Kā valdībai būtu jāpārrauga un kā tā pārrauga apjomīgu investīciju projektus, kā atrast atbildīgos valsts līdzekļu iztrallināšanā; vai patiesi tautai atkal nāksies par nejēdzībām dārgi maksāt, sagaidot nodokļu kāpumu; kādēļ būtu nepieciešama diskusija par obligātu pienākumu doties vēlēt; kādēļ jāsaglabā atklātais balsojums ģenerālprokurora amata kandidāta apstiprināšanā un vai turpmāk drīkst lietot vārdu “kolaborants” – “Neatkarīgās” saruna ar tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri (“Jaunā vienotība”).
Kultūras ministres Agneses Loginas paziņojums par atkāpšanos no amata jums bija pārsteigums?
Pirms tam piedaloties valdības sēdē, man nebija šādas informācijas, un kopš valdības sēdes mēs nebijām tikušās. Līdz ar to - jā. Izlasot ministres paziņojumu soctīklos, es nosūtīju Loginas kundzei ziņu un novēlēju veiksmi. Es saprotu, ka lēmuma pamatā ir kādi personīgi apstākļi.
Logina saka, ka atkāpusies personisku apstākļu dēļ, bet vai tomēr atkāpšanās nav saistīta ar koalīcijas vai partejiskām lietām?
Es ceru, ka nē.
“Rail Baltica” projekts mūsu valstij godu nedara. Izrādās, projektu nespēja pieskatīt, kontrolēt, virzīt. Kas traucē amatpersonām uzņemties atbildību par šo lietu?
Man ir svarīgi, lai šādos apjomīgos projektos pārvaldība būtu skaidra un nostiprināta. Piemēram, Tieslietu ministrija šobrīd realizē lielu celtniecības projektu - jaunā Liepājas cietuma būvniecību. Projekta uzraudzības padome man katru nedēļu sniedz informāciju par progresu projekta īstenošanā. Informācija ir ne tikai uz papīra, es caurlūkoju arī foto un video. Savukārt iesaistītās institūcijas regulāri atskaitās padomei. Tādam, manuprāt, ir jābūt procesam, un izskatās, ka cietuma būvniecība tiks pabeigta pat pirms noteiktā termiņa. Nav arī nepieciešamības pēc papildu budžeta, kaut arī, protams, inflācija skar visas jomas. Tā es skatos uz jebkuru lielu infrastruktūras projektu. Mums ir bijusi viena valdības sēde, kurā mēs ilgstoši iepazināmies ar “Rail Baltica” situāciju. Sēde bija slēgta, bet protokols ir publisks. Viena no lietām, kas tika iekļauta protokolā, ir, ka jāizstrādā jauns likums. Man ir grūti pateikt, kāpēc iepriekšējie tieslietu un satiksmes ministri nesakārtoja pašsaprotamu lietu: liela valsts budžeta nauda tiek tērēta lielam infrastruktūras projektam, bet nav Saeimas mandāta, Saeimas pieņemta likuma. Otrs aspekts - ir jābūt juridiskam izvērtējumam par Rīgas stacijas esamību šajā “Rail Baltica” trasē. Sākotnēji, kad starptautiskie līgumi tika slēgti par triju Baltijas valstu savietošanu Eiropas dzelzceļa ķēdē, dokumentos tika minētas visas galvaspilsētas. Līdz ar to ir jābūt juridiskam izvērtējumam, lai mēs, piesakoties Eiropas Savienības finansējumam, skaidri parādītu, ka mūsu prasība par Rīgu izriet no sākotnējā juridiskā rāmja. Šādi dokumenti Satiksmes ministrijā nav sagatavoti. Līdz 1. jūlijam mēs šādu izvērtējumu gaidām no Satiksmes ministrijas. Kad būs šie divi dokumenti, tad mēs no tiesiska rāmja varēsim redzēt, ka mums ir pilnībā visi argumenti. Kāpēc tas nav darīts līdz šim, grūti pateikt. Grūti pateikt arī, cik liels skaits satiksmes ministru kopumā bijuši iesaistīti. Satiksmes ministrs jau tikai pārrauga projekta aisberga redzamo daļu.
Bet tieši viņš ir politiski atbildīgs par nozari. Jūs tikko minējāt savu pieeju cietuma būvniecības pārraudzībā - par to, ka ir kontrole, stāstījāt, ka zināt, kā notiek būvniecība, kāda ir finanšu plūsma.
Labā pārvaldībā tam būtu tā jābūt. Es domāju, ka ikviens ministrs, kuram jūs šo pajautātu, atbildētu līdzīgi kā es. Šajā valdībā no satiksmes ministra mēs to sagaidām un to prasām. Viņš mums to ir prezentējis. Par iepriekšējām valdībām un satiksmes ministru darbību man nav informācijas. Saprotu, ka būs izmeklēšana, tad arī sagaidīsim rezultātus.
Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi izmeklēšanu, acīmredzot krimināltiesiskā griezumā tiks noskaidrots, ir vai nav pārkāpts likums, savukārt parlamentārās izmeklēšanas komisija lems, kurš un kuri tad bija atbildīgie. Protams, ir skepse, vai parlamentārās izmeklēšanas komisija spēs ko atklāt, ņemot vērā līdzšinējo vājo spēju pat iztaujāt amatpersonas.
Katrā ziņā gan premjere, gan valdība ir teikusi, ka “Rail Baltica” jautājums ir prioritārs - mums ir svarīgs savietojums ar Rīgu. Lai būtu reāls labums visai Latvijas sabiedrībai, ka ikviens no mums ērti un ātri no Rīgas var nokļūt citā Eiropas galvaspilsētā, ka Latvijas ekonomika attīstās. Mēs stingri sekosim līdzi. Tagad ir jautājums par naudu. Mums ir vajadzība saņemt naudu lielākā apmērā arī no Eiropas Savienības, tāpēc mums ir jānodrošinās ar labiem juridiskiem argumentiem. Ceru, ka Satiksmes ministrija tos sagatavos.
Viena lieta - nauda no Eiropas Savienības, bet otra lieta - mūsu pašu līdzfinansējums. Vai nesanāks tā, ka nofinansēsim dzelzceļa līniju igauņiem un skatīsimies, kā viņi laimīgi pa to vizinās?
Nē, tāds modelis nav pieņemams ne man, ne arī citiem valdības locekļiem.
Jūsu partijas kolēģis Arvils Ašeradens jau pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām minēja par PVN celšanu. Vai tas ir tiesiski - cilvēkiem jāapmaksā iepriekšējo valdību savārītās ziepes, vai patiesi tagad tautai jāsavelk jostas un jāapmaksā visa šī nejēdzība?
Ašeradena kunga izteikumi bija minējumi par to, ja aizsardzības budžetā, iespējams, būtu nepieciešams papildu finansējums. Vairākkārt jau premjere ir norādījusi, ka šāda lēmuma nav - mēs neesam lēmuši par neviena nodokļa paaugstināšanu. Un par PVN paaugstināšanu ir jābūt ļoti lielai diskusijai, jo tas skartu ikvienu iedzīvotāju, bet tāda diskusija nav bijusi. Jā, nākamā gada budžets būs sarežģīts, bet tā nav Latvijas politiska neveiksme. Tā ir Ukrainas kara cena. Visas valstis, arī Igaunija, Somija, budžeta izstrādes procesā sastopas ar ļoti smagiem lēmumiem. Un mums arī būs smagi lēmumi, bet tiem nebūtu jābūt uz nodokļu rēķina. Tiem būtu jābūt uz taupības rēķina. Bet mēs vēl šo diskusiju neesam pabeiguši, vislabāk to varētu nokomentēt finanšu ministrs, premjere. Es kā tieslietu ministre varu atbildēt tikai par to juridisko daļu.
Jums būs valdībā jāsēž pie viena galda un solidāri jāpieņem kopīgi lēmumi.
Bet mēs vēl neesam tik tālu tikuši. Esam politisko diskusiju sākumā. Valdības darbs pie budžeta vēl nav sācies. Tas būs vasarā.
Jūs pieminējāt taupības režīmu. Jūs redzat, no kurām programmām, struktūrām var nākties atteikties par labu drošībai, aizsardzības sektoram?
Šāda diskusija vēl tikai būs. Katra ministrija raudzīsies uz savu saimniecību. Tieslietu ministrija pērn Juridiskās palīdzības administrāciju pievienoja Tiesu administrācijai. Apvienojot divas institūcijas, ieguvām resursus no administrēšanas samazinājuma. Atbrīvojās darba vietas. Arī šogad raudzīsimies, ko varam ietaupīt. Konkrētu plānu vēl nav.
Lai arī šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija augstākā nekā iepriekšējās, tomēr par vēlētāju aktivitāti iezīmējās diskusijas. Kā jūs raugāties uz to, ka demokrātijai jābūt demokrātiskai, ka demokrātijā ir ne tikai tiesības, bet pienākumi un katram pilsonim būtu jāuzliek par pienākumu iet novēlēt, lai pēc tam viņam nav iemesla nepamatoti ievēlētos nonievāt - ja reiz tu izdarīji tādu izvēli, tad tu par to arī atbildi?
Tas ir konceptuāli liels solis. Eiropā ir valsts, kur ir noteikts šāds pienākums balsot, bet ir jāskatās arī uz mūsu vēsturi - mēs tik ilgu laiku dzīvojām režīmā, kurā it kā bija vēlēšanas, bet tajā pašā laikā visi spiestā kārtā varēja balsot tikai par vienu partiju. Demokrātiskā izpratne - grib - vēlē, grib - nevēlē - varbūt ir tikai tāds pārejas periods. Es vismaz tā ceru. Mums nav bijusi diskusija Saeimā par iedzīvotāju obligātu pienākumu vēlēt. Ja mēs ko tādu ieviešam, tad pirms Saeimas vēlēšanām tam būtu jābūt partiju programmā, un tad būtu jāvērtē, vai tās partijas, kuras šo jautājumu virza, iegūst mandātu. Bez šādām debatēm man tas neliktos pareizi.
Bet kāds ir jūsu viedoklis?
Man pašai tas šķiet atbalstāmi, bet tam ir arī vairākas blaknes. Piemēram, protesta balsojums, kad cilvēki varētu balsot ar tukšām aploksnēm. Mums tomēr ir aizklātas vēlēšanas.
Paldies dievam, pagaidām vēl aizklātas!
Tas ir ierakstīts Satversmē, un Satversme ir mūsu konstitūcija, un to neviens nedrīkst pārkāpt. Es ceru, ka Latvijā nebūs tāda politiska pavērsiena, ka kāds varētu pārkāpt Satversmi vai Satversmes darbību pārtraukt kā 1934. gadā. Satversmē ir noteikts, kādas ir vēlēšanas: tās ir aizklātas, brīvas, demokrātiskas. Es gribētu vairāk izprast argumentus “pret”, lai noformulētu manu kā tieslietu ministres viedokli. Man personiskais, pilsoņa viedoklis ir tāds, ka mums katram ir pienākums balsot, un nav bijušas nevienas Saeimas vēlēšanas, kurās es nebūtu piedalījusies. Pat tad, kad es studēju ārvalstīs, es allaž atradu iespēju nobalsot. Tas ir grūts jautājums, bet es gribētu, lai šādas debates būtu.
Tātad jūs būtu gandarīta, ja šādas debates sāktos un arī novestu pie kādiem konkrētiem secinājumiem?
Jā, līdzīgi kā mums bija debates par elektroniskajām vēlēšanām. Es ienācu politikā 2011. gadā, kad daudziem šķita, ka elektroniskās vēlēšanas ir moderns virziens, kurā Latvijai ir jādodas. Man jau tolaik bija bažas, ka mēs tādējādi nevarēsim nodrošināt aizklātumu un, iespējams, arī iejaukšanos no ārpuses. Esmu gandarīta, ka tad tādas debates bija un ka mēs politiski izlēmām, ka Latvija neies šādu ceļu.
Pieminējāt aizklātās vēlēšanas. Tas ir viens no stūrakmeņiem Satversmē. Dažus gadus iepriekš Saeima pieņēma lēmumu, ka augstie amati, piemēram, ģenerālprokurors, ir jāvēlē atklātās vēlēšanās.
Es esmu, biju un būšu tā, kura aizstāv šo pieeju, jo tieši vēlētājs, dodot mandātu savam deputātam, atdod mandātu arī kontrolēt, ko deputāts dara. Tās nav aizklātas vēlēšanas, kur es kā pilsonis eju un atdodu savu balsi. Es nerīkojos savās interesēs, man ir mani vēlētāji, kuri ir mani apstiprinājuši, lai es varētu darīt to, ko esmu solījusi. Viņiem ir tiesības mani kontrolēt. Viņiem jāzina un jāredz, ko es daru, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās viņi varētu izlemt, atbalstīt mani vai nē.
Izskanēja galīgais spriedums žurnālista Lato Lapsas lietā pret advokātu Romualdu Vonsoviču. Ko tad īsti drīkst saukt par kolaborantu un ko ne? Šī lieta ir mulsinoša visiem žurnālistiem. Tos, kuri padomju laikā ieņēma augstus amatus, nevaram saukt īstajos vārdos?
Šī ir tiesas lieta starp konkrētu prasītāju un konkrētu atbildētāju. Abas personas ir publiski zināmas, varbūt tāpēc lietai ir lielāka rezonanse. Bet kontekstā ar citām vārda brīvības lietām tiesā šī lieta ir tikai viena no. Latvijā vārda brīvība ir aizsargāta, ir virkne tiesu nolēmumu, kur tieši žurnālistu tiesības ir aizsargātas. Es nedošu konkrētu vērtējumu šim spriedumam, jo vēl ir iespējama lietas izskatīšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir noslēgusies tikai nacionālā tiesāšanās. Tiesa raudzījās uz veidu, kā minētā persona izvēlējās epitetus, rīcību. Tiesības vārda brīvībai aizsargātas ir, bet, protams, ir jāskatās kontekstā, vai tas neaizskar citu personu un viņa privāto dzīvo. Visas lietas tiek vērtētas ne tikai no vārda brīvības aspekta, bet ņemot vērā visas aizsargātās cilvēktiesības - privātums, mājokļa neaizskaramība un tamlīdzīgi. Un tad ir jāskatās, kuras konkrētajā lietā ir pārkāptas vairāk. Tiesai ir grūts uzdevums katrā lietā. Un žurnālistiem arī grūts uzdevums, tāpēc jau demokrātiskā valstī nevar tā visu uzrakstīt uz tāfeles, ir allaž jādomā līdzi. Preses brīvība, vārda brīvība tiesās tiek bieži piesaukta. Gan prese vēršas tiesā, gan personas, kas jūtas aizskartas. Manuprāt, nolēmumi ir bijuši ļoti labi, un arī pēdējos gados nav bijuši Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi, kur būtu atzīts būtisks vārda brīvības pārkāpums Latvijā. 90. gados nolēmumi gan vēstīja ko citu - tika secināts, ka Latvijā vārda brīvība, privātums nav izprasts, kā tas ir jāpiemēro. Tie laiki ir pagājuši. Bet, kā jau teicu, konkrēto tiesas spriedumu, kas vēl ir pārsūdzams, es nevēlos komentēt.
Un tikmēr mums jāpiedomā, piemēram, rakstot par bijušajiem VDK darbiniekiem, aģentiem, kā viņus saukt, lai neiestātos kriminālatbildība?
Man arī kā ministrei jādomā.
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, ko Eiropai darīt ar Krieviju mīlošo Ungāriju; par peripetijām ap “Maskavas namu” un iespējamo Krievijas atbildes reakciju, par Eiropas atbalstu Ukrainai un mūsu tiesnešu lojalitāti, par iespējamo koalīcijas paplašināšanu; kā, aprakstot amata kandidātu, neiekulties kriminālapsūdzībā; kādēļ iezīmējusies tendence kriminalizēt aizvien vairāk darbību; vai ir pareizi, ja valsts izlūdzas ārvalstu sankcijas pret saviem pilsoņiem; vai pienācis laiks paplašināt koalīciju ar “Apvienotā saraksta” politiķiem.
