Par reitingiem un vēlēšanu rezultātiem, par to, kā skaidrojami Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti, “Neatkarīgās” saruna ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktoru Arni Kaktiņu.
Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti necik daudz neatšķiras no SKDS reitingiem pēdējos mēnešos. Tomēr dažas atšķirības ir redzamas. Kā jūs tās skaidrojat?
Pēdējā aptauja tika veikta nedēļu pirms vēlēšanām. Aptauja nav absolūti identiska ar rezultātiem. Ja tā būtu identiska, tad tas būtu liels pārsteigums un brīnums, jo reitingi pēc būtības nav vēlēšanu rezultātu prognozes. Tie ir instruments, kas nepieciešams, ja gribam kaut ko prognozēt. Daudzi vēlētāji savu izvēli veic pašā pēdējā brīdī - vai vispār ies, vai neies, par ko balsos. Mūsu aptaujā bija iezīmējies, ka vēl pat tikai nedēļu pirms vēlēšanām trešā daļa bija tādi, kuri bija ļoti labili, kuri skatījās vairāk nekā vienā virzienā. Un pēc tam vēlēšanas parāda, kur tā labilā publika beigās ir “nosēdusies”.
Reitingi galvenajās līnijās iezīmēja to, kas notika vēlēšanās - bija divi saraksti, kas bija līderi. Tiesa gan, “Jaunā vienotība” ieguva vairāk nekā Nacionālā apvienība, lai gan vēl pirms nedēļas aptauja rādīja, ka Nacionālai apvienībai, šķiet, ir stiprāka pozīcija. Bet, kas zīmīgi, pēdējā aptauja abām šīm partijām rādīja popularitātes pieaugumu.
Tas, kas bija “astes gals”, tas lielā mērā arī palika astē. Varbūt nav pārsteigums, bet ir atšķirība no mērījuma, ka “Stabilitātei” saraksts ieguva mazāk, nekā vedināja domāt pēdējais mērījums.
Bet arī tam ir izskaidrojums, un aptaujās tas bija iezīmējies. Zinām, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēlētāji ļoti skatās uz personībām, un viņiem ir svarīgi gūt pārliecību, ka šie konkrētie cilvēki tiešām iekļūs Eiropas Parlamentā un spēs tur darīt vajadzīgās lietas. No šā skata punkta “Stabilitātei” saraksts bija ļoti vājš.
Veicām aptauju arī par personāliju reitingiem, kurā bija redzams, ka “Stabilitātei” savāca ļoti maz procentu. Visdrīzāk bija arī tā, ka liela daļa no tiem, kas sliecās atbalstīt “Stabilitātei”, burtiski vēlēšanu iecirknī pārdomāja un nobalsoja par kādu citu sarakstu, jo redzēja, ka “Stabilitātei” sarakstā nav uzvārdu, kurus viņi pazīst.
No Latvijas vairs nav izteikti prokremliskās politiķes Tatjanas Ždanokas...
Jā, līdz šim bija tāda tradīcija, ka Latvija gādāja, lai viena pārstāve Eiropas Parlamentā būtu no Krievijas Federācijas. Izskatās, ka šī “jaukā tradīcija” tagad ir pārtrūkusi.
Vai Eiropas Parlamenta vēlēšanas kaut kādā veidā ietekmēs Latvijas iekšpolitiku?
Es domāju, ka jā. Katras vēlēšanas savā ziņā ir cīkstēšanās, spēku pārbaudes kārtējais raunds. Pat ja nepastāv tiešas cēloņsakarības, kāpēc rītdien uz pusdienas laiku notiks izmaiņas, redzam, ka spēlētāji ir izgrūstījušies. Ir parādījies, kam vairāk spēka, kam mazāk. Tie, kam vairāk spēka, attiecīgi var kaut kādos brīžos kļūt uzstājīgāki; tie, kam ir mazāk spēka, kļūs tramīgāki, domājot par nākamajām Saeimas vēlēšanām, kas būs tieši saistītas ar amatu pārbīdēm. Neapšaubāmi iespaids ir. Kaut vai tas ir tikai psiholoģiskā līmenī, bet iespaids tas ir.
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) kampaņā iztērēja daudz naudas, bet neko nedabūja. Kāpēc viņi tā darīja?
Ja mēs tā formāli skatāmies, tad ZZS, protams, ir zaudētāji, jo nedabūja deputāta amatu. Bet vēlēšanu kampaņām var būt dažādi uzdevumi. Uzdevums var nebūt tikai pacīnīties par deputātu krēsliem, kas, protams, arī ir uzdevums un ir pats galvenais uzdevums. Ja mēs paskatāmies uz šā saraksta līderiem un saraksta pirmo numuru Hariju Rokpelni, tad man šķiet, ka ZZS izmantoja šīs vēlēšanas, lai sabiedrības apziņā iedēstītu jaunos līderus. Un kaut kādā ziņā viņi to mērķi sasniedza. Publika skatījās televīzijā priekšvēlēšanu debates un tā vai citādi Rokpeļņa kungu ieraudzīja. Tas jau arī ir panākums.
Cik tas vēlāk būs bijis veiksmīgi, to rādīs nākamās vēlēšanu sezonas - kā tad īsti Rokpeļņa kungam ies.
Priekšvēlēšanu nedēļā braucu cauri Lietuvai un Polijai. Milzīga atšķirība - Lietuvā tikpat kā nebija redzami kādi aģitācijas plakāti, turpretī Polijā tie bija visur - apdzīvotās vietās, šoseju malās...
Lietuvā arī vēlēšanu aktivitāte ir bijusi mazākā starp Baltijas valstīm. Te jāņem vērā, ka dažādās valstīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir ar atšķirīgu specifiku. Ir valstis, kurās šis notikums ir salīdzinoši svarīgs, nozīmīgs, un ir valstis, kurās ne tik lielā mērā. Rietumeiropas valstīs vēlētāju aktivitātes līmenis tradicionāli ir ievērojami lielāks nekā Latvijā.
Vēl viena būtiska lieta, kas ietekmē aktivitāti, es pieņemu, ka ir saistīta ar naudu, ar finansējuma pieejamību. Latvijā partijas pašas sevi ir apgādājušas ar nodokļu maksātāju naudu. Un, ja nauda ir, tad to var tērēt Eiropas Parlamenta vēlēšanām, pietaupot arī nākamajām Saeimas vēlēšanām. Lietuvā acīmredzot nav dāsna finansējuma no valsts budžeta. Tādā gadījumā loģiski, ka kaimiņvalstī nebija daudz āra reklāmas, jo par reklāmu kādam ir jāmaksā.
Francijā Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir izraisījušas iekšpolitiskus satricinājumus - prezidents Emanuels Makrons ir atlaidis parlamentu un izsludinājis ārkārtas vēlēšanas. No prezidenta amata viņš gan negrasās atkāpties. Problēma tāda, ka galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas partija ir ieguvusi Eiropas Parlamentā negaidīti daudz mandātu.
Acīmredzot Makrona partijas polittehnologi ir sapratuši, ka vajag tūlīt, šeit un tagad pārdalīt kārtis, citādi, ja viņi tā nedarīs, tad Makronam un viņa partijai vidējā ilgtermiņā var iziet ļoti gauži. Tāpēc acīmredzot ir notikusi izšķiršanās par to, ka jāsteidzas izmantot lielas sabiedrības daļas šoku par Lepēnas panākumiem un mobilizēt savu elektorātu parlamenta vēlēšanām.
Lai gan nav jau noticis tāds pagrieziens, ka Lepēna nāktu pie varas. Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās aptuveni puse balsstiesīgo. No šīs puses apmēram 30% bija par Lepēnas partiju. Ja attiecinām rezultātus uz visiem balsstiesīgajiem francūžiem, tad Lepēna pārāk daudz nav savākusi.
