Par Gruzijas vīnu unikalitāti pasaules vīna piedāvājuma klāstā, par gruzīnu vīndarīšanas tradīciju tūkstošgadīgo vēsturi un tās lomu tautas kultūrā, par sadarbības iespējām starp Latvijas ostām un Gruzijas vīna ražotājiem, kā arī par gruzīnu tautas lepnumu un nešaubīgo pārliecību par piederību vienotai Eiropai – saruna ar Gruzijas Bolnisi reģiona vīna darītavas “Barbele” pārstāvi, uzņēmēju Berdiu Berišvili.
Ar ko Gruzijas vīni varētu būt interesanti Eiropas patērētājam, ņemot vērā milzīgo piedāvājumu no tādām izslavētām vīna darīšanas lielvalstīm kā Francija, Spānija, Itālija..?
Pirmkārt, mēs Gruzijā audzējam tikai un vienīgi savu šķirņu vīnogas, kādu nav nekur citur pasaulē. Šobrīd ir oficiāli reģistrētas vismaz 530 šķirnes, no kurām intensīvi tiek audzētas aptuveni 40. Vēlreiz uzsveru - šādas šķirnes tiek audzētas tikai Gruzijā, un tas nozīmē, ka tieši šādu garšu var baudīt tikai pie mums ražotajos vīnos. Mēs nedublējam pasaulē pazīstamo vīnu, tādu kā “Chardonnay” un citu, garšas, bet radām savas. Tā ir mūsu niša plašajā vīna piedāvājumā, un, jāsaka, diezgan stabila niša. Pēdējo 15 gadu laikā pieprasījums pēc Gruzijas vīniem ar to unikālo garšu palielinās visā pasaulē - pat ļoti nelielas vīna darītavas, kas vēl nesen ražoja vien 1000 pudeļu gadā, šobrīd augošā pieprasījuma dēļ jau paplašina ražošanu līdz vismaz 5000 pudelēm gadā.
Otrkārt, tā ir mūsu unikālā vīna raudzēšanas tehnoloģijas, īpaši mūsu radītā “Amber Line”, kuras pamatā ir citi fermentēšanas paņēmieni nekā citur pasaulē.
Treškārt, tas ir mūsu īpašais klimats, kurā vīnogas tiek audzētas. Turklāt pie mums šis mikroklimats ir ļoti atšķirīgs pat valsts ietvaros - vīnogas, kas tiek audzētas vienā reģionā, tieši konkrēto vietējo klimatisko īpatnību dēļ pēc garšas būtiski atšķiras no šīs pašas šķirnes, kas audzēta citā Gruzijas reģionā.
Tieši tādēļ, neskatoties uz milzīgo konkurenci, šodien Gruzijas vīnus jūs atradīsiet teju visā pasaulē, turklāt ne tikai veikalu plauktos, bet arī ar restorānos ar “Michelin” zvaigznēm.
Austrumeiropas valstu vīna lietošanas paradumi, visticamāk, ievērojami atšķiras no tām valstīm, kurās ir gadsimtiem senas vīndarīšanas tradīcijas. Vai, jūsuprāt, Latvijā ir izveidojušās jau savas, īpašas vīna lietošanas ieražas?
Iepriekšējo reizi Latvijā viesojos 2018. gadā, un jāsaka, ka pa šo laiku pie jums jau ir izveidojusies stabila vīna lietošanas un baudīšanas kultūra. Ļoti ir augusi arī izpratne par dažādu vīna šķirņu specifiku, to garšas īpatnībām. Latvijā ir vairāki jau visā pasaulē zināmi un atzīti vīna bāri, turklāt taču pasaulē labākais someljē (vīnzinis) ir tieši latvietis! Manuprāt, tas vien kaut ko nozīmē.
Mūsu veikalos vīnu no Gruzijas tiešām ir daudz. Sabiedrībā nereti ir cirkulējušas baumas, ka ne viss šis klāsts patiešām ir nācis no Gruzijas, respektīvi, daļa no produkcijas varētu būt viltojumi. Vai tas ir iespējams?
Ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka tas neatbilst patiesībai. Eiropas Savienībā pastāv ļoti stingra kontrole, katram vīnam, kas nonāk pie patērētājiem, jābūt īpaši sertificētam. Šo sertifikātu var iegūt tikai pēc laboratoriskām pārbaudēm. Turklāt pastāv vēl arī mūsu valsts filtrs - lai vīnu varētu izvest no Gruzijas, tam jāsaņem īpaša speciālas Degustācijas komisijas atļauja. Tas praktiski izslēdz iespēju, ka tirgū varētu nonākt kādi mūsu ražoto vīnu viltojumi.
Cits jautājums - vai viss vīns, kas nāk no Gruzijas, tiešām ir tikai visaugstākās kvalitātes? Te jāsaprot, ka ir svarīgi, tieši kurā darītavā vīns gatavots. Proti, ja iegādāsieties vīnu no kādas ļoti lielas darītavas, kas ražo vairāk nekā vienu miljonu pudeļu gadā, pastāv iespēja, ka saņemsiet tā saukto “mass market” produktu, kura kvalitāte var būt mazliet zemāka.
Tāpēc, lai būtu droši, ka saņemsiet visaugstākās raudzes vīnu, ieteiktu vairāk skatīties uz vidēju vai nelielu vīna darītavu piedāvājumu, tādu, kuru ražošanas apjoms ir no 30 000 līdz 50 000 pudeļu gadā. Gruzijā pastāv ļoti liela iekšējā konkurence, tādēļ šīs mazās vīna darītavas var pastāvēt tikai tad, ja piedāvās vislabākās kvalitātes produkciju. Arī mūsu iekšējā tirgū visaugstāk tiek vērtēts tieši šādu darītavu vīns. Tādēļ pat tradicionāli lielās darītavas paralēli jau pieminētajai masu produkcijai cenšas veidot nelielas, bet unikālas ražošanas līnijas, lai varētu konkurēt plašajā piedāvājumu tirgū.
Bet vai šāds mazo vīna darītavu ražotais vīns spēj konkurēt cenas ziņā?
Jā, zināmā mērā tā ir problēma. Mums nereti ir grūti noturēt savas cenas vidējā Eiropas cenu līmenī, kas veikalos nopērkamajam vīnam šobrīd svārstās septiņu eiro par pudeli robežās. Tāpēc vēl jo vairāk liekam uzsvaru uz sava vīna, savu vīnogulāju īpašo unikalitāti, garšas savdabību, kas varētu būt pievilcīga Eiropas patērētājam. Tomēr jārēķinās, ka šodien Gruzijas vīna baudīšana var būt nedaudz dārgāka nekā, iespējams, vēl pirms dažiem desmitiem gadu.
Jūsu pārstāvētā vīna darītava “Barbale” ir pieskaitāma pie lielajiem vai mazajiem vīna ražotājiem?
Mēs esam tipiska vidēja lieluma darītava, gadā izlaižam divu veidu ekskluzīvus vīnus, katru aptuveni 30 000-35 000 pudeļu. Izmantojam tikai dabiskās fermentēšanas metodes. Produkciju galvenokārt eksportējam uz Eiropu, arī uz tik tālām zemēm kā ASV, Japāna, Koreja. Turklāt pieprasījums tikai aug. Bet supermārketos mūsu darītavas produkciju neatradīsiet.
Kā pasaule vispār uzzina, ka tālajā Gruzijā top unikāls un neatkārtojams vīns, kādu neatrast nekur citur?
Galvenokārt no starptautiskām izstādēm, kurās regulāri piedalāmies. Esam saņēmuši arī balvas. Papildus tam valsts regulāri rīko speciālas iepazīstināšanas tūres, kurās aicināti piedalīties pasaulē zināmākie distributori, arī populārākie someljē un vīna blogeri. Tas strādā ļoti efektīvi - pēc tam, kad Gruzijā bija paviesojies mūsu darītavas pārstāvis no Kalifornijas, pēc dažiem mēnešiem jau nāca pirmie pieprasījumi no kaimiņu štatiem.
Bet Kalifornija taču pati ir slavena ar savām vīnkopības tradīcijām! Kā jums izdodas, ja tā var teikt, iespraukties šajā tik piesātinātajā tirgū?
Ar to pašu, ko jau minēju - ar savu unikālo, specifisko garšu. Cilvēkiem taču apnīk ik dienu sajust vienu un to pašu, gribas kādas pārmaiņas, kas tiktu piedāvātas atbilstošā kvalitātē. Un tur parādās mūsu iespējas. Es, protams, runāju par to patērētāju daļu, kas vīnu nevis vienkārši dzer, bet bauda.
Cik liela loma un vieta vīna darīšanai ir Gruzijas ekonomikā kopumā?
Es precīzi nenosaukšu skaitļus, bet šeit jāsaprot kas cits - vīnogu audzēšana, vīna darīšana, šīs senās tradīcijas ir neatņemama Gruzijas kultūras daļa. Bieži ir teikts, ka Gruziju kā valsti raksturo divas lietas - pareizticība un vīnkopība, kas nav atdalāmas viena no otras. Nav gruzīna, kas kaut reizi nebūtu izgatavojis pats savu vīnu. Tādēļ vīna darīšana nav tikai ekonomiskā aspektā vērtējama - bez tās faktiski vispār nebūtu Gruzijas kā tādas. Pastāv pat uzskats, ka visas cilvēces vīna darīšanas tradīcijas ir sākušās tieši Gruzijā - arheoloģiskajos izrakumos ir atrasti vīnogu kauliņi, kuru vecums noteikts ap 8000 gadiem.
Bet jau šaurāk par ekonomiku - jā, vīna ražošanai ir ļoti būtiska loma. Kā jau minēju, ir ļoti daudz mazo un vidējo ražotāju, liela daļa lauksaimnieku nodarbojas tieši ar vīnogu audzēšanu. Tas viss veicina reģionu attīstību, attīsta tūrismu - ir pat atsevišķa nozare - vīna tūrisms. Tas rada pieprasījumu pēc apkalpošanas, mājas restorāniem, viesnīcām, rodas daudzas jaunas darba vietas, respektīvi, vīna darīšana dod impulsu ļoti daudzu jomu attīstībai. To visu ar speciāliem grantiem atbalsta arī valsts,
Valsts atbalsts nozarei ir nozīmīgs?
Jā, neapšaubāmi. Zemnieki saņem subsīdijas, ir paredzēts arī stingrs kompensāciju mehānisms dabas stihiju radīto postījumu gadījumos, kas pēdējā laikā notiek arvien biežāk. Valsts daļēji iepērk vīnkopjiem degvielu. Ir izveidota arī speciāla struktūra “Agrocredit”, ar kuras starpniecību iespējams saņemt izdevīgus aizdevumus. Šī atbalsta dēļ vīna darītavu skaits visā valstī katra reģionā jau mērāms nevis desmitos, bet vairākos simtos.
Vai Gruzijas vīnkopji meklē investorus attīstībai arī ārpus valsts?
Lai gan, kā jau minēju, ir nozīmīgs valsts atbalsts, pēdējos gados pieaug arī ārvalstu investoru interese par ieguldījumiem Gruzijas vīnkopības nozarē, galvenokārt vidēja lieluma ražošanas attīstībā. Mēs labprāt sadarbojamies šādos projektos, jo papildu finanses rada papildu izaugsmes iespējas.
Bet vai, pieaugot ārzemju kapitāla īpatsvaram, nepastāv risks, ka Gruzijas pamatu pamats - vīnkopība - ar laiku nonāks citās rokās?
Tā nenotiks nekad, mūs sargā arī likumdošana, kas nosaka, ka zeme var būt tikai Gruzijas pilsoņu vai tikai Gruzijā dibinātu un reģistrētu uzņēmumu īpašumā. Bet, ja nav zemes, nav arī vīnogu lauku, nav arī vīnkopības kā tādas. Tāpēc vismaz šobrīd šajā ziņā jūtamies droši.
Kā jūs vērtējat Latvijas un Gruzijas ekonomiskās saites? Vai tās ir pietiekamas?
Manuprāt, sadarbība ir diezgan laba, lai gan, protams, vienmēr var vēlēties vairāk. Es jūsu veikalos esmu pamanījis preces no Gruzijas, arī pie mums daži atsevišķi Latvijas produkti ir gana pazīstami. Galvenais, lai pieaugtu informācijas apmaiņas apjomi, kas būs pamatā iespējamiem nākotnes sadarbības līgumiem.
Kādas jomas jums šķiet visperspektīvākās tālākai sadarbībai?
Galvenokārt loģistikā. Lai gan mēs, pateicoties atbalstam no valsts, vairāk vai mazāk veiksmīgi tikām galā ar šīs jomas problēmām Covid-19 laikā, mūsu produkcijas ceļš līdz patērētājiem pasaulē joprojām nav vienkāršs. Te es saredzu lielas iespējas sadarbībai ar Latviju, pamatā ar Latvijas ostām. Es esmu pārliecināts, ka Gruzijas vīna darītāji, apvienojot spēkus, būtu pat ieinteresēti veidot loģistikas noliktavu kādā no jūsu ostu speciālajām ekonomiskajām zonām, piemēram, Liepājā. Tas ievērojami samazinātu mūsu produkcijas ceļu, mūsu transporta izmaksas, savs ieguvums būtu arī Latvijai, jo domāju, ka caur šāda veida noliktavu kravu apgrozījums būtu visai ievērojams.
Šobrīd ir izskanējusi informācija, ka Latvijas ekonomikas ministrs varētu rudenī apmeklēt Gruziju oficiālā vizītē. Ko gaidāt no šādas iespējamas viesošanās?
Būtu lieliski, ja praktisku virzību iegūtu manis jau pieminētās sadarbības veidošana ar Latvijas ostām. Turklāt šādām vizītēm kopumā ir ļoti pozitīva ietekme - tas apliecina, ka Eiropai ir vēlme pieņemt Gruziju kā stabilu un uzticamu partneri. Jāsaka, ka Latvija šajā ziņā jau ir daudz darījusi - paldies jums par to!
Eiropa kopumā ir paudusi nedalītu atbalstu Ukrainai tās cīņā ar agresoru. Vai šāds atbalsts jūtams arī Gruzijā?
Vispirms gribu pateikt, ka mēs Gruzijā ļoti labi zinām, ko nozīmē karš ar Krieviju. Mēs jau divas reizes esam to piedzīvojuši - turklāt 20% no mūsu zemes joprojām ir okupēta. Tāpēc jautājums, vai mēs esam Ukrainas tautas pusē, manuprāt, ir pašsaprotams - tāpat kā ikviens ukrainis, arī katrs brīvību mīlošs gruzīns vienmēr būs gatavs stāties pretī ikvienam paverdzinātājam vai agresoram. Tādēļ arī vislielākais atbalsts Ukrainai nācis tieši no mūsu tautas puses - ir vākti dažāda veida ziedojumi, rīkotas akcijas, piemēram, nosūtītas ātrās palīdzības automašīnas. Ir uzņemti bēgļi. Arī valsts no savas puses ir piedalījusies šajos procesos. Es ticu, ka kopā ar pārējo Eiropu mēs tiksim galā ar to monstru, kas šobrīd apdraud mūs visus.
Bet Gruzijas ceļš līdz Eiropas Savienībai vēl var izrādīties garš un diezgan sarežģīts. Vai pietiks apņēmības iet līdz galam?
Mēs Gruzijā mēdzam jokot, ka tad, ja galdu Gruzijas un ES sarunās klātu un sarunas vadītu Gruzijas vīndari, tad Gruzija iestātos Eiropas Savienībā ļoti ātri. Bet, ja nopietni - Gruzija vienmēr ir bijusi un būs neatņemama kristīgās Eiropas sastāvdaļa. Pie šīs pārliecības mēs turamies cieši, ceram, ka tikpat cieša vēlme redzēt mūs kopējā valstu saimē ir arī pārējai Eiropai.
