Par Dziesmu svētku apdraudējumu un uzbrukumiem režisoram Alvim Hermanim, par akustiskās koncertzāles “apstāšanos” un integrācijas nejēdzību, par neskatīšanos vēsturē un par riskiem, kurus vajadzētu apzināties premjerministrei Evikai Siliņai (JV): saruna ar bijušo kultūras ministru Nauri Puntuli (NA).
Kā vērtējat kultūras jomas virzienu, kas joprojām atrodas partijas “Progresīvie” valdījumā?
Man droši vien jāskatās plašāk… Nesen teicu, ka ļoti ceru - un visas pazīmes par to liecina -, ka bērnišķīgā kreisuma slimība Eiropā lēnā garā tiks pārslimota. Pie mums viss nonāk vēlāk nekā citur, bet pie tā mēs esam pieraduši. Prognoze ir: tas viss pāries.
Bet ar to kreisumu mums, latviešiem, vienmēr ir bijušas problēmas un nesakritības. Savā publiskajā dzīvē un darbos mēs esam salīdzinoši kreisi, un to rāda arī vēsture. Taču, kas attiecas individuāli uz mums pašiem, tur mēs esam ļoti labēji un konservatīvi. Mēs visi bariņā saucam: dedzināsim muižas un visiem visu atņemsim, bet katrs par sevi sakām - manējo gan neņemsim nost!
Četrus gadus esmu vadījis kultūras nozari. Pirms manis ir bijusi virkne citu ministru, bet ne reizi četros gados es neesmu piesaucis kādu iepriekšējo ministru ar viņa padarīto vai nepadarīto, kaut gan mani viedokļi nereti ir atšķīrušies no Daces Melbārdes, Sarmītes Ēlertes vai Inta Dāldera viedokļiem. Mans amats bija - kultūras ministrs, tāpēc esmu mēģinājis ieturēt kultūras stilu un atturību, nenoniecinot citu kultūras ministru viedokļus, kaut arī viņi ir domājuši un rīkojušies citādi. Būšu konsekvents, un tieši tāpat es neesmu publiski kritizējis bijušo kultūras ministri Agnesi Loginu un nekritizēšu personiski arī Agnesi Lāci.
Bet par politveidojumu “Progresīvie”, ko pārstāv abas Agneses, jūs taču varat izteikties.
Šajā gadījumā absolūti piekrītu jūsu kolēģim Benam Latkovskim, kurš rakstīja, ka vienā nacionālā, skaitliski nelielā valstī, kuras nacionālais statuss ir ierakstīts Satversmē, nozīmīgo kultūras jomu uzticēt kreisi orientētam un ultraliberālam spēkam - tā ir spēle ar uguni. Tas ir ļoti bīstami.
Kultūras ministrs nevar būt ne galēji labējs, ne galēji kreiss. To “izbaudīju” arī uz savas ādas, un jūs jau zināt, ka man savulaik nācās atrasties lielās krustugunīs sakarā ar laikmetīgās mākslas izpausmēm, kur man nebija iespēju nostāties savā kategoriskajā ideoloģiskajā pozīcijā, kādā varu stāvēt tagad kā brīvmākslinieks. Es ceru, ka to sapratīs arī tagadējā kultūras ministre Agnese Lāce.
Šādas kategoriskas ideoloģiskās pozīcijas patlaban izrāda teātra kritiķe Zane Radzobe, nostādamās pret režisoru, Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani, ieliekot savās kritikās domu par to, ka viņš un viņa teātris nav pelnījuši jauno teātra ēku, jo viņa izrādes nav tik labas kā iepriekš.
Esmu vērojis jauno teātra kritiķu, teātrim pietuvināto cilvēku paaudzi, par visu teātra nozari, kas ir izaugusi mūsu Kultūras akadēmijā ar pavisam citu domāšanu, ar citu priekšstatu par teātri, un tā ir ļoti politizēta paaudze. Taču tur ir pretruna. Viņi apgalvo, ka ir brīvi un iekļaujoši, bet vienlaikus viņi ir ārkārtīgi sasaistīti - pat vairāk nekā daļa autoritatīvas sabiedrības.
Jaunā tipa teātris, kas ienāk apritē, ir ļoti politizēts. Ideoloģija un sociālās lietas tur bieži vien dominē pār saturu un izteiksmes līdzekļiem. Bet jācer, kas tas viss pāries un mēs atgriezīsimies pie pamatvērtībām, uz kurām balstās pasaule un mākslas process.
Manuprāt, vēršanās pret Alvi Hermani kā režisoru ir vēršanās pret teātra izteiksmes brīvību.
Tā ir vēršanās pret teātra konceptu kā tādu. Manis pieminētie jaunie cilvēki teātri redz citādi. Tādas ir viņu tiesības, un katra jaunā paaudze pasauli redz citādi. Man saka: pasaule mainās! Jā, pasaule mainās, bet pasaule pati to nedara, tā mainās tik daudz, cik mēs palīdzam tai mainīties.
Mana sajūta ir tāda, ka mums jāaizstāv Alvis Hermanis kā teātra cilvēks, kā režisors, kā unikāls teatrālās realitātes veidotājs.
Protams, jā. Esmu to jau darījis. Izrādes, ko pēdējā laikā esmu redzējis Jaunajā Rīgas teātrī, visas ir izcilas. “Melnais gulbis”, “Sapņu tulkotāju sekta”… Ģeniālas izrādes.
Bet kāpēc Radzobe tik krasi vērsās pret Hermani?
Liberālā pasaule, protams, par to ievīpsnā, bet es neatkāpjos no saviem vārdiem, ka pretstāve starp liberālo un konservatīvo domāšanu samilst. Realitāte ir ļoti asa, un es paredzu, ka šie asumi tuvākajā laikā nemazināsies.
It sevišķi, ja ņem vērā Kultūras ministrijas virzienu uz liberālo progresīvismu, ko noraida pamatā konservatīvais latvietis.
Kas attiecas uz jaunās ministres politiku… Visvairāk mani uztrauc tas, lai turpinātos kādreiz iesāktie darbi. Ministre ir solījusi, ka tā notiks.
Cerat, ka turpināsies Agneses Loginas iesāktie darbi?
Nē, nē. Es domāju - manis iesāktie darbi.
Diez vai jaunā ministre pētīs jūsu iesāktos darbus. Viņa tomēr ir ārkārtīgi progresīva.
Es runāju par konkrētām lietām. Piemēram, par Rīgas jauno akustisko koncertzāli. Lai šis projekts ietu uz priekšu, es atdevu ļoti daudz enerģijas. Tagad ļoti labi redzu, arī arhitekte Zaiga Gaile to ir pamanījusi, ka šajā projektā nav politiskas līderības un tas sāk nīkuļot. Tas nav nolikts pavisam malā, taču neredzu nevienu cilvēku, kurš politiski dzītu uz priekšu šo projektu.
Vēl ir mediju politikas pamatnostādnes, kuras es savā laikā nepieņēmu, bet tajā pašā laikā ministrei lielīties ar to, ka viņa tās ir izstrādājusi un pieņēmusi… Es tās jau biju izstrādājis! Tad, kad jūs pieņemsiet, tad arī varēs par to runāt.
Tāpat uztraucos par dziesmu svētku kustību. Ministrija runā par kaut kādu miljonu eiro, kas esot jāiedod dziesmu svētku kolektīvu vadītājiem. Piedodiet, tas nav nekas jauns. Miljons eiro - tas bija pats minimums, ko ieplānot šā gada budžetā. Jāvaicā: pusgads jau pagājis, kur tad ir nauda? Tā vēl nav ieripojusi kolektīvu vadītāju maciņos. Un tas miljons ir daudz par maz, šiem mērķiem, patiesību sakot, vajadzīga daudz lielāka nauda!
Pirmajā gadā, “progresīvajiem” pārņemot Kultūras ministriju, viņi nebija spējīgi izveidot dziesmu svētku budžetu, tas bija pilnīgas nabadzības budžets, bet kurš tad liedza budžeta sarunās turpmākajos gados ierakstīt lielākas summas? Tur vajadzēja būt, kā mēs žargonā sakām, budžeta “trepei”. Es šaubos, ka tur būs atrodams tas viens miljons…
Dziesmu svētku kolektīvu vadītāji vienkārši var atteikties strādāt.
Protams. Pirmajiem mērķiem bija vajadzīgi kādi pieci miljoni eiro - nevis viens miljons, kas ir vecs parāds. Tagad jāskatās uz priekšu.
“Progresīvo” jājamēzelītis vēl ir integrācija.
“Progresīvie” saka: mēs tūlīt saliedēsim sabiedrību. Liberālā paaudze ienāk aktīvajā dzīvē un sāk visu no nulles, it kā pirms viņiem pasaule nebūtu eksistējusi. Viņiem nav autoritāšu, viņi ar kāju atsper durvis, iepriekšējo paaudžu un konkrētu cilvēku sasniegumi viņus neinteresē.
Līdzīga situācija patlaban vērojama sabiedrības saliedētībā. Viņi, kā no Mēness nokrituši, sauc: skatieties, mums taču te tik daudz, ko saliedēt, piemēram, krievi, kuri jādara par mūsējiem. Pirmkārt, “progresīvie” nav piedzīvojuši padomju laikus un rusifikāciju, otrkārt, viņi piemirsuši (?) par trīsdesmit gadus garo posmu, kad mēs visādos veidos jau mēģinājām viņus saliedēt un iekļaut. “Progresīvajiem” tāda posma nav, viņi sāk no nulles.
Viņi vienkārši neskatās vēsturē, tik daudz nevar prasīt no politikas pirmziemniekiem.
Ja arī skatītos, tad diez vai viņi to izprastu. Ja turpmāk “progresīvie” skatīs procesus pēc būtības, tos nepolitizējot, tad iespējams, ka viņi kaut ko jēdzīgu arī paveiks. Bet šā brīža pazīmes liecina par to, ka padomdevēji viņiem sniedz tikai politiskus padomus. Visur tiek saskatīts nacionālisms…
…un tiek rosināts “pārdefinēt patriotismu”. Varētu jau nu papētīt vismaz skaidrojošo vārdnīcu, lai uzzinātu, ko nozīmē nacionālisms un patriotisms.
Es tomēr nelieku lielas cerības uz to, ka “progresīvajiem” izdosies būt politiski līdzsvarotiem. Atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā nekad tā nav noticis: kultūras jomu uzticēt izteikti kreisam politiskajam spēkam, kurš pats neslēpj savu kreisumu. Tā ir aplamība un liels risks, un to vajadzētu apzināties arī premjerministrei Siliņai.
