošās valdības pārstāvji, Entonijs Blinkens un citi.

Sajūtas mierīgas vai - tieši otrādi - nemierīgas?

Bija ļoti interesanti klausīties runātājos. Eiropiešu bija diezgan maz - kādi divdesmit. Manas izjūtas: tas, ko mēs šeit, Latvijā, neesam pamanījuši un ņēmuši vērā: ģeopolitiskā situācija ir mainījusies. Amerikāņi ticami uzskata, ka ASV, iespējams, tuvākajā desmitgadē būs jākaro ar Ķīnu. Un viņi nav droši par šā konflikta iznākumu.

ASV redz, ka sadarbības ass starp Ķīnu, Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju nostiprināsies, līdz ar to šīs četras valstis un, iespējams, vēl kāda ar laiku varētu spēcīgāk koordinēt savu rīcību. Amerikas Savienotās Valstis tam nav gatavas, un tas attiecīgi arī nozīmē, ka jāvērtē, kādā veidā skatīt situāciju ar visām lietām, tostarp arī ar Ukrainu, ar Eiropas drošību. No Eiropas tiek gaidīts daudz lielāks ieguldījums, nekā ir redzēts līdz šim.

ASV ir Kongresa grupa, kas sastāv no atvaļinātiem četrzvaigžņu ģenerāļiem, kuri ir abu partiju pārstāvji no Kongresa un kuri pēta nacionālo drošību, un tieši viņi apgalvoja, ka pēc viņu vērtējuma mēs pasaulē šobrīd esam bīstamākajā situācijā kopš Otrā pasaules kara.

Mēs to klausāmies un sākam domāt, ko tas nozīmē Latvijas drošībai. Mums jārīkojas īpaši gudri, lai nākamos riskus izmanevrētu tā, lai mēs tiešām paliktu drošībā.

Vai redzat priekšnoteikumus gudrai rīcībai?

Vienmēr jācer uz labāko, bet… Varam sevi kritizēt par nepareizām izvēlēm, bieži kļūdāmies, risinot dažādas problēmas, tomēr beigu beigās nonākam līdz pareiziem secinājumiem. Reizēm gan nedaudz par vēlu. Reizēm - pēdējā brīdī. Es runāju par lielajām ģeopolitiskajām izvēlēm. Vai ir runa par iestāšanos NATO, vai runājam par aizsardzības finansējumu, vai runājam par robežas žoga būvniecību - tas nekad nav bijis gludi un vienkārši, bet beigās tomēr viss tiek izdarīts.

Vēl jau tas žogs nav uzbūvēts.

Tomēr būvēšana notiek salīdzinoši straujākā tempā.

Daudz tiek runāts par pamieru, kas nav miers. Cerēt uz veselā saprāta dzirkstīm diktatora Putina galvā, protams, ir bezjēdzīgi. Tomēr - varbūt pavīd iespēja izbeigt karu Ukrainā?

Es noteikti nepaļautos uz saprāta dzirkstīm Putina galvā. Tomēr viņš nav muļķis. Viņš meklē veidu, kā Krievijai iegūt atelpu. Nosauksim to par pamieru, bet tas izskatītos līdzīgi tā dēvētajiem miera plāniem - Minska 1 un Minska 2, kas paredzēja vienoties par uguns pārtraukšanu atsevišķos Doneckas un Luhanskas apgabalos 2015. gadā.

Lielā karadarbība tiek apturēta, bet karš nebeidzas. Un tas notiek tikai tālab, lai atrastu piemērotu mirkli kara procesa atjaunošanai. Domāju, ka Latvijā ir maz cilvēku, kuri tic miera iespējām, un mums Eiropa ir jāpārliecina, ka pamiers diez vai varētu aizvest līdz patiesam mieram. Putins nav gatavs mieram, un par to liecina visi viņa paziņojumi un prasības, ko viņš izvirza it kā miera vārdā. Viņa lielie mērķi nav mainījušies.

Kara laikā viens no ieročiem ir dezinformācija. Kāda situācija ar to ir Latvijā?

Dezinformācija ir viens no instrumentiem ietekmes operācijās. Pirmkārt, dzirdam par to, kas tiek teikts par miera sarunām, sak, beidzot mēs varam panākt mieru, vienkārši jāsāk runāt ar Krieviju, un tad jau viss būs labi. Otrkārt, ir mērķis psiholoģiski ietekmēt Eiropas sabiedrību, veicot sabotāžas aktus, kas šobrīd notiek visā Eiropā.

Mērķis ir - iebiedēt cilvēkus, tādā veidā panākot attieksmi: labāk ātri vienosimies, nevis turpināsim atbalstīt Ukrainu. Atgādināsim par sabotāžas aktiem Polijā, Vācijā un arī Francijā - olimpisko spēļu laikā.

Ne visi cilvēki ir iebiedējami, tomēr tādi ir. Domāju, ka baiļu stratēģija pie mums, Latvijā un citās Baltijas valstīs, nenostrādātu, bet Krievijai ir cerība, ka tā vairāk varētu nostrādāt Rietumeiropas valstīs.

Manuprāt, mums vairāk jāuzmanās no politisko procesu ietekmēšanas, piemēram, vēlēšanu laikā. Krievija dažādos veidos atbalsta tai labvēlīgus politiskos spēkus Eiropā.

Vai mūsu valdošie spēki pietiekami dziļi un pietiekami aktīvi informē iedzīvotājus par dezinformāciju un apdraudējumu, ko tā rada?

Var jau skatīties uz glāzi un domāt: tā ir pa pusei pilna vai pa pusei tukša? Tomēr, objektīvi vērtējot, mēs Latvijā - salīdzinot ar virkni citu Eiropas valstu - tiekam daudz vairāk informēti par to, kas notiek. Mēs uzzinām par iespējamām sabotāžām, par politiskajām pazemes straumēm, par daudz ko citu.

To jau parasti izrok žurnālisti.

Protams, tas ir žurnālistu darbs. Bet - jā, es uzskatu, ka valdībai ir jābūt maksimāli godīgai pret sabiedrību, parādot lietu stāvokli, nevis slēpties un klusēt. Eiropas līmenī es redzu, ka ir valdības, kas nestāsta to, kas sabiedrībai jāzina.

Vai ir cerība uz mieru - vismaz saredzamā nākotnē?

Pamatdomai ir jābūt tādai, ka mēs ieejam satricinājumiem bagātā ģeopolitiskajā laikā. Un šajā laikā faktors ir ne tikai Krievija un Ukraina, bet arī Ķīna un Tuvie Austrumi. Mēs neizbēgami ejam šajā satricinājumu virzienā.

Kas attiecas uz karu Ukrainā… Negribas domāt, ka tas būs bezgalīgs karš, un cerības uz mieru nevar atmest. Vairāk nekā pirms gada vāgnerietis Prigožins gāja uz Maskavu. Ja kādā mirklī viņš nebūtu pārdomājis, ja viņš neapstātos, tad tālākā notikumu secība varētu būt kardināli cita. Līdz ar to - nevar izslēgt, ka Krievijā notiek vai notiks kaut kādi iekšēji procesi, kas mainīs notikumu gaitu.

Tuvākajā laikā mūs negaida miers. Tomēr, vērojot Krievijas iekšējos procesus, ir nelielas cerības, ka miers tomēr var tikt panākts. Bet tas ir mazāk ticamais scenārijs.

Jūs sakāt - Putins nav muļķis. Jā, muļķis varbūt viņš nav, bet psihiatriskās slimnīcas pacienta kandidāts viņš noteikti ir: kādam plānprātiņam ir jābūt, lai bez pārtraukuma gribētu karot, nogalināt, iznīcināt, okupēt?

Mums jāprot novērtēt savus ienaidniekus. Viņš joprojām ir spējīgs kalkulēt, ar to jārēķinās. Cilvēkos, kuri ilgstoši atrodas varas vertikālē, rodas tās savādās domas par mūžīgu būšanu pie varas. Putins acīmredzot ir nolēmis būt par prezidentu uz mūžu. Un tā nav neparasta situācija pasaules vēsturē, kad cilvēkiem jācieš kāda indivīda ambīciju dēļ.

Intervijas

Pēteris Sproģis, bīskaps emeritus, Tēva dienā runā par saviem bērniem; par to, cik nozīmīgi ir saprast, kas ir svarīgākais katra cilvēka dzīvē; ko nozīmē tēvs; ko nozīmē – nezaudēt izpratni, kas ir sieviete un kas – vīrietis.