“Olimpiādes atklāšanas aina ar kariķēto “Svēto vakarēdienu” bija dzimumu ideoloģijas vēstījums, proti, visi cilvēki jāpieņem un nevienam nav jādara pāri. Bet olimpiāde ir labāko veikums, olimpiādes cēlais mērķis ir parādīt, ko cilvēks – Dieva radības kronis – spēj sasniegt,” teic Pēteris Sproģis, analizējot neseno skandālu. Vēl – par migrantu ekspansiju, par to, vai Francija ir kristīga zeme, par diviem tēliem, kuri ir evolūcijas pamatā, par daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar bīskapu emeritus Pēteri Sproģi.
Olimpisko spēļu atklāšanas pasākums bija atmiņā paliekošs, asprātīgs, dažviet pat aizkustinošs. Taču… kā tur bija ar to darvas karoti medus mucā? Kad Leonardo da Vinči gleznu “Pēdējās vakariņas” (Svētais vakarēdiens) organizatori izķēmoja par dragkvīnu, kvīru un transvestītu tusiņu, vairs tik patīkami nebija. Kā tu to vērtē?
Pamanīju, ka diskusiju par šo tēmu viens otrs centās pavērst citā virzienā, proti, ka tur patiesībā attēlotas dievu dzīres Olimpā, nevis Svētais vakarēdiens.
Šie jautājumi ir nebūtiski, jo skaidrs, ka olimpiādes atklāšanu neskatās tikai bariņš elitāru mākslas pazinēju, kuri ir ne tikai iedziļinājušies gleznu motīvos, bet zina arī visus stāstus par attiecīgajiem māksliniekiem un par šo gleznu tapšanu.
Ja tas būtu mākslas kritiķu vai mākslas akadēmijas studentu interpretācijai nodots priekšnesums, tad varētu teikt: nu, ko jūs, tās taču bija dievu dzīres Olimpā! Kā tad to var neredzēt? Bet olimpiskās spēles - ar mazu pārspīlējumu - skatās visa pasaule, un, to visu redzot, vidusmēra cilvēkam pirmā atsauce bija uz “Svēto vakardienu”.
Līdzība ir nepārprotama. Līdz ar to - ļoti daudzi cilvēki tam pieiet ar bijību, viņiem tas ir kaut kas svēts. Arī Bībele saka: kad ej uz svēto vakarēdienu, tu izsūdzi savus grēkus, izlīgsti ar līdzcilvēkiem. Ja tu to nedari, vakarēdiens tev var būt par sodu.
Ja nu vakarēdiena ideja nav līdz galam izprasta… Tas izraisa svētuma sajūtu. Tāpēc tādi gājieni, kādus izspēlēja olimpiādes atklāšanas organizatori, ir negaumīgi. Un es nedomāju, ka tā bija nevainīga provokācija. Tagad daži sāk piemeklēt visādus motīvus, bet nav saprotams: kāpēc kaut ko tādu vajadzēja darīt?
Jā, to grūti izprast. Bet varbūt skaidrojums ir tajā apstāklī, ka pamazām sāk zust simbolu un vērtību svars un jēga?
Tauta, kura neciena savus simbolus un tos svētumus, kas daudziem joprojām ir svēti, ar laiku var aiziet bojā. To jau redzam Rietumu civilizācijā. Daudzi francūži ir teikusi, ka viņi vairs negrib dzīvot Parīzē, jo tā kļuvusi par bīstamu vietu, ko pārņēmuši imigranti un noziedznieki. Tad šāds Svētā vakarēdiena attēlojums izskatās pat diezgan simbolisks.
Esmu dzirdējis šādu skaidrojumu. Ja mēs būtu pilnībā caurredzami, ja mūsu domas, grēki un rakstura vājības, kārdinājumi, kurus neizturam, - ja to visu iznestu uz āru, kad ejam pie svētā vakarēdiena, tad tas skats būtu vēl briesmīgāks nekā olimpiādes atklāšanā.
Bet arī tas man šķiet dīvains arguments. Ja es uz ielas satieku cilvēku, kurš ir normāli apģērbies, saķemmējies, ar nomazgātu muti, es taču nesaku, ka viņš ir liekulis, jo nerāda man visu, kas viņam ir iekšā.
Olimpiādes atklāšanas aina bija tāds dzimumu ideoloģijas vēstījums, proti, visi cilvēki jāpieņem un nevienam nav jādara pāri. Bet ja runājam pa vērtībām, ko nes olimpiāde, tur redzam pavisam citus signālus. Olimpiāde ir labāko sasniegumi, tā parāda, uz ko cilvēki ir spējīgi, pirms tam veicot smagu darbu. Olimpiādes cēlais mērķis ir parādīt, ko cilvēks - Dieva radības kronis - spēj sasniegt.
Tad arī atklāšanai vajadzēja pamatoties uz cēlāko mērķi, taču attiecīgā olimpiādes atklāšanas aina to neparādīja. Tieši otrādi: tā parādīja, kas ir bojā ejošās Eiropas vērtības. Ja mēs savu svētumu neturēsim, tad skaidrs, ka savu svētuma standartu ieviesīs cita civilizācija, visticamāk - ar saknēm islāmā, kas, visticamāk, šādām olimpiādēm pārredzamā nākotnē pieliks punktu.
Bet tad jau sanāk, ka tā olimpiādes svētā vakarēdiena aina bija dziļi simboliska - tajā nozīmē, ka tā parādīja mūsu vērtību pazušanu. Tā bija kā brīdinājums?
Cienīt savu ģimenei, savas saknes, izturēties ar cieņu pret vecākiem - tās mums ir pašsaprotamas lietas. Svētais vakarēdiens - tā ir izturēšanās ar cieņu pret civilizāciju, no kuras tu nāc. Bet kāpēc ar to vajag provocēt? Vai mēs kaut ko iegūstam, ja nenobrieduši, jauni cilvēki, redzot šādas ainas, iegūst sajūtu, ka pret jebko, kas balstīts mūsu kultūrā un kristietības vēstījumā, var izturēties ar necieņu?
Domāju, ka ne. Manuprāt, Francija jau sen nav kristīga zeme. Tur kaut kādā pagātnes sapelnītā naudā, kamēr viss vēl nav sabrucis, var tikt dotētas un uzturētas visai dekadentiskas mākslas izpausmes, bet viss jau iet uz norietu. To parāda demogrāfija, to parāda Rietumu pilsētu pārvērtības. To neredzēt ir vājprāta pazīme.
Tu domā - Eiropas pilsētas pārvēršas par islāma citadelēm?
Nu bet protams. Runāju ar vienu francūzi, kurš apprecēja latvieti, dzīvoja Parīzē, bija lepns par savas zemes kultūru, viņš tagad ir gatavs pārcelties uz Latviju. Viņš izstāstīja: ejot iekšā metro, kāds islāmists tev vienkārši iespļauj sejā. Par to policijai ziņot nav vērts. Noslauki seju un ej tālāk. Protams, ne visi islāmticīgie ir slikti cilvēki, bet tendences ir nepārprotamas. Eiropieši reizēm pat baidās pieņemt likumus, lai nesatracinātu šos imigrantus.
Tolerance līdz zināmai pakāpei var tikt uzskatīta par evolūciju, bet vienā brīdī tā kļūst par vājuma pazīmi. Tu vari daudz par ko diskutēt, taču, tiklīdz tu savus svētumus zaudēsi, to vietā nāks citi - tev sveši svētumi.
Iespējams, ka tie cilvēki, kuri režisēja olimpiādes atklāšanas pasākumu, nespēj iedomāties, ka kādam varētu būt kaut kas svēts. Bet mēs varam iedomāties: kāds cilvēks atnāk no baznīcas un dievgalda, ieslēdz TV, lai paskatītos atklāšanu, un tad viņš to redz. Divdomības, ko viņš redz TV, rada pazemojuma sajūtu.
Ja es kaut ko divdomīgu pateikšu par minoritātēm, tad mani kanselēs un nosodīs. Bet par kristietību, protams, var teikt visu, kas ienāk prātā. Pliks dibens praidā ir brīvības izpausme, bet māte, kura restorānā ar krūti baro bērnu, ir aizvainojums.
Vai esi dzirdējis no dažādu baznīcu galvgaļa nosodījuma vārdus par kristīgo vērtību izsmiešanu?
Nav tā, ka neviens nebūtu izteicies. Bet reizēm ir tā, ka negribas kādai lietai piedot lielāku svaru, nekā tā pelnījusi. Tādi notikumi bieži tiek norīti, sak, tā bija māksla un interpretācija. Taču ilgtermiņā tie varētu būt zināmi riski, ka svētuma jēdziens tiek devalvēts. Turklāt daudzi domā tā: ja tas tiek darīts minoritāšu vārdā, tad labāk par to nerunāt.
Mūsu valstī arī pietiekami daudz tā dēvēto minoritāšu.
Mūs nepasargā nekas cits kā vienīgi salīdzinoši vēsais klimats un valsts nabadzība, tas ir, zemie pabalsti. Milzīgais dzimstības kritums un demogrāfijas krīze - šīm tēmām valdībā vajadzētu būt prioritārām. Bet tas viss ir nolikts otrā plānā.
Toties šodien varam gudri muldēt: tas bija “Svētais vakarēdiens” vai “Dievu dzīres Olimpā”. Taču varam arī parēķināt, kurā gadā notiks pēdējie latviešu dziesmu svētki. Protams, mēs varam, orķestrim jestri spēlējot, uz “Titānika” pārkrāmēt restorāna krēslus, bet, ja Rietumu civilizācijā neparādīsies vēlme vairoties un ja turpināsies izmiršanas kultūra, tad gals ir paredzams.
Ļoti pesimistisks komentārs.
Gribētu pateikt ko labāku, taču es šajās lietās neko pozitīvu nesaskatu. Dzirdēju sarunu starp psihologu Džordanu Pītersonu un miljardieri Īlonu Masku, un Pītersons norādīja, ka Rietumu kultūrā ir divi lielie tēli, uz kuriem balstījusies Rietumu kultūra un vērtību sistēma. Tas ir Kristus pie krusta - vīrieša varonības simbols, vīrietis, kurš nevis bauda dzīvi, bet mirst, lai citiem - ģimenei un tautai - būtu labāka dzīve. Otrs tēls ir Marija ar bērnu rokās.
Tur, kur ir vīrietis, kurš upurējas, un sieviete ar bērnu, tāda civilizācija var attīstīties. Tad jāvaicā: uz kādiem varoņdarbiem un uz kādu attīstību mudināja jau apspriestā epizode ar Svēto vakarēdienu? Lai katrs pats sev atbild uz šo jautājumu un lai saprot, uz kurieni mēs ejam.
