Par jūlija vētru un tās postījumiem, par to, vai ar dabu vajag cīnīties, par dzeramo ūdeni un atkritumiem, par “klimata pārmaiņu” afēru un vides rezervātiem, kas atgādina mākslīgās elpināšanas aparātu – saruna ar bijušo premjeru un vides ministru Induli Emsi.
Vai spēcīgā vētra, kas sākās svētdienas vakarā un turpinājās visu pirmdienu, jums bija pārsteigums?
Nebija pārsteigums. Pateicoties mūsu meteorologiem, tikām brīdināti. Tagad dzīvoju laukos, Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, Salacas pagastā. Saimniekojam, kā jau lauku sētā pienākas. Pirms vētras novācām dažas teltis un puķupodus. Mums viss beidzies bez zaudējumiem.
Toties bēdīgs stāsts ir tiem neskaitāmajiem kokiem, ko vētra daudzviet nogāzusi. Vidzemes piekraste gan izskatās daudz labāk nekā Jūrmala, un iemesls tam ir vēja virziens: pie mums tas pūta paralēli krastam, tāpēc mums nav krasta izskalojumu. Zaudējumu smagumu uzņēma Rīgas līča dienvidu gals, kur atrodas Jūrmala.
Vētra kā vētra, šoreiz pat ar mīlīgāku dabu, ja salīdzinām ar 2005. gada janvāra vētru. Gadalaiki paliek ekstrēmāki, tomēr, manuprāt, normas nav pārkāptas. Daudzu gadu garumā redzam, ka tādas vētras ir bijušas, tās būs arī turpmāk. Ar šo dabas parādību jāmācās sadzīvot. Daba ir daba, ar dabu cīnīties nevar un nevajag.
Nu kā tad nevajag? Cik nav dzirdēts par to, ka daba to tik vien gaida, kad ar to cīnīsies un apturēs klimata pārmaiņas, totālo sasilšanu un totālo atdzišanu. Un tas, izrādās, prasa arvien proaktīvāku rīcību klimatnoturībai. Es gan nesaprotu, ko tas nozīmē, bet vismaz gudri skan.
Nē, nē. Tā dēvētās klimata pārmaiņas ir polittehnoloģiju sauklis, ar kura palīdzību sabiedrībai kaut ko mēģina iegalvot. Ar vides aizsardzību vai klimatu kā tādu tam nav nekāda sakara. Kad man bija tas gods veidot vides aizsardzības politiku Latvijā - neilgi pirms neatkarības atgūšanas un desmit gadus pēc tam, - mūsu galvenie smaguma punkti bija tie, kas iedzīvotājiem palīdz dzīvot. Viens no galvenajiem: dzeramā ūdens apgāde, lai cilvēki dzertu kvalitatīvu ūdeni. Tāpēc mūsu mērķis bija visās pilsētās un ciemos izveidot modernas ūdens attīrīšanas iekārtas.
Neatkarības gadu sākumā daudzu pilsētu iedzīvotāji, piemēram, Daugavpilī un Krāslavā, bija spiesti ņemt dzeramo ūdeni no Daugavas, bet gadījās arī tā, ka mūsu kaimiņi Daugavā iepludināja indīgas vielas, piemēram, cianīdus. Zivis gāja bojā, cilvēki tika apdraudēti. Lai cilvēkus nepakļautu riskam, ūdeni gādāja no pazemes. Nu Daugavpilī un Krāslavā ūdens apgādes sistēma ir pilnībā pārveidota, un tas ir bijis tālredzīgi: mūsu austrumu kaimiņš galīgi nav prognozējams. Pārveidot ūdens apgādes sistēmu - tā bija gudra un nepieciešama rīcība Latvijai. Tā bija mūsu programma.
Programmā ietilpa plāns uzbūvēt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas visās pilsētās, lai mūsu upes, ezerus un jūras pasargātu no organiskā piesārņojuma. Tas ir izdarīts. To visu kopā mēs toreiz saucām pa vides aizsardzību, kas nozīmē cilvēka dzīves līmeņa kvalitātes uzlabošanu.
Vēl jau palika atkritumu apsaimniekošana.
Jā. Pirms neatkarības atgūšanas mēs savus atkritumus vedām uz vairāk nekā 600 izgāztuvēm. Tās nebija ne aprīkotas, ne aizsargātas, vienkārši tika izvēlēts kāds karjers, kur izgāzt atkritumus. Savā vides politikā mēs to atzīmējām kā prioritāru darbu un pārkārtojām sistēmu, no 600 izgāztuvēm izveidojot 10 atkritumu apsaimniekošanas poligonus. Visi tika iekārtoti tā, ka no šiem atkritumiem nekas nenonāca ne gruntsūdeņos, ne virsūdeņos. Cilvēki varēja nodot atkritumus, neradot nekādu vides piesārņojumu. Vairākos poligonos izveidojām biogāzes ražošanas iekārtas, biogāzi pārvērtām elektrībā un siltumā, un tagad visi pazīst Getliņu tomātus. To visu kopā saucam par Latvijas vides aizsardzību.
Izveidojām Latvijā arī “Natura 2000” - tas ir īpaši aizsargājamo dabas objektu tīkls, kas sakārtots pēc ES standartiem. Tā arī ir dabas un vides aizsardzība. Pēc maniem un pēc Raimonda Vējoņa gadiem vides aizsardzībā esam nonākuši situācijā, kad jēdziens “vides aizsardzība” tiek likvidēts, tas nav nevienas ministrijas nosaukumā: ir tikai Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija un Ekonomikas ministrijas piektais ritenis - Klimata un enerģētikas ministrija.
Jēdziens tika likvidēts arī saturiski: nevienā no ministrijām netiek runāts par Latvijas vides aizsardzību.
Toties tagad esam klubiņā, kur galvenā problemātika saistās ar tā dēvētajām klimata pārmaiņām. Tieši ko Latvija var izdarīt “klimata pārmaiņu” jomā ar saviem nepilnajiem diviem miljoniem iedzīvotāju, ar savām milzīgajām lauku teritorijām, ar apdzīvotajām vietām, kas pamazām iztukšojas, ar galvaspilsētu Rīgu, kas paliek arvien tukšāka un nemīlīgāka? Ar visu manis nosaukto - kāda mums ir nepieciešamība piedalīties šajās klimata blēdībās? Kuru Latvijas iedzīvotāju tas interesē?
Tiešām nav saprotams, ka klimats mainās gadu desmitiem un simtiem, un tūkstošiem, un tas turpinās mainīties?
Jā, un turklāt mēs to nevaram ietekmēt! Līdz ar to - kāpēc mums jāpiedalās globālajā “klimata pārmaiņu” blēdībā? Tas ir kaut kas līdzīgs kovidafērai, kur arī visiem bija obligāti jāpiedalās.
Nu visiem jānodarbojas ar pseidoproblēmu. Eiropa tagad būvēs zaļāko valstu savienību pasaulē. Bet tajā pašā laikā tajā pašā Eiropā notiek nežēlīgs karš, kurā nepārtraukti tiek spridzinātas bumbas, iet bojā cilvēki un notiek ne ar ko nesalīdzināms vides piesārņojums. Vai tiešām nedomājat, ka šobrīd vissvarīgākais ir atrisināt tieši šo lietu? Mums kopīgiem spēkiem jātiek galā ar agresorvalsti, nevis jāmuld par klimata pārmaiņām.
Ar muldēšanu vien nepietiek: tagad būvējam vēja ģeneratoru stacijas.
Laikā, kad Latvijas iedzīvotāji savus atkritumus mēģināja pārvērst biogāzē, daudzi uzņēmēji nodarbojās ar biogāzes iekārtu būvēšanu, jo viņiem tika solīts par to samaksāt. Politiķi saprata, ka tā ir arī iespēja nopelnīt finansējumu vadošajām partijām. Pēc kāda laika tomēr tika izlemts, ka biogāze nav vajadzīga, jo notiekot pārmaksas, un viss tika slēgts.
No vannas izlēja ūdeni kopā ar bērnu. Ja reiz tika postulēts, ka jāattīsta alternatīvā enerģija, tad noņemiet pārmaksas, bet atstājiet alternatīvās enerģijas ideju. Kāpēc jūs tai nocirtāt galvu? Cilvēki zaudēja ticību valstij. Un kā lai tagad notic, ka vēja ģeneratori būs mūsu galvenie glābēji?
Eiropa ir pārsātināta ar šiem ģeneratoriem. Vajadzētu mācīties no eiropiešu kļūdām un šajā virzienā iet piesardzīgi. Nē, tagad mēs nodarbosimies ar pārmērībām.
Izcirtīsim mežus, sabūvēsim jūrā ģeneratorus…
Vienīgais vēja parks, kura atklāšanā pirms daudziem gadiem piedalījos kā amatpersona, ir tās trīs nožēlojamās turbīnas pie Ainažu robežas. Tā vietā, lai sistēmiski un pakāpeniski attīstītu ideju par vēja spēku, nekas jēdzīgs nav noticis. Ilgus gadus visi bija uzsēdušies uz gāzes adatas, un runāt par kaut kādu alternatīvo enerģiju bija nepieklājīgi. Tāpēc tos cilvēkus, kuri aizstāvēja alternatīvo enerģiju, piemēram, mani, toreiz uzskatīja par kaitniekiem un nožēlojamiem diletantiem.
Tagad viss ir mainījies! Tagad mēs bliezīsim augšā vēja parkus milzonīgos izmēros, ar milzonīgu produkcijas apjomu. Bet kur mēs to liksim? Kam būs pēc tās vajadzība? Kur mēs to uzglabāsim?
Mēs kā tādi aizšauti stirnu buki mētājamies no vienas vietas uz citu, nekur nerodot mieru. Bet var nomierināties, izveidot vides aizsardzības programmu - kā savulaik veidojām ūdens apgādes un atkritumu saimniecības jomā, - un iet vienā virzienā, sasniedzot mērķi. Kur palikuši cilvēki ar normālo vides aizsardzības domāšanu? Cilvēkam vajag normālu vidi! Nevis izspiest cilvēku ārā no vides, veidojot kaut kādu rezervātu, kas tukšs no cilvēkiem, bet atgādina mākslīgās elpināšanas aparātu.
Tā nedrīkst darīt! Tā kā vides ministrija ir likvidēta, nav vairs neviena, kurš virzītu šo ilgtspējīgo domāšanu. Un vides aizsardzības tēma ir noslaucīta no valdības galda. Ja nav mērķa, tad nekādu mērķi nav iespējams sasniegt. Tagad mērķis ir klimats, kas nozīmē kaut ko netveramu.
Mūsu valsts ir palikusi bez vides politikas, ir piebeigta labi veidota struktūra, kurā ieguldīts daudzu cilvēku - arī mans - darba mūžs. Un man tas ļoti sāp. Jo viss ir aizmests mēslainē. Pasaulē vides aizsardzībai tiek piešķirta milzīga nozīme. Tad kur šī nozīme ir Latvijā?
Protams, vides aizsardzībai ar vētrām ir ļoti maz sakara. Ir vērojams tikai caurvējš politiķu galvās. Tāds politiskais caurvējš. Un tā ir Latvijas galvenā problēma.
